Kas ir šīs valdības padarīto darbu pūrā

Ministru prezidents Andris Bērziņš pēdējā ikmēneša preses konferencē šīs valdības laikā vakar, 4.septembrī
Foto: A.F.I.

— Šī būs preses konference, ko es nekādā gadījumā negribētu pārvērst par politisku izrādi, es vienkārši gribu pastāstīt, ko valdība ir paveikusi šajos divarpus gados un kas nav paveikts līdz galam, pie kā vēl būtu jāpiestrādā. Preses konferences laiks nav izvēlēts nejauši, jo, ja papēta, cik ilgu laiku ir strādājušas Saeimas apstiprinātās valdības Latvijā, tad manis vadītā valdība nu jau divas dienas ir visilgāk strādājusī valdība Latvijas neatkarības laiku vēsturē. Līdzšinējais rekords piederēja Hugo Celmiņa vadītajai valdībai, kura strādāja 27 mēnešus un 26 dienas — no 1928. līdz 1931.gadam.

Šai valdībai ir bijušas divas prioritātes — valsts stabilitāte un drošība ilglaicīgā laika periodā. Un šajā sakarā es gribētu atzīmēt Latvijas sekmīgo virzību uz Eiropas Savienību (ES) un NATO. Tad, kad šī valdība sāka darbu, neviena no ES iestāšanās sarunu sadaļām vēl nebija slēgta. Iepriekšējo valdību iestrādes bija tādas, ka pirmās piecas sarunu sadaļas mēs varējām slēgt 2000.gada jūnijā, Igaunija tajā pašā laikā bija slēgusi jau 12 sarunu sadaļas, jo iestāšanās sarunas bija sākusi pusotru gadu agrāk nekā Latvija. Tagad, izejot pirmsiestāšanās sarunu finiša taisnē, mums ar Igauniju ir pilnīgi vienāds noslēgto sadaļu daudzums.

Tāpat Latvija ir izpildījusi visus NATO dalībvalstij izvirzītos kritērijus. Tā visa rezultātā valsts atrodas ļoti īpašā stāvoklī, es gribētu teikt, ka Latvijai nekad nav bijis tik labvēlīgs zvaigžņu stāvoklis kā pašlaik, nekad nav bijis tik cerīgs skats uz nākotni kā šobrīd. Latvija vienmēr ir bijusi kaut kur starp lielākām valstīm, savā līdzšinējā pastāvēšanā tā nav spējusi realizēt savu, patstāvīgu un no lielajām valstīm neatkarīgu politiku. Tagad, pievienojoties pasaules lielajām drošības struktūrām, mēs iegūstam iespēju sēdēt pie tā galda, kur tiek lemts par Latvijas un pasaules attīstību. Savukārt, ieejot ES, mēs iegūstam ekonomisko tirgu, tādus ekonomiskos plašumus, kādi Latvijai nekad vēl nav bijuši. Līdz ar to Latvijas stabilitāte un attīstība ilgākā laika termiņā ir nodrošināta.Turpinājumā es gribētu visus iepazīstināt ar materiālu, kur skaitļu valodā parādīti Latvijas sasniegumi. Pirmkārt par iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu (1.zīm.). IKP pieaugums Latvijā pēdējos divos gados ir viens no lielākajiem Austrumeiropā. Tas nozīmē, ka katrs cilvēks savā makā sajūt šo pieaugumu, zemnieki to sajūt caur palielinātām dotācijām, valsts budžetam rodas papildu iespējas finansēt gan skolotāju, policistu algas, novirzīt naudu veselības aprūpei. Šogad ir izvirzīta pieticīga prognoze — piecus procentus liels IKP pieaugums. Gada 1. un 2. ceturksnis liecina, ka prognoze piepildīsies un, iespējams, būtu jau pārpildīta, ja šobrīd nebūtu nelielas problēmas ar kravu apgrozījumu Latvijas ostās, it īpaši pēdējos divos mēnešos. Bet es ceru, ka līdz gada beigām kravu apgrozījums ostās un tranzīts dos mums tādu pašu ieguldījumu, kāds ir bijis pirms tam.

Nākamā informācija, ar ko es jūs gribētu iepazīstināt, ir par ārvalstu investīcijām. Ir skaidrs, ka laikā no 2000. līdz 2002.gadam investīciju pieaugums ir acīmredzams, īpaši jau 2002.gadā (2. zīm.). Investīciju ienākšana valstī ietekmē daudzus citus procesus. Ja paskatāmies, piemēram, datus par rūpniecības produkcijas izlaidi, tad ir redzams, ka rūpniecības produkcijas apjomi Latvijā pieaug, un tas nozīmē, ka rūpniecība Latvijā lēnām atdzimst, turklāt atdzimst jaunā, starptautiski salīdzināmā kvalitātē (3. zīm. ).

Viens no pirmajiem indikatoriem, par ko runā, spriežot par ekonomisko attīstību, ir būvniecības rādītāji. Būvniecības produkcija faktiskajās cenās pēdējos gados pieaug. Lai arī 2001.gadā ir redzams pietiekami liels kritums, ko es nevaru izskaidrot, tomēr pozitīvi ir tas, ka šogad būvniecības apjomi valstī strauji iet uz augšu (4.zīm.).

Būtisks rādītājs ir arī uzkrātās tiešās ārvalstu investīcijas. Statistiskie rādītāji liecina, ka Latvijā šīs tiešās ārvalstu investīcijas ir, turklāt arvien pieaugošā apjomā (5. zīm.). Ļoti daudzus interesē tas, kas notiek lauksaimniecības sektorā, un bieži nākas dzirdēt apgalvojumus, ka lauksaimniecības sektorā nekas nenotiek. Gribu atzīmēt, ka šī valdība ir vienīgā valdība, kas ir pilnībā samaksājusi lauksaimniekiem likumā paredzētos trīs procentus subsīdijās, kas ir godprātīgi pildījusi visas saistības par akcīzes nodokļa atmaksu par lauksaimniecībā izlietoto degvielu. Tāpat valdība ir devusi līdzfinansējumu visu SAPARD programmu un projektu realizācijai. Tāpat, skatoties rādītājus par lauksaimniecības produkcijas indeksiem pret iepriekšējo gadu, redzams, ka lauksaimniecības produkcijas apjoms pieaug un notiek izaugsme sektora ietvaros (6.zīm.).

Visas šīs lietas — investīcijas, ražošanas apjomu pieaugums, eksporta un importa lietas — tieši ietekmē tekošā konta saldo. Lai arī tekošā konta saldo pagaidām ir negatīvs, tomēr laikā no 1999.gada tas arvien samazinās un pamazām jau tuvojas nullei. Tagadējais rādītājs — mīnus 3,9 — nav bīstams Latvijas ekonomikai (7. zīm.).

Pievēršoties vēlreiz sarunām ar ES, gribētu uzsvērt, ka salīdzinājumā ar citām kandidātvalstīm Latvijai ir viens no lielākajiem panāktajiem pārejas periodu skaitiem — 22. Vairāk ir tikai Polijai — 25 (1. tabula). Katrs pārejas periods patiesībā ir ļoti nopietna cīņa par valsts nacionālajām interesēm. Visvairāk pārejas periodu Latvijai ir vides sadaļā — tās ir prasības uzņēmējiem ievērot ES vides standartus gan ražošanas procesā, gan attiecībā uz ražošanas atkritumiem utt.

