Neapšaubot mūsu vietu Eiropas nākotnē

Augusta beigās Rīgā, Latviešu biedrības namā, uz savu otro sēdi pulcējās Latvijas nacionālais konvents par Eiropas nākotni. Līdzīgi kā uz pirmo konventa darba sesiju, arī šoreiz Latvijas pozīciju par Eiropas Savienības (ES) nākotni apspriest bija ieradušies liels skaits politiķu, zinātnieku, dažādu sabiedrisko un nevalstisko organizāciju un inteliģences pārstāvju. “LV” jau iepriekš rakstīja par diskusijām jautājumā par pilnvaru sadali starp ES institūcijām un dalībvalstīm, ES pamattiesību hartu un nacionālo parlamentu lomu ES lēmumu pieņemšanas procesā (Skat. “LV” Nr.120, 27.08.2002.; Nr.121, 29.08.2002.; Nr.122, 30.08.2002). Šoreiz — par Eiropas Savienības ekonomisko vadību, kā arī ES ārpolitikas un aizsardzības politikas iespējamo attīstību.

Ekonomiskajā integrācijā

Ekonomika ir nozare, kurā integrācija ES ietvaros ir gājusi vistālāk, tomēr vēl aizvien daudzos sektoros kompetence ir saglabājusies ES dalībvalstu rokās. Tādēļ, Eiropas Konventā runājot par ES nākotni, būtiska loma ir arī diskusijām par ekonomiku, un viens no centrālajiem jautājumiem šajā jomā ir nodokļu, konkrēti — ienākuma nodokļa, likmju harmonizācija ES dalībvalstīs.

Nacionālā konventa ekonomikas vadības darba grupas vadītājs, īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām institūcijām Roberts Zīle, pasākumu dalībniekus informēja, ka darba grupa vienojusies: Latvija pagaidām nevar piekrist tiešo nodokļu vienādošanai (skat. Roberta Zīles ziņojumu, kas publicēts “LV” Nr. 122, 30.08.2002.). Ja šāda harmonizācija tomēr notiktu, uzņēmumu ienākuma nodoklis Latvijā noteikti būtu jāpalielina, kas nekādā ziņā neveicinātu Latvijas ekonomisko attīstību. Gluži pretēji — kā atzina R. Zīle, tas būtu drauds uzņēmējdarbības darbībai kopumā. Par Latvijas nodokļu politikas attīstības stratēģijas atšķirībām no ES politikas liecina arī fakts, ka vēl tikai pirms dažiem mēnešiem Latvijā pieņemts lēmums par ienākuma nodokļa samazināšanu.

Arī Ventspils augstskolas rektors Jānis Vucāns atzina, ka Latvija nevar piekrist ienākuma nodokļa harmonizēšanai un šāds lēmums ir ļoti racionāls un piesardzīgs. Tajā pašā laikā J. Vucāns pauda viedokli, ka, lai gan šobrīd lielākais vairums ES dalībvalstu domā līdzīgi kā Latvija, ilgtermiņā, arvien padziļinoties integrācijai ES ietvaros, šī diskusija varētu atkal atsākties un tiešo nodokļu harmonizācija varētu arī notikt. Tomēr, ja mēs gribam gūt dažādas priekšrocības, ko Latvijas attīstībai piedāvā ES, tad kaut kas arī šajā integrācijas procesā būs jāupurē, atzina J. Vucāns.

Otrs jautājums, par kuru diskutēts nacionālās konventa ekonomiskās vadības darba grupā, bijis par to, vai eirozonas valstīm (valstis, kuras pievienojušās vienotajai valūtai — eiro) būtu citādas tiesības ekonomiskās politikas veidošanā, nekā citām valstīm. Darba grupa nonākusi pie kopējas pozīcijas, ka šāda situācija nebūtu pieļaujama, jo tādējādi varētu veidoties situācija, ka ES valstis tiek sadalītas divās “kategorijās” un tas nekādā ziņā neveicinātu ES tālāko ekonomisko un politisko attīstību.

