“Jaunajā Eiropā varai jābūt skaidri sadalītai un cilvēkiem tuvai”

Māris Sprindžuks, Saeimas deputāts, Latvijas pārstāvis Eiropas konventā

Ziņojums otrajā nacionālajā konventā par Eiropas nākotni. Darba grupa “Pilnvaru sadalījums starp dalībvalstīm un Eiropas Savienību”

Godātie nacionālā konventa dalībnieki, dāmas un kungi!

Man uzticēts samērā grūts uzdevums — 10 minūtēs izskaidrot nebūt ne vienkāršos jautājumus par pilnvaru sadalījumu un subsidiaritātes principu un, pats galvenais, — paust Latvijas intereses šajos jautājumos.

Pilnvaru vai kompetenču sadalījums starp dalībvalstīm un Eiropas Savienību ir nozīmīgākais jautājumu loks ES debatēs, veidojot jauno konstitucionālo līgumu.

Kāda ir pašreizējā kompetenču sadale ES? Kāpēc Eiropas valstis tieši šobrīd uzsāk diskusijas par Eiropas valstu sadarbības pamatprincipiem?

Līdzšinējais pilnvaru sadalījums starp dalībvalstīm un ES pastāv vairāk nekā 40 gadus. Eiropas Savienība apvieno dažādas valstis — gan federālas, gan unitāras, gan tādas, kurās reģioniem ir likumdošanas tiesības. Piemēram, Latvija ir unitāra valsts, un mūsu situācijā reģioni kā varas vienība vispār nepastāv. Tāpat kā Īrijā, arī Latvijā centrālās varas loma ir ļoti liela. Visām šīm dažādajām valstīm ir jāprot sadzīvot un pieņemt kopējus likumus, kuriem jāatbilst kā visas organizācijas, tā nacionālas valsts un katra Eiropas pilsoņa interesēm. Konventa debašu cēloņi neizriet no ES paplašināšanās vai dalībvalstu bailēm no 10 jaunām valstīm, kuras varētu izjaukt varas līdzsvaru Eiropā un apdraudēt veco labo kārtību. Debates par pilnvaru sadalījumu izriet no Eiropas valstu nepieciešamības pārskatīt līdzšinējo sadarbības veidolu, lai novērstu tādus trūkumus kā demokrātijas deficīts, pārmērīga birokrātija un caurredzamības trūkums lēmumu pieņemšanā, lai vienotos par darbotiesspējīgāku sadarbības modeli. Līdz ar to diskusijas ir konstitucionāla rakstura. Līdzīgi kā Amerikā pirms 200 gadiem, kad pieņēma pirmo konstitūciju. Izšķiršanās ir par to, vai varu dalījums tuvinās federālas valsts principiem, kur vara starp pārvaldes līmeņiem ir strikti nodalīta, vai arī varu dalījums balstās uz valstu sadarbības principu, kur pastāv elastīga pilnvaru pārdale starp dažādiem līmeņiem ar lielāku nacionālo valstu iejaukšanās iespēju. Tā, piemēram, Vācija ir stingra federālisma un dziļi integrētas Eiropas idejas aizstāve, kamēr Lielbritānija ir nacionālu valstu sadarbības modeļa aizstāve, uzstājot uz lielāku nacionālas valsts patstāvības saglabāšanu. Savukārt centrālisma valsts Francija vedina uz līdzšinējās sistēmas minimālu grozīšanu.

Pilnvaru sadalījuma diskusija starp Eiropas dalībvalstu parlamentu un valdību un arī Eiropas parlamenta pārstāvjiem būs pamats varas izmaiņām jaunajā Eiropā. Diskusijas mērķis ir ne tikai vienkāršot likumdošanas izstrādi, bet padarīt Eiropu demokrātiskāku un tuvāku tās pilsoņiem, lai Eiropas pilsonis saprastu likumu veidošanās procesu un spētu aizstāvēt savas intereses un ietekmēt likumdošanu.

Bet pilnvaru sadalījumu nevar panākt, valstīm un varas institūcijām tikai “tirgojoties” par to, kas ko darīs. Jautājums ir par valsts, reģiona vai pilsoņa tiesībām demokrātiski tikt pārstāvētiem. Veidojot pilnvaru sadalījumu, būtiski ievērot tā dēvēto subsidiaritātes principu, kurš nodrošina varas tuvumu un pieejamību cilvēkam. Man nepatīk šis svešvārds, bet esmu spiests to lietot, lai pateiktu būtību. Subsidiaritātes princips paredz to, ka zemāka līmeņa pārvaldes orgāns ir tiesīgs pieņemt visus lēmumus tajos gadījumos, ja augstāka līmeņa pārvaldes orgāns to nevar izdarīt efektīvāk. Subsidiaritātes princips nosaka virzienu, ka labāk un pareizāk varu ir deleģēt tuvāk zemākajam līmenim, jo tas ir tuvāks un saprotamāks cilvēkam.

Lielā mērā šis princips jau bijis par pamatu līdzšinējā pilnvaru sadalījumā, jo Eiropas līgums paredz Eiropas Savienībai tikai tās kompetences, kuras tai deleģējušas nacionālās valstis. Piemēram, Vācija, Lielbritānija, Francija un citas dalībvalstis deleģējušas Eiropas Savienībai tiesības piemērot likumdošanu vienota tirgus izveidei un regulēšanai. Ja tā nebūtu, tad Eiropas tirgū nepastāvētu vienādi konkurences nosacījumi, jo katra valsts censtos aizstāvēt tikai savas intereses un ierobežotu citas. Tas nozīmē, ka ES ir ieguvusi ekskluzīvas pilnvaras iekšējā tirgus likumu pieņemšanai.

Tomēr vēsturiski ES veidojušās galvenokārt tā dēvētās dalītās pilnvaras, kur dalībvalsts drīkst piemērot likumdošanu tikai līdz laikam, kamēr savienība vēl nav uz šo jomu attiecinājusi savu regulējumu. Arī šeit svarīgi ievērot subsidiaritātes principu — ES darbība izpaužas tad un tādā apjomā, kad dalībvalsts nevar pienācīgi sasniegt nepieciešamo mērķi un proporcionalitātes principu — jebkurai kopienas darbībai nevajadzētu iet tālāk, kā ir nepieciešams, lai sasniegtu noteikto mērķi. Piemēram, lai Eiropas Savienības dalībvalstis kopējā tirgū nodrošinātu četras brīvības — personu, pakalpojumu, kapitāla un preču kustību —, tās deleģē ES tiesības ieviest vienotus likumus, kuri ir vienādi saistoši visām dalībvalstīm. Savukārt dalībvalsts saglabā likumdošanas tiesības šajās sfērās tikai tiktāl, cik nepastāv vienots ES likums vai regulējums.

Minēšu piemēru. Lauksaimniecību regulējošā likumdošana ir ļoti lielā mērā regulēta ES līmenī un ir vienota visām dalībvalstīm, bet, piemēram, “trako govju” slimības gadījumā, lai kompensētu zemniekiem zaudējumus, Lielbritānijai bija tiesības piemērot nacionālos maksājumus papildus Eiropas Savienības maksājumiem. ES likumdošanā nebija paredzēts kompensāciju regulējums, un dalībvalsts varēja to risināt savā likumdošanā.

Trešā ES pilnvaru kategorija ir tā dēvētās papildinošās pilnvaras. Tās izpaužas nozarēs, kur savienība/kopiena pati sevi ierobežo, lai papildinātu vai atbalstītu dalībvalstu darbību, vai arī pārņem koordinatora funkcijas. Lielākā daļa varas likumdošanas piemērošanā saglabājas dalībvalstīm.

Šī kategorija ietver tādas nozares kā: ekonomikas politika; izglītība; kultūra; aizsardzība, rūpniecība; ekonomiskā un sociālā izlīdzināšana; zinātne un sadarbības attīstība. Tas nozīmē, ka Latvija arī pēc iestāšanās ES varēs brīvi veidot savu izglītības vai kultūras politiku, bet tai saistoša būs tikai tā ES likumdošana, kura regulēs, piemēram, konkurenci filmu vai kompaktdisku izplatīšanā vai arī noteiks salīdzināmu izglītības standartu nepieciešamību.

Kādi bija uzskati manis vadītajā darba grupā?

Pirmkārt, mēs bijām vienisprātis, ka Latvijai ir ļoti svarīgi būt klāt Eiropas arhitektūras veidošanā un pārstāvēt savas intereses. Mums ir svarīgi ne tikai pievienoties ES, kāda tā ir šobrīd, bet pat svarīgāk veidot nākotnes Eiropu tādu, kādu to vēlamies redzēt. Līdz ar to būtiski ir spēt novērtēt Latvijas iespējas, kā arī draudus, kurus nes šīs pārmaiņas. Mums svarīgi ir veidot tādu Eiropu, kura neapdraud Latvijas suverenitāti un nepadara mūsu mazo valsti vēl mazāku lielo Eiropas valstu vidū. Mums ir svarīgi, lai mēs nekļūtu par “stūra piesēdētāju” pie lielā Eiropas galda, bet būtu pilntiesīgi ES dalībnieki un spētu aizstāvēt Latvijai svarīgas intereses. Mēs neesam lielāki par Vāciju un Franciju, bet mēs varam būt aktīvi un savas intereses aizstāvoši, tādēļ mums vajadzīga tāda Eiropa, kur varam izpausties, meklēt sabiedrotos un gūt atbalstu.

Otrkārt, darba grupas dalībnieki bija vienisprātis, ka Latvijas pārstāvjiem konventā jāizvēlas piesardzības ceļš. Viegli ir strauji pieslieties dominējošo valstu viedoklim, bet grūti ir apzināties draudus, kurus var nest viena vai otra izvēle. Īpaši tādai valstij, kura vēl nav piedzīvojusi ES priekšrocības un trūkumus, jo Latvija nav bijusi dalībvalsts pat vienu dienu. Kandidātvalstij ir vajadzīgs laiks, lai apzinātos mums svarīgāko, lai veiktu diskusiju Latvijas sabiedrībā un radītu izsvērtu viedokli, kurš pārstāv valstiskas intereses. Nacionālais konvents ir viena no šādām iespējām.

Treškārt, par Latvijas pozīciju. Latvija līdz šim nav atbalstījusi federālas Eiropas veidošanu, jo tā mazinātu Latvijas kā nelielas valsts ietekmi Eiropā. Latvija atbalstījusi tādu pilnvaru sadalījuma principu, kur savienība iegūst tikai tās pilnvaras, kuras valstis tai deleģē. Ja mēs iestātos par striktu pilnvaru sadalījumu, tad var gadīties, ka atdodam pārāk daudz savas suverenitātes, atdodam, vēl pirms spējam apzināties, vai tas ir labākais risinājums Latvijai. Šajos jautājumos ne Latvijas konventa pārstāvju vidū, ne darba grupās nav bijušas domstarpības. Atšķirības viedokļos parādās jautājumā par subsidiaritātes principa uzraudzīšanu. Kā to veikt? Vai veidojot politiķu pārstāvētu kameru Eiropas Savienībā, kura raudzītos, lai likumos paredzētās funkcijas nav pārlieku centralizētas Eiropas līmenī, vai uzticot subsidiaritātes uzraudzību tiesu varai, kur šo funkciju veiktu neatkarīgi tiesneši, kas brīvi no politiskās ietekmes un partijiskas ieinteresētības. Šis jautājums vēl nav atrisināts arī Eiropas konventā, jo domas dalās. Tādēļ manis vadītā darba grupa nolēma turpināt diskusiju, lai rastu Latvijai izdevīgāko uzraudzības veidu.

Nobeidzot, gribētu teikt, ka, tuvojoties referendumam, priekšplānā izvirzīsies jautājums tieši par to, kā Latvija varēs aizstāvēt savas intereses, vai varēsim pastāvēt, un tam visam ir ļoti liels sakars ar pilnvaru sadalījuma un subsidiaritātes principa diskusiju Eiropas konventā.

Novēlu nacionālajam konventam ražīgu darbu un saturīgas diskusijas!