Mums jābūt pašlepniem, tīriem un tiesiskiem

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Radio otrdien, 20.augustā

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” otrdien, 20.augustā. Raidījumu vada Jānis Krēvics

— Centra rajona tiesa šodien nolēma, ka Centrālā vēlēšanu komisija darījusi pareizi, svītrojot Jāni Ādamsonu no viņa partijas vēlēšanu saraksta. Atgādināšu, ka Ādamsonam tika pārmests, ka no 1981. līdz 1992.gadam viņš ir bijis Valsts drošības komitejas Robežsardzes karaspēka štata darbinieks. Jūsuprāt, vai Ādamsons bija jāsvītro no kandidātu saraksta?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Te nav jautājums par manām personīgām domām vai vēlmēm. Mums šādā ļoti nopietnā situācijā kā vēlēšanu kandidātu sarakstu sastādīšana jāvadās absolūti precīzi pēc Latvijas likumiem. Un te divas instances savu spriedumu ir devušas — tā ir Centrālā vēlēšanu komisija, kas pārstāv dažādas sabiedrības intereses, tā ir sniegusi savu viedokli. Pēc tam, kas vēl daudz svarīgāk, tas ir bijis tiesas priekšā. Tiesa ir savu spriedumu devusi, tas ir nepārsūdzams, tā ka tajā līmenī tur vispār nav vairs ko komentēt.

— Vai jums tādā gadījumā nerodas jautājums — kāpēc viņš līdz šim varēja piedalīties vēlēšanās un strādāt Saeimā un tagad vairs ne?

V.Vīķe–Freiberga: — Situācija, protams, ir visai dīvaina, un tas nozīmē, ka tieši mūsu likumdošanā vai likumu interpretācijā tomēr pastāv nekonsekvence, jo, ja mūsu likumi būtu pietiekami skaidri, viennozīmīgi interpretējami, tad tāda situācija nevarētu rasties.

— Vai jūs varētu norādīt precīzi, kur ir šīs nekonsekvences?

V.Vīķe–Freiberga: — Nekonsekvence ir tāda: ja divas vēlēšanu komisijas, divām dažādām Saeimas vēlēšanām gatavojoties, ir atradušas šo kandidātu par piemērotu un trešā to nedara, tad acīmredzot vai nu situācijas interpretācijā, vai pašā likuma formulējumā šādas nekonsekvences ir iespējamas. Tātad Ādamsona kāzuss rada precedentu, pēc kura būtu svarīgi aplūkot šo situāciju — gan veidu, kādā Centrālā vēlēšanu komisija interpretē šo likumu, un arī to, kā tas likums ir formulēts, jo tiesa ir spriedusi par labu Centrālās vēlēšanu komisijas interpretācijai. Protams, rodas jautājums par to — vai bija leģitīma šī kandidāta darbošanās kā deputātam iepriekšējās divās Saeimās. Tas tāds diezgan nopietns secinājums, kas no tā varētu izrietēt.

— Tātad jūs piekrītat, ka Latvijā vēl joprojām jāpatur spēkā prasība, ka bijušie VDK darbinieki nedrīkst piedalīties vēlēšanās?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir bijis politisks lēmums, ko ir pieņēmušas visas līdzšinējās Saeimas.

— Cik ilgi šādai prasībai būtu jāpastāv? Zināms, ka dažas valstis jau no tās ir atteikušās.

V.Vīķe–Freiberga: — Tik ilgi, kamēr Latvijas vēlētāji un viņu ievēlētie tautas priekšstāvji to būs atzinuši par vajadzīgu. Tas nav zvaigznēs rakstīts, tas ir politisks lēmums, ko ir pieņēmis Saeimas vairākums un darīs to, atsaucoties uz vispārējo noskaņu tautā. Ja tautā mainītos vispārējā izpratne par šo, teiksim, atbildības smagumu, par tām konsekvencēm, kas viņiem būtu jānes un cik ilgi jānes, vai kaut kāds noilgums būtu piemērojams, tās visas ir debatējamas lietas, par kurām tieši politiskā procesa veidā būtu jāpieņem lēmumi.

— Kā lai atrisina situāciju, ka šis jautājums visai bieži tiek lietots priekšvēlēšanu kompromatu meklēšanā. Jo pirms katrām vēlēšanām nu jau mistiskajos “čekas maisos” tiek atrasti jauni un jauni cilvēku uzvārdi.

