Kad “kalpiņš” stiprāks par “kungu”  jeb kad Vēlēšanu likums pārtrumpo Satversmi

1991.gada augusta vēsturiskie notikumi steidzināja pieņemt 5.Saeimas vēlēšanu likumu, un toreizējais parlaments — LR Augstākā Padome — par to lēma ... ilgāk nekā gadu. Varbūt tieši tādēļ dažiem gudriniekiem, izmantojot pārējo kolēģu nezināšanu vai modrības trūkumu, izdevās ievilināt likuma būrī tādu pantu, kas bija (un vēl ir!) pretrunā ar Satversmi.

Kad AP deputāti 1990.gada 4.maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas Deklarāciju, tajā svinīgi tika solīts: “Atjaunot Satversmes sapulces 1922.gada 15.februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā.” Un cieņā un godā turēt tos Satversmes pantus, “kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77.pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu, proti: (..) 6.pants — Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.” (I)

Taču 1992.gada 20.oktobrī, izsludinot 5.Saeimas vēlēšanu likumu, tajā jau bija noteikts: “... piemērot 1922.gada 9.jūnija likumu par Saeimas vēlēšanām šādā redakcijā: 51.pants. Deputātu vietu sadalē nepiedalās tie viena nosaukuma kandidātu saraksti, kuri (..) saņēmuši mazāk par četriem procentiem no nodoto balsu kopskaita.” (II)

Te būtu vietā Latvijas radio sauklis: “Kļūda! Kļūda! Kļūda!” Ieskatieties: pirmajā gadījumā (I) tiek teikts, ka 6.pantu var grozīt tikai ar tautas nobalsojumu, bet otrajā gadījumā (II) tiek redzams, kā šie paši deputāti (vairākums) samīdī ar kājām pašu izvirzīto Satversmei atbilstošo likuma normu, tā vietā uzbūvējot mūsu pamatlikumam neatbilstošo (vismaz pagaidām) barjeru 4% augstumā.

Laika gaitā ir dzirdēti un lasīti dažādi iebildumi un protesti pret šādu Satversmes pārkāpumu. Lūk, tikai daži fragmenti no tiem. Jurists I.Ķemzāns (“Neatkarīgā Cīņa” 28.09.94.): “... Ar šīs barjeras ieviešanu tika pārkāpts klasiskais proporcionālo vēlēšanu princips. Katra barjera proporcionālā vēlēšanu sistēmā padara to par neproporcionālu.”

Jurists, tiesību zinātņu doktors J.Rozenberga (avīzē “Mūsu Zeme” 2001.g. jūlijā): “... Augstākā Padome, nebūdama Latvijas Republikas likumdevēja institūcija, nevarēja grozīt Latvijas Republikas likumu. Vēl jo vairāk tai nebija tiesību ietvert tajā normas, kas bija pretrunā ar Satversmi. (..)”

Jurists V.Birkavs (“Diena” 10. 09. 91.): “Protams, AP nedrīkst iejaukties Saeimas jautājumos.”

Tātad — vai pēdējās trīs Saeimas vēlēšanas notika atbilstoši Satversmes 6.panta nosacījumiem? Kā bija ar vienu tā nosacījumu — vienlīdzīgumu — vēlēšanās? Tas tika saplosīts! Tas acīmredzami nesabalsojās ar Satversmes vairākiem pantiem. Lūk, kādiem!

9.pants. “Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.” Protams, dažām pilsoņu kategorijām ir ar likumu noteikti ierobežojumi vēlēšanās, bet tie ir īpaši noteikumi, varētu teikt — tradicionāli. Taču mūsu aplūkojamajā gadījumā deputātu kandidāti nav ne noziedznieki, ne īpašās kategorijas slimnieki un saņem pietiekami daudz vēlētāju balsu, kas nodrošinātu mandātu saņemšanu. Vienīgi viņu “listes” ir par vājām — tātad viņi ir mazāk vienlīdzīgi par citiem...

89.pants. “Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem...” Bet kā valsts aizsargā cilvēka pamattiesības piedalīties valsts pārvaldes darbā, ja šo iespēju ierobežo neleģitīms likums, kas turklāt ir vēl pretrunā ar Satversmi un neizriet no tās?

91.pants. “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma (..) priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” Pašreizējās politiskās minoritātes (neviens taču nepiedzimst liels!), kuras nav saņēmušas 5% (tagad tā) vēlētāju balsu, ir pakļautas politiskai segregācijai. Tas noteikts ar citas — totalitāras — valsts parlamentā pieņemto likumu!

101.pants. “Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētā veidā piedalīties valsts un pašvaldības darbībā.” Diemžēl ne likumdevēji, ne Satversmes tiesa, uzsākot savu darbību, līdz šim nav pārskatījuši šo nelegālo Satversmes pārgrozījumu un izdarījuši attiecīgus secinājumus.

Varbūt lietderīgi būtu mēģināt izprast, kā Augstākā Padome varēja pieņemt šādu diskriminējošu likumu. Likumus raksta cilvēki. Toreiz tie bija galvenokārt no padomju jurisprudences pārnākušie juristi, tādēļ, šķiet, te izpaudās viņu daudzu desmitu gadu prakses ietekme. Zināmu iespaidu varēja atstāt arī Satversmes pienācīga nepārzināšana un padomiskais voluntārisms. Salīdzināsim!

LPSR konstitūcijas 86.pants: “Deputātu vēlēšanas ir vienlīdzīgas: katram vēlētājam ir viena balss; visi vēlētāji piedalās vēlēšanās uz vienlīdzības pamatiem.”

LR Satversmes 6.panta sākums: “Saeimu ievēlē...”

Pirmajā gadījumā redzams, ka padomju vēlēšanās dominē viens faktors: balsošana. Nav alternatīvu kandidātu. Kā zinām, visi kandidāti vienmēr tika ievēlēti. Nebija nekādas konkurences, tādēļ nebija arī jēgas saskaitīt balsis.

Otrajā gadījumā primārais un dominējošais ir Saeima kā likumdevēju kopums. Te neiespējami kaut ko ierobežot, kaut ko “izteikt šādā redakcijā”... jo formulējums ir kompakts. Maksimāli īss un skaidrs. Diemžēl mūsu postpadomju deputātus tas līdz šim nav iedvesmojis vēlēšanu likuma revidēšanai.

Un ierastais juridiskais voluntārisms ļāva bez sirdsapziņas pārmetumiem “pacelt roku” pret politiskajām minoritātēm, sak’, “Šitas krodziņš nav priekš gnīdām” (Aleksandrs Čaks).

Turklāt šajā brīdī (cik precīzi trāpīgi!) uzradās “deus ex machina”, kā labākajās sengrieķu traģēdijās, un šī pārdabiskā būtne no teātra aizkulisēm bez problēmām izšķīra dramaturga radīto konfliktu. Tā, “Dienā” 1992.gada 13.jūnijā tika pārpublicēti Zviedrijā dzīvojušā un (dažādi) pazīstamā Latvijas politiķa Brūno Kalniņa trimdas laikā sarakstīto rakstu fragmenti. Lūk!

“Turklāt daudzo un sīko partiju jautājums nav Satversmes, bet vienīgi Saeimas vēlēšanu likuma jautājums. To grozīt bija viegli. Varēja noteikt, ka partijas ar mazāk nekā 4 vai 5 deputātiem zaudē pārstāvniecību parlamentā (tā tas tagad ir Zviedrijā un Vācijā), lai daudzās mazās partijas būtu novērstas rāvienā.”

Savās atmiņās B.Kalniņš, šķiet, nepiemin iespēju, ka šādu likumprojektu, ko sociāldemokrāti gribējuši un gatavojušies iesniegt 4.Saeimā, tūlīt izsvilptu vai citādi kā “izšūpotu cauri”. Jo tā laika juristi bija augstas kvalitātes speciālisti!... Taču Brūno Kalniņu var saprast: laika gaitā Latvijas lielākā politiskā partija — sociāldemokrāti — aizvien mazāk un mazāk ieguva pārstāvniecību parlamentā. Lūk, 1.Saeimā tiem bija 30 mandātu, 2. — 32, bet 3. — 25 un 4. — 21. Ieviešot neievēlēšanas barjeru minēto 4 vai 5% apmērā, daudzas sīkās partijas parlamentā neiekļūtu, lai cik daudz to atsevišķie deputāti saņemtu vēlētāju balsu. Tātad viņu iebalsotos, bet nepiešķirtos mandātus sadalītu lielākās partijas, proporcionāli to lielumam...

Vai tā nerīkojas arī tagad mūsu elites partijas? Tagad jo sevišķi tas ir draudoši, kad neiekļuvušo labējo partiju mandātus piešķirs kreisajiem! Un ja tie vēl noslēgs aprēķina laulības ar zināmajiem centristiem?! Tas jau būs īsts vēlēšanu asteroīds, kas trāpīs tieši...

Starp citu — kā AP izvēlējās barjeras augstumu? Lūk, ko šai sakarā raksta kāds pilsonis Māris Grīnblats (“Latvijas Jaunatne” 22.08.92.): “Vairāki vadoši AP deputāti, tai skaitā likumdošanas komisijas vadītājs A.Endziņš un LTF frakcijas līderis I.Bērziņš kritizē AP pirmajā lasījumā pieņemto 2% barjeru kā pārāk maigu un prasa vismaz 4%, tas ir ap 50 000 balsu kā minimumu...” Un turpina: “Procentu barjeras tālākas paaugstināšanas piekritēji argumentē šādi: ar diviem procentiem būs sīkpartiju Saeima. Sāksies ķildas, būs nestabila valdība, iestāsies parlamentārā krīze, un kāds nodibinās diktatūru...”

Bet varbūt šīs neievēlēšanas barjeras vispār nav vajadzīgas? Varbūt zemākas? Bet varbūt vēl augstākas: 10%, 20%...? Lai kādi būtu mūsu minējumi, tas atbilstoši Satversmei nosakāms ar tautas gribu referendumā! Būtu jārespektē pamatlikuma 64. pants: “Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros.”

Diemžēl to 1992. gadā, 14 mēnešus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, deputātu vairākums neņēma vērā un vienu vēlēšanu likuma normu “izfunktierēja” stiprāku par pašu Satversmi! Tas nu gan godu dara vienīgi zolīšu spēlmaņiem — viņi zina, ka šajā kāršu spēlē jebkurš kalpiņš ir stiprāks par kungu...

Summa summarum. Saeimas vēlēšanu likumā noteiktā procentu barjera ir pretrunā ne tikai ar Satversmes 6. pantā prasīto vienlīdzīgumu un proporcionalitāti (par to jau runāts un rakstīts daudz), bet arī ar vispārīguma nosacījumu — pašlaik arī šis vispārīgums ir ar būtisku ierobežojumu tās pašas procentu barjeras dēļ...

Tātad trīs no pieciem Satversmes 6. panta nosacījumiem ir pārkāpti, ignorēti Saeimas vēlēšanu likumā. Vai beidzot mūsu simts “gudrajām galvām” nebūtu jāpārskata un jāpārrevidē neievēlēšanas barjeras jautājums?

Bruno Ozoliņš, Rīgā

No redakcijas: “Latvijas Vēstnesis” ir gatavs pieņemt arī citus argumentētus viedokļus.