Par vienotu slimnīcu pārvaldes modeli

Pārtraucot P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas pilnvarnieku un labklājības ministra Viktora Jaksona tikšanos, otrdien, 3.septembrī, Ministru prezidents Andris Bērziņš ne tikai pieprasīja apturēt slimnīcas statūtu grozījumu izskatīšanu, bet arī uzdeva līdz pirmdienai, 9.septembrim, sagatavot vienotu slimnīcu pārvaldes modeli visām valsts slimnīcām, par ko konceptuālā līmenī labklājības ministram jāziņo Koalīcijas padomei.

Trešdien, 4.septembrī, tiekoties ar žurnālistiem, Ministru prezidents paskaidroja, ka šāda lēmuma pamatā ir vēlēšanās redzēt sistēmisku un saprotamu rīcību attiecībā uz slimnīcu pārvaldi, nevis eksperimentus, reorganizējot Latvijas lielākās slimnīcas pārvaldi. “Ja valsts slimnīcās, kādu mums ir ne mazums, ir nepieciešams mainīt valsts pārvaldes modeli, tad ir jāsagatavo attiecīga koncepcija, jāparāda katra modeļa labās un sliktās puses, jāpieņem konkrēts lēmums un jāvirza lietas uz priekšu, iekļaujot pārveides procesā visas valsts slimnīcas un piedāvājot šo modeli kā rekomendējošu arī pašvaldību slimnīcām,” teica A.Bērziņš.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā 2001.gadā bija 140 slimnīcas, no tām 84 ir pašvaldību pārziņā esošās ārstniecības iestādes, 11 — privātās slimnīcas un 45 slimnīcas — Labklājības ministrijas pārziņā. Slimnīcām ir dažādas uzņēmējdarbības formas — valsts un pašvaldību uzņēmumi, akciju sabiedrības, SIA. Liela daļa no slimnīcām ir bezpeļņas uzņēmumi, kas ir pretrunā ar Komerclikumu, un tāpēc tās jau iecerēts pārveidot. Cik reāli ir unificēt slimnīcu pārvaldes sistēmu konkrētajos apstākļos, “Latvijas Vēstnesis” mēģināja noskaidrot gan Labklājības ministrijā, kam jāpiedāvā valdībai optimāls risinājums, gan Latvijas Slimnīcu biedrībā, kas apvieno Latvijas ārstniecības iestādes.

“Slimnīcu darbība un līdz ar to pārvalde ir specifiska” —

Inga Čabe, labklājības ministra padomniece

Labklājības ministra padomniece Inga Čabe, atbildot uz “Latvijas Vēstneša” jautājumiem par vienotā pārvaldes modeļa ieviešanu Latvijas slimnīcās, sniedza rakstisku atbildi, kurā norādīja galvenos iemeslus, kāpēc patlaban nav iespējams un nav arī nepieciešams runāt par vienotu slimnīcu pārvaldes modeli. I.Čabe skaidroja, ka slimnīcu darbību Latvijā šobrīd raksturo vairākas īpatnības. Pirmkārt, slimnīcām ir atšķirīgas uzņēmējdarbības formas, kas pašas par sevi jau paredz dažādus pārvaldes modeļus. Otrkārt, slimnīcas tikai no vienas puses darbojas kā uzņēmums, no otras puses tās ir sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs, kam jānodrošina valsts garantētā palīdzība iedzīvotājiem. Veidojas loģiska pretruna — gūt peļņu vai ievērot iedzīvotāju intereses? Treškārt, slimnīcām ir dažādi īpašnieki, galvenokārt pašvaldības un valsts Labklājības ministrijas personā. Katram īpašniekam ir tiesības noteikt pārvaldes modeli viņa pārziņā esošajā slimnīcā.

Veselības aprūpes iestāžu specifisko situāciju raksturo arī slimnīcu sniegto pakalpojumu klāsta un profilu dažādība, teikts labklājības ministra padomnieces vēstulē. Atšķirīga pārvaldes kārtība var būt vienprofila slimnīcā, kas sniedz, piemēram, tikai dzemdību palīdzības pakalpojumus, un daudzprofilu stacionārā, kas sniedz 10 un vairāk dažādus medicīniskos pakalpojumus. Pirmajā gadījumā slimnīcas vadības stratēģija ir vērsta uz viena konkrēta profila attīstību, otrajā vadībai ir jānodrošina viendabīga attīstība, savstarpēji saskaņojot dažādu nozaru intereses un izvēloties prioritātes.