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, ka tā lieta tomēr ir mazliet progresējusi, jo, ja nemaldos, šobrīd ir tā, ka netiek neviens uz tā pamata svītrots, bet visi tie vārdi, kas līdz šim ir minēti, ir tikai darīti zināmi publikai. Tātad vēlētājiem ir atstāta izvēles brīvība — interpretēt šo faktu pēc savas izvēles, viņiem ir sniegta informācija par to, ka, lūk, tajos sarakstos šādi vārdi atrodas, bet katram vēlētājam tad ir iespējams izvērtēt šo informāciju pēc savas saprašanas un pēc savām morālām jeb citām vērtībām un sniegt secinājumu tajā brīdī, kad viņš dosies pie vēlēšanu urnām.

— Bet jautājuma būtība bija par to — kad tā informācija parādās, vienkārši pirms vēlēšanām viņa tiek publiskota.

V.Vīķe–Freiberga: — Obligāti tagad jāparādās, jo mums taču jāzina kā vēlētājiem— vai tie, kas ir vēlētāju sarakstā, ir tai maisā vai nav. Pārējo laiku viņus nedrīkst publicēt tādā veidā, savādāk mēs piekarinātu viņus visus pie telefonu stabiem un viņi visu laiku tur karātos. Mums ir būtiski to zināt tajā brīdī, ja kāds kandidē uz vēlēšanām, tajā brīdī viņa vārds tiek izlaists cauri kartotēkai, un tad viņš tiek paziņots, tas ir pilnīgi loģiski un normāli.

— Vēl par Ādamsonu — viņš plāno sūdzēties Strasbūrā un apstrīdēt arī Saeimas vēlēšanu rezultātus. Kādas sekas varētu būt šādai viņa rīcībai?

V.Vīķe–Freiberga: — Katrā ziņā tas ir tāds jautājums, kas būtu piederīgs Strasbūras tiesai, un tā būs viņa izvēle — kādas viņš saskatīs savas izredzes un vai viņš tur vērsīsies. Par Saeimas vēlēšanu leģitimitāti — es ļoti šaubos, vai to būtu iespējams uz tā pamata apšaubīt, bet nu arī tie ir juridiski jautājumi, un tur eventuāli viņi varētu nonākt starptautiskās tiesas priekšā, to es arī nevaru izslēgt. Kā es atgādinu lieku reizi — es neesmu jurists.

— 5.septembrī Latvijā iecerējis ierasties visai odiozais Krievijas Valsts domes vicespīkers Vladimirs Žirinovskis, kuru Latvija uz laiku esot iekļāvusi tā sauktajā melnajā sarakstā. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde atzīst, ka viņš nevarēs saņemt vīzu iebraukšanai Latvijā. Vai, jūsuprāt, viņam būtu jāsniedz atļauja iebraukšanai Latvijā?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas nav atkarīgs no Valsts prezidenta, Valsts prezidentam nav šādas kompetences — noteikt, kādas personas drīkst vai nedrīkst iebraukt valstī. Te ir sava noteikta kārtība, kas ir tādi pati kā visās demokrātiskās valstīs, ka Ārlietu ministrijai ir saraksti ar persona non grata — nevēlamām personām, kas tur ir nokļuvušas vai nu tieši ārpolitisku apsvērumu dēļ, vai arī Iekšlietu ministrijas un Interpola, un dažādu citu starptautisko organizāciju ziņojumu sakarā.

— Jums nav zināms, kāpēc viņš netiek ielaists?

V.Vīķe–Freiberga: — Visām valstīm, kam nav bezvīzu režīma ar kādu citu, ir tiesības jebkurā laikā jebkuram vīzas aplikantam vīzu noraidīt bez nekādiem izskaidrojumiem. Man gandrīz katru dienu pienāk vēstules no Latvijas pilsoņiem, kas ir vēlējušies doties kādā kongresā vai nu uz Lielbritāniju, vai Kanādu, vai Ameriku un kam vīzas ir atraidītas, un mēs esam spiesti viņiem rakstīt un atgādināt, ka ikkatrai valstij ir tiesības vīzu noraidīt, un pilsoņi apvainojas, ka viņiem noraidīta vīza. Viņi saka — es, godīgs cilvēks, braucu uz konferenci, un man pārmet, ka es varbūt gribot Amerikā apmesties uz dzīvi un tur strādāt, kā viņi drīkst tā mani apvainot, un tā tālāk. Tas nav apvainojums, tas vienkārši ir fakts. Valstīm ir tiesības noraidīt jebkuru personu bez izskaidrojumiem.

