Ministru prezidents:

— tiekoties ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas prezidentu

Vakar, 18.maijā, Ministru prezidents Andris Bērziņš tikās ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas prezidenta pienākumu izpildītāju Čārlzu Franku.

Abas amatpersonas runāja par ERAB pilnvarnieku gadskārtējās sanāksmes organizēšanas gaitu.

A.Bērziņš informēja Č.Franku par valdības politikas prioritātēm, uzsverot tās nemainīgumu un kontinuitāti.

Tikšanās gaitā Ministru prezidents un Č.Franks apsprieda Latvijas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas sadarbību, īpaši uzsverot sadarbības pastiprināšanas nepieciešamību nākotnē.

Valdības preses departaments

— intervijā Latvijas televīzijai vakar, 18. maijā

Interviju Latvijas televīzijas 18.maija raidījumā "4.studija" pulksten 19.05 vada žurnāliste Sandra Eihmane

— Labvakar. Šovakar pirmo reizi mūsu raidījumā ir Ministru prezidents Andris Bērziņš. Raidījumā piedalās arī radiožurnāliste Ingrīda Strautmane un "Lauku Avīzes" žurnālists Egīls Līcītis. Bērziņa kungs, kādreiz amatpersonām deva 100 neaizskaramības dienas, bet laiki mainās. Un šobrīd Latvijas sabiedrība ir patiesi nogurusi no valdības maiņām. Mēs gribam stabilitāti un skaidrību. Šodien jūs amatā esat četrpadsmito dienu, un mani interesē, kas tad ir izdarīts šo dienu laikā? Mēs zinām par prēmijām hokejistiem, bet kas vēl ir noticis?

A.Bērziņš: — Ļoti labs jautājums. Valdība ir sākusi strādāt no pašas pirmās dienas, nav apstājies nekas no tā, ko bija iesākusi iepriekšējā valdība. Faktiski valdības darbā ir vērojama zināma pēctecība. Tas nozīmē, ka nebūs nekādi strauji pavērsieni, straujas uzskatu un lietu maiņas. Mēs esam atrisinājuši jau virkni lietu, piemēram, situāciju, kādā bija Daugavpils rūpnīcas "Tolaram Fibers" strādnieki, kuriem nebija izmaksāts atlaišanas pabalsts, nebija maksāti sociālie nodokļi, kas atvieglotu normālu iekļaušanos darba meklēšanas procesā. Mēs esam pieņēmuši virkni lēmumu, virkni koncepciju, kas attiecas uz Latvijas tālāko virzību uz Eiropas Savienību. Darbs virzās ļoti normālā ritmā, ministri jau no pirmās dienas ļoti nopietni izturas pret saviem pienākumiem.

— Jūs esat nācis ar mērķi strādāt šos divarpus gadus. Un es domāju, ka šajā sakarā maniem kolēģiem ir kāds jautājums.

I.Strautmane: — Cik ilgam, jūsuprāt, vajadzētu būt laika periodam, lai varētu teikt: jā, šī valdība ir daudz ko izdarījusi; lai valdība būtu ieinteresēta ilgtermiņa darbos?

A.Bērziņš: — Valdības nevar būt brīnumdares, kas īsā laikā kaut ko radikāli izmaina. Valdības darbība savā veidā ir atkarīga no tiem globālajiem procesiem, kas notiek pasaules ekonomikā un ietekmē arī mūsu valsti. Valdība tiešām ir nākusi uz visu atlikušo periodu, cilvēki ir piekusuši no straujām un neadekvātām pārmaiņām. Es ceru, ka tas arī tā būs. Es domāju, ka valdībai optimālais laiks, lai viņa tiešām varētu atskaitīties par padarīto, būtu šis laika sprīdis starp divām Saeimām — tātad normāli četri gadi. Mēs esam desmitā valdība kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, tā ka var vienkārši saskaitīt, kāds tad ir Latvijas valdības vidējais mūžs.

E.Līcītis: — Runājot par plaisu sabiedrībā, kas jāaizber, un pēctecību, šodien "Lauku Avīzē" ir interesants raksts, kur profesionālajiem politologiem tiek jautāts, ko jūsu valdības deklarācijā nozīmē teikums: "Mēs esam par tirgus ekonomiku, bet pret tirgus sabiedrību"? Un ja šo teikumu īsti nevar izskaidrot politoloģijas profesors... Lai mazinātu plaisu starp varu un sabiedrību, manuprāt, deklarāciju vajadzētu uzrakstīt skaidrā latviešu valodā. Ko jūs praktiski darīsit, vai jūs iesit biežāk uz televīziju, vairāk smaidīsit? Ko jūs labu darīsit, pensijas indeksēsit?

A.Bērziņš: — Valsts attīstība kopumā nav mērāma ar vienu vai otru atsevišķu pasākumu, bet ar pasākumu kompleksu. Un, ja cilvēkiem nav īsti saprotams, ko nozīmē tirgus ekonomika un tirgus sabiedrība, varbūt tas pat ir labi. Katrs cilvēks tad varēs iedomāties, kāda tad ir tā sabiedrība, ko mēs gribam, un kāda ir tā sabiedrība, ko mēs negribam. Es negribētu vairāk neko skaidrot. Man liekas, šodien "Lauku Avīzē" bija ļoti dažādi viedokļi. Kas attiecas uz plaisu starp sabiedrību un varu, es domāju, ja sabiedrība, cilvēki neuzticas savai varai, kuru viņi faktiski paši ir ievēlējuši, tad ir ļoti grūti panākt pozitīvus rezultātus. Es domāju, ja cilvēkiem precīzi izstāsta, kāpēc katrs lēmums ir jāpieņem, tad viņi ļoti bieži ir gatavi no kaut kā atteikties. Bet viņiem jāsaprot, kāpēc un kad tad būs tas brīdis, kad lietām jāsāk uzlaboties. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai nebūtu nolieguma un zināma nihilisma pret valdību, sak’, ko nu tā valdība atkal ir nepareizi izdarījusi. Varai ir jābūt kontaktam ar sabiedrību, un es varu teikt, ka mēs tik tiešām arvien biežāk nāksim masu saziņas līdzekļos, skaidrosim visu to, ko mēs darām. Pirmais tāds pieteikums jau bija. Mēs esam atjaunojuši to, ka pēc valdības sēdes, dažkārt pat valdības sēdes laikā, ir tiešās ministru intervijas pēc tam, kad ir pieņemti kādi svarīgi lēmumi, lai nepastarpināti tieši aizietu tā informācija, kuru mēs gribam sabiedrībai nosūtīt. Protams, ļoti daudz ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā masu saziņas līdzekļi būs gatavi šo informāciju atspoguļot, kā arī no tā, cik pareizi mēs mācēsim to pasniegt.

I.Strautmane: — Iepriekšējā valdība saņēma ne pārāk glaimojošo Mērfija balvu par nespēju izskaidrot sabiedrībai lietas. Pareizi lēmumi sabiedrībā tika uzņemti nepareizi, jo tie netika izskaidroti. Vai tagad nav līdzīgs process ar Nacionālās bibliotēkas celtniecību?

A.Bērziņš: — Es varētu jums piekrist, ka iepriekšējā valdība ļoti steidzās un dažkārt aizmirsa vai nenovērtēja, cik jutīgi ir tie vai citi jautājumi, un pārāk strauji mēģināja tos risināt. Piemēram, jautājums par izglītību, kas ir ļoti jutīgs, jo skar katru ģimeni. Te ir nepieciešama zināma skaidrība, lai cilvēki būtu pārliecināti, ka viņi nav apdraudēti, ka viņiem ir iespējas, ka valsts viņiem tās garantē. Kas attiecas uz Nacionālo bibliotēku, neviens jau nerunā par to, ka bibliotēku nevajag. Visi saka: bibliotēku vajag, jautājums ir tikai par finansēšanas modeli, vai tam ir jābūt tādam, kāds pašlaik tiek piedāvāts. Es domāju, tas, ka šis likumprojekts pašlaik ir nonācis Saeimā, tas, ka parādās jaunas idejas par iespējamiem finansēšanas modeļiem, ir tikai labi. Nogaidīsim, mēģināsim aktīvi ietekmēt tos procesus, kas attiecas uz likuma pieņemšanu, jo, kad likums būs pieņemts, tas valdībai būs jārealizē.

— Presē ir parādījusies ziņa, ka no deklarācijas ir svītrots vārds "ziedot".

A.Bērziņš: — Es domāju, ka deklarācija nav jāuztver tik absolūti. Pēc Satversmes deklarācija ir pieteikums, ko mēs vēlētos darīt. Visiem ministriem ir uzdots divu nedēļu laikā sagatavot rīcības plānu par tiem punktiem, kas ir iekļauti deklarācijā, pievienojot to nepieciešamo, kas nav ierakstīts deklarācijā. Iespēja ziedot saglabāsies pie jebkura finansēšanas modeļa.

E.Līcītis: — Nesen Rīgas ielas bija pilnas ar jauniem cilvēkiem, kuri uzskata, ka hokeja halle ir ceļama pirmām kārtām. Mēs arī "Lauku Avīzē" mudinām uz labdabīgu strīdu, vai vispirms būtu jāceļ hokeja halle vai Nacionālā bibliotēka.

A.Bērziņš: — Tās ir divas dažādas un nesalīdzināmas lietas. Runājot par bibliotēku, ir pilnīgi skaidrs, ka tas nekad nebūs pašatmaksājošs projekts, kas pelnīs naudu. Protams, kaut kādu naudu tas pelnīs, bet tikai pēc ilgāka laika. Bibliotēka nodrošinās to, ka informācija, kultūras bagātības, visa zinātniskā literatūra būs pieejama katrā Latvijas pagastā, katrā Latvijas miestiņā, faktiski neizkustoties no vietas. Atdeve būs tikai pēc pieciem septiņiem gadiem. Savukārt hokeja halle ir multifunkcionāla, tajā varētu notikt gan basketbols, gan hokejs, gan izstādes utt. Tam vajadzētu būt projektam, kas, protams, ilgākā laikā, bet atmaksājas. Tāpēc šeit ir jādomā, kā piesaistīt privātos līdzekļus, nevis investēt valsts līdzekļus. Shēma varētu būt ļoti vienkārša — pilsēta piedalās šajā projektā ar savu zemi, ir operatoru kompānija, kas uzņemas šo halli pēc tam apsaimniekot pēc noteiktiem kritērijiem. Viņi varēs ņemt kredītu un būvēt. Es domāju, ka šīs abas lietas nevajadzētu savstarpēji saistīt vai dzīt kādu ķīli.

— Šajās divās nedēļās valdībai ir nācies strādāt gandrīz vai ekstremālos apstākļos, jo ir izdeguši aptuveni 800 hektāru meža, ar purviem kopā, daudzviet Latvijā jau ir ārkārtas stāvoklis. Jūs esat izteicies, ja nelīs lietus, jūs izsludināsit ārkārtas stāvokli visā Latvijā. Nu, šodien mazliet lija, bet kāda ir kopējā situācija?

A.Bērziņš: — Meža dienests teica, ka vēl pāris dienas mēs varam skatīties, bet tad, ja nelīs, ir jādod ļoti konkrēta komanda un jāizsludina ārkārtas stāvoklis. Šodien Latvijā ir reģistrēti 486 ugunsgrēki, tas ir par 110 ugunsgrēkiem vairāk nekā vidēji iepriekšējos gados šajā laikā. Arī pagājušā gada karstajā vasarā šajā laikā nebija reģistrēts tik liels ugunsgrēku skaits. Jāņem vērā arī stiprais vējš, kas arī veicināja degšanu. Jācer, ka dieviņš apžēlosies un atsūtīs lietu. Ja ne, tad, protams, jāizsludina ārkārtas stāvoklis, jāaizliedz cilvēkiem iet uz mežu, tādējādi nodrošinot meža saglabāšanu.

— Runājot par mežu saglabāšanas programmu, tiek spriests par to, ka mežus vajadzētu apdrošināt. Citi savukārt uzskata, ka vairāk līdzekļu vajadzētu paredzēt dažādiem dzēšanas darbiem.

