Par nacionālo parlamentu lomu nākotnes Eiropā

Rihards Pīks, Saeimas priekšsēdētāja biedrs, Latvijas pārstāvis Eiropas konventā

Ministru prezidenta kungs, godājamie nacionālā konventa dalībnieki!

Lai sagatavotu šo konventa sanāksmi, man tika uzticēts vadīt darba grupu, kas nodarbojas ar jautājumu — nacionālo parlamentu loma.

Jāteic, ka iekļauties darba grupā bija uzaicināti prominenti un erudīti cilvēki, bet acīmredzot karstais vasaras atvaļinājumu laiks dažiem traucēja piedalīties. Tomēr arī tajā sastāvā, kādā grupa strādāja, tika analizēta iespējamā nacionālo parlamentu nozīme nākotnes Eiropas Savienības arhitektūrā. Sevišķi vēlos uzteikt cienījamās advokātes Daces Līgas Luteres–Timelas komentārus par šo tematu, kurus saņēmu pa e-pastu no Apvienotās Karalistes.

Un tagad par lietas būtību. Visiem, kas interesējas par ES norisēm, būs zināms, ka ES dalībvalstīs vairākkārt izskanējušas bažas — lēmumu sagatavošanas un pieņemšanas process notiekot aiz “slēgtām durvīm” un tādējādi sabiedrībai un pat lielākajai daļai ES dalībvalstu politiķu esot liegta iespēja sekot līdzi lēmumu sagatavošanai un piedalīties lēmumu pieņemšanā. Sevišķi asi šāda satura pārmetumi tika izteikti pēc Nicas sammita.

Tieši šajā kontekstā nacionālo parlamentu loma nākotnes Eiropā ir arī viens no galvenajiem tematiem diskusijās Eiropas konventā.

Ziņojums otrajā nacionālajā konventā par Eiropas nākotni Latviešu biedrības namā Rīgā 22.augustā. Darba grupa “Nacionālo parlamentu loma”

Konventa darba grupas “Nacionālo parlamentu loma” vadītāja Gizela Stjuarte, britu parlamenta pārstāve, nacionālo parlamentu uzdevumus formulēja šādi:

1) nacionālajiem parlamentiem  vajadzētu nodrošināt saikni ar sabiedrību;

2) kontrolēt subsidiaritātes principa ievērošanu;

3) uzņemties kontroles funkcijas tajos gadījumos, kad ES jāpieņem politiski lēmumi.

ES konventā izskanēja arī viedoklis, ka nacionālajiem parlamentiem jāpiedalās ES likumdošanas procesā. Kā to varētu panākt?

No visiem priekšlikumiem, kas izskanējuši Eiropas konventā un arī mūsu nacionālā konventa darba grupā, iezīmējās trīs galvenie varianti:

a) pārveidot Eiropas Parlamentu par divpalātu sistēmu, turklāt otro palātu izveidot no nacionālo parlamentu pārstāvjiem. Otrajai palātai nebūtu likumdošanas funkcijas, bet tikai subsidiaritātes principa kontroles funkcija, kā arī uzraudzības funkcija, kas novērstu to, ka politiski lēmumi tiek pieņemti bez nacionālo parlamentu ziņas;

b) veidot Eiropas Parlamentu kā divpalātu sistēmu, otrajā palātā iekļaujot nacionālo valdību pārstāvjus. Faktiski tas nozīmētu pārveidot tagadējo ES Padomi par otro palātu, tādējādi strikti norobežojot ES Padomei piešķiramās lēmējfunkcijas no izpildfunkcijām, kuras savukārt pildītu Eiropas Komisija. Tādējādi palielinātos arī Eiropas Parlamenta nozīme lēmumu pieņemšanā;

c) Eiropas Parlamentā nav nepieciešams veidot otro palātu. Tādējādi ES institūciju struktūra paliktu nemainīga un nacionālie parlamenti savas kontroles funkcijas veiktu, dodami stingrākus norādījumus savas valdības pārstāvjiem pirms došanās uz ES Padomes sēdēm. Šāds modelis jau darbojas Dānijā un lielā mērā ir pieņemts arī mūsu Saeimas praksē. Eiropas lietu komisija stingri kontrolē pievienošanās ES sarunu vedējus, pirms tie dodas uz Briseli. Šajā modelī iekļaujas arī priekšlikums ES konstitucionālajā līgumā nostiprināt noteikumu, ka Eiropas Parlamenta komitejām un nacionālo parlamentu komisijām jārīko kopējas sēdes tajos gadījumos, kad tiek gatavoti politiski lēmumi.

Manuprāt, trešais manis minētais variants nav pretrunā ar otro priekšlikumu, bet tie viens otru papildina.

Nacionālā konventa darba grupā izskanēja priekšlikums, ka arī turpmāk varētu darboties Eiropas konvents, kura funkcijas un sasaukšanas termiņi būtu jānostiprina konstitucionālajā līgumā.