Ministru kabineta rīkojums Nr.493

Rīgā 2002.gada 4.septembrī (prot. Nr.37, 36.§)

Par Eiropas Padomes Antidopinga konvencijas Nr.135 ieviešanas koncepciju

1. Akceptēt koncepciju “Par Eiropas Padomes Antidopinga konvencijas Nr.135 ieviešanu”.

2. Izglītības un zinātnes ministrijai kopīgi ar Labklājības ministriju sagatavot un līdz 2002.gada 1.novembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā nepieciešamos normatīvo aktu projektus koncepcijas īstenošanai.

Ministru prezidents A.Bērziņš

Izglītības un zinātnes ministrs K.Greiškalns

Koncepcija “Par Eiropas Padomes Antidopinga konvencijas Nr.135 ieviešanu” 

I. Problēmas formulējums un detalizēts izklāsts

Sportam ir nozīmīga vieta veselības aizsardzībā, garīgajā un fiziskajā izglītošanā un starptautiskas sapratnes veicināšanā, bet dopinga līdzekļu un metožu lietošana un tās skaita pieaugums visu sporta veidu sportistu vidū izraisa negatīvu ietekmi uz sporta dalībnieku veselību un sporta nākotni. Šī problēma pakļauj riskam tos ētikas principus un izglītības vērtības, kas ir ietvertas Eiropas Sporta hartā, Sporta ētikas kodeksā un Olimpiskajā hartā.

Dopinga lietošanas aizlieguma sportā noteikšanai ir divi pamataspekti:

1) ētiskais, jo sporta noteikumi aizliedz dopinga vielu un metožu lietošanu, un tas ir noteicošais faktors, lai sportisti nelietotu dopingu;

2) medicīniskais, jo nepamatota medicīnisko preparātu un dopinga metožu lietošana var būt bīstama veselībai.

Eiropas Padomes dalībvalstis, citas Eiropas Kultūras konvencijas dalībvalstis un pārējās parakstījušās valstis 1989.gadā vienojās par Eiropas Padomes Antidopinga konvencijas pieņemšanu, lai savu konstitucionālo pilnvaru ietvaros varētu veikt nepieciešamos pasākumus dopinga lietošanas samazināšanai un pilnīgai izskaušanai sportā.

Latvijas Republikas 6. Saeima 1996.gada 17.decembrī pieņēma likumu “Par Eiropas padomes Antidopinga konvenciju Nr.135” (turpmāk — konvencija). Šā likuma pieņemšana radījusi tiesisko bāzi normatīvās un institucionālās sistēmas izveidošanai, lai vērstos pret dopinga lietošanu valstī. Konvencijas 3.pants nosaka valsts atbildību koordinēt to valsts pārvaldes un citu valsts institūciju rīcību, kuru pienākums ir cīnīties pret dopingu sportā. Valstij jānodrošina konvencijas izpilde, uzticot noteiktai valsts institūcijai vai citai organizācijai konvencijas noteikumu ievērošanu. Konvencijas 4.pants nosaka, ka valstij iespēju robežās jāpieņem likumi un noteikumi un jāveic administratīvi pasākumi, ieskaitot lēmumu pieņemšanu par izplatīšanas, īpašumtiesību, importēšanas, sadales un pārdošanas kontroli, kas ierobežotu aizliegto dopinga līdzekļu un metožu, īpaši anabolisko steroīdu, pieejamību un lietošanu sportā.

Līdz šim Latvijā nav noteikta politiskā atbildība par konvencijas īstenošanu. Kopš 1992.gada pasākumus antidopinga jomā īsteno Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta pārvaldes izveidotā Latvijas Antidopinga komisija (turpmāk — LAK), kuras darbības tiesiskais pamatojums, finanšu un personāla resursi nav pietiekami. LAK juridiskais statuss neatbilst antidopinga politikas īstenošanai nepieciešamām starptautiskām prasībām, jo LAK sastāvu un tās finansējumu apstiprina ar rīkojumu IZM Sporta pārvaldes vadītājs, un tādējādi netiek nodrošināta nepieciešamā LAK neatkarība no sporta organizācijām. LAK nav neviena algota darbinieka, antidopinga programmas koordinēšana iekļauta līdztekus vēl citiem pienākumiem viena IZM Sporta pārvaldes ierēdņa amata aprakstā. Finanšu un personāla resursu trūkumu dēļ dopinga kontroles un antidopinga propagandas iespējas nevar izmantot pietiekami, veikt attiecīgu juridisku un zinātniski pētniecisku darbību vispār nav iespējams. Tomēr LAK no 1992.gada veic dopinga kontroles atbilstoši konvencijas rekomendācijām, sadarbojoties ar SOK akreditēto laboratoriju Stokholmā, kā arī katru gadu izdod aizliegto vielu sarakstu un izplata to sporta organizācijām, organizē lekcijas un seminārus sportistiem, ārstiem, treneriem un sagatavo informatīvus materiālus par dopinga vielu kaitīgumu. Par konvencijas ieviešanas gaitu IZM Sporta pārvalde regulāri atskaitās konvencijas Kontroles grupas sanāksmēs.

Pašlaik Latvijā dopinga kontroles veikšanas pamatojumu nodrošina tikai sporta sabiedrisko organizāciju apvienības “Latvijas Sporta federāciju padome” (turpmāk — LSFP) apstiprinātais dokuments “Dopinga kontroles noteikumi”. Šis dokuments paredz tiesības LAK dopinga kontrolieriem veikt dopinga kontroles LSFP biedriem. Jāatzīmē, ka vairākkārt ir apstrīdētas LAK tiesības veikt dopinga kontroles. Vēršanos pret dopingu sportā regulē arī Latvijas Olimpiskās komitejas (turpmāk — LOK) un sporta federāciju statūti, kas nosaka aizliegumu lietot dopinga vielas un metodes, bet neparedz mehānismus, kā Latvijā veikt dopinga kontroli. LAK nav tiesīga pieņemt lēmumus un piemērot sankcijas sportistiem, treneriem, sporta organizācijām dopinga lietošanas gadījumā. Atbildība par sankciju piemērošanu ir to sporta organizāciju kompetencē, kuru biedrs ir sportists. LAK trūkst pilnvaru, lai ietekmētu juridiskas vai fiziskas personas (t.sk. sporta organizācijas), kas veicina dopinga vielu lietošanu, izplatīšanu vai pārdošanu.

Ņemot vērā neatbilstību starp starptautisko sporta federāciju noteikumiem un valstu noteiktajiem antidopinga politikas īstenošanas mehānismiem, Starptautiskā Olimpiskās komiteja (turpmāk — SOK) 1999.gadā Pasaules Antidopinga konferencē atkārtoti apstiprināja apņēmību vērsties pret dopinga lietošanu sportā un aicināja arī valstiskās institūcijas iesaistīties šajā darbībā, kas kļuvusi ne tikai par sporta, bet arī sabiedrības problēmu.

Lai veicinātu un koordinētu vēršanos pret dopingu sportā starptautiskā līmenī, ir izveidota Pasaules Antidopinga aģentūra (WADA), kas nodrošina līdztiesīgu valdību, starpvaldību organizāciju, valsts institūciju, sporta organizāciju un sportistu sadarbību. WADA galvenie darbības virzieni ir izglītības veicināšana, zinātnisko pētījumu īstenošana, dopinga kontroļu veikšana, tiesību aktu un noteikumu saskaņošana visā pasaulē. WADA darbības finansiālo nodrošinājumu veido kopīgs budžets, ko veido iemaksas no pasaules valstu valdībām un SOK. Eiropas valstis savu daļu no WADA finansējuma ir sadalījušas, ņemot vērā Eiropas Padomes finansējuma modeli. Latvijai 2002.gadā WADA budžeta nodrošinājumam ir jāiemaksā 4845 ASV dolāri.

Aktīvā darbība starptautiskā līmenī ir izraisījusi dopinga kontroļu skaita palielināšanos. Palielinās to sportistu skaits, kuru organismā konstatē aizliegtās vielas. Dažādie noteikumi starptautiskajās federācijās un valstu tiesībās rada iespēju juridiski izvairīties no atbildības par dopinga lietošanu. Tādēļ, lai panāktu vienādus nosacījumus visiem pasaules sportistiem, gan SOK, gan starptautiskās federācijas un valstu atbildīgās institūcijas koordinē darbību ar WADA palīdzību.

1999.gadā starptautiskā standartizācijas organizācija ISO apstiprināja Austrālijas, Kanādas, Norvēģijas, Zviedrijas un Lielbritānijas kopīgi izstrādāto standartu dopinga kontrolēm International Standards for Doping Control (ISO/PAS 18873: 1999) (turpmāk — starptautiskais standarts), kas nosaka pilnīgu visu antidopinga darbības struktūru un noteikumus.

Šobrīd daudzās Eiropas valstīs tiek pārveidoti antidopinga politikas īstenošanas mehānismi atbilstoši minētā starptautiskā standarta prasībām.

