Ar izglītību un kultūru uz gaismu

Kādā no savām pirmajām radiosarunām ar žurnālistiem, stājoties Valsts prezidentes amatā, Vaira Vīķe–Freiberga izteica vēlējumu, ka nekavējoties jāizstrādā valstiska kopējas rīcības programma bieži vien pārmērīgas alkohola lietošanas ierobežošanai.

Šie no augstās tribīnes teiktie vārdi raduši atbalsi sabiedrībā, organizācijās un apvienībās, kas iestājas pret "zaļo pūķi". Īpaši pretalkohola biedrība "Ziemeļblāzma", kam šogad aprit 96.gadskārta, guvusi pelnītu popularitāti nevis ar mazrezultatīviem aizliegumiem, bet gan ar pacietīgu, pārdomātu darbību, tikumisko un ētisko audzināšanu.

Par to liecina biedrības statūti, uz kuru pamata ar sabiedrisko lietu ministra Alfreda Bērziņa 1938.gada 24.maija lēmumu "Ziemeļblāzma" pārreģistrēta un ierakstīta biedrību reģistrā. Biedrības mērķi: strādāt pret visādu reibinošo dzērienu lietošanu — "caur biedrības biedru labu priekšzīmi", attīstot un izplatot veselīgus ieskatus, izdodot grāmatas, kas veicina biedrības uzdevumu, sniedzot trūcīgiem biedriem pabalstu ar padomu un apgādājot tiem darbu; ierīkojot tautas namus, tējnīcas, klubus, bezalkohola restorānus, slimnīcas, skolas, bērnudārzus, patversmes, kolonijas, lasītavas, sporta laukumus, dibinot savstarpējas palīdzības fondus, izplatot tautā tikumiska un ziniska satura izdevumus, rīkojot priekšlasījumus, teātrus, koncertus, literāri muzikālus vakarus, izstādes, konkursus, izbraukumus, dibinot orķestrus, korus. Biedrībai ir tiesības iepirkt, pārdot vai nomāt īpašumus, pieņemt dāvinājumus, slēgt līgumus, sadarboties ar līdzīgām biedrībām ārzemēs. Biedrībai apstiprināts savs zīmogs, karogs, krūšu nozīme un žetoni. Par biedriem uzņemamas personas, bez tautību un ticības izšķirības, ne jaunākas par 21 gadu.

Savos deviņdesmit piecos gados laikmetu un varu maiņās biedrība gan slēgta, gan atjaunota, taču tās garīgais mantojums, kā to apcerēs uzsvēris Vecmīlgrāvja vēstures pētnieks, skolotājs Andrejs Grāpis, vienā vai otrā formā allaž izpaudies un saglabājies līdzpaņemšanai nākamajā tūkstošgadē. Par to pārliecinājos, sešdesmito gadu nogalē kādu laiku strādājot toreizējā zvejnieku kultūras namā "Ziemeļblāzma". Par spīti oficiālajai noklusēšanai un zaimotājiem (pārdēvēja Augusta Dombrovska ielu, likvidēja autobusu pieturu pie pils), vecmīlgrāvieši neaizmirsa savu lielo mecenātu un draugu — sakopa viņa atdusas vietu parkā, kur uzcelts Gustava Šķiltera piemineklis, un ik gadu 28.jūlijā kuplā pulkā nolika tā pakājē dzimšanas dienas piemiņas ziedus. Ar vecmīlgrāviešu patriotu, zivsaimnieku Gunāra Saltā, Vladislava Buklovska u.c. atbalstu iespēju robežās centāmies uzturēt latvisku, radošu garu, atjaunojām kādreiz tik slavenos Bērnu svētkus, izkaulējām automašīnu "Latvija" no Pētera Strautmaņa (viņš toreizējā valdībā bija viens no retajiem, kuram latviešu kultūra ko nozīmēja), viesojāmies pie Rojas, Pļaviņu, Rūjienas un Gulbenes dziesmu draugiem. Traleru flotes bāzei, kuras bilancē nodots nams, vairāk rūpēja tikai kuģu pavadīšanas un sagaidīšanas ceremonija ar taurēm un bungām, tai bija maz apjēgas un vēlmes balstīt, kopt nacionālās kultūras vidi. Vajadzēja daudz diplomātijas un neatlaidības, lai nosargātu iecienīto Tautas kori "Ziemeļblāzma" (diriģenti Daumants Reiters un Jānis Rijnieks) un citus kolektīvus, kurus gribēja likvidēt kā "neperspektīvus". Rosīgi darbojās teātra trupa, tēlotājas mākslas studija, ko vadīja gleznotājs Arnolds Pankoks, mākslas vingrotājas, audējas, atmiņvakarus pie tējas tases rīkoja veterānu klubs "Lai arī rudens". Reiz šaurā lokā tika rādīta unikāla amatierfilmiņa par Raini, K.Baronu, E.Melngaili un citiem gara milžiem Vecmīlgrāvī. Kur tā palika? Par nama inventāra un citu kultūras vērtību putināšanu iepriekšējos gados uzzinājām no vecā kurinātāja Viziņtēva (dārgās kristāla lustras "remontējot" apmainītas pret stikla vizulīšiem, antīkie krēsli izvazāti, krāsnis kurinātas ar veciem dokumentiem un grāmatām). Šo to gan izdevies noslēpt un saglabāt. Man aizrāvās elpa, turot rokās gramofona plates no cara laikiem, kuras bijis jāsadauza: Ernsta Elka–Elksnīša, Artura un Jāņa Kornetu, Vilhelmīnes Johansones, Otīlijas Riekstiņas, Ādolfa Kaktiņa, Friča Plostnieka, Jēkaba Strumberga u.c. iedziedātās Ādama Ores, Jāņa Cimzes, Jurjānu Andreja tautasdziesmu apdares, firmas "His Masters Voice" ieskaņotās Jāzepa Vītola dziesmas "Līgo" un "Gaismas pils" Teodora Reitera kora spožajā izpildījumā. Vienu no saglabātajiem retumiem — skaņu plati ar aktiera Pētera Rudzīša ierunātajiem dzejoļiem "Domāju es domas dziļas" un "Mani raduraksti" — vēlāk nodevām Eduarda Smiļģa Teātra muzejam.

Viziņtēvs kurtuves un bēniņu labirintos no kultūrvēstures genocīda bija paglābis arī krietnu klēpi Mīlgrāvja pretalkohola biedrības afišu, statūtu un gadsimta sākumā ar Augusta Dombrovska svētību izdoto lasāmo grāmatu atturības veicināšanai skolā un mājā — "Dzidrais avots", ko latviski pārstrādājuši vairāki skolotāji (drukāta pie Baumaņa Rīgā, Aleksandra ielā 31). Šo grāmatu dāvinājām mūsu viesiem — kultūras un mākslas darbiniekiem Ēvaldam Valteram, Verai Gribačai, Elfrīdai Pakulei, Aleksandram Daškovam, Ārijai Elksnei, Andrim Vējānam, Ritai Bebrei, Veltai Vilciņai, Haraldam Ritenbergam, Aijai Baumanei, Vitoldam Svirskim, Ziedonim Lindem, vecmīlgrāvietim — Dombrovska paziņam Robertam Sēlim u.c.

No "Dzidrā avota", vēlāk arī no laikraksta "Ziemeļblāzma", kur publicēti Andreja Grāpja, biedrības prezidentes Ciemaldas Lūkinas, redaktores Ingas Jērumas un līdzstrādnieces Ilgas Kapenieces referāti un izpētes, daudz ko vairāk uzzināju par atturības kustību Latvijā jau kopš brāļu draudžu darbības laikiem, it īpaši par "Ziemeļblāzmu", kam savu mūžu, sirdsdegsmi un līdzekļus ziedojis latviešu uzņēmējs, izcils kultūras dzīves kopējs un gādnieks Augusts Dombrovskis (1845—1927). Šim apbrīnojamajam cilvēkam piemituši daudzi talanti: viņš sacerējis dzejoļus ("Dod kā arvienu vien mēs redzam, ka gaisma mīt šai pajumtē!", "Strādā tik, alga būs!" u.c.), darinājis mūzikas instrumentus, ko dāvinājis jauniem mūziķiem. Par šo vaļasprieku izdevis grāmatu "Mana vijole", ko sarakstīt rosinājusi viņa atbalstītāja, teātra trupas režisore, tautas deju pulciņa, sarīkojumu un saimniecības vadītāja Marta Rinka. Augusta Dombrovska vārds — iedvesmojošs paraugs izsenajam latviešu censoņa sīkstumam, neatlaidībai, godaprātam, tas izmantots arī kā prototips literāros darbos (Annas Brigaderes lugā "Pie latviešu miljonāra", Rūdolfa Blaumaņa viencēlienā "Burvis un puķes" u.c.).

Dzimis Ķengaragā zvejnieka ģimenē, kur agri iepazinis dzeršanas postu, Augusts Dombrovskis devis solījumu visiem spēkiem cīnīties pret to, pašmācību ceļā ieguvis izglītību. Augusts jau pusaudža gados sācis strādāt pie radinieka kokuzņēmēja Jēkaba Dombrovska, vēlāk atvēris savu zāģētavu, ar iegūtajiem līdzekļiem liekot pamatus virknei kultūras un izglītības iestāžu: "Zaļajai skolai" — bērnudārzam, proģimnāzijai, Burtnieku namam, "Ziemeļblāzmas" pilij, kuru atklājot teikti cildinoši vārdi: neviens akmens, neviens koks, neviens dēlis, neviena nagla šeit nav likta bez Dombrovska ziņas.

Soda ekspedīcija 1906.gada 21.janvārī biedrības mītni pārvērta pelnos, apsūdzētu par saviem demokrātiskajiem centieniem, Augustu Dombrovski piesēja pie koka nošaušanai. Pēdējā brīdī viņu no nāves izglābis Daugavgrīvas cietokšņa komandants. Bija jādodas emigrācijā, no kuras, papildinājis zināšanas celtniecībā, viņš drīz vien atgriezās, lai turpinātu iesākto, biedrības darbā vairāk iesaistot radošo inteliģenci. Atjaunota sadarbība ar Rūdolfu Blaumani, ar kuru iepazinies Rīgas Latviešu biedrības komisijās — likti pamati "Ziemeļblāzmas" teātrim, kur līdzdarbojušies vai debitējuši redzami režisori, aktieri, scenogrāfi — Teodors Lejas Krūmiņš, Aleksandrs Freimanis, Aleksis Mierlauks, Kristaps Koškins, Arveds Mihelsons (Rutku Tēvs), Ludmila Špīlberga, latviešu kino celmlauzis Vilis Lapenieks, populārus uzvedumus "Latviešu dzejas valstī" veidojis Jēkabs Duburs, vizuālo noformējumu veikuši Jānis Kuga, Gustavs Šķilters, Jānis Jaunsudrabiņš.

Jaunajā Burtnieku namā, dodot solījumu nedraudzēties ar pudeli, bez telpu īres tika izmitināti pirmie iemītnieki (gleznotāji, mūziķi, rakstnieki): Jānis Zēgners, Aleksandrs un Kārlis Štrāli, Eduards Cālītis, Kārlis Krūza, Voldemārs Zeltiņš, pēc gada Krišjānis Barons, Blaumaņa "krustdēli" — Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akuraters, kādu laiku arī Jānis Poruks, Jānis Rozentāls, Teodors Zaļkalns, Pēteris Kalve.

Ar rakstnieka un mācītāja Andrieva Niedras svētījuma vārdiem, Raiņa saulgriežu pasakas "Zelta zirgs" iestudējumu un Jāzepa Vītola kantātes "Ziemeļblāzma" pirmatskaņojumu 1913.gada 1.septembrī svinīgi atklāja jauno biedrības namu, kas, par spīti grāvējiem, uzcelts vēl staltāks ar nedegošām mūra sienām, betona kāpnēm, dzelzs margām, kalpo joprojām. Bibliotēkas darbā iesaistījās Lizete Skalbe. Sākoties Pirmajam pasaules karam, biedrība (izņemot Dainu tēvu — Krišjāni Baronu) uz laiku pārtrauca darbību. Telpās iekārtoja iesaukto rezervistu un zemessargu bērnu patversmes un sākumklases, bet pulkvedis Jānis Francis (dzimis 1877.gadā Ķoņu pagastā, vēlāk — ģenerālis, Galvenā štāba priekšnieks, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni) sāka formēt 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu.

Pēc atgriešanās no Pēterburgas 1918.gadā Augusts Dombrovskis, Marta Rinka un Krišjānis Barons dzīvoja "Zaļajā skolā". Šeit pēc Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas 18.novembrī pirmoreiz Vecmīlgrāvī gaisā uzvijās sarkanbaltsarkanais karogs.

Uzņēmumu divdesmitajos gados izdevies atjaunot, taču ienākumi vairs nav bijuši tādi kā agrāk. Tomēr, kā vēstīja "Jaunākās Ziņas", ar valsts un uzņēmēju dāsnu atbalstu Augusta Dombrovska radītajā kultūrcentrā "Ziemeļblāzma" veikti plaši remonta un pārbūves darbi: ierīkota moderna apkure, pārbūvētas iekštelpas. Kredītbanka, kā arī jaunās akciju sabiedrības "Koks", "Ķieģelis", "Kaļķis", "Degviela", Mīlgrāvja superfosfāta fabrika, uzņēmējs Mālmanis Jaunciemā un "Centrālais sēklu eksports" nākuši talkā, ziedojot materiālus un naudu.

Augusta Dombrovska un viņa palīgu lielais devums augsti novērtēts, iemūžināts daudzos laikabiedru — dzejnieku veltījumos."Ziemeļblāzmas" pils spāru svētkos Līgotņu Jēkabs rakstīja: "Darbus un vārdus appūtīs laika smiltis,

Tava gara liesmas lai degtu ar’ nākamās ciltīs."

Viņu papildināja Atis Ķeniņš:

"Pār kāpām pilskalns ceļas zaļi balts

Un sauciens skan: "lai gribam neiespēto!""

Piemiņas rakstos, kurus apkopojuši Andrejs Grāpis un Ilga Kapeniece, Augustam Dombrovskim cildinošus apzīmējumus un epitetus izteikuši tā laika dižgari: Aleksandrs Dauge ("saimnieciskais cilvēks var tikt uzskatīts par kultūras cilvēku.."), Jānis Jaunsudrabiņš ("mīļais tēvs un draugs.."), Rainis ("skaistākā vijole, ko viņš mūžā būvējis, ir Dombrovska personība.."), Jāzeps Vītols ("viņa figūra bija pazīstama visai Rīgai un tās plašai apkārtnei.."), Kārlis Skalbe ("daudziem apdāvinātiem māksliniekiem viņš bija par kultūras fondu, kad tāda mums vēl nebij..").

Gribas vēlēt bezalkohola biedrībai "Ziemeļblāzma" sekmīgi turpināt un tālāk attīstīt Augusta Dombrovska tradīcijas, apzinoties savu atturības kustības līdera vienojošo lomu, sadarbojoties ar skolām, nomodā par jaunatni — mūsu cerību, meklēt un gūt sabiedrības un valsts atbalstu.

Nobeigumā atļaušos citēt Emili Melngaili, kurš bijis biežs ciemiņš Burtnieku namā, palīdzējis vietējā kora iestudējumos, sniedzis mīlgrāviešiem brīvkoncertus, rīkojis parkā plašas Dziesmu dienas. Sveicot Augustu Dombrovski 80. dzimšanas dienā, izcilais skaņradis un diriģents publicējis "Jaunākās Ziņās", 1925.g. 28.jūlijā rakstu "Ziemeļblāzmas zintnieks", kurā teikts: "Es viņu redzu, tepat rakstot, savā priekšā, bieži ar labo roku ātri braukot pār pieri, it kā vecas domas prom dzenot, jaunām skaidru vietu gatavojot. .. Bet tās domas, kuras tik strauji, tik karsti uz priekšu virzījuši sapņotāji kā Dombrovskis, nezudīs, kamēr šis debešu sprauslis pār zemi gulēs. Izsargāt būs ļaudis no apdzirdīšanas, no skurbuma, vedot viņus ārā no tumsas pie skaidra skata, pie gaišas dzīves. Padarītā darba atziņa lai klusām aptin tumšās atmiņas. Latvju darba tautas attīstības gaita mūžam saistīta ar spīdošu vārdu. Augusts Dombrovskis."

Valdis Rūja — "Latvijas Vēstnesim"