Kopīga Eiropas ārpolitika un aizsardzība

Pretēji ekonomikai, ārpolitika un aizsardzības politika ir jomas, kurās integrācija ES ietvaros līdz šim noritējusi vislēnāk, un diskusija par šo nozaru tālāku satuvināšanu Eiropas līmenī vienmēr iezīmējusies ar dažādiem, pat radikāli pretējiem viedokļiem. Latvijas nacionālā konventa ārpolitikas un aizsardzības politikas darba grupa, kuras vadība bija uzticēta Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājam Guntaram Krastam, bija vienojusies, ka Eiropas līmeņa sadarbības palielināšana ārpolitikas un aizsardzības politikā Latvijai būtu izdevīga, bet tālāka kompetenču nodošana šajās nozarēs ir ļoti sarežģīts, politiski jutīgs un laikietilpīgs process.

Arī Latvijas Universitātes asociētā profesore Žaneta Ozoliņa norādīja uz vairākām problēmām, kas traucē ES kopējās ārējās un drošības politikas tālākai attīstībai. Vairākas ES valstis politiskajās diskusijās cenšas uzņemties ļoti lielu atbildību un līdera lomu Eiropas drošības politikas attīstībā, bet, nonākot līdz reāliem darbiem, šī aktivitāte parasti apsīkst, — teica Ž. Ozoliņa. Tādēļ Latvijai būtu svarīgi jau tagad skaidri definēt savu nostāju Eiropas ārpolitikas un drošības politikas attīstībā un noteikt tās jomas, kurās mēs esam gatavi ciešāk integrēties.

Domājot par to, kā nodrošināt Latvijas ietekmi uz ES ārējo un drošības politiku, kļūstot par ES dalībvalsti, darba grupa atzinusi, ka vajadzētu stiprināt Eiropas Komisijas lomu ārējās un drošības politikā. Tādējādi samazinātos ES Padomes loma organizācijas ārpolitikā, un tas būtu izdevīgi tieši mazajām valstīm. Diemžēl šobrīd šajā jomā vērojama izteikta lielvalstu dominance.

Latvijas interesēs būtu stiprināt arī ES lomu krīzes situāciju risināšanā un, lai to sekmīgi darītu, būtu jāturpina aktīvs darbs pie kopīgu ātrās reaģēšanas spēku attīstības.

Svarīgs ir arī jautājums par ES ārējās un drošības politikas finansēšanu, kas Latvijas gadījumā, kad arvien lielāki līdzekļi tiek veltīti valsts aizsardzībai saistībā ar integrāciju NATO, ir īpaši jutīgs. Domājot par labāko risinājumu, konventa darba grupa vienojusies, ka drošības politikas iniciatīvas, kurās iesaistās visas dalībvalstis, būtu jāfinansē no ES kopējā budžeta, bet programmas, kurās iesaistās tikai dažas valstis, finansētu tās valstis, kas līdzdarbojas. Tajā pašā laikā ES ārējās robežas aizsardzība, kas drīzumā tieši skars arī Latviju, būtu finansējama no ES kopējā budžeta.

Ārējās un aizsardzības politikas darba grupa apspriedusi arī jautājumu par migrācijas politiku ES līmenī un vienojusies, ka šis jautājums būtu jārisina solidāri visām ES dalībvalstīm, ievērojot trīs pamatnostādnes migrācijas plūsmas regulācijai. Tātad imigranti būtu jānovirza uz valstīm, kur: iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir lielāks nekā citur ES; imigrantu proporcija kopējā iedzīvotāju skaitā ir mazāka nekā citviet ES; proporcionāli mazāk uz kopējo iedzīvotāju skaitu ir ārvalstnieku un nepilsoņu.

Artis Nīgals, “LV” Eiropas lietu redaktors