— Vai Žirinovska neielaišana nevarētu kaitēt uzturēt labas attiecības ar Krieviju?

V.Vīķe–Freiberga: — Attiecības ar kādu valsti varētu tikt, kā teikt, sabojātas tikai tādā gadījumā, ja tiktu izraidīts kāds diplomāts vai noraidīta kāda diplomātiski augsti stāvoša amatpersona. Un jautājums — cik augsti viņai jābūt stāvošai, pirms tas tiktu uzskatīts par diplomātisku skandālu?

— Viņš ir Krievijas Valsts domes vicespīkers.

V.Vīķe–Freiberga: — Te jau tas ir uz tās pelēkās robežas. Tas ir kaut kas, kas ir jāizlemj Ārlietu ministrijai.

— Vēl kāds jautājums. Premjeram Andrim Bērziņam tiek pārmests iespējamais interešu konflikts, jo pirms gada valdība atbalstījusi “Latvijas finiera” investīciju projektu, piešķirot vairāk nekā sešu miljonu latu lielu nodokļu atlaidi. Tagad parādījusies informācija, kas, iespējams, saistāma arī ar vēlēšanu tuvumu, ka premjers daļu sava atvaļinājuma pavadījis braucienā uz kokapstrādes uzņēmuma “Latvijas finieris” jahtas. Kā jūs vērtējat šo otrās augstākās valsts amatpersonas rīcību? Vai tas, jūsuprāt, ir preses mākslīgi radīts skandāls?

V.Vīķe–Freiberga: — Man grūti spriest tāpēc, ka es tiešām pilnībā neesmu informēta par visām detaļām. Jautājums būtu par to, vai premjera atrašanās uz “Latvijas finierim” piederošās jahtas būtu iespaidojusi viņa lēmumu attiecībā uz šo nodokļu atlaides piešķiršanu, acīmredzot — nē, jo tas žests jau ir izdarīts, tātad tas nevarētu būt proaktīvs žests, lai, tā sakot, piekukuļotu viņu pirms šī lēmuma pieņemšanas. Protams, varētu rasties jautājums — vai tas ir pateicības žests par to, ka viņš toreiz, pirms gada, šādu lēmumu pieņēmis. Nākamais jautājums būtu — vai tā uzskatāma kā dāvana, vai viņš tur atradās par brīvu jeb vai būtībā tā bija vienkārši kā jebkura cita, teiksim, komerciāli pieejama vieta, kurā apmesties vai kurā kuģot, kurā viņš pats būtu samaksājis izdevumus. Tas jums būtu labāk jāprasa premjeram pašam.

— Vai šajā gadījumā iespējams runāt par interešu konfliktu?

V.Vīķe–Freiberga: — Interešu konflikts jau tipiski ir tikai tad, ja, kā es to izprotu, tam cilvēkam kaut kāda rīcība iespaidos viņa lēmumu, kas viņam vēl ir pieņemams.

— Latvijas Pašvaldību savienība patlaban gatavojas iesniegt sūdzību Eiropas Padomē par vasaras sākumā Saeimā pieņemto Valsts pārvaldes iekārtas likumu, ko savienība bija lūgusi jums neizsludināt un nodot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Ko Eiropas Padome šajā jautājumā var izdarīt, un kādas sekas varētu būt šādai savienības rīcībai?

V.Vīķe–Freiberga: — Pirms griezties pie Eiropas Padomes, es gan saskatītu pāris citus soļus tepat Latvijā, ko būtu iespējams spert. Pirmais ir tāds, ka Ministru kabinets bija uzdevis ministram Krūmiņam šim likumam izstrādāt precizējumus, lai nerastos pārpratumi juridiskajā interpretācijā.

— Un Krūmiņa kungs to izdarīja?

V.Vīķe–Freiberga: — Acīmredzot vēl nav. Tas likums tika izsludināts 21.jūnijā ( vai jūlijā), un līdz šim tas laikam nav bijis darīts. Pirmais solis būtu lūgt, lai šie dokumenti tiktu izstrādāti, un tad es ieteiktu Pašvaldību savienībai iepazīties ar šiem dokumentiem, tos izvērtēt un tad no tā secināt, vai neskaidrības jau ir novērstas, un tikai pēc tam domāt par kādiem tālākiem soļiem.

— Ja Eiropas Padome atzītu, ka likums jāpārskata, vai jūs to Saeimai lūgtu darīt?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, tādā gadījumā mēs rīkosimies pēc tā, ko prasa likums, gan mūsu starptautiskās saistības, gan citas, protams.

— Latvijas Televīzija nolēmusi dalībai savās priekšvēlēšanu diskusijās izvēlēties partijas ar reitingu virs 4%. Jūs esat izteikusi savu atbalstu šādai televīzijas rīcībai. Jūsuprāt, vai ir demokrātiski šādi iedalīt partijas pēc reitingiem un jau tā populārākām dot iespēju izteikties vairāk nekā pārējām?

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, te ir maza nianse. Toreiz, kad man šo jautājumu uzdeva, man prātā bija tā situācija, ka veidojas tādas partijas, un, ja nemaldos, mēs trīs vakarus bijām spiesti skatīties Latvijas Televīzijā tukšu zāli Dailes teātrī, kur nesekmīgi tika veidota kāda partija, bet nekas tur nenotika. Un es uzskatīju, ka tā tiešām ir dārga raidlaika nelietīga, velta izšķiešana, kamēr tur vēl nekas nav izveidojies. Bet tajā brīdī, kad pēc likuma partija ir uznākusi uz Latvijas politiskās skatuves un viņai ir šie minimālie 200 atbalstītāji, tad varētu teikt — jā, viņa ir tikpat leģitīma kā jebkura cita, un viņai arī vajadzētu sniegt iespējas uzstāties publiskos medijos.

— Nu kāds tad šobrīd ir jūsu komentārs.

V.Vīķe–Freiberga: — Televīzijā, man šķiet, tas ierobežojums attiecas uz kādu ļoti īpašu vienu debašu vakaru, kas skaitījās kādas tur cīkstoņu sarunas, kur bija domāts runāt tikai lielākajām partijām, bet es nedomāju, ka televīzija ir pilnīgi atsacījusies no iespējas šīm pārējām partijām arī uzstāties.

— Būšot vēl divi raidījumi, kur varēs partijas uzstāties.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tas ir tas būtiskākais. Mums ir jāraugās uz to, vai visām šīm partijām Latvijas Televīzija tiešām atļaus uzstāties pirms vēlēšanām. Es kā prezidente teiktu — jā, viņām ir jādod tiesības uzstāties.

— Bet tomēr ir dalījums — lielās un mazās.

V.Vīķe–Freiberga: — Bet kādā formā televīzija to dara. Ja kāds ir neapmierināts, tad viņam būtu jāgriežas pie Radio un televīzijas padomes. Tā ir habilitētā institūcija, kam ir pienākums uzklausīt visas — gan skatītāju, gan klausītāju — sūdzības un pretenzijas. Laipni lūdzu — griezieties pie šīs padomes un lūdziet no viņas risinājumu šim jautājumam, ja kāds nav apmierināts.

— Pašā noslēgumā par aktuālākajiem notikumiem — par plūdiem Eiropā un ugunsgrēkiem Latvijā. Šodien valdība lemj par to, kādā veidā Latvija varētu palīdzēt Čehijai plūdu seku likvidēšanā. Jūsuprāt, vai tas ir nopietni laikā, kad mūsu pašu ugunsdzēsēji atzīst, ka viņiem trūkst gan naudas, gan cilvēku, gan tehnikas vienību, lai cīnītos ar mežu ugunsgrēkiem, kas šobrīd plosās Latvijā?

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, nelaimes jau ir grūti tā salikt pa trepītei — kura ir lielāka un kura ir mazāka. Bet ir arī cits moments, un tas ir solidaritātes moments. Man šķiet, ka tā nelaime, kas skārusi Čehiju, savos apjomos tālu pārsniedz to, kas ir skārusi Latviju. Un, sniedzot palīdzību Čehijai, mēs būtībā parādītu līdzjūtību viņu situācijai, savu solidaritāti ar to, ka viņus šī nelaime tiešām ir skārusi lielā apjomā. Kaut arī mūsu palīdzība nevarētu kaut ko tur likvidēt. Tas žests kā tāds, ka mēs sakām — jā, mēs ar lielu nožēlu konstatējam, cik jums grūti iet, un mēs esam gatavi, ko varam, jums palīdzēt, man liekas, tas ir diezgan svarīgi. Mēs paši, ja mūs liela nelaime skartu, arī būtu pateicīgi, ja citi sniedz roku un mums palīdz.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā