Lai šī valdība nākamajai atstātu sakārtotu valsti

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio vakar, 29.augustā

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” ceturtdien, 29. augustā, pulksten 15.10. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Paldies visiem klausītājiem, kas vēl uzspējuši un piezvanījuši vai atsūtījuši mums e—pastu, uzdevuši arī jautājumus. Varbūt sāksim ar tiem budžeta grozījumiem, kurus ierosina šobrīd “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK priekšsēdētājs Māris Grīnblats, sakot, ka vēl pirms vēlēšanām varētu pārskatīt pašreizējās finansu lietas.

Andris Bērziņš: — Jāsaka, ka šāds jautājums nav apspriests koalīcijā, mēs viņu skatījām dažus mēnešus iepriekš, un mēs vienojāmies par sekojošu procedūru, ka mēs neaiztiekam budžetu priekšvēlēšanu situācijā. Netaisām budžetu vaļā, lai nesabalsotu tur dažnedažādas neizpildāmas lietas. Vienojāmies, ka ir jābūt ļoti konkrētiem un ļoti precīziem. Tiešām izskatās, ka līdz gada beigām budžets mums pārpildīsies un būs iespēja kaut kādus papildu resursus novirzīt citām lietām. Ir jau dažas no šīm lietām izvirzījušās, piemēram, palīdzība zemniekiem. Tur, bez šaubām, būs nepieciešami papildu budžeta izdevumi. Taču principā tas būtu jādara jau pēc vēlēšanām — tad, kad tā loģiskāk un praktiskāk var jautājumus skatīt. Vēl vairāk — mēs pat vienojāmies par shēmu, ka neatkarīgi no tā, kurš ierosina iespējamos budžeta grozījumus, ja šādi budžeta grozījumi tiek izdarīti, tad es uzsaku darbu tam ministram, kuram ir pielikts klāt. Tas ir tādēļ, lai disciplinētu koalīciju un mēģinātu sakārtot šīs lietas, nepieļautu budžeta raustīšanu. Mēs jaunajai valdībai, jaunajai Saeimai atstātu sakārtotu valsti ar kārtīgi sakārtotu valsts budžetu, ar iespēju izdarīt un pieņemt saprātīgus lēmumus. Es ceru, ka šī varētu būt pirmā reize, kad jaunajai Saeimai nevajadzēs mesties atcelt veselu virkni kaut kādu nepārdomātu, pirmsvēlēšanu steigā pieņemtu lēmumu, kuri droši vien pēc savas būtības varētu būt ļoti labi un patīkami cilvēkiem.

— Saeima, kā mēs zinām, vēl mēnesi strādās pirms vēlēšanām, un tā ir cerība, ka tur patiešām nekas tāds netiks sabalsots. Runājot par budžeta lietām, man jāpievēršas arī tam raidījumam, kas mums skanēja Latvijas Radio šorīt un vēl skanēs rīt pēcpusdienā, proti, par darba devējiem, kas turpina izmantot nelegālos darbiniekus. Kāds klausītājs man jautā: kā jūs to vērtējat, ka tas tā notiek? Man jāpaskaidro, ka mums bija raidījums par objektu, kuru mēs paši izvēlējāmies, kā saka, eksperimenta kārtā. Devāmies uz sporta namu “Daugava”, kur liela Rīgas budžeta naudas daļa aiziet, gandrīz trīs miljoni, celtniecībai, un pārbaudījām, pārliecinājāmies, ka vismaz tie cilvēki, ar kuriem mēs runājām, tur strādāja bez darba līgumiem, nesaņemot un nenomaksājot nekādus nodokļus. Faktiski nelegāli. Mēs secinājām, ka situācija ir tāda, ka pat sodīt īsti nevar. Kā man paskaidroja inspekcijā, tur ir kaut kādi 250 lati. Pieķert nevar, jo viņš pasaka, ka tikko sācis strādāt.

A.Bērziņš: — Pirmām kārtām gribu teikt, ka es ļoti negatīvi un nosodoši raugos uz šo fenomenu. Te ir jānāk visiem kopā — gan valsts institūcijām, gan pašvaldībai, gan arī pašiem cilvēkiem talkā, lai izskaustu šo lietu. Tātad, ja kādam cilvēkam rodas kādi pārpratumi vai iebildumi, ir darba inspekcija, kurā meklēt palīdzību, jo tas ir likuma pārkāpums.

