... un sērkociņš iedegās sarkans kā Dzejnieka sirds

Vakar, 18. maijā, Starptautiskajā muzeju dienā, atklāja Aleksandra Čaka muzeju

Senajiem indiāņiem Čaks bijis lietus dievs. Un varbūt tāpēc dzejnieka muzeja atklāšanas brīdī tā kā ieducinājās pērkons un pār sakarsušo Rīgas ielu klājumu kāds mākonis izbirdināja retas lāses, kas izčūkstēja gluži kā uz pannas. Kuplo aicināto viesu pulku uzrunāja muzejdzīvokļa saimniece Andra Konste:

— Var jau būt, ka šādā brīdī vairs pat nevajag runāt, jo visu kopā izdarītais ir redzams. Šodien mēs atveram divas lietas — muzeja durvis, šajā dzīvoklī Aleksandrs Čaks ir mitinājies, visas lietas te ir īstas. Un viņas turpina savu dzīvi. Es tīšām saku viņas, jo dzejnieks savā izjūtā pasauli ir uztvēris vienotu un domājis, ka arī lietas dzīvo savu, mazliet noslēpumainu dzīvi. Un varbūt tāpēc lietas no šejienes nav gājušas prom visus ilgos 50 gadus pēc dzejnieka nāves. Protams, to visu ir palīdzējusi saglabāt Aleksandra Čaka radiniece Emīlija Briežkalne, arī viņas audžudēls Andris Brežģis.

Otra lieta, ko šodien atveram, ir grāmata, kur mīt rakstnieka dvēsele. Es ceru, ka izlase "Dvēsele kabatā" patiks jums un patiks citiem Čaka dzejas mīļotājiem. Jo esmu sapratusi, ka Čaks tiek mīlēts. Un tas varbūt ir pats galvenais, ko es par viņu varu pateikt. Varbūt viņš pat tiek mīlēts un pieņemts pavisam nekritiski, bez aizspriedumiem, neņemot vērā kļūdas, tādas ir bijušas arī viņam.

Aleksandrs Čaks vienmēr ir domājis, ka jūtas nozīmē vairāk nekā jebkura filozofija. Un viņš ir runājis no sirds uz sirdi, apejot šo lielo instanci — prātu. Tā arī viņš tiek uztverts. Un tādēļ arī ielūgumos ir šīs sirsniņas. Latvieši mīl sudrabu — tā ir skaista krāsa, cēls metāls. Bet Čaka dzejā ir zelts. Un kas var būt vēl skaistāks, ja saka: "Zelta sirds!"? Tas caurcaurēm attiecas uz Čaku.

Tādā reizē, kāda ir šodien, gribas pateikt paldies un samīļot cilvēkus, kas palīdzējuši un atbalstījuši. Čakam šajā ziņā ir laimējies — viņš it kā atver cilvēku sirdis. Pirmo grāmatu es šodien gribu pasniegt cilvēkiem, kas mūs ir atbalstījuši nemitīgi, — un tā ir laikraksta "Latvijas Vēstnesis" redakcija. Jau trešo gadu avīzes kioskā ir Aleksandra Čaka logi. Es nemāku pateikt tik lielu paldies, cik vēlētos, bet lai vislielākais ir uzņēmuma galvenajam redaktoram Oskaram Gertam.

Pēc tam tika teikts paldies daudziem, daudziem citiem: muzeja krusstēvam Valdim Rūmniekam, Rīgas domes Kultūras pārvaldes priekšniekam Rolandam Juraševskim, pārvaldes kultūras iestāžu, tautas mākslas un starptautisko sakaru nodaļas vadītājai Liānai Osei, nama pārvaldniekam Dmitrijam Trofimovam, māksliniekam Aigaram Ozoliņam… Tika sumināta namamāte, kas bezgala daudz darījusi, lai Rīgai būtu savs muzejs — Aleksandra Čaka muzejs. Un protams, neizpalika atzinība dzejniekam. Šķiet, visīsāk to atklāja autotirdzniecības meistars Brunis Rubess:

— Čaka dzeja manā jaunībā spēja atvērt ikvienas meitenes sirdi...

Un vai mūsdienās būtu citādi?

Aktieris Vilis Daudziņš apliecināja, ka ir dzeja, kas dzīvo cauri un pāri laikiem:

Nakts.

Stacija.

Ugunis kā dzeltēnas lupatas.

Konduktors nosvilpa desmito reizi,

bet vilciens nekustējās.

Konduktors nosvilpa vienpadsmito reizi —

tas pats.

Es,

sēdot vagonā mazā kā restorāna sviestmaize,

uzrāvu sērkociņu desmito reizi,

bet viņš man nodzisa.

Es,

sēdot vagonā,

uzrāvu sērkociņu vienpadsmito reizi —

tas pats.

Un tad es atrāvu logu,

lai ieplūst svaigs gaiss,

un tad es atrāvu logu,

lai uzceltu vadītāju no miega.

Vilciens iesvilpās un sāka kustēties.

Vagonā ieplūda svaigs gaiss,

un sērkociņš iedegās sarkans

kā mana sirds.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Foto: Andris Kļaviņš

— "Latvijas Vēstnesim"

Dzejnieka rakstāmgalds, ko sīkumtirgū pircis vēl dzejnieka tēvs Jānis Čaks

Skan "Miglā asaro logs", no kreisās: Andra Konste, Valdis Rūmnieks, Čaka fonda locekle Sandra Millere

Dzejnieka lomā aktieris Vilis Daudziņš

Dzejnieka mantinieks Andris Brežģis muzejam dāvina Niklāva Strunkes gleznoto Aleksandra Čaka portretu