Mums jāspēj mācīties no pagātnes

23.augustā Latvijas Valsts prezidente uzturējās vizītē Vācijā

Foto no Valsts prezidenta kancelejas Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Vācijas prezidents Johanness Raus

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga 23. augustā Berlīnē tikās ar Vācijas prezidentu Johannesu Rauu. Sarunas laikā galvenā uzmanība tika pievērsta Eiropas Savienības (ES) nākotnei, Latvijas un Vācijas lomai jaunajā Eiropā.

Vaira Vīķe–Freiberga runāja par ES paplašināšanos, uzsvēra Vācijas lomu šajā procesā, kā arī aizstāvēja Latvijas intereses ES iestāšanās sarunu kontekstā. Prezidente runāja arī par lauksaimniecību saistībā ar Latvijas iestāšanās sarunām, uzsverot, ka kvotu piešķiršanai ir svarīgs vienlīdzības princips. Vācijas prezidents sacīja, ka Vācijas nostāja ES lauksaimniecības politikas jautājumos būs skaidra pēc vēlēšanām šī gada rudenī. Johanness Raus pauda savu pozitīvo attieksmi pret NATO paplašināšanās procesu kopumā. Viņaprāt, Latvijai ir iespējas saņemt uzaicinājumu organizācijā.

Abas puses pārrunāja Vācijas iekšpolitisko situāciju. Johanness Raus pēc Vācijas cietušo reģionu apmeklējuma dalījās iespaidos ar Latvijas prezidenti un informēja par situāciju plūdu izpostītajos rajonos.

Valsts prezidenta preses dienests

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas uzruna fonda “Die Zeit” seminārā “Pārvalde Eiropas Savienībā: paplašināšanās perspektīva” Berlīnē 2002. gada 23. augustā

Prof. Gēring, Dr. Zommer, ekselences, dāmas un kungi!

Esmu pagodināta par “Die Zeit” fonda ielūgumu, kurš ļauj man dalīties ar jums savās pārdomās par Eiropas pārvaldi ES paplašināšanās kontekstā no Latvijas redzesviedokļa. Šī tēma ir viens no būtiskākajiem Eiropas nākotnes jautājumiem — kā mums visiem kopā veidot Eiropu tādu, lai tā spētu sekmīgi tikt galā ar globalizētās pasaules izaicinājumiem?

Man ir īpaši patīkami šos nākotnes jautājumus apspriest ar jums, Bucerius Summer School on Global Governance dalībniekiem, jo 21. gadsimts ir jūsu gadsimts un jūsu pleciem uzguls mūsu kontinenta kopējās nākotnes veidošanas darba galvenais smagums. Jūs arī pirmie varēsiet pilnā mērā izbaudīt šī atbildīgā darba augļus.

Vācijas Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs G.Ploigers un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga

Šeit, Berlīnē, Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers uzrunā Humbolta universitātē vairāk nekā pirms diviem gadiem no jauna iededza debates par Eiropas nākotni. Tagad konvents par Eiropas nākotni, kas šogad aizsāka savas apspriedes, ir noderīgs forums visdažādāko viedokļu izpausmei, un es priecājos, ka parlamenta deputāti un valdības pārstāvji no Latvijas un pārējām ES kandidātvalstīm aktīvi piedalās konventa diskusijās.

Latvija izsaka cerību, ka demokrātiskā metode savstarpēji pieņemamu kompromisu sasniegšanā pie sarunu galda tiks izmantota, kad Eiropas konventa diskusiju gala rezultāti tiks izvirzīti apspriešanai nākamajā starpvaldību konferencē. Latvija un pārējās ES kandidātvalstis gaida, kad varēs piedalīties šajā konferencē līdzvērtīgi ar pašreizējām ES dalībvalstīm, jo tas nodrošinātu, ka ES jaunākās dalībvalstis var īstenot visas tās tiesības un pienākumus, kurus rada dalība ES, un to, ka starpvaldību konferences pieņemtie lēmumi tiek uzskatīti par likumīgiem ES pilsoņu starpā.

Latvijā mēs uzskatām, ka Eiropas konventa apspriedes ir ne tikai līdzeklis, lai formulētu vienotu Eiropas vīziju. Mēs redzam tās arī kā publisko debašu forumu. Mēs veicinām aktīvas diskusijas Latvijā par mūsu valsts, kā arī visa mūsu kontinenta tālāko attīstību.