Labklājības ministra padomniece atkārtoti atgādina, ka slimnīcas pārvaldes forma tiešā veidā ir atkarīga no tās juridiskā statusa. “Sakarā ar Komerclikuma un Publisko aģentūru likuma pieņemšanu aktuāls ir jautājums par veselības aprūpes iestāžu turpmāko juridisko statusu. Ņemot vērā, ka, no vienas puses, komercdarbības principi tiešā veidā nav piemērojami veselības nozarei, jo slimnīcas vienīgais mērķis nevar būt peļņa, bet, no otras puses, valsts aģentūru darbības modelis apgrūtina slimnīcu saimniecisko darbu — kredītu ņemšanu, investīciju piesaisti, jaukta kapitāla veidošanu (piemēram, valsts, pašvaldības un privātais kapitāls) —, ir jārod optimāls slimnīcu darbības modelis.

Turklāt likums par valsts un pašvaldību komercsabiedrību darbības īpatnībām vēl nav pieņemts, un nav pārliecības, ka tas spēs nodrošināt specifisko sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju problēmu optimālu risinājumu,” teikts I.Čabes sagatavotajā atbildē “LV”. Ar jau minēto Ministru prezidenta rīkojumu Nr. 209, kas izdots šī gada 27.jūnijā, ir izveidota darba grupa, kurai jāizstrādā koncepcijas projekts par valsts institūciju juridisko statusu izglītības, zinātnes, veselības un sociālās aprūpes nozarē, tātad arī par slimnīcu juridisko statusu un līdz ar to pārvaldes formu. “Ņemot vērā iepriekš minēto, šobrīd nav pamata runāt par nepieciešamību sagatavot konceptuālu jautājumu par slimnīcu pārvaldes modeli,” vienoti ar labklājības ministru norāda viņa padomniece, piebilstot, ka atbilstoši Ministru kabineta Kārtības rullim konceptuālo jautājumu nedēļas laikā sagatavot izskatīšanai valdībā vispār nav iespējams.

“Konceptuālā jautājuma sagatavošana nav nepieciešama un nav arī iespējama”–

Viktors Jaksons, labklājības ministrs

Vakar izplatītajā paziņojumā presei labklājības ministrs V.Jaksons atzīst, ka šobrīd nav pamata runāt par nepieciešamību gatavot Ministru kabinetam konceptuālu jautājumu par vienotu slimnīcu pārvaldes modeli. Šādam viedoklim par pamatojumu tiek minēti fakti, ka saskaņā ar pašlaik spēkā esošo likumdošanu pašreizējie slimnīcu pārvaldes modeļi ir tikai pārejas laika risinājums. Ministru prezidents ar savu rīkojumu, kas izdots šā gada 27.jūnijā, ir norādījis, ka līdz gada beigām — 31.decembrim — Labklājības ministrijai ir jāizstrādā un jāiesniedz valdībai konceptuālais jautājums par veselības aprūpes iestāžu turpmāko juridisko statusu. Labklājības ministrija savā vakardienas paziņojumā arī norāda, ka slimnīcas pārvaldes forma ir tieši atkarīga no tās juridiskā statusa, par kura maiņu saskaņā ar Komerclikumu un Publisko aģentūru likumu slimnīcu īpašniekiem drīzumā būs jālemj. Šis jautājums ir Labklājības ministrijas darba kārtībā, un tā plāno to risināt iepriekš norādītajos termiņos.

“Pirms izvirzīt jaunus likumus, valstij ir jāpilda jau pieņemtie” —

Jevgēnijs Kalējs, Slimnīcu biedrības priekšsēdētājs

Labklājības ministrijas ierēdņu izteiktajiem līdzīgus argumentus, kāpēc šobrīd nav reāli veidot vienotu slimnīcu pārvaldes modeli visā valstī, “Latvijas Vēstnesim” norādīja arī Latvijas Slimnīcu biedrības priekšsēdētājs Jevgēnijs Kalējs. “Vienota un pārskatāma vadības kārtība Latvijas veselības aprūpes sistēmā un tostarp arī slimnīcu pārvaldē būtu pat vēlama, taču nav iespējams ieviest vienādu pārvaldes kārtību visās slimnīcās,” ir pārliecināts J.Kalējs. Ņemot vērā to, ka slimnīcām ir dažādas uzņēmējdarbības formas, dažādi īpašnieki un specifiski profili, kas līdz galam tiks stabilizēti līdz ar slimnīcu struktūrplāna ieviešanu, kas vēl ir realizācijas stadijā, J.Kalējs pieļauj, ka varētu būt daži vienoti pārvaldes modeļi, pēc kuriem izstrādāti paraugstatūti, ko var piedāvāt ievērot slimnīcām, bet ne pilnīgi unificēta pārvaldes sistēma. Kamēr nav līdz galam sakārtota likumdošanas bāze, kas regulēs slimnīcu kā sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un vienlaikus uzņēmumu statusu, kamēr nav sakārtotas pašlaik ļoti samudžinātās slimnīcu īpašumtiesības, runāt par vienotu pārvaldi ir pāragri, sarunā ar “LV” norādīja Slimnīcu biedrības priekšsēdētājs. Arī P.Stradiņa klīniskās universitātes statūtu grozīšanu, kas bija iemesls Ministru prezidenta prasībai izstrādāt vienotu slimnīcu pārvaldes modeli valstī, J.Kalējs raksturo kā pārsteidzīgu. “Eksperimentēšana ar Latvijas lielāko slimnīcu šajā laikā un tādā tempā ir, maigi izsakoties, tuvredzīga,” savu viedokli pauž Slimnīcu biedrības priekšsēdētājs.

J.Kalējs “Latvijas Vēstnesim” arī pastāstīja, ka slimnīcām pašām nebūt nav vienaldzīgs savs pašreizējai likumdošanai lielākoties neatbilstošais juridiskais statuss (piemēram, bezpeļņas organizāciju forma), bet kompetenti juristi, kas piedalījušies arī Komerclikuma izstrādē, ir norādījuši nesteigties ar pārveidi, jo nav vēl pieņemti normatīvie akti, kas attiektos tieši uz veselības aprūpes iestādēm.

Taču J.Kalējs norādīja uz vēl kādu aspektu, par ko gan slimnīcu pārveides procesā neviena valsts atbildīgā amatpersona nerunā — no vienas puses, valsts grib izvirzīt arvien jaunus noteikumus, bet, no otras puses, pilnīgi aizmirst pildīt reiz jau pieņemtos likumus un citus normatīvos aktus. Spilgtākais piemērs esot samaksa par medicīnas pakalpojumiem. “Valsts bez aizspriedumiem atļaujas pārkāpt, piemēram, likumu par uzņēmējdarbību un uzspiest mums savas cenas par pakalpojumiem, kas turklāt ir krietni zemākas par patiesajām,” norāda J.Kalējs. Valsts ar likumu ir noteikusi, ka slimnīcām ir jāsniedz neatliekamā palīdzība un ka valsts par šīs palīdzības sniegšanu maksā, taču reāli valsts neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai piešķir noteiktus līdzekļus, kas nesedz faktiskās izmaksas. Slimnīcas tiek nostādītas neapskaužamā situācijā — nesniegt medicīnisko palīdzību tās nedrīkst, bet samaksu par to nesaņem, ja ir beigusies nauda, ko valsts ir iedalījusi. “Daudz racionālāk būtu vispirms sakārtot samaksas kārtību par slimnīcu sniegtajiem medicīniskajiem pakalpojumiem, beidzot stingri un precīzi, nevis aptuveni noteikt valsts garantēto medicīnisko pakalpojumu minimumu, ko sedz valsts no saviem līdzekļiem, nevis gudrot par jaunu pārvaldes elementu ieviešanu, kuru uzturēšana, starp citu, arī maksā ne mazu naudu, kas turklāt jārod slimnīcas jau tā nepietiekamajā budžetā,” savu viedokli par slimnīcu pārveidi rezumēja J.Kalējs.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore