Par grozījumiem Satversmes aizsardzības biroja likumā un cilvēktiesībām

Šā gada 27. jūnijā Saeimā tika pieņemti grozījumi Satversmes aizsardzības biroja likumā, kas paredz SAB darbiniekiem plašas pilnvaras izlūkošanas un pretizlūkošanas darbību veikšanā. Tie nosaka, ka vairākas operatīvās darbības, piemēram, telefonsarunu noklausīšanos, izsekošanu, telpu apskati u.tml., SAB darbinieki tagad varēs veikt bez tiesneša vai prokurora akcepta.

Izvērtējot esošo situāciju un iespējamās sekas, kas varētu rasties, nekontrolēti realizējot šīs tiesības, Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka šādas normas apdraud cilvēktiesības un demokrātisma principus Latvijā.

LR Satversmes 96.pants, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8.pants noteic, ka “ikvienam ir tiesības uz privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību.

Sarunu noklausīšanās, sarakstes pārbaude, izsekošana un līdzīgas operatīvās darbības pašas par sevi ir iejaukšanās personas privātajā dzīvē, tādēļ šādi ierobežojumi var notikt tikai stingri reglamentēti, likumā paredzētos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību un tikumību”.

Lai ierobežojumi tiktu attaisnoti, tiem ir jābūt nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā un līdzekļiem ir jābūt samērojamiem ar sasniedzamo mērķi. Samērīgam ierobežojumam ir jāsasniedz konkrētais mērķis, jābūt atbilstošam konkrētā mērķa sasniegšanai, kā arī samērojamam ar iespējamiem indivīda zaudējumiem. Respektīvi, sabiedrības guvumam no tiem ir jābūt reālam un lielākam nekā indivīdam piemērotie ierobežojumi.

Apkopojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, jāsecina, ka tiesa vairākās lietās ir piemērojusi principu, ko varētu raksturot ar vārdiem: “mērķis neattaisno līdzekļus”.

Lietā “Malone pret Lielbritāniju”, kuras autori sūdzējās, ka slepenā novērošana krimināllietā ir pārkāpusi viņu tiesības uz privāto dzīvi, tiesa atzina: “Tas būtu pretrunā ar tiesiskumu, ka ierēdnim garantētā juridiskā rīcības brīvība tiktu izteikta kā neierobežota vara. Likumam ir pietiekami skaidri jānosaka jebkuras šādām kompetentām iestādēm piešķirtās rīcības brīvības apmēri un tās lietošanas veids, ņemot vērā pasākumu likumīgo mērķi, lai sasniegtu attiecīgajai personai adekvātu aizsardzību pret patvaļīgu iejaukšanos.”

Uzskatām, ka ar šiem likuma grozījumiem SAB tiek dotas pilnvaras nekontrolēti iejaukties personas privātajā dzīvē un valsts negarantē personām adekvātu aizsardzību un skaidru procedūru, lai nepieļautu šo tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, ekonomiskai vai politiskai „spiegošanai”. No tā izriet, ka likumā paredzētā procedūra nav samērojama ar sasniedzamo mērķi un nav nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.

Valstij būtu svarīgi piešķirt cilvēktiesību aizsardzības pasākumiem lielāku prioritāti, tāpēc ka arī starptautiskā līmenī tā ir atbildīga par cilvēktiesību nodrošināšanu saviem iedzīvotājiem, jo šādas kļūdas un nepilnības var atspoguļoties valstij nelabvēlīgos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos pret Latviju.

Olafs Brūvers, Valsts cilvēktiesību biroja direktors