— Otrkārt, es gribu teikt, ka tie cilvēki, kuri šādā veidā strādā, faktiski aplaupa savus vecākus, aplaupa savus bērnus un aplaupa paši sevi, jo nav šo sociālās apdrošināšanas maksājumu, no kuriem tiek maksātas pensijas viņu vecākiem. Tādā gadījumā nav iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumu, no kuriem tiek finansēta veselības aprūpe, no kuriem tiek finansētas skolas, izglītība, bērnudārzi un tā tālāk. Tā ka es aicinātu nopietni strādāt pie šīs lietas. Protams, arī pašvaldība, kura ir šī projekta vadītāja un pasūtītāja, arī tai vajadzētu palūkoties, vai tur nevar kaut ko labot. Kas tad tā īsti ir par firmu, kura konkursa rezultātā ir ieguvusi šīs tiesības būvēt, un kāpēc šī firma šādu darbaspēku izmanto? Tas būtu jautājums droši vien Gundaram Bojāram un viņa attiecīgajai komitejai, kura ar to nodarbojas.

— Kā mums sacīja Rīgas domes personas, tas esot Valsts ieņēmumu dienesta jautājums.

A.Bērziņš: — Nu, nē, pasūtītāji šai celtniecībai taču ir viņi, un viņiem savā veidā ir jāskatās, kas notiek, jo nodokļi jau arī aiziet, viss iedzīvotāju ienākuma nodoklis aiziet Rīgai. Viņiem pēc likuma šīs funkcijas nepiekrīt, jā, tās ir tiešām Darba inspekcijas funkcijas un Valsts ieņēmumu dienesta funkcijas, un es tūlīt pat pēc mūsu sarunas lūgšu, lai aiziet un pārbauda īpaši šo objektu.

— Tajā objektā ir jau bijusi pārbaude. Tas, ko mēs secinājām tālāk, runājot gan ar Valsts ieņēmumu dienesta cilvēkiem, gan ar Darba inspekciju, — ir vairāki caurumi likumdošanā, kas būtībā gandrīz vai paralizē šo inspekciju spēju, darbu kontrolēt šo situāciju. Viņi esot vairākas reizes, vismaz tā apgalvoja abu institūciju vadītāji, attiecīgo struktūru pārstāvji, viņi esot vairākkārt griezušies ar lūgumu mainīt šādu vai tādu punktu, bet tas kaut kur iesprūst. Viņi pat saka, ka nezina kur.

A.Bērziņš: — Tā nav īsti taisnība. Tātad ar administratīvām metodēm šo jautājumu atrisināt pilnībā nevar, tur ir nepieciešama arī pašu cilvēku līdzdalība. Ja cilvēks saka: nē, nē, man ir darba līgums — vai: es tikai nupat, piecas minūtes atpakaļ mani pieņēma darbā un man darba līgumu noformēs līdz šās dienas beigām — tad tā ir viena situācija, tad tiešām ir ļoti grūti ar pierādīšanu. Es gribu teikt, ka šeit ir jābūt divvirziena ceļam, arī pašiem cilvēkiem ir jāpiedalās visā šajā procesā, tieši tādēļ, ka ir tie argumenti...

— Cilvēks saka — viņš ir priecīgs, ka viņu pieņem darbā, labi, ka tā. Viņš domā, ka tikai viņu neizmet. Tiklīdz viņš atvērs muti, viņš zina, ka viņš to darbu zaudēs.

A.Bērziņš: — Ja mēs visi teiktu: nē, es nestrādāšu bez darba līguma, tad tam darba devējam...

— Bet visi tā nesaka...

A.Bērziņš: — Tādā gadījumā par tiem, kuri tā nesaka, par tiem ir jāiet un jāsniedz informācija attiecīgā institūcijā, kurai ir jārūpējas par likuma ievērošanu. Šeit nevar cerēt, ka viena pati valdība vai viens pats darba inspektors atnāks un visu atrisinās. Te jābūt sasaistei, kur valsts institūcijas strādā kopā ar pašvaldību institūcijām. Es zinu, ka “Daugavas” sporta namu vada ļoti aktīvs Rīgas domes deputāts — Misas kungs. Viņš gandrīz katru stūrīti un kaktiņu pazīst “Daugavas” sporta namā. Es domāju, ja viņam Rīgas dome uzticētu visu šo pasākumu, viņš tur ātri kārtību ieviestu.

— Protams, administratīvās metodes pašas par sevi neko nerisina. Taču bez administratīvajām metodēm, ja sods pēc ilgāka laika meklēšanas darba devējam ir 250 lati, tas neko nedod.

A.Bērziņš: — Par vienu pārkāpumu ja viņam uzliek 250 latu administratīvo sodu plus liek viņam samaksāt visus sociālās apdrošināšanas maksājumus par to laiku, par kādu tas ir atklāts, tad tas tā notiek. Protams, viss ir jāpierāda, tas ir pietiekami sarežģīts process caur tiesu, taču to nevar darīt tikai vienkārši ar administratīvām metodēm — tad mēs būsim otrā grāvī.

— Viss skaidrs, bet administratīvās metodes šobrīd nedarbojas. To apstiprina gan Valsts ieņēmumu dienestā, gan Darba inspekcijā. Tie caurumi viņiem ir zināmi, un viņi pat zina, kā aizlāpīt, bet viņi netiek līdz tam, lai tas patiešām tiktu ieviests dzīvē.

A.Bērziņš: — Divarpus gadu laikā es neesmu redzējis nevienu priekšlikumu ne no Valsts ieņēmumu dienesta, ne no Darba inspekcijas — tā ir Labklājības ministrijas pārziņā esoša struktūra — kas runātu par šo caurumu aizlāpīšanu. Protams, var skatīties arī likumdošanu, taču es gribu vēlreiz uzsvērt, ka tur vairāk ir jābūt ļoti konkrētai sadarbībai starp dažādām institūcijām — valsts, pašvaldību, pasūtītāju ieinteresētībai, lai viņu uzņēmumā viss būtu kārtībā, un arī pašu cilvēku aktivitātei.

— Ja jūs aicinātu tomēr Valsts ieņēmumu dienesta vadību vai inspekcijas vadību nākt ar šiem priekšlikumiem, lai tad nebūtu tā, kā jūs sakāt — divarpus gadu laikā jūs neesat tos redzējuši. Viņi saka, ka viņiem ir.

A.Bērziņš: — Norunājuši, lai viņi nāk.

— Citas lietas, te kāds klausītājs zvanīja un jautāja par Krievijas pensiju jautājumu. Proti, ir cilvēki, krievi, kas labprāt gribētu aizbraukt uz Krieviju, atpakaļ uz savu dzimteni, bet viņiem ir pensija. Viņš saka: tiklīdz viņi dodas turp, pensiju, ko viņi saņem tagad Latvijā, tur viņi vairs nesaņem. Vai tad šo jautājumu nevarētu nokārtot?

A.Bērziņš: — Gribu teikt, ka jau pirms kādiem sešiem, astoņiem mēnešiem valdība pozitīvi izšķīrās par to, ka ar Krieviju tiks noslēgts sociālās drošības līgums. Šis sociālās drošības līgums prasa papildu izmaksas sociālās apdrošināšanas maksājumos, taču šis līgums pēc saviem principiem ir standartlīgums — tāds, kādu to slēdz visas normālas valstis viena ar otru. Šāds līgums mums, piemēram, ir ar Lietuvu un Igauniju. Šāds līgums mums ir ar Ukrainu, vēl ar vairākām mūsu kaimiņvalstīm. Tātad mēs piekritām, ka šo līgumu mēs slēgsim, un jāsaka, ka šobrīd bumba ir Krievijas puses dārziņā. Krievijas puse faktiski novilcina šī līguma pieņemšanu, kaut arī tas skar apmēram 25 tūkstošus cilvēku. Tos cilvēkus, kuri nav izšķīrušies par Latvijas pilsonību un kuri vai nu kā nepilsoņi, vai kā Krievijas pilsoņi turpina dzīvot Latvijā.

— Tātad Krievija pati negrib šos cilvēkus pie sevis — tā var secināt?

A.Bērziņš: — Nē, es negribu neko Krievijas vietā teikt, taču ar šo līguma slēgšanu jautājums kavējas. Faktiski nepārtraukti tiek atrastas kaut kādas... Precizējumi, kas nav būtiski tajā likuma projektā. Tas atkal kārtējo reizi bija atsūtīts mums, bet pašlaik atrodas Krievijas pusē, un mēs atkal gaidām atbildi no Krievijas, pareizāk sakot, no Labklājības ministrijas, kura vada šo procesu.

— Būs jautājums Krievijas premjerministram šajā vietā.

A.Bērziņš: — Ja Krievijas premjerministrs šeit sēdētu, jūs viņam ļoti labi varētu uzdot jautājumu: vai tad tiešām jūs neinteresē tie cilvēki, kas dzīvo šeit, Latvijā, Krievijas pilsoņi?

— Jautājums no klausītājas: vai tiks valstiski atzīmēta Ulmaņa dzimšanas diena septembrī?

A.Bērziņš: — Jā, jā! Kārlim Ulmanim ir dzimšanas diena, Kārlis Ulmanis nav pilnīgi viennozīmīgi vērtējama personība, taču viņš ir ļoti daudz darījis neatkarīgas Latvijas valsts tapšanā un veidošanā, un es zinu, ka Rīgas Latviešu biedrība rīko lielu zinātnisku konferenci, kurā ir pieaicināti ļoti nopietni akadēmiski spēki. Tur būs referāti ar ļoti dažādu Kārļa Ulmaņa darbības laika izvērtējumu, un, ja man būs laiks, es arī mēģināšu piedalīties šajā konferencē.

— Mums jau pāris nedēļas ir kāds jautājums, ar ko mēs neesam tikuši uz priekšu — pabalsti tiem invalīdiem, kas ir tādi kopš dzimšanas vai kopš bērnības. Viņiem pabalsts ir 35 lati — es saprotu, maziņš, un nav cerību viņiem palielināt to, jo viņiem, lielai daļai, kā saka, nav stāža iespējamības.

A.Bērziņš: — Šis pabalsts tiek piešķirts tiem cilvēkiem, kurus par tādiem no bērnības atzīst viņu ārstējošais ārsts, un tas ir līdz 16 gadiem. Ja ārstējošais ārsts saka, ka, piemēram, redzes defekta dēļ cilvēks ir atzīstams par invalīdu, tad līdz 16 gadiem viņš tiešām saņem 35 latu pabalstu. Pēc 16 gadiem nevis pabalstu, bet faktiski invaliditāti piešķir jau ārstu ekspertīzes komisija — DEĀK. Šī komisija lemj, kāda invaliditātes pakāpe katram konkrētajam cilvēkam ir. Ļoti daudzos gadījumos, absolūti lielākajā vairumā gadījumu, cilvēkiem ir iespējas pēc tam, kad viņi ir sasnieguši pilngadību, mēģināt atrast tādu specialitāti, kur ar visām savām problēmām viņi tomēr var būt lieti noderīgi sabiedrībai. Lai cilvēks var atrast pats sevi, var pelnīt sev naudiņu, un tad viņam, protams, atrisinās jautājums ar apdrošināšanas stāžu un vispār, kā dzīvot. Cita lieta ir ar tiem cilvēkiem, kurus DEĀK komisija atzīst par tādiem, kuriem...

— Darba nespējīgiem.

A.Bērziņš: — Faktiski nevienam vairs neraksta, ka viņš ir darba nespējīgs. Bet tos, kurus atzīst par tādiem, ka viņiem ir grūti, ka viņi nevar faktiski atrast darbu, tiem cilvēkiem ir vienīgā iespēja turpināt saņemt šo pabalstu. Pēc tam šo pabalstu saņemt arī pēcpensijas laikā kā vienkārši minimālo sociālo apdrošinājuma pabalstu. Šis pabalsts tiešām kopš 1996.gada nav mainīts, tas ir jau par mazu, un acīmredzot tuvākajā laikā jādomā, kā to paaugstināt.

— Jūs varētu šādu iespēju ierosināt?

A.Bērziņš: — Es negribu apsolīt, taču, tagad papētot drusku to jautājumu, ko jūs man uzdevāt, ja nemaldos, divas nedēļas iepriekš, es pie tāda secinājuma esmu nonācis.

— Ko valdība plāno darīt tuvākajā laikā, lai beidzot samazinātu autoavāriju skaitu Latvijas ceļos, — jautā Andreja kungs.

A.Bērziņš: — Vispirms valdība gribētu aicināt visus autobraucējus ievērot satiksmes noteikumus. Kā jūs zināt, šogad pēc ļoti sliktās ziemas tika iztērēti vairāk nekā divi miljoni latu, lai salāpītu bedres visos pirmās un otrās šķiras Latvijas autoceļos, arī dažu pašvaldību teritorijās esošajos ceļos, īpaši tur, kur, teiksim, saskaras pirmās un otrās šķiras autoceļi. Mums visiem precīzi jāievēro satiksmes noteikumi, tad autoavāriju būs mazāk, jo, kā liecina statistika, lielākā daļa ir vai nu braukšana pie stūres reibuma stāvoklī, vai ceļa satiksmes noteikumu, īpaši ātruma, neievērošana. Kas attiecas uz ceļiem kopumā, jāsaka, laikam pirmo reizi kopš 1998.gada akcīzes nodoklis pārpildās, apmēram par 14 procentiem šāgada prognoze ir pārpildīta. Tas nozīmē, ka Satiksmes ministrijas budžetā reāli parādās papildu līdzekļi, kurus viņi attiecīgi izlietos ceļu remontam. Kopumā kādos četros gados ir saremontēti vairāk nekā 1500 kilometri ceļa, tas ir trīs reizes no Alūksnes līdz Liepājai un atpakaļ.

— Tas jautājums ir sarežģīts, un ne jau valdība tās lietas tādā veidā atrisinās, kaut gan es saprotu, kāpēc šim jautājumam pēdējā laikā tiek pievērsta uzmanība. Nāk 1.septembris, arī avīzes par to tagad runā — bērni atgriežas pilsētās.

A.Bērziņš: — Jā, bērni ir sabraukuši atpakaļ no laukiem, no nometnēm ir atbraukuši, atpakaļ pilsētās — tur, kur viņi ies skolā. Ir pēdējās brīvās dienas, un tad parasti ir tā, ka drusciņ varbūt ir mazāka uzmanība, visi skrien kaut kur, varbūt bez īpašas vajadzības, nepaskatoties apkārt. Tieši tāpēc vakar es biju saaicinājis kopā gan iekšlietu ministru, gan Ceļu policijas priekšnieku, gan arī Ceļa satiksmes drošības departamenta direkcijas cilvēkus. Mēs pārrunājām veselu virkni jautājumu, kas ir jāizdara. Es gribu teikt, ka katram no vecākiem būtu jāpadomā par to, kā aizvest savu bērnu līdz skolai, kā ierādīt bērnam, kurā vietā un kā ir jāiet pāri pārejām. Ja tādām ir jāiet pāri, vajadzētu īpaši pieskatīt bērnus, jo viņi tiešām ir sargājami. Vairāk nekā 51 procents no visiem negadījumiem, kuros cieš bērni, notiek Rīgā, tāpēc īpaša uzmanība ir jāpievērš Rīgas skolām, gājēju pārejām. Protams, jāaicina visi autovadītāji braukt ārkārtīgi uzmanīgi un ar ierobežotu ātrumu. Es gribu teikt, ka esmu saņēmis ļoti lielu atsaucību, arī “Latvijas Televīzija” un Latvijas Neatkarīgā televīzija, kā arī radio, ir piekrituši sadarboties un maksimāli plaši šajās dienās informēt sabiedrību, arī bērnus. Un ne tikai informēt, bet arī vēlāk tikties un runāt, un skaidrot...

— Ceļu policija arī varētu nākt talkā?

A.Bērziņš: — Ceļu policija ir izstrādājusi speciālu plānu un visu septembri un oktobri ies uz skolām un stāstīs bērniem ceļu satiksmes noteikumus. Tas viss būs. Ja mēs palūkojamies statistikā — tā ir ļoti barga. Septembrī ir skaidri redzams nelaimes gadījumu tāds kā palēciens jeb to skaita palielināšanās. Mums vajadzētu mēģināt no tā izvairīties. Tiešām aicinu visus vecākus un visus bērnus ļoti uzmanīgi skatīties, ejot uz skolu. Katru gadu Latvijā oficiāli reģistrētu autotransporta līdzekļu skaits pieaug par 35 tūkstošiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka situācija labāka un vieglāka gājējiem nekļūs. Ir iespēja tikai kopīgi sadarboties... Ir vēl otra lieta — šonedēļ meteorologi sola lietu.

— Maz cerību!

A.Bērziņš: — Pašlaik palūkojoties debesīs, tā tiešām ir, taču lietu sola. Ko saka speciālisti — tikko uzlīs pirmais lietus, asfalts, kas visu vasaru karsis stiprā saulē, paliks eļļains. Tas nozīmē, ka atkal paaugstināsies dažādu avāriju iespējamība, mašīnu slīdēšana un tā tālāk. Ļoti slikti, ja tas notiktu pirms gājēju pārejām, tā ka es īpaši aicinu visus būt ļoti, ļoti uzmanīgiem.

Nu, protams, gribu apsveikt vecākus un bērnus, kas sāks iet skolā 1.septembrī vai 2. septembrī, kā nu kurš to darīs.

— Latvijas Radio piekrīt šim aicinājumam un arī sveic visus bērnus. Un esiet patiešām uzmanīgi! Mums ir jābeidz šīsdienas saruna. Es ceru, ka tiksimies atkal ar jums nākamajā ceturtdienā. Paldies!

A.Bērziņš: — Uz redzēšanos!

Pēc ieraksta “LV” diktofonā