Mēs vēlamies, lai pēc iespējas vairāk pilsoņu būtu labāk informēti līdz brīdim, kad nākamajā gadā viņi balsos referendumā par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Dāmas un kungi!

Mēs tiekamies šajā vietā šodien, 23. augustā, kas ir sevišķi melna diena Eiropas vēsturē. 1939. gadā šajā datumā nacistiskās Vācijas un Padomju Krievijas ārlietu ministri slepeni vienojās sadalīt Viduseiropu un Austrumeiropu vācu un krievu “ietekmes sfērās”. Šī slepenā vienošanās nobruģēja ceļu Vācijas iebrukumam Polijā pēc vienas nedēļas un Otrā pasaules kara sākumam, kas atnesa mūsu kontinentam vairāk nāves, posta un izmisuma nekā jebkurš cits bruņots konflikts vēsturē.

Molotova–Ribentropa pakta rezultātā Latviju, Igauniju un Lietuvu izlaupīja divi totalitārie režīmi, un tās tika izdzēstas no Eiropas kartes vairāk nekā pusgadsimtu. Nacisti un komunisti nogalināja vai izsūtīja uz vergu darba nometnēm simtiem tūkstošu cilvēku no trijām Baltijas valstīm, savukārt simtiem tūkstošu citu cilvēku bēga, kļūstot par trimdiniekiem. Latvijā gandrīz katram iedzīvotājam ir kāds ģimenes loceklis, kas tika nogalināts, deportēts, varmācīgi iesaukts vienas vai otras okupantu varas armijā vai bēga uz citu valsti. Piecdesmit garu gadu laikā triju Baltijas valstu ekonomiskā, sociālā un kultūras attīstība — tā pirms kara bija vienā līmenī ar Rietumeiropas attīstību — tika stipri aizkavēta.

Dāmas un kungi!

Tribīnē — Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, prezidijā — Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs G.Ploigers, Polijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāre D.Hibnere, fonda “ZEIT–Stiftung” kuratorijas valdes loceklis M.Gērings Foto no Valsts prezidenta kancelejas

Ja 23. augusta ciniskā vienošanās nebūtu notikusi, tad ne vien Latvijas, bet arī visas Eiropas vēsture varētu būt pavisam citāda. Ja tūlīt pēc Pirmā pasaules kara beigām eiropieši pieņemtu samiernieciskos un vienojošos ideālus, kurus ierosināja franču sapņotāji Aristīds Briāns un Roberts Šūmans un Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics, tad mēs būtu varējuši izvairīties no Otrā pasaules kara posta un asinsizliešanas. Mēs būtu izvairījušies arī no tam sekojošās Eiropas sadalīšanas divās pretējās nometnēs, kuras gadu desmitiem bija fiziski atdalītas ar mīnu lauku, betona sienu, sargtorņu un elektrisko stiepļu žogu palīdzību. Tālejoši priekšlikumi par Eiropas nākotni līdzīgi tiem, kādus mēs dzirdam šodien, varēja tikt izvirzīti pirms daudziem gadiem. Šis vēsturiskais piemērs liecina to, ka mums jāspēj mācīties no pagātnes kļūdām, lai nākotnē pieņemtu gudrākus lēmumus.

Tagad, 21. gadsimta sākumā, mēs stāvam svarīgās krustcelēs. Mums tiek dota vēsturiska iespēja izlabot 20. gadsimta kļūdas un radīt stiprāku un vienotāku Eiropas kontinentu. Tā ir prioritāte gan pašreizējām, gan nākotnes Eiropas Savienības dalībvalstīm, un tāpēc Latvija un tās Baltijas kaimiņvalstis veic savus uzdevumus, lai nodrošinātu pilnīgu ieguldījumu Eiropas nākotnē un gatavību iestāties ES 2004. gadā. Latvija cer pabeigt savas iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību šā gada beigās, un es ceru, ka Latvijas pilsoņi varēs piedalīties nākamajās Eiropas parlamenta vēlēšanās pēc diviem gadiem.

Lai gan Latvija vēl nav sasniegusi tādu ekonomiskās attīstības līmeni kā tās Rietumu kaimiņvalstis, manā valstī ir notikušas ievērojamas izmaiņas.

