Par pievienotās vērtības nodokli masu informācijas līdzekļiem

Latvijas Republikas Saeimas Tautsaimniecības,

agrārās un vides attīstības komisijai

Kopijas: Finansu ministrijai, Satiksmes ministrijai, Preses izdevēju asociācijai

Godātie kungi!

Bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības “Latvijas pasts” viena no darbības jomām joprojām ir arī masu informācijas līdzekļu (laikrakstu un žurnālu) abonēšana un piegāde, kas līdz šim ir veikta par tarifiem, kas tiek saskaņoti ar Preses izdevēju asociāciju un sedz tikai preses izdevumu abonēšanas noformēšanas un piegādes pašizmaksu.

Šādu masu informācijas līdzekļu piegādes tarifu politiku izmanto gandrīz visā pasaulē, uzskatot to par sociāli ļoti svarīgu aspektu masu informācijas līdzekļu pieejamībā ikvienam valsts iedzīvotājam. Taču 2001.gada 22.novembrī pieņemtie grozījumi likumā “Par pievienotās vērtības nodokli” darbojas pretēji šai uz valsts iedzīvotāju vajadzībām vērstajai masu informācijas līdzekļu piegādes tarifu politikai.

Līdz šim masu informācijas līdzekļi netika aplikti ar pievienotās vērtības nodokli, un tādējādi arī to abonēšanas pakalpojumi un piegādes pakalpojumi netika aplikti ar pievienotās vērtības nodokli. Taču iepriekš minētie likuma grozījumi nosaka, ka, sākot ar 2003.gada 1.janvāri, masu informācijas līdzekļi tiek aplikti ar samazināto pievienotās vērtības nodokļa likmi — 9% apmērā, kā rezultātā likums “Par pievienotās vērtības nodokli” nepārprotami paredz, ka masu informācijas līdzekļu abonēšanas pakalpojumi un to piegādes pakalpojumi apliekami ar pievienotās vērtības nodokli 18% apmērā. Līdz ar to, sākot ar 2003.gada 1.janvāri, masu informācijas līdzekļu cena varētu paaugstināties vismaz par 9%, taču to abonēšanas pakalpojumu un piegādes pakalpojumu tarifs, pieskaitot pievienotās vērtības nodokli, savukārt pieaugs par 18%. Šāda situācija var radīt laikrakstu un žurnālu abonēšanas maksas vēl lielāku pieaugumu un tā rezultātā masu informācijas līdzekļu auditorijas samazināšanos, īpaši lauku rajonos, kur iedzīvotāju ieņēmumi ir zemāki nekā pilsētās, kas, mūsuprāt, nevarētu būt valsts interesēs.

Ņemot par pamatu “Latvijas pasta” prognozēto 2003.gada masu informācijas līdzekļu (laikrakstu un žurnālu) piegādes apjomu, valsts budžets no “Latvijas pasta” piegādāto masu informācijas līdzekļu tarifiem varētu iegūt pievienotās vērtības nodokli tikai apmēram 201 tūkst. latu apmērā. Mūsuprāt, šāda summa valsts budžetam nav noteicoša salīdzinājumā ar masu informācijas līdzekļu pieejamības sociālo nozīmi.

Balstoties uz iepriekš minēto un ņemot vērā to, ka tuvākajā laikā tiks uzsākta masu informācijas līdzekļu abonēšana 2003.gadam, lūdzam steidzamības kārtā ierosināt grozījumus likumā “Par pievienotās vērtības nodokli” 61.pantā, piemērojot arī masu informācijas līdzekļu abonēšanas un piegādes starpnieka pakalpojumiem pievienotās vērtības nodokļa 9% likmi. Tādā veidā valsts apstiprinātu masu informācijas līdzekļu pieejamības lielo sociālo nozīmi. Savukārt dodot iespēju ievērojami nepaaugstināt masu informācijas līdzekļu cenas un neizraisīt piegādes tarifa pieaugumu, tiktu dota iespēja plašākam iedzīvotāju lokam atļauties vairāk abonēt vai pirkt masu informācijas līdzekļus.

Cerībā uz izpratni, ar patiesu cieņu ģenerāldirektors A.Droiskis

Rīgā 2002.gada 29.augustā