Nākamajā sarunu posmā, kas būs pirmās divas novembra nedēļas, valdībai būs jāizcīna divas ļoti smagas cīņas ar ES birokrātiju un jābūt gatavai sniegt nopietnus argumentus par divām lietām — par lauksaimniecību un par ES budžetu, konkrēti par to, cik liela būs Latvijas līdzdalības daļa ES budžetā. Būs jārunā arī par to, kā sabalansēt tos līdzekļus, ko Latvija saņem no ES strukturālajiem fondiem, ar tiem, ko Latvija ES budžetā iemaksās. Mēs gribam nodrošināties pret situāciju, ka Latvija savu daļu ES budžetā būs jau samaksājusi, bet tos līdzekļus, kas pienākas no ES, vēl nebūs saņēmusi. Tās būs grūtas sarunas, bet vēl grūtākas sarunas būs par lauksaimniecību. Lauksaimniecībā mums ir aptuveni četras piecas pozīcijas, par ko nopietni runāt — pirmkārt, par tiešajiem maksājumiem, otrkārt, par subsīdijām, treškārt, par piena ražošanas kvotām, ceturtkārt, par cukura ražošanas kvotām, un visbeidzot, par graudaugu ražību, precīzāk — par to, kurus gadus ņemt par atskaites punktu ražības noteikšanai. Mēs koordinējam savu nostāju šajos jautājumos ar pārējām Baltijas valstīm, nedaudz arī ar Poliju, un mūsu pozīcija ir šāda — Baltijas valstīm nedrīkst piemērot attiecībā uz lauksaimniecību to pašu shēmu, ko Polijai un Ungārijai, jo, piemēram, Polijā, privātīpašums uz zemi bija arī visus sociālisma laikus un šajā valstī lauksaimniecību nesatricināja tādas pārmaiņas kā Latvijā kolhozu likvidēšana un privātīpašuma tiesību uz zemi atjaunošana. Kopumā var teikt, ka Latvija ļoti nopietni gatavojas sarunām ar ES novembra sākumā, un es domāju, ka mums izdosies panākt gan apmierinošu risinājumu par ražošanas kvotām, gan optimizēt tiešo maksājumu izlīdzināšanas shēmu. Es ceru, ka mums izdosies panākt to, ka ES, lai kompensētu zināmo nevienlīdzību, kāda varētu būt tiešajos maksājumos pašā sākumā, mums uz otriem svaru kausiem varētu uzlikt īpašus nosacījumus ES strukturālo fondu apguvē. Piemēram, SAPARD programmā mēs vēlamies saņemt šādus nosacījumus — lai ES līdzdalības nauda no tagadējiem 40 līdz 50 procentiem pieaugtu vismaz līdz 80 procentiem.

Ļoti svarīgs rādītājs ir arī valsts budžets. Kas attiecas uz valsts konsolidēto budžetu, ir redzams, ka fiskālais deficīts samazinās no gada uz gadu un mazinās arī tā attiecība pret IKP. Konkrēti — 2002.gada budžets tika sākts ar deficītu, bet budžeta ieņēmumi pirmajos sešos mēnešos rāda, ka gadījumā, ja nebūtu atsevišķu pašvaldību budžeta pārkāpumu, varētu apgalvot, ka šobrīd Latvijā ir bezdeficīta budžets, jo jau divus trīs mēnešus budžeta ieņēmumi ir lielāki par izdevumiem. Protams, ir jāpasaka, ka, plānojot šī gada budžetu, tika izvirzītas trīs budžeta izpildes prognozes — optimistiskā, pesimistiskā un vidējā. Valdība izvēlējās vidējo, kas nav pārspīlēti optimistiska, bet balstīta uz vērojumiem par to, kas notiek ASV ekonomikā, Eiropas ekonomikā, un ir diezgan piesardzīga. Protams, var vienmēr uzlabot nodokļu iekasēšanu un, tikai to uzlabojot, līdz gada beigām var rasties vēl iespējas varbūt pirmo reizi Latvijas vēsturē panākt budžeta pārpildi un runāt par papildu budžetu (8. zīm.).

Gribu pievērst uzmanību vēl kādam rādītājam — valsts pensiju speciālā budžeta izdevumiem, kas palielinās katru gadu kopš 1999.gada — no 405,137 miljoniem latu līdz 431,149 miljoniem latu. Šis pieaugums arī apliecina ekonomikas izaugsmi un to, ka arī pensiju apjoms pieaug. Šī gada sociālo budžetu mums ir izdevies gandrīz sabalansēt, bet diemžēl iepriekšējos gados uzkrātais sociālā budžeta deficīts ir gandrīz 74 miljoni latu, kas pakāpeniski būs jādzēš (9. zīm.).

Attiecībā uz vecuma pensijas lielumu un vecuma pensijas saņēmēju skaitu statistika liecina, ka laikā no 1999.gada pensijas saņēmēju skaits samazinās un tas galvenokārt ir saistīts ar pensijas vecuma palielināšanu, nevis tāpēc, ka Latvijā būtu labvēlīga demogrāfiskā situācija. Pieaug arī ikmēneša pensijas lielums. Tieši šī valdība bija tā, kas atļāva pensionāriem strādāt un vienlaikus saņemt pilnu pensiju. Ir apstiprinājusies valdības izteiktā prognoze, ka, atļaujot pensionāriem strādāt un vienlaikus saņemt pilnu pensiju, viņi uzrādīs gan pilno algu, gan pensiju un no algas maksās atpakaļ nodokļus un faktiski nekāda iztrūkuma pensiju budžetos nebūs (10. zīm.).

Gribu nedaudz parunāt arī par Latvijas iedzīvotāju vecumsastāvu. Analizējot datus par vecuma grupu procentuālo lielumu un izmaiņām no 1999.gada, var secināt, ka darbspējīgo iedzīvotāju (vecumā no 15 līdz 64 gadiem) skaits gandrīz nemainās. Tā ir iedzīvotāju bāze, ar kuru varam rēķināties, runājot par ekonomikas attīstību. Diezgan stabils ir arī pensijas vecumā esošo iedzīvotāju skaits. Taču arvien samazinās bērnu skaits (iedzīvotāji vecumā no 0 līdz 14 gadiem). Tā ir nopietna problēma, ar kuru Latvijai būs jārēķinās (11. zīm.). Arī iedzīvotāju skaitam Latvijā joprojām ir tendence samazināties (12.zīm.). Neliels pieaugums ir vērojams šogad, un, ja tā turpināsies, pēc diviem trim gadiem iedzīvotāju dzimstība pret mirstību būs vismaz nulles līmenī. Ir aprēķināts, ka, lai Latvijā būtu pozitīvs iedzīvotāju pieaugums, katrā ģimenē būtu jābūt vismaz 2,1 bērnam, matemātiski rēķinot. Ņemot vērā faktu, ka ir ģimenes, kurās objektīvu apstākļu pēc nevar būt bērnu, katrā Latvijas ģimenē būtu jābūt vismaz trim bērniem.

Vēl nedaudz par sociālās apdrošināšanas maksātāju struktūru, kas arī pēdējos divos gados ir uzlabojusies (2.tabula). Kopš 2000.gada par 104,128 tūkstošiem ir palielinājies darba vietu skaits, tātad ir palielinājies arī sociālā nodokļa maksātāju skaits. Es negribu apgalvot, ka visas šīs darba vietas ir radītas no jauna, daļa no tām ir no tā sauktā pelēkā sektora. Bet arī tā ir pozitīva tendence, jo liecina par to, ka valdība ar administratīvām metodēm un citādi ir panākusi, ka no nodokļu nemaksātājiem darba ņēmēji ir kļuvuši par nodokļu maksātājiem. Ir palielinājies arī darba devēju skaits — divu gadu laikā par vairāk nekā astoņiem tūkstošiem. Tas nozīmē, ka šie cilvēki maksā nodokļus gan par sevi, gan par darba ņēmējiem (13. zīm.).

Nozīmīga lieta, kas parāda ekonomikas attīstību, ir mēneša vidējā darba samaksa (14.zīm.). Latvijā kopumā mēneša vidējā darba samaksa nav liela, vienīgi finansu starpniecības sektorā tā ir palielinājusies līdz 420 latiem. Būvniecībā, izglītībā, veselības aprūpē šī samaksa ir aptuveni vienāda — 140 līdz 170 latu robežās, kaut visu laiku nedaudz palielinās.

Līdzīgi ir ar bezdarbnieku skaitu, kas lēnām, bet samazinās (15.zīm.). 1999.gads kā Krievijas krīzes gads ir nepatīkams atskaites punkts, jo šajā gadā bezdarbnieku skaits no aptuveni 7 procentiem iepriekšējos gados “uzlēca” līdz 11 procentiem. Stabili samazinās bezdarbs jauniešu vidū vecumā līdz 18 gadiem, kas liecina par izglītības lomas palielināšanos.

Par iedzīvotāju turības pieaugumu liecina arī Ceļu satiksmes drošības direkcijā reģistrēto transportlīdzekļu skaits (16.zīm.). Saskaitot kopā visus transportlīdzekļus — vieglās un kravas automašīnas, autobusus, motociklus —, iznāk, ka uz vienu mājsaimniecību Latvijā ir vismaz viens transportlīdzeklis. Protams, tie ir tikai vidējie rādītāji, kas nav salīdzināmi ar atsevišķām mājsaimniecībām, bet par valsti kopumā tie liecina labvēlīgi.

Vēl viens rādītājs, kam gribu pievērsties, ir akcīzes nodokļa naftas produktiem iekasējums jeb valsts autoceļu programmas finansējums miljonos latu (17. zīm.). Pēdējos divos trijos gados tas ir palielinājies. Valsts autoceļu fonds un vides aizsardzības struktūras ir arī absolūtie līderi ES palīdzības programmu līdzekļu izmantošanā. Latvija ir gandrīz vienīgā no ES kandidātvalstīm, kur par ES naudu ir uzbūvēts pilnīgi jauns moderns ceļš Rīgas—Tallinas šosejas posmā pie Lilastes. Palielinājušās ir arī mērķdotācijas pašvaldībām no Valsts autoceļu fonda un nauda, kas atvēlēta Lauku autoceļu programmai (18.zīm.).

Analizējot Latvijas uzņēmumu informatizācijas un datorizācijas rādītājus, var secināt, ka šajā nozarē nevienu Latvijas novadu nevar uzskatīt par krasi atpalikušu un ka informatizācija valstī notiek samērā vienmērīgi (19. zīm.). Valdība ir daudz strādājusi, lai jau nākamgad valstī sakaru jomā ienāktu konkurence un pakalpojumi šajā nozarē kļūtu vēl lētāki un pieejamāki, kvalitatīvāki.

Par ekonomikas izaugsmi liecina arī pēdējos gados valsts budžetā paredzētie līdzekļi Kultūrkapitāla fonda izdevumiem, piemēram, 2002.gadā teju divas reizes salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (20. zīm.). Kāpēc es runāju tieši par Kultūrkapitāla fondu? Tāpēc, ka uzskatu, ka tādā veidā, kā dala līdzekļus šis fonds — sanākot kopā profesionāļiem un lemjot par līdzekļu sadali, tas ir vislabāk un viscaurspīdīgāk.

Tiktāl par pozitīvajiem sasniegumiem. Ir, protams, arī lietas, kuras valdībai nav izdevies atrisināt. Pie tām es varētu pieskaitīt pirmkārt to, ka mums nav pilnīgas skaidrības par veselības aprūpi. Neapmierināto skaits tikai pieaug — neapmierināti ir pacienti, ārsti, paši veselības aprūpes organizatori, ar to es domāju Labklājības ministriju. Nav mums izdevies atrast un izveidot rīcībspējīgu modeli, ar kuru būtu apmierinātas visas puses, lai gan pēdējos sešos gados veselības aprūpes budžets ir dubultojies.

Atzīmēšu to, ka pēdējos gados ļoti lielu valsts budžeta daļu esam bijuši spiesti investēt valsts ārpolitikā, ar to es domāju — būtiski palielinot resursus aizsardzībai un nenovirzot šo naudu, piemēram, izglītībai, kur to varētu ļoti labi izmantot. Bet tā ir mūsu lielā politiskā izšķiršanās, un es varu atkārtot tikai to, ko jau esmu daudzkārt teicis — tas, kurš nebaro savas valsts armiju, parasti baro svešu armiju. Jautājums ir par to, kas mums ir izdevīgāk. Tomēr kopumā valstī nav nozares, kur nebūtu budžeta pieauguma.

Turpinājumā Ministru prezidents atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

— Labklājības ministrijas izplatītajā paziņojumā teikts, ka jūs neesat pietiekami iedziļinājies P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas reorganizācijas būtībā, pieprasot pārtraukt tās pārvaldes reorganizāciju.

— Tā nav mana kompetence — reorganizācijas būtībā iedziļināties, tā ir labklājības ministra kompetence — iedziļināties un sakārtot lietas. Un bez iedziļināšanās ar neapbruņotu aci ir redzams, ka plānotā slimnīcas reorganizācija rada nevis lielāku skaidrību, bet arvien dziļāku neizpratni. Jau šobrīd slimnīcas pārvaldē ir divu līmeņu lemšana — ir valde, kas dara operatīvās lietas un šajā ziņā vada slimnīcu, un ir ministra iecelti pilnvarnieki, ar kuru starpniecību ministrs var vadīt valdes darbu un kuri ir tā sauktā lēmējvara. Šo trīs pilnvarnieku pienākums ir pildīt ministra uzdevumus un nodrošināt, lai valde strādā tā, kā ministrs uzskata par pareizu. Ja nodala direktoru no valdes un pasaka, ka valde būs vēl viena lēmējorganizācija, man rodas jautājums — kā notiks pati jautājumu izlemšanas procedūra? Vispirms lems ministrs, tālāk dodot pilnvarojumu saviem pilnvarniekiem, tie savukārt pilnvaros valdi?... Kā notiks šī procedūra, kā tā ietekmēs katra konkrētā pacienta stāvokli?... Slimnīcās jautājumus jāspēj pieņemt ātri un atbilstoši slimnieka interesēm, jo slimnīcas jau pastāv slimnieku interesēs. Es nevaru neko iebilst pret labklājības ministra tiesībām runāt par dažādiem slimnīcu pārvaldes modeļiem, taču, pēc mana prāta, ir jārīkojas sistēmiski. Ja valsts slimnīcās, kādu mums ir ne mazums, ir nepieciešams mainīt valsts pārvaldes formu, tad ir jāsagatavo attiecīga koncepcija, jāparāda katra modeļa labās un sliktās puses, jāpieņem konkrēts lēmums un jāvirza lietas uz priekšu, iekļaujot pārveides procesā visas valsts slimnīcas un piedāvājot šo modeli kā rekomendējošu arī pašvaldību slimnīcām. Es neesmu mēģinājis iejaukties ministra darbā, taču es prasīšu no ministriem sistēmisku pieeju šo jautājumu risināšanā. Šodien labklājības ministrs ir saņēmis manu rezolūciju, kurā esmu uzdevis uz nākamo Koalīcijas padomes sēdi vismaz konceptuālā līmenī sagatavot ziņojumu par to, kādu viņš redz slimnīcu pārvaldes sistēmu, kur ir vājās vietas, kā tiks saskaņotas funkcijas dažādu lēmēju un izpildinstitūciju starpā. Nevar sākt eksperimentus Latvijas lielākajā slimnīcā, kur ārstējas cilvēki no visas Latvijas. Mans uzdevums nav aizstāvēt to vai citu slimnīcas administratoru, tās ir labklājības ministra tiesības — izvēlēties un pieņemt lēmumus, taču vēlreiz atkārtoju — es gribu redzēt sistēmisku un saprotamu rīcību.

— Vai jūsu vadītā valdība ir manījusi un analizējusi kādas negatīvas tendences ekonomikā saistībā ar pagājušā gada 11.septembra notikumiem?

— 11.septembris ir mainījis daudz ko pasaulē un ietekmējis arī ekonomiku. Ja paskatāmies kaut vai patērētāju uzticamības indeksu ASV — tas joprojām ir svārstīgs un gada laikā tā arī nav atguvies. Latvijas ekonomika ir pārāk maza, lai tieši ietekmētu ASV vai ES ekonomiku, no otras puses, Latvijas ekonomika ir pārāk diversificēta — orientēta uz dažādiem tirgiem, lai to spētu būtiski ietekmēt notikumi kādā atsevišķā valstī tā, kā Latviju ietekmēja Krievijas krīze 1997. un 1998.gadā. Investīciju pieplūde šogad Latvijā ir palielinājusies, taču es nedomāju, ka tas ir 11.septembra rezultāts.

Šie traģiskie notikumi ir gan veicinājuši politiskā līmenī ASV un Krievijas dialogu, ES un Krievijas dialogu, tāpat NATO un Krievijas dialogu. Šīs sarunas ir Latvijai pozitīvas un nav pretrunā ar mūsu ārpolitiskajiem mērķiem — NATO un ES, par kuriem balsoja Saeima 1995.gadā.

— Saeima ir pieņēmusi virkni likumu, kas paredz daudzu un dažādu Ministru kabineta noteikumu pieņemšanu. Lai gan likumi jau ir stājušies spēkā, noteikumi vēl nav pieņemti, piemēram, par Darba aizsardzības likumu. Kā jūs to komentētu?

— Sakarā ar ļoti lielo likumu skaitu, ko ir nācies mainīt šīs valdības laikā, un sakarā ar daudzajām jaunajām normām, kas ir ieviestas likumdošanā, ir radusies zināma aizkavēšanās Ministru kabineta noteikumu pieņemšanā. Tas ir viens no nepadarītajiem darbiem. Bet ir doti visi nepieciešamie rīkojumi un apkopoti resursi, lai līdz valdības darbības beigām šie nepadarītie darbi tiktu pabeigti.

Jāsaka godīgi, dažkārt arī likumdevējs tad, kad nav īsti skaidrībā, kā regulēt konkrētas lietas, likumā vienkārši ieraksta — to nosaka Ministru kabineta noteikumi. Un bieži vien valdībai ir jāņem likums, kur ir pateikts, ka ir jādara kaut kas labs, bet nav pat dots virziens, kā to paveikt, un jāgudro, kā visu realizēt.

— Ko valdība ir darījusi, lai novērstu sabiedrības noslāņošanos?

— Valdībai ir jādomā par katru konkrēto ģimeni Latvijā, taču pēc valsts funkciju sadalījuma rūpēties par cilvēku sociālajām problēmām ir pašvaldības uzdevums. Pašvaldību budžeti aug straujāk nekā valsts budžets, valsts pati pēc savas iniciatīvas arī palielina savu daļu pašvaldību izlīdzināšanas fondā: šogad plānotā valsts līdzdalības maksājuma — 470 tūkstošu latu — vietā valsts šim mērķim tērēja 7,4 miljonus latu. Un galvenokārt tāpēc, lai palielinātu pašvaldību iespējas palīdzēt konkrētiem cilvēkiem. Vēl šī valdība ir izlīdzinājusi netaisnību bērnu pabalstu izmaksā, palielinājusi minimālo pensiju un mainījusi minimālās pensijas aprēķināšanas kārtību. Lai uzlabotu cilvēku stāvokli, ir cieši jāsadarbojas valstij un pašvaldībām.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

 

IKP uz vienu iedzīvotāju pirmajā kvartālā un gadā kopā

1.zīmējums

Perioda laikā saņemtās investīcijas

2.zīmējums

Rūpniecības produkcijas izlaide, milj.Ls

3.zīmējums

Būvniecības produkcija (faktiskajās cenās), miljoni Ls

4.zīmējums

Uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas (perioda beigās)

5.zīmējums

Lauksaimniecības produkcijas indeksi % pret iepriekšējo gadu

6.zīmējums

Pārejas nosacījumu skaits (pirms sarunu uzsākšanas par lauksaimniecību)

1. tabula

Tekošā konta saldo

7.zīmējums

Valsts konsolidētā budžeta fiskālais deficīts

8.zīmējums

 

Valsts pensiju speciālā budžeta izdevumi

9.zīmējums

 

 

Vecuma pensiju vidējais lielums un saņēmēju skaits

10.zīmējums

Iedzīvotāju vecumsastāvs procentos

11.zīmējums

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

12.zīmējums

Sociālās apdrošināšanas iemaksu maksātāju skaits

	2000. gada jūlijs	2002. gada jūnijs	Pieaugums	Pieaugums, %
Darba devēju skaits	51 155	59 746	8 191	115,89
Darba ņēmēju skaits	740 002	844 130	104 128	114,07

2.tabula

Sociālās apdrošināšanas iemaksu maksātāju skaita pieaugums 2000.gada jūlijs – 2002.gada jūnijs

13.zīmējums

Mēneša vidējā bruto samaksa pa darbības veidiem

14.zīmējums

 

 

Reģistrēto bezdarbnieku skaits

Nodarbinātības VD dati

15.zīmējums

 

CSDD reģistrēto transporta līdzekļu skaits (uz janvāri)

16.zīmējums

Valsts autoceļu programmu finansējums, milj. Ls

17.zīmējums

Lauku autoceļu programma un mērķdotācijas pašvaldībām no Valsts autoceļu fonda

18.zīmējums

Latvijas uzņēmumu IT rādītāji atkarībā no uzņēmuma atrašanās vietas 2001.gadā % no attiecīgās teritorijas uzņēmumu kopskaita

19.zīmējums

Valsts budžetā paredzētie līdzekļi Kultūrkapitāla fonda izdevumiem

20.zīmējums