Kad pirms vienpadsmit gadiem Latvija atguva savu neatkarību, tai bija jāuzņemas monumentālais uzdevums pārveidot bankrotējušu valsts plānveida ekonomiku un atrast jaunus noieta tirgus eksportam, kas gadu desmitiem bija virzīts uz austrumiem, uz Krieviju un citām padomju republikām. Šodien Latvijas transformāciju par liberālu tirgus ekonomikas valsti var vērtēt kā veiksmīgu atdzimšanu un atjaunošanu. Pēdējo pāris gadu laikā Latvijai ir bijis viens no visātrākajiem ekonomiskās izaugsmes tempiem Viduseiropā un Austrumeiropā, kā arī viens no viszemākajiem inflācijas koeficientiem un stabila nacionālā valūta, kas ir nostiprinājusi valsts makroekonomisko stabilitāti. Vienpadsmit īsu gadu laikā Latvija ir veiksmīgi aizstājusi totalitāro pārvaldes sistēmu ar demokrātiski ievēlētām politiskām institūcijām. Tā ir kļuvusi par valsti, kur cilvēktiesības un pamatbrīvības ir nostiprinātas un respektētas tāpat kā citās liberāli demokrātiskās valstīs.

Un Latvijas ciešā reģionālā sadarbība ar Baltijas un ziemeļu kaimiņvalstīm sekmē tās atgriešanos stabilo un pārtikušo Eiropas nāciju saimē.

Dāmas un kungi!

Gan Eiropas “vecās demokrātijas” valstīm, gan jaunajām demokrātijām ir kopīgi jāveic grūtais uzdevums īstenot vislielāko paplašināšanās procesu Eiropas vēsturē. Tām ir uzdots radīt Eiropu, kas var efektīvi cīnīties ar tādām neatliekamām globālām problēmām kā bezdarbs un nabadzība, nelegālā imigrācija un pārrobežu noziedzība, narkomānijas izplatība un slimības, vides piesārņošana un starptautiskais terorisms. Šie aktuālie jautājumi ir tik nopietna problēma mūsu globalizētajā pasaulē, ka tos var risināt, tikai apvienojot ES pašreizējo un nākotnes dalībvalstu centienus.

Globalizācija ir radījusi nepieredzētas iespējas ekonomiskai izaugsmei, zinātnes jaunievedumiem, informācijas izplatībai un kultūru tuvināšanai. Taču tā ir arī aktualizējusi nepieciešamību atrast globālus risinājumus pieaugošajām globālā rakstura problēmām. Pagātnē ūnijas un alianses starp suverēnām valstīm parasti tika izveidotas, lai cīnītos pret kopīgiem apdraudējumiem. Tomēr, lai tādas pārnacionālas organizācijas kā Eiropas Savienība varētu pastāvēt, to eksistences pamatiem jābūt balstītiem uz pozitīviem ideāliem, kas ir kopīgi Eiropas dažādajām dalībvalstīm un pilsoņiem.

Dažos aspektos Eiropai ir jāturpina tālākā politiskā, ekonomiskā un sociālā integrācija. Tāpēc Latvija atbalsta stipru un efektīvi funkcionējošu Eiropas Komisiju un Kopienas institūcijas.

Tas nenozīmē radīt monolītu Eiropas supervalsti, bet drīzāk ES institūciju reformu, lai tās padarītu efektīvākas, atvērtākas un caurspīdīgākas, mazāk birokrātiskas un tuvākas iedzīvotājiem, kam tām ir uzdots kalpot.

Fakts, ka tikai 38 procenti vēlētāju piedalījās pēdējās Eiropas parlamenta vēlēšanās, liecina, ka daudzi eiropieši jūtas atsvešināti no ES institūcijām. Gan dalībvalstu, gan kandidātvalstu valdībām ir jāpievērš lielāka uzmanība ES politikas izskaidrošanai saviem vēlētājiem, lai mazinātu sindromu, ka “visā vaino Briseli”.

Nopietni jāpievēršas arī subsidiaritātes principam, saskaņā ar kuru lēmumu pieņemšana tiek deleģēta zemākiem pārvaldes līmeņiem, kur vien tas iespējams, tādējādi novirzot to tuvāk iedzīvotājiem.

Es uzskatu, ka Eiropai vienlaikus ir nepieciešama dažu pārvaldes līmeņu centralizācija attiecībā uz neatliekami risināmiem svarīgiem jautājumiem, reizē ar citu pārvaldes līmeņu decentralizāciju attiecībā uz jautājumiem, ko var efektīvi risināt valsts un pašvaldību līmeņos.

Dāmas un kungi!

Latvija uzskata Eiropas Savienību par vienu no visveiksmīgākajiem pārnacionālajiem projektiem Eiropas kontinenta vēsturē, un Latvija vēlas to nostiprināt. Viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem ir vienprātība lēmumu pieņemšanā, kā arī līdzsvarota varas struktūra, kas nepieļauj vienas institūcijas dominēšanu pār pārējām. ES ir vienlīdzīgu un suverēnu partneru organizācija, kur attiecības starp dalībvalstīm ir veidotas, ievērojot savstarpēju cieņu, un kur tiek ņemtas vērā visu dalībvalstu intereses.

Tas nebūs labvēlīgi Eiropas nākotnei, ja šis vienlīdzības princips tiks mainīts un ja dažas ES lielākās dalībvalstis iegūs neproporcionāli lielu lomu svarīgu lēmumu pieņemšanas procesos uz mazāko dalībvalstu rēķina.

ES pilsoņiem būs arī jāizlemj, vai viņi vēlas nostiprināt Eiropas Savienības lomu starptautiskā mērogā. Ja tas notiks, tad ES dalībvalstīm būs jāturpina strādāt, lai veidotu kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Tām vajadzēs arī īstenot nepopulāras ekonomiskās reformas, lai ES un tās dalībvalstu ekonomika kļūtu efektīvāka un ar lielāku konkurētspēju pasaules tirgos. Latvija cer, ka ES dalībvalstis izpildīs saistības, ko tās uzņēmās Lisabonā, vienojoties par kopīgās lauksaimniecības politikas reformu, un ka tās turpinās atvērt savu ekonomiku.

Attiecībā uz drošību nepārtrauktie teroristu aktivitātes draudi pēc 11. septembra uzbrukumiem ir palielinājuši nepieciešamību koordinēt Eiropas likumdošanas īstenošanu, militāro un izlūkošanas aģentūru darbību un izveidot jaunas sadarbības formas cīņai pret starptautisko terorismu un organizēto noziedzību. Tāpēc es uzskatu, ka tagad vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešams nostiprināt un saliedēt eiroatlantisko kopienu, turpinot Eiropas Savienības un NATO alianses paplašināšanu. Latvija un dažas citas kandidātvalstis cer saņemt uzaicinājumu iestāties šajās divās organizācijās šā gada beigās. Es esmu pārliecināta, ka NATO kā visstiprākajai un visefektīvākajai militārajai aliansei, kāda jebkad ir pastāvējusi, var būt izšķiroša loma terorisma apkarošanā un militāro draudu novēršanā, kas apdraud Eiropas drošību. Un es esmu pārliecināta, ka Latvijas un citu atjaunoto demokrātisko valstu iestāšanās aliansē dos nozīmīgu un vērtīgu ieguldījumu alianses spēju un resursu palielināšanā.

Dāmas un kungi!

Eiropas integrācija ir unikāls process, kam nav līdzīgu cilvēces vēsturē. Latvija un citas agrākās nebrīvās Viduseiropas un Austrumeiropas valstis ir gatavas, vēlas un spēj iestāties Eiropas Savienībā un NATO aliansē. Es patiesi ceru, ka ES un NATO ir gatavas, vēlas un spēj uzņemt savā saimē vispiemērotākās kandidātvalstis. Es uzskatu, ka šie divi paralēlie un viens otru papildinošie integrācijas procesi ir vitāli nozīmīgi Eiropas turpmākai stabilitātei un uzplaukumam, un man ir stingra pārliecība, ka mēs visi — gan pašreizējās, gan nākotnes Eiropas Savienības un NATO alianses dalībvalstis — daudz iegūsim no transatlantiskās partnerības paplašināšanas.

Gadsimtiem ilgi nav bijis iespējams piepildīt sapni par drošu, stabilu un plaukstošu Eiropas kontinentu. Šobrīd pirmo reizi vēsturē mums ir dota iespēja šo sapni piepildīt. Pēdējo desmit gadu laikā mēs jau esam daudz sasnieguši, lai Eiropas valstis kļūtu tuvākas cita citai nekā jebkad agrāk. Es esmu pārliecināta, ka mums izdosies izveidot jaunu un labāku Eiropu mūsu nākamajām paaudzēm.

“LV” (Ivonna Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas