Arhitektūra, Gaismas pils, Latvijas nākotnes vīzija

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Vakar Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē pasniedza LZA medaļu arhitektam Gunāram Birkertam par izcilu ieguldījumu 20. gadsimta pasaules arhitektūrā

Ievadvārdi Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē 2000. gada 18. maijā Rīgā

Šī Zinātņu akadēmijas pilnsapulce ir veltīta šāgada LZA Lielās medaļas laureāta Gunāra Birkerta godināšanai un, plašāk ņemot, mūsu Zinātņu akadēmijas saistības atjaunošanai ar arhitektūru kā cilvēces gara domas un roku darbības izcilu jomu. Kopš 1993. gada Zinātņu akadēmija ik gadus piešķir ZA Lielo medaļu kā augstāko apbalvojumu vienam izcilam Latvijas gara darbiniekam un vienam izcilam darbiniekam no ārzemēm. Godalgoto ārzemnieku skaitā ir bijuši izcili latviešu vai Latvijas izcelsmes cilvēki, kuriem liktenis, precīzāk runājot, XX gs. vēstures dramatiskie notikumi, bija lēmuši darboties ārpus Latvijas, bet kuru devums šādā vai tādā veidā ir bijis cieši saistīts ar dzimteni. Atgādināšu šo mūsu ievērojamo trimdinieku uzvārdu virkni — vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, jurists Andrejs Dītrihs Lēbers, bioloģe Magda Voita–Štaudingere, folkloriste un psiholoģe Vaira Vīķe–Freiberga, astronoms Dainis Draviņš, fiziķis Juris Upatnieks, kuriem šogad kā septītais medaļas laureāts pievienojas arhitekts profesors Gunārs Birkerts.

Gunārs Birkerts ir viens no XX gadsimta izcilākajiem latviešiem, kurš sasniedzis pašas augstākās virsotnes pasaulē arhitektūrā, kurš projektējis un realizējis daudzas izcilas sabiedriski nozīmīgas ēkas Amerikas Savienotajās Valstīs un citās pasaules zemēs, konkursos mērojoties spēkiem ar visas pasaules arhitektūras korifejiem, tomēr allaž palikdams latvietis. Var reizē gan priecāties, gan nožēlot to, ka Gunāra Birkerta darbi, arī līdz šim projektētās bibliotēku ēkas, nav tapuši Latvijā un priekš Latvijas, taču nav noliedzams, ka tādējādi latvieša veidotā jaunu formu un gaismas arhitektūra ir izgājusi plašā pasaulē, nepaliekot pašmājās vien. Kā savā reizē izteicies pats šīsdienas gaviļnieks: "Mana latviskā izcelsme, pamatizglītība un agrais latviskais kulturālais devums ir veidojis manu profesionālo sniegumu. Tātad — es uzskatu, esmu daļa no Latvijas kultūras pasaules kultūras kontekstā."

Šo ievadvārdu uzdevums nav raksturot Gunāru Birkertu kā arhitektu, to izdarīs gan pats profesors Gunārs Birkerts, gan viņa kolēģi — prominentie arhitektūras vēsturnieki Jānis Krastiņš un Jānis Lejnieks. Gribētu tomēr aizrādīt, ka Gunārs Birkerts ir tieši, ģenētiski saistīts ar latviešu folkloru. Viņa tēvs profesors Pēteris Birkerts bija slavens latviešu folklorists, rakstnieks un filozofs, viņš strādāja arī mūsu Zinātņu akadēmijā, māte Mērija Saule–Sleine bija folkloriste, filoloģe, skolotāja. No saviem vecākiem, no savas tautas Gunārs Birkerts ir mantojis dziļu izpratni par gadsimtos uzkrātajām latviešu tautas ētiskajām un estētiskajām atziņām un tās, varētu apgalvot, ir ģeniāli ietvēris Latvijas Nacionālās bibliotēkas — Gaismas pils neparastajā veidolā. Šī vēl neesošā ēka uzlūkojama reizē gan kā arhitektoniska skulptūra, gan kā ārkārtīgi sarežģīta daudzfunkciju celtne, tā varētu arī kļūt par XXI gadsimta Rīgas garīgo simbolu. Taču atcerēsimies: celtnes projekts ir tapis jau XX gadsimtā, kopš 1989. gada, tieši Trešās atmodas gados, tas ir šīs atmodas piemineklis un simboliska garantija apziņai, ka Latvijai jākļūst brīvai — brīvai politiski un garīgi. Akmenī un stiklā ir izteikta nacionālromantiskā Gaismas pils ideja kopš pirmajiem XIX gs. atmodas laikiem. Tas ierindo grandiozo Birkerta projektu latviešu nacionālo kultūras veikumu ierindā, līdzās Ausekļa dzejai, Raiņa drāmām, Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa dziesmām, Alfrēda Kalniņa un Jāņa Mediņa operām, līdzās Krišjāņa Barona, Friča Brīvzemnieka, Pētera Šmita, Anša Lerha–Puškaiša, Luda Bērziņa un arī Pētera Birkerta folkloras vākumam.

Vēl nav pieņemts Saeimas likums par Nacionālās bibliotēkas celtniecību, tā projekts nupat nodots komisiju izskatīšanai, tas virzās pretrunīgi, taču gribas ticēt, ka galīgais lēmums būs pozitīvs. Nacionālajai bibliotēkai jābūt vienlaikus mūsu kultūras centram, grāmatu krātuvei, informāciju tehnoloģiju centram un dižai arhitektoniskai būvei, Latvijas nākotnes vīzijai. Neatkarīgi no projekta finansējuma avotiem un īstenošanas tempiem (personiski es samērā pozitīvi uztveru, varbūt modificētā veidā, "enerģijas nodokli") šis profesora Birkerta projekts pats par sevi jau ir vērtība, tādēļ arī mūsu medaļas piešķiršanas formulējumā netika runāts par Nacionālās bibliotēkas ēku, kurai pagaidām vēl nav ielikts pamatakmens, bet gan par profesora Gunāra Birkerta nezūdīgo devumu XX gs. pasaules arhitektūrā. Taču šajā devumā jau iekļaujas arī šis nākotnes projekts. "Šo ēku ir dziļi ietekmējusi Latvijas etnogrāfija, mūsu folklora, Latvijas literatūra un mūsu senču arhitektūra," kādreiz sacījis Gunārs Birkerts. "Es varu minēt Zelta zirgu, varu minēt Karaļmeitu un Gaismas pili — jums kaut kas no tā te jāredz." Medaļas piešķiršana ir Zinātņu akadēmijas simbolisks žests, ar kuru tā grib apliecināt savu atbalstu Birkerta idejai, tās iemiesošanai reālā ēkā. Turklāt gribētos atzīmēt, ka Gunārs Birkerts savu projektu pašaizliedzīgi veidojis bez honorāra, tā ir viņa dziļi personiska investīcija nākotnes Latvijai.

Sirsnīgi sveicot izcilāko latviešu arhitektu Zinātņu akadēmijā, gribu arī uzsvērt, ka šādā kārtā ZA ne tikai apliecina cieņu Meistaram, bet arī godina arhitektūru kā vienu no izcilākajām cilvēka darbības sfērām. Tāpat kā medicīna, arhitektūra ir amats, zinātne un māksla. Dibinoties Latvijas Zinātņu akadēmijai, tās pirmo akadēmiķu vidū bija divi arhitekti — funkcionālās arhitektūras celmlauzis Latvijā un Brīvības pieminekļa arhitektoniskā veidojuma autors profesors Ernests Štālbergs un arhitektūras vēsturnieks, operas "Baņuta" libreta autors profesors Arturs Krūmiņš. Pirmo ZA institūtu skaitā bija arī Arhitektūras un celtniecības institūts, taču drīz vien vietējie staļinieši barbariski padzina arhitektūru no Zinātņu akadēmijas darbošanās jomas. Tāpat padzīti no Zinātņu akadēmijas tika arī brāļi Birkerti un daudzi toreizējam režīmam nevēlami cilvēki. Tagad Zinātņu akadēmijai jāatdod parāds šiem cilvēkiem, Birkertiem, un jāatdod parāds arhitektūrai. Pēdējos gados zaudētā saikne ar arhitektūru nedaudz atjaunojusies, mūsu vidū ir Vaidelotis Apsītis, Jānis Krastiņš, Andrejs Holcmanis, arī Gunārs Priede, no trimdas arhitektiem par LZA ārzemju locekļiem ievēlēti Gunārs Birkerts un Sigurds Grava. Šodien iecerēts parakstīt līgumu — sadarbības memorandu starp LZA un Latvijas Reģionālās arhitektūras akadēmiju, apliecinot kopīgu atbildību par cilvēkam labvēlīgas un dabai draudzīgas arhitektoniskās vides veidošanu, par vēstures un arhitektūras pieminekļu saglabāšanu Rīgā un Latvijā. Ēkas, arhitektoniskā vide ir apveltītas ar ilgāku mūžu nekā cilvēki, ja vien cilvēki, karš, nevērība tās neizposta, un tās veido to daudzslāņaino fonu, uz kura mēs darbojamies it kā dažādās dimensijās un laikos. Šī apziņa īpaši iespiežas Rīgas 800 gadu jubilejas gaidās, domājot par Rīgu, kas nekad nav gatava, par Latviju, kas joprojām nav izveidota.

Uzskatāmākā saite, kas rāda arhitektūras vietu kopējā kultūras kontekstā, mūsu Zinātņu akadēmijas dzīvē ir Ernests Štālbergs un Brīvības piemineklis, Arturs Krūmiņš un "Baņuta", Gunārs Birkerts un Gaismas pils — stiklā un akmenī. Tādēļ lai šī pilnsapulce ir gaismas pilna prelūdija grandiozākajam Latvijas nākotnes projektam un šī izcilā projekta autora godināšanai, lai tā mūsu negatīvisma laikmetā kļūst par pozitīvu nākotnes redzējumu Latvijai.

Latvijas Zinātņu akadēmijas laureātu sveic kultūras ministre Karina Pētersone

Divi Gaismaspils saucēji: Nacionālās biblotēkas direktors Andris Vilks un arhitekts Gunārs Birkerts

Gunārs Birkerts akadēmiskās lekcijas vietā stāsta par savu līdzdalību divdes-mitā gadsimta arhitektūras plūsmā