A.Bērziņš: — Dzēšanas darbi ir cita rakstura jautājums, pie kura kādreiz kopīgi vajadzētu atgriezties zemkopības un iekšlietu ministriem. Ir trīs dažādu veidu ugunsdzēsēji; vieni ir meža dienestam, otri ir pašvaldībai, trešie valstij. Katrs no viņiem sargā savu jomu, meža dienesta ugunsdzēsēji vairāk rūpējas par mežiem, pašvaldību — par savu teritoriju. Savukārt valsts atbild par visu. Dažbrīd man šķiet, ka nav īstas koordinācijas šo trīs dienestu starpā, tie 75 tūkstoši latu, kas bija paredzēti meža dienesta programmai "Ugunsdzēsība", ir saglabājušies, un pašlaik līdzekļu pietiek. Ja stāvoklis turpinās būt tik slikts, tad valdībai būs jādomā, kā palīdzēt. Kas attiecas uz mežu apdrošināšanu, tad šobrīd katrs privātais meža īpašnieks ir tiesīgs to darīt. Liela daļa valsts mežu nemaz nav iereģistrēti zemesgrāmatā. Ir izveidota jauna akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži", kam būs jāsāk domāt par mežu kvalitāti un saglabāšanu. Atsevišķa programma droši vien būs mežu apdrošināšana, kas gan varētu būt padārgs prieks, kas būtiski ietekmētu mūsu produktu pašizmaksu un koksnes cenu, līdz ar to arī spēju konkurēt starptautiskajā tirgū. Tāpēc tas ir ļoti uzmanīgi jāizvērtē. Ir jāizvērtē zaudējumi, ko nozīmē šī mežu izdegšana. Mežinieki saka, ka tas ir dabiski, ka kaut kur kaut kas izdeg, tā ir sava veida atjaunošanās. Protams, tāds ugunsgrēku skaits kā šogad nav īsti normāls.

I.Strautmane: — Šopavasar arī salnas nav saudzējušas jauno valdību. Vai šobrīd jums ir skaidrs, kā tiks atmaksāts tiem lauksaimniekiem, kuri ir cietuši no salnām?

A.Bērziņš: — Pašlaik Zemkopības ministrijā šie dati tiek apkopoti. Pagājušā gada programmā zemniekiem tika dota iespēja apdrošināt sējumus, valsts piedalījās šajā apdrošināšanā ar dotāciju, sedzot vienu trešo daļu no apdrošināšanas prēmijas. Tiem, kas šo iespēju izmantoja un savus tīrumus apdrošināja, ir skaidrs risinājums, kā atgūt līdzekļus. Tiem, kas to neizdarīja, lielā mērā ir jāvaino sevi. Zemkopības ministrija, kad visi skaitļi būs apkopoti, skatīsies, kā var palīdzēt. Stāvoklis budžetā nav spožs. Prognoze par budžeta izpildi ir samērā optimistiska, bet ir grūti runāt par papildu naudu šobrīd. Varētu runāt par pārstrukturēšanu konkrētās programmās. Bet pašlaik es gribētu atturēties no jebkādiem konkrētiem solījumiem. Protams, šī situācija būs jārisina, bet tas būs tad, kad mums būs zināmi visi zaudējumi.

E.Līcītis: — Zemkopības ministrs šodien intervijā "Lauku Avīzē" gari un plaši runā par šo lietu. Vai jums pašam arī ir kāds piemājas dārziņš?

A.Bērziņš: — Diemžēl vēl nav.

I.Strautmane: — Vai vēl arvien jūs uzskatāt par veiksmīgu valdības veidošanas formulu — bez bijušajiem premjeriem?

A.Bērziņš: — Katrā gadījumā es nejūtu, ka man pietrūktu kāda bijušā premjera valdībā.

— Bet arī jaunajai valdībai ir bijuši pirmie pārbaudījumi, es domāju, nesaskaņas Jaunajā partijā. Cik jūs esat stabili?

A.Bērziņš: — Es negribētu analizēt tās vai citas partijas iekšējās problēmas. Pēc koalīcijas līguma tā parakstītājs ir frakcija. Pašlaik viss liecina, ka, neraugoties uz atšķirīgajiem viedokļiem, frakcija tomēr ir vienota. Valdība pagaidām vēl tikai dažus likumprojektus nosūtījusi uz Saeimu, tad mēs arī redzēsim, kā frakcija kopumā par tiem balsos. Pagaidām es te nesaskatu nekādus draudus valdībai.

— Lielai sabiedrības daļai aktuāls ir jautājums par pensijām. Vai tiks palielināts pensijas vecums?

A.Bērziņš: — Tas, protams, nenotiks uzreiz. Kā jau ir ierakstīts deklarācijā, mēs līdz gada beigām veiksim grozījumus likumā, lai strādājošie pensionāri varētu saņemt gan algu, gan pilnu pensiju. Ja ir teikts, ka pakāpeniski ir jāiet uz pensijas vecuma paaugstināšanu, tad es gribu visus nomierināt, tas nenotiks uzreiz. Tas notiks palēnām, katru gadu pieliekot kādus trīs četrus mēnešus. Tas ir piespiedu solis, lai sabalansētu visas šīs lietas. Tas, protams, nav tiešā veidā saistīts ar aizliegumu pensionāriem strādāt. Bet tā ir atbildība, kas mums, strādājošajiem, jāuzņemas, lai mēs varētu samaksāt saviem vecākiem cilvēka cienīgas pensijas. Mums, strādājošajiem, ir jāuzņemas saistības aiziet pensijā vēlāk, un tā naudiņa, ko no mūsu sociālajiem maksājumiem ieskaita sociālajā apdrošināšanā, tiks sadalīta mūsu vecākiem. Tā ir sava veida paaudžu solidaritāte, mums nav citas izejas. Ja ekonomiskā situācija strauji uzlabosies, tad, protams, mēs varēsim runāt par biežāku pensiju indeksāciju.

I.Strautmane: — Daudzi cilvēki aizgāja pensijā, jo nevarēja vienlaikus saņemt gan algu, gan pensiju. Tagad likumi atkal mainās, vai nav paredzētas kādas kompensācijas tiem cilvēkiem?

A.Bērziņš: — Diemžēl jāsaka — nekādu kompensāciju nebūs. Jums ir sava daļa taisnības, ka ir likumi, kurus nedrīkst bieži mainīt, kā tas šajā gadījumā ir noticis ar pensiju likumu, kas četru gadu laikā ir mainīts piecas reizes. Ir dažas lietas valstī, kuras vajadzētu uzskatīt par vispārnacionālām, uzlikt tām tabu, lai nevarētu tās mainīt, tuvojoties vēlēšanām, lai parādītu, ka kāds ir labāks vai sliktāks. Pensiju likums ir vispārnacionāla problēma, kas skar pilnīgi visus, ir ārpus jebkuriem partiju strīdiem. Par šo lietu esmu nolēmis runāt koalīcijas padomē.

— Ir prognoze, ka pēc piecdesmit gadiem mūsu valstī būs divi strādājošie pret vienu pensionāru.

A.Bērziņš: — Tā ir nedaudz cita problēma, kāpēc mums šodien ir tik liels pensionāru īpatsvars. Mums diemžēl ir sakritušas divas demogrāfiskās bedres — no Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara. Pašlaik jaunatne maina savu dzīves stilu un pieeju laulībai un bērnu laišanai pasaulē. Viņi saka: es vairs nesteigšos apprecēties 18 gados, es gribu pabeigt augstskolu, nopelnīt mašīnu, dzīvokli, tikai tad es precēšos. Protams, tā ir ilgtermiņa programma, līdz mēs nonāksim pie loģiskām proporcijām. Normāli būtu, ja sabiedrībā būtu 13–18% pensionāru, šobrīd mums ir 26% pensionāru. Te arī slēpjas nepieciešamība paaugstināt pensijas vecumu. Vācijā un Šveicē pašlaik notiek diskusijas par pensijas vecuma paaugstināšanu līdz 67 gadiem.

E.Līcītis: — Lai maksātu pensijas, ir jābūt naudai valsts kasē. Starptautiskā valūtas fonda misija ir neapmierināta, ka privatizācijā iegūtie līdzekļi netiek ieskaitīti valsts kasē. Kur tie paliek?

A.Bērziņš: — Privatizācijas fonda līdzekļi atbilstoši privatizācijas likumam tiek ieskaitīti Privatizācijas aģentūras fondā. Tie var tikt izlietoti pēc tam, kad Ekonomikas ministrija ir iesniegusi Ministru kabinetā projektu par šo līdzekļu izmantošanu. Es varu visiem pilnīgi godīgi pateikt, ka nauda nekur nepaliek, tā netiek nelikumīgi iztērēta. Valūtas fonds uzskata, ka šai naudai vajadzētu atrasties valsts kases rēķinos, tad valdībai vajadzētu mazāk aizņemties naudu no ārvalstīm. Valsts varētu šo naudu, vismaz tajā laikā, kad tā atrodas Privatizācijas aģentūras fondā, lietot kā apgrozāmos līdzekļus. Bet tad ir jāmaina likums.

E.Līcītis: — Nagļa kungs ļoti priecājās par veiksmīgi pārdotajām "Latvijas gāzes" akcijām. Kur šī nauda tiks izlietota?

A.Bērziņš: — Daļa no šīs naudas ir novirzīta kompensācijas sertifikātu dzēšanai. Ir vēl vesela virkne programmu, kuras tiek apstiprinātas Ministru kabinetā. Tā kā šeit šaubu, ka kaut kas varētu būt iztērēts nelikumīgi, nav nekādu.

I.Strautmane: — Runājot par naudu. Šobrīd ir pilna Rīga ar bagātiem finansistiem, jūs arī tikāties ar ERAB izpilddirektoru. Sakiet, kā jūs prognozējat, vai tiešām Latvijā šīs investīcijas ienāks vairāk nekā citās valstīs?

A.Bērziņš: — Man ir paredzētas četras runas dažādos saietos, dažādās valodās. Vienā no savām runām es mēģināšu šos biznesa cilvēkus pārliecināt par to, ka Latvija ir tā valsts, kurā ir gan nepieciešami, gan lietderīgi ieguldīt naudu. Protams, investīcijas pašas no sevis nenāk, ir nepieciešamas skaidras biznesa idejas, laba un stabila ekonomiskā vide. Mums ir nepieciešami tādi nodokļi, kas būtu šeit izdevīgāki nekā tajās valstīs, kur šī nauda šobrīd atrodas, kā arī tāda birokrātiskā procedūra, kas neapgrūtinātu investīciju ienākšanu. Mums ir visi priekšnoteikumi investoru ienākšanai, jautājums, vai mēs viņus pratīsim piesaistīt, vai mēs radīsim pietiekami labu Latvijas tēlu, lai viņi, atgriežoties mājās, nestu pozitīvu ziņu, ka Latvija jau sen ir Eiropā, ka mēs esam gatavi tirgus ekonomikai, esam normāla sabiedrība, kas normāli attīstās.

— Paldies! Vēlu jums veiksmi!

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— intervijā Latvijas radio vakar, 18. maijā

Interviju Latvijas radio 18. maija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.07 vada žurnālists Aidis Tomsons

— Labdien! Kā ik ceturtdienu, studijā Ministru prezidents Andris Bērziņš.

A.Bērziņš: — Labdien!

— Vispirms jautājums ir par, nu teiksim, tādu zināmu satraukumu, kāds valda Vecrīgā. Es jau secināju, ka daļa mašīnu acīmredzot vairs netiek iekšā Vecrīgā, tuvojas ERAB lielā konference. Vai varētu nedaudz komentēt, ko jūs sagaidāt no tās?

A.Bērziņš: —Jā, tas ir ļoti liels notikums, kuram visa valsts ir gatavojusies vairāk nekā divus gadus, un es tiešām gribētu lūgt cilvēkus, kuriem varbūt nav tik vitāli nepieciešams braukt ar autotransportu šīs trīs dienas, faktiski atturēties no tādas braukšanas ar savām mašīnām un no to izmantošanas, iebraucot Vecrīgā. Jo stājas spēkā diezgan nopietni ierobežojumi, kuri nav saistīti tik lielā mērā ar mūsu vēlēšanos kādu ierobežot, cik ar, teiksim, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas drošības prasībām, kuras viņi mums ir uzstādījuši un kurām mēs esam piekrituši tanī brīdī, kad tika pieņemts lēmums par Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas gadskārtējo sanāksmi Rīgā.

— Ja runājam par saturisko pusi, kas galvenais, ko jūs domājat, kas jāsagaida būtu Latvijai ?

A.Bērziņš: — Tā ir vienreizēja iespēja reklamēt mūsu valsti, reklamēt pilsētu un panākt, ka cilvēki aizbrauc ar pozitīvām domām no šejienes. Otrkārt, protams, mums ir tādi globālāki mērķi, mums ir jārāda, kā mēs virzāmies uz Eiropas Savienību un kā mēs pārvaram savas iekšējās grūtības. Treškārt, protams, mēs domājam, ka visa tā rezultātā, ja tas izdodas, tad šeit investīciju plūsmai jeb starptautiskā kapitāla piesaistei jābūt stipri lielākai, kas faktiski ir Latvijas neatkarības un drošības garantija.

A.Bērziņš: — Šāda kapitāla piesaiste tātad garantē stipri vairāk valsts drošību nekā, teiksim, tur noteiktu procentu palielināšana aizsardzības vajadzībām.

— Es domāju, ka liela daļa cilvēku nezina, ko nozīmē ERAB, ko nozīmē šī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka. Nedaudz — ko tas nozīmē, kas šeit notiek.

A.Bērziņš: —Tā ir speciāla banka, kas tika izveidota pirms desmit gadiem, lai palīdzētu tām valstīm, kuras ir atbrīvojušās no komunistiskā un totalitārā jūga, tā faktiski ir tāda politiskā banka, kurā akcionāri ir valdības — 134 valstu valdības, un šī banka atbalsta projektus pamatā visās šajās valstīs. Tās ir Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis. Bankai ir savas noteiktas prioritātes, tā diezgan prasmīgi balansē starp infrastruktūru un dažādiem sociāliem projektiem. Nu, kā jau banka, tā strādā ar peļņu, tās šie te procenti, faktiski, interešu procenti, ir apmēram tādi paši kā kopumā bankām. Vienīgi tās salīdzinoši daudz strādā ar valdības garantijām un ar garantijām tām vai citām pilsētām.

— Jums būs arī kādas divpusējas tikšanās?

A.Bērziņš: —Jā, faktiski šīs divpusējās tikšanās jau man ir sākušās, es jau šodien esmu ticies ar virkni bankas pārstāvju, tūlīt pēc stundas man ir tikšanās ar pašreizējo bankas prezidenta vietas izpildītāju. Man ir paredzētas četras uzstāšanās, pirmā ir jau rīt Baltijas biznesa konferencē. Un tad ir atklāšanā, paneļdiskusijās, vēl ir jāpiedalās daudzos dažādos pasākumos. Tā ka salīdzinoši karsts ir šis periods.

— Cits jautājums — nulles deklarācija. Jaunās valdības deklarācijā ierakstīts, ka jūs strādāsit, veidosit šīs nulles deklarācijas. Ko tas nozīmē tomēr?

A.Bērziņš: — Faktiski mēs nesaucam šoreiz to par nulles deklarāciju, bet valdības deklarācijā esam ierakstījuši, ka mēs pakāpeniski paplašināsim to cilvēku loku, kuriem katru gadu jāiesniedz deklarācijas, pašlaik tās pamatā ir amatpersonas, tas ir noteikts likumā, plus pašvaldības vadītāji. Es domāju, ka mēs paplašināsim šo cilvēku loku, nu, piemēram, nosakot, ka nākamajā gadā katram cilvēkam, kuram, teiksim, īpašums ir lielāks, nu es nezinu, par 30 tūkstošiem vai 50 tūkstošiem latu, būs jādeklarē savi īpašumi. Šādi pakāpeniski paplašinot šo te cilvēku loku, mēs beigās nonāksim pie tā, ka faktiski visi īpašnieki būs deklarējuši savus īpašumus un ka mēs varēsim sekot, ja būs tāda nepieciešamība. Ja pēkšņi parādās kādam kāda papildu nauda nez no kurienes, pēkšņi parādās četrstāvu māja, būs pamats uzdot jautājumu: paklausies, iepriekšējos gados tu esi deklarējis tikai 120 latu algu, kur tev pēkšņi var māja rasties. Būtībā tā ir tā pati pāreja uz tā saukto nulles deklarāciju. Nulles deklarācija būtībā nozīmē, ka visi cilvēki deklarējuši savus īpašumus speciālā reģistrā, un tai īpašumu attīstībai un kustībai vienmēr atbildīgās valsts institūcijas var sekot un var uzdot visu laiku jautājumus, ja kaut kas pēkšņi parādās tāds, nu tad tev ir jāatbild, ka onkulis Austrālijā man ir novēlējis mantojumu.

— Jautājums, protams, ir arī, cik valsts iestādes ir gatavas kontrolēt to, kas tiek uzrādīts. Šobrīd jau mēs reizēm šaubāmies par to kontroli, kāda jau ir, kaut vai tās pašas amatpersonas.

A.Bērziņš: —Jā, nu tas ir blakusjautājums, protams, līdz ar to būs jānostiprina Valsts ieņēmumu dienestā tās struktūras, kuras atbild par šo deklarāciju kontroli. Es personiski gribu teikt, ka manu deklarāciju katru gadu izkontrolē. Nāk speciāli cilvēki, pārbauda visu, iet, skatās, prasa, beigās sastāda aktu, kura kopiju pat atsūta man. Tā ka es domāju, ka, nostiprinot šo sistēmu, tik tiešām var panākt to, ka nu, kaut kādas nelegālas naudas aprite tiek izslēgta.

— Un tajā pašā laikā, nu, ja tāda kā Šķēles kunga deklarācija tiek pārbaudīta, tad vienalga šie jautājumi jeb šīs te šaubas par 29 miljoniem paliek, un vai tad tas spēj atbildēt uz visiem jautājumiem?

A.Bērziņš: —Es domāju, ka uz visiem jautājumiem nekādā gadījumā neviens nespēs atbildēt. Bet, nu, es domāju, ka tā ir ļoti laba pozīcija, ja cilvēkam ir nauda 29 miljoni un viņš tos ir deklarējis un pateicis: jā, man šī nauda ir. Tad viss ir skaidrs, tad sāksim skaitīt, kā tie miljoni augs uz priekšu, vai dils, skatīsimies. Un tad uzdosim šos jautājumus.

— Jautājumi no klausītājiem. Inese Bartaševica saka, ka vajadzētu varbūt noteikt valstī ekonomiskās attīstības virzienus, jo šobrīd izskatās, ka viss ejot no grāvja uz grāvi, vienu gadu audzē cukurbietes, nu ir piena lopkopība... un tādā garā.

A.Bērziņš: —Jā, kas attiecas uz lauksaimniecību, tad protams, šeit būs zināmas problēmas, kamēr mēs, teiksim, normāli sastrukturēsim šīs lauksaimniecības prasības atbilstoši Eiropas Savienības tirgiem, kur taisāmies realizēt savu produkciju vai atradīsim kādus citus tirgus, kur realizēt savu produkciju par cenu, par kuru kāds būs gatavs šos produktus pirkt. Un tur, protams, ir pieļaujams, ka notiks tādas svārstības, ka trīs gadus būs izdevīgāk audzēt piena lopus, pēc tam varbūt būs izdevīgāk audzēt graudaugus vai vēl kaut ko, un no tā nevajadzētu īpaši baidīties. Kas attiecas uz tādām pamatstratēģijām, tad es varētu piekrist šiem jautātājiem, ka šādas stratēģijas ir jāizstrādā. Daļa šo stratēģiju jau faktiski ir izstrādātas attiecīgās nozaru ministrijās un attiecīgi Ekonomikas ministrijā. Viena lieta gan ir, ko mums arī starptautiskie cilvēki ir aizrādījuši, viņi ir pateikuši, ka šīs stratēģijas faktiski nav pietiekami labi saistītas kopā tādējādi, lai tās varētu uzskatīt jau par savstarpēji koordinētām valsts stratēģijām. Un tas viens no priekšlikumiem, ko mums ir izteikuši attiecībā uz valsts pārvaldi, ka pie Valsts kancelejas vajadzētu izveidot tādas stratēģiskas darbības grupu, kura tik tiešām ar šīm lietām nodarbosies. Mēs pie šīs tēmas pašlaik strādājam un domājam, kā to izdarīt, nepalielinot birokrātu skaitu.

— Bartaševicas kundze jautā par obligātās pamatskolas ieviešanu laukos, jo šobrīd daudzi bērni vienkārši neiet skolā. Vai tas ir normāli?

A.Bērziņš: —Te es gribētu teikt, ka mums ir obligātā pamatizglītība. Tas nozīmē, ka nevis pamatskola, bet pamatizglītība — tās ir deviņas klases, būtībā ir obligātas. Faktiski likums noteic tā, ka katram cilvēkam līdz 15 gadu vecumam ir jāiet skolā. Tas ir tas laiks, par ko darba likumdošanā ir pateikts, ka no 15 gadiem var strādāt pastāvīgi. Un faktiski ir tā, ka cik tu klases esi pabeidzis līdz 15 gadiem, tik tu esi pabeidzis. Ideāla situācija, ja tu esi pabeidzis jau, teiksim, deviņas klases. Kas attiecas uz to, ka bērni neiet skolā. Domāju, šeit būtu ļoti nopietni jāvēršas pie pašvaldībām, kuru pārziņā ir visi tie cilvēki, kas dzīvo katrā konkrētā teritorijā un pašvaldībā. No pašvaldībām būtu jāprasa tā atbildība. Es saprotu, ka reģistra jautājums par to, ka visi bērni, cik jau nu mums Latvijā viņu ir, ir reģistrēti reģistros. Tad ir tikai konkrēti jāskatās, kur viņi paliek. Rīgā, piemēram, mēs nokompjuterizējām skolas, pirmajā gājienā iedevām katrai skolai pa kompjūteram, lai uztaisītu pilnīgu reģistru, un, ja bērns atstāj vienu skolu, tad mums uzreiz ir jāredz reģistrā, vai viņš ir aizgājis uz kādu citu skolu.

— Ja bērns neiet, vai pašvaldība var piespiest….

A.Bērziņš: — Tad ir jāstrādā ar vecākiem, ir sociālās palīdzības dienesti, kuri to dara. Rīga, protams, ir specifiska lieta, varbūt arī Daugavpils ir specifiska, Liepāja, lielākās pilsētas. Bet, ja tās ir mazākas pašvaldības, tad tur katrs cilvēks ir redzams un tur var ļoti konkrēti šos jautājumus risināt. Nedrīkst vienkārši šo slimību ielaist un nedrīkst radīt situāciju, ka bērns pusi mācību gada vai veselu gadu, vai mācību ceturksni neiet skolā. Pēc tam, protams, viņam negribas iet uz skolu, jo viņš nespēj sekot mācību vielai, arī vecāki vairs nav pietiekami motivēti, viņi saka: nu, ja pusgadu varēja neiet, tad kāpēc man tagad iet. Katrā gadījumā tā ir problēma. Mums ir vajadzīgi izglītoti cilvēki, un visiem bērniem jāiet uz skolu.

— Jā, viena pensionāre jautā, vai, te ir runa par strādājošajiem pensionāriem, vai viņi atkal varēs strādāt un saņemt pensijas. Viņa saka: kāpēc neviens nepadomā par mums, kuriem ir 57 lati, 58 lati, un tiem, kuri knapi var izvilkt.

A.Bērziņš: — Es tā negribētu teikt, ka neviens nedomā. Domā, un Labklājības ministrijai ir dots uzdevums nopietni strādāt pie šīs tēmas. Jāsaka tā, ka faktiski dažādi apstākļi ietekmē. Pirmām kārtām jau Krievijas krīzes ietekmē ienākumi sociālās apdrošināšanas budžetā jūtami kritās, sociālās apdrošināšanas budžets sāka strādāt ar lielu deficītu, un vienkārši nebija iespējams veikt šīs indeksācijas. Pašlaik stāvoklis sāk uzlaboties, un es ceru, ka līdz gada beigām mēs būsim tādā situācijā, ja viss ies tā, kā plānots, un ekonomika normāli attīstīsies, ka indeksācija arī būs.

— Arī divreiz gadā, kā jautā kundze no Jelgavas?

A.Bērziņš: —Es domāju, ka tas nav tik svarīgi, vai viņa ir tieši divreiz gadā, vai vienreiz gadā, svarīgi, lai tā summa, par kuru tiktu indeksēts, būtu jūtama. Šajā gadījumā likums saka — vienreiz gadā, ja, tātad to var pamainīt, bet ne jau tas ir svarīgākais. Svarīgākais — vai ir nauda, ar kuru indeksēt.

— Lai tiešām būtu jūtami. Ja tie būtu divi lati, viņa saka, tad viņa vēlēs par jums nākamajās vēlēšanās…

A.Bērziņš: —Jā, nu ….

— Pensionāre Olga interesējas, kad izmaksās naudu par kompensācijas sertifikātiem par zemi.

A.Bērziņš: —Tātad līdzekļi šim pasākumam ir iedalīti, tie bija no privatizācijas, no "Latvijas gāzes"atlikušās valsts kapitāla daļas privatizācijas. Šie līdzekļi ir Ekonomikas ministrijas pārziņā pašlaik, un Ekonomikas ministrija dos kādus konkrētākus, skaidrākus skaidrojumus. Ja cilvēkam ir konkrēts jautājums, lai viņa uzraksta vēstuli vai nu Ministru prezidenta birojam, vai varbūt taisni uz Ekonomikas ministriju, un tur tad tiks sniegta konkrēta atbilde, specifiski par katru konkrētu viņas jautājumu.

— No Cēsu rajona zvanīja kāda kundze, viņa gan teica, ka pārstāvot vairākus cilvēkus, kas esot sapulcējušies viņas dzīvoklī. Viņa saprotot tā, ka šodien graudus audzēt Latvijā ir neizdevīgi, lopus audzēt neizdevīgi, līdz ar to visu ieved no ārzemēm. Vai tāda valsts var pastāvēt, kur visu ieved no ārzemēm?

A.Bērziņš: —Valstij ir jāražo, valstij ir jāražo, pirmkārt, lai cilvēkiem būtu darbs, otrkārt, tāpēc, ka ir nepieciešams kaut kādu pievienoto vērtību radīt valstī. Lai nebūtu tā, ka mēs visu pērkam no ārzemēm. Tas nozīmē, ka mēs savu naudu aizvedam projām uz ārzemēm, un tad mūsu ekonomika nonāk lielos sarežģījumos. Kas attiecas uz to, ko konkrēti audzēt, man nav tādas vienotas receptes. Bet šim nolūkam Zemkopības ministrijai ir lauksaimniecības konsultāciju biroji, kur, jebkuram cilvēkam var palīdzēt orientēties šajā pietiekami sarežģītajā mākslā, kā pareizi noturēties tajā tirgū un kā ražot to, ko tirgus prasa.

— Man jau gan šķiet, ka nav tā, ka mums visu ved no ārzemēm? Vai tā ir?

A.Bērziņš: —Nu, nav, protams, tā. Tas ir nedaudz pārspīlēts. Ļoti daudz produkcijas ražojam šeit. Bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka mēs varētu ražot stipri, stipri vairāk un stipri vairāk patērēt iekšzemē ražotus produktus.

— Velta Laimīte no Skultes gan jums iesaka izsludināt ārkārtēju stāvokli mežu ugunsgrēku dēļ.

A.Bērziņš: —Ja tuvākajās dienās tiešām nebūs lietus, ko mums sinoptiķi sola, tad tas vienkārši būs jādara. Tad tādā gadījumā nebūs citas iespējas. Latvijā pašlaik, uz šo brīdi, ir bijuši 482 ugunsgrēki. Ja skatās pagājušo gadu, tad pagājušajā gadā kopā, kad arī visa vasara bija sausa, ļoti sauss rudens, bija 1160 ugunsgrēki, bet, ja salīdzinām proporcijas, tad nekad vēl nav bijis, ka maijā būtu tik liels skaits ugunsgrēku. Tas nozīmē vienkārši to, ka ir tās dabas īpatnības tādas un vēl plus stiprais vējš, kurš ļoti spēcīgi piepalīdzēja, it īpaši degšanā kūdras purvos. Nekas cits neatliks, ja nebūs lietus, tad tik tiešām ārkārtējs stāvoklis tiks izsludināts, un neviens nedrīkstēs ne braukt, ne iet mežos, un par to tiks attiecīgi sodīts.

— Valentīnas kundze jautā, kādēļ Rīgas iedzīvotājus dala šķirās. Šajā gadījumā viņa domā tos, kas dzīvo valsts, pašvaldību mājās, un tos, kas dzīvo kooperatīvajās mājās. Tāpēc, ka, piemēram, kooperatīvajās jāsedz visi izdevumi, ja ir kādi siltumtīklu vai kādi citi iekārtošanas darbi, tad, kas attiecas uz pašvaldību mājām, tad tur daļu sedzot Rīgas dome.

A.Bērziņš: —Es gribētu teikt, ka tā nav taisnība. Tātad visu, kas ir pašas mājas iekšienē, arī pašlaik sedz iedzīvotāji šajā mājā, visu, kas attiecas līdz pievadiem pie mājām, sedz attiecīgie uzņēmumi, vai tas "Rīgas ūdens", vai tas ir "Rīgas siltums", vai kāds cits uzņēmums. Katrā gadījumā tie atsevišķie izņēmumi ir bijuši tajos gadījumos, kad ir bijuši kādi dāvinājumi, piemēram, zviedri uzdāvināja deviņās mājās siltumpunktus, kas bija par velti. Tos tiešām nevienam iedzīvotājam nebija jāsedz. Tad ir bijuši vēl vairāki izņēmumu gadījumi, kad centrālie siltuma punkti tika likvidēti un tika ierīkots katrā mājā savs atsevišķais siltuma punkts, tur bija šādas lietas. Bet principā tā nu nekādā gadījumā nav uzskatāma par iedzīvotāju dalīšanu kādās kategorijās. Cita lieta, ka dažkārt ir diezgan bezrūpīgi šie kooperatīvi attiecībā uz to, ko viņi izvēlas par cilvēkiem, kuri vada šos kooperatīvus. Es zinu daudzus tādus gadījumus, ka iedzīvotāji kooperatīvos ļoti godīgi maksā par visiem pakalpojumiem, bet administrācija ir tāda, kura šo naudu iztērē citiem mērķiem, un tad, kad pienāk, teiksim, apkures sezonas sākums vai kāds cits brīdis, un pēkšņi kaut kas ir jāsamaksā, izrādās, ka nauda ir pazudusi. Iedzīvotāji ir samaksājuši, bet pats kooperatīvs neko nav atrisinājis. Un tad, protams, nākt un teikt, ka Rīgas dome ir slikta vai kāda cita pašvaldība ir slikta, nav īsti korekti. Es vairākkārt esmu teicis, viena kritiska situācija bija Maskavas priekšpilsētā, es teicu, ka mēs no izpilddirekcijas noorganizēsim jums autobusu, dabūsim vietu, kur satikties, sanākt kopā visiem cilvēkiem, nodrošināsim jums juridisko palīdzību, lai jūs pareizi novadāt sanāksmi, nāciet, pārvēliet savu priekšnieku, kurš ir pazudis un kuru jūs vispār neredzat, bet kurš ļoti metodiski saņem visu jūsu naudu un nesniedz nekādus paskaidrojumus, kur tā nauda paliek un kā viņš to izmanto, vai viņš vispār to izmanto mājas sakopšanai.

— Jautājums no Eglītes kundzes, vai jūs personiski pieņemsit cilvēkus, lai viņi varētu pastāstīt savas sāpes?

A.Bērziņš: — Man jāpasaka, ka es pats personiski pagaidām cilvēkus nepieņemšu. Ja kādam ir tiešām kādi konkrēti jautājumi, esmu gatavs skatīt cauri iedzīvotāju atbildes, vēstules. Vēstules varētu tikt sūtītas uz manu biroju, protams, labāk būtu, ja tās uzreiz sūtītu atbildīgajam ministram, kurš ir atbildīgs par šiem jautājumiem. Ministri gan pieņem cilvēkus. Jāsaka, ka pašlaik man ir nedaudz par maz laika, lai pieņemtu cilvēkus.

— Es gribētu teikt, ka rakstiet arī uz Latvijas radio, jo mēs arī kontaktēsimies ar Bērziņa kungu. Kāda kundze saka, ka viņa ir dzirdējusi piektdien no rīta radiostacijā "Svoboda", ka jūs esat par Pētera I statuju. Viņa īsti nesaprata, ja mums ir jāziedo Brīvības piemineklim, bibliotēkai trūkst naudas, vai mums šobrīd ir vajadzīga Pētera I statuja?

A.Bērziņš: — Ziniet, es gan neatceros, ka es būtu kādam kaut ko pēdējā laikā, pēdējā pusgada laikā runājis par Pētera I pieminekli. Esmu gan labu brīdi atpakaļ teicis, ka ir vairāki risinājumi attiecībā uz Pētera I pieminekli, kurš faktiski no 1937.gada ir nogulējis noliktavā, daļēji izjaukts, un faktiski neviens nezina, kāds Pēteris I tur īsti izskatījās. Tātad tā situācija varētu būt tāda, ka Pētera I pieminekli tik tiešām ik pa laikam... Pašlaik, ja es pareizi zinu, parādījusies kāda privāta kompānija, kura ir gatava ieguldīt līdzekļus, lai restaurētu šo pieminekli. Un tad, protams, ir vairākas versijas, ko ar viņu darīt. Viena no versijām ir tāda, ka pirms tam, ka šo pieminekli varētu atstāt tepat Rīgā, es, piemēram, domāju, kāpēc Ķeizardārzā, tur, kur ir tā ozola celms, kuru ir stādījis kādreiz Pēteris I, nevarētu novietot šo pieminekli. Es zinu, ka tāda doma izsauca ļoti plašas diskusijas. Bet es gribu teikt, ka tikai barbari cīnījās ar pieminekļiem un vienmēr jauca nost pieminekļus. Nu ir Pēteris I mūsu vēsturē tāds bijis, un gribu teikt, ka tad, kad bija runa par to, ka varētu tikt realizēta otra ideja — pieminekli uzdāvināt Pēterburgai, tad saņēmu diezgan lielu spiedienu no mūsu māksliniekiem. Mākslas zinātnieki teica, lūk, Rīgā nav neviena pieminekļa, kur kāds sēdētu zirgā, un tā būtu ļoti liela apgrēcība šo pieminekli kaut kur atdot projām. Un tad ir tā otra lieta, ka mēs varētu šo pieminekli restaurēt, nolikt kaut kur pilsētas centrā, lai cilvēki vismaz var apskatīties, kāds tad tas Pēteris īsti izskatījās, kādu mēnesi, un tad iepakotu glīti un aizvestu uz Pēterburgu un uzdāvinātu Pēterburgai tās 350 gadu jubilejā, kura pēc pāris gadiem tiks svinēta. Nu, ar smuku plāksnīti — dāvinājums no Rīgas pilsētas. Bet katrā gadījumā šis jautājums vairs nebūs valdības kompetences jautājums, par to jālemj Rīgas pilsētai, pirmām kārtām Rīgas pilsētas pieminekļu padomei.

— Nu, faktiski esam izgājuši cauri visiem jautājumiem, paldies tiem klausītājiem, kas zvanīja šobrīd, es domāju, ka tos mēs atstāsim uz nākamo reizi. Un mums būs pietiekami daudz ko rakstīt, jautāt arī. Es atgādinu: interneta adrese mums ir MPR@MK.gov.lv, tātad tā ir premjera pastkastīte. Jūs varat rakstīt internetā, jūs varat sūtīt vēstules uz Latvijas radio vai arī uz biroju, vai arī ministriem, kā Bērziņa kungs teica — vislabāk. Mēs tiksimies ar Bērziņa kungu atkal nākamajā ceturtdienā. Paldies.

A.Bērziņš: — Uz redzēšanos!