Ar domu par Eiropas nākotni

22.augustā Latviešu biedrības namā notika nacionālais konvents par Eiropas nākotni

Pirms nedēļas, 22. augustā, Rīgā, Latviešu biedrības namā, norisinājās Latvijas nacionālā konventa otrā darba sesija. Kopā sanākušie politiķi, zinātnieki, dažādu sabiedrisko un nevalstisko organizāciju un inteliģences pārstāvji diskutēja par vairākiem ļoti konkrētiem Eiropas Savienības (ES) darbības aspektiem un Latvijas iespējamo nostāju šajos jautājumos. “LV” jau rakstīja par diskusiju, kas šajā pasākumā skāra pilnvaru sadali starp ES institūcijām un dalībvalstīm. (Skat. “LV” Nr.120, 27.08.2002.) Šoreiz — par ES pamattiesību hartu un tās vietu jaunajā ES pamatlīgumā.

Nacionālā konventa darba grupu par pamattiesību hartu vadīja Inese Birzniece. Viņa arī informēja konventa dalībniekus par cilvēktiesību attīstību ES ietvaros, norādot, ka pamattiesību harta nav pirmais ES institūcijās pieņemtais dokuments, kas akcentē cilvēktiesību nozīmi. ES attīstības pirmsākumos cilvēktiesību jautājums netika minēts dibināšanas līgumos un citos vispārējos ES tiesību aktos, bet šīs tiesības darbojās kā nerakstītās tiesības, ievērojot citu starptautisko institūciju cilvēktiesību dokumentus un dalībvalstu konstitūcijās ietvertās cilvēktiesību normas.

Taču jau 1975. gadā ar tiesas lēmumu tika noteikts, ka ES institūcijām kā vadlīnijas cilvēktiesību jomā ir jāizmanto Eiropas Padomes pieņemtās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas garantētās tiesības. Divus gadus vēlāk ES institūcijas pieņēma dokumentu, kurā vienojās, ka ievēros šajā konvencijā ietvertās, kā arī atsevišķu dalībvalstu konstitūcijās nostiprinātās cilvēktiesību normas. Bet, 1992. gadā pieņemot Māstrihtas un 1997. gadā Amsterdamas līgumu, cilvēktiesību ievērošanas pamatprincips plašāk tika ietverts arī līgumos. Līdz ar to cilvēktiesības it kā bija formāli nostiprinātas arī ES līmenī, tomēr pilsoņiem tās bija visai grūti “atrodamas”, jo nebija apkopotas kādā vienā konkrētā dokumentā, bet gan citu starptautisko institūciju konvencijās, tiesu lēmumos un citos dokumentos. Tādēļ 1999. gadā ES Padome vienojās, ka nepieciešams radīt vienotu ES dokumentu — Eiropas Savienības pamattiesību hartu, kurā tiktu noteiktas cilvēktiesības.

Kā norādīja I. Birzniece, veidojot šo hartu, mērķis bija radīt cilvēktiesību katalogu, kurā apvienotas jau esošās un ES funkcionējošās cilvēktiesību normas. Tādējādi, izmantojot piecus dažādus avotus (Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, cilvēktiesības, kas jau iekļautas Eiropas Savienības un Eiropas kopienu pamatlīgumos, dažu dalībvalstu konstitūcijās ietvertās cilvēktiesības, citos dokumentos ietvertās cilvēktiesības un jaunās tiesības, kuras līdz šim nav ietvertas cilvēktiesību konvencijās), tika izveidota Eiropas Savienības pamattiesību harta (teksts atrodams http://www.eib.lv/doc/konvents/lnk2dg/charter-lv.doc), kas tika parakstīta 2000. gada decembrī Nicā. Tomēr, kā uzsvēra I. Birzniece, šis dokuments tika pieņemts vairāk kā politiska deklarācija, nevis kā juridiski saistošs līgums. Tāpēc Eiropas konventam tika izvirzīti divi galvenie jautājumus, uz kuriem jāatbild saistībā ar pamattiesību hartas tālāko likteni. Pirmkārt, kā iekļaut hartu jaunajā topošajā ES pamatlīgumā — kā juridiski saistošu vai saglabāt to politiski deklaratīvā līmenī. Otrkārt — vai ES kā institūcijai vajag pievienoties Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai? Kā nolēmusi nacionālā konventa darba grupa, pamattiesību hartu būtu nepieciešams iekļaut pamatlīgumā, sadalot to trijās daļās (skat. Ineses Birznieces ziņojumu, ko “LV” publicē pilnībā), un ES būtu izdevīgi pievienoties iepriekšminētajai konvencijai, bet tas prasīs visai ilgu laiku. Tāpat darba grupa nolēmusi, ka Latvijā būtu jāizveido darba grupa, kura pētītu Satversmē un dažādos starptautiskajos dokumentos iekļauto cilvēktiesību saistību, lai precizētu, kādas ir šīs cilvēktiesību normas un kā tās vislabāk īstenot.

Komentējot ES pamattiesību hartas nozīmi, kardināls Jānis Pujats izteica atbalstu šādas hartas esamībai, bet atzina, kā pārāk maza vieta tajā atvēlēta garīgajām tiesībām, tāpēc tā vēl vairāk stiprinās ES materiālo dabu, aizmirstot garīgumu. Kardināls informēja, ka Eiropas bīskapu konferences sekretariāts uzsver — ES konstitucionālajā līgumā būtu jānodrošina strukturēta dialoga iespēja starp ES institūcijām un baznīcu. To vajadzētu prasīt arī Latvijas delegātiem Eiropas konventā. Savukārt Romas katoļu baznīcas pārstāvis Kārlis Čerāns norādīja, ka pamattiesību hartu nevar atstāt politiski deklaratīvā līmenī, bet tai jādod juridisks spēks.

Arī Eiropas kustības Latvijā valdes loceklis Dainis Lasmanis pauda pārliecību, ka pamattiesību hartai būtu jākļūst juridiski saistošai. Viņš sacīja, ka gan Eiropas jauniešu konventa gala dokumentā, gan šovasar notikušā Eiropas jauniešu foruma “Jaunatne 2002” izstrādātajā Eiropas konstitūcijas projektā atzīts, ka pamattiesību hartai būtu jākļūst par sagatavojamā līguma pamatdaļu un tai noteikti ir jāpiešķir juridisks spēks.

Artis Nīgals, “LV” Eiropas lietu redaktors