Šīs koncepcijas mērķis ir nodrošināt pilnīgu konvencijas prasību ieviešanu, samazināt dopinga vielu pieejamību, uzlabot sportistu un sabiedrības informētību par dopinga vielu lietošanas kaitīgumu, nodrošināt starptautiskajam standartam atbilstošu dopinga kontroles procedūru. Mērķa īstenošanai nepieciešams uzlabot antidopinga politikas īstenošanas mehānismu, paredzot izmaiņas normatīvajos aktos, atbildīgajā struktūrā, finanšu un personāla resursos, kā arī noteikt visu antidopinga politikas īstenošanā iesaistīto pušu — sporta sabiedrisko organizāciju, sportistu, treneru, mediķu un citu personu atbildību, un, galvenokārt, valsts institūciju atbildību, nosakot, ka politisko vadību un kontroli veiks Izglītības un zinātnes ministrija vai Labklājības ministrija.

II. Norāde uz to, kādi politikas dokumenti un tiesību akti ir saistīti ar attiecīgās problēmas risināšanu

1. Likums “Par Eiropas padomes Antidopinga konvenciju Nr.135” nosaka apņemšanos atbilstoši savām konstitucionālajām pilnvarām veikt nepieciešamos pasākumus konvencijas noteikumu pielietošanai, lai samazinātu un pilnīgi izskaustu dopinga lietošanu sportā

2. Sporta likuma projekts paredz Izglītības un zinātnes ministrijas un Labklājības ministrijas kompetenci antidopinga programmu koordinēšanā un īstenošanā, kā arī sportista un sporta darbinieka atbildību par antidopinga noteikumu ievērošanu.

3. Publisko aģentūru likums paredz tādas valsts aģentūras veidošanu, kas ir ministrijas pārraudzībā esoša valsts iestāde un kurai ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem uzdots veikt noteiktas valsts funkcijas. Tās valsts aģentūra veic saskaņā ar pārvaldes līgumu, kurai ir tiesības par tās sniegtajiem publiskajiem pakalpojumiem iekasēt maksu, kā arī izdot administratīvus aktus.

4. Likums “Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām” nosaka sporta sabiedrisko organizāciju statusu, reģistrēšanas un finansēšanas no valsts budžeta kārtību. 

III. Problēmas risinājums, kas ietver prognozi par sekām, kas radīsies, ja netiks risināta problēma

Neuzlabojot antidopinga politikas īstenošanas mehānismu, nenosakot virkni prasību, kas izriet no konvencijas un starptautiskā standarta, sagaidāmais rezultāts ir:

1) dopinga lietošana arvien izplatīsies jaunatnes sportā, tādējādi apdraudot jauniešu veselību un sporta vērtību ievērošanu, jo dopinga vielu izplatība nebūs ierobežota un kvalitatīvas antidopinga propagandas programmas nebūs īstenotas;

2) negatīvi tiks ietekmēta iedzīvotāju veselība, pieaugs slodze veselības aprūpes sistēmai, jo dopinga vielu lietošana sporta iestādēs, kuras sniedz pakalpojumus iedzīvotājiem ārpus augstu sasniegumu sporta, nebūs samazināta;

3) starptautiskas sporta organizācijas varēs piemērot sankcijas Latvijas sporta organizācijām par antidopinga noteikumu neievērošanu, tādējādi diskriminējot Latvijas sportistus citu valstu sportistu vidū;

4) būs veicināta kontrabanda un samazināsies legālo ienākumu nonākšana valsts budžetā, jo netiks veikti pasākumi dopinga līdzekļu nelegālās aprites ierobežošanai un izbeigšanai;

5) tiks apdraudēts labvēlīgs Latvijas tēls pasaulē, jo turpinās palielināties sportistu pozitīvo dopinga kontroļu rezultātā radušos skandālu skaits;

6) sporta organizācijām būs jāpērk dopinga kontroles pakalpojumi no ārvalstu aģentūrām, tādējādi veicinot finanšu līdzekļu aizplūšanu no valsts, jo nebūs starptautiskajam standartam atbilstošas dopinga kontroles sistēmas valstī. 

IV. Problēmas risinājuma varianti un tiem atbilstoši problēmas risinājuma posmi

Lai likums “Par Eiropas padomes Antidopinga konvenciju Nr.135” sāktu reāli funkcionēt, kā arī lai sadalītu valsts institūciju un sporta organizāciju atbildību dopinga problēmas risināšanā, nepieciešams pilnveidot gan juridisko bāzi un administrēšanas struktūru, gan arī valstiski sekmēt sporta federāciju un citu sporta organizāciju antidopinga stratēģiju izstrādāšanu.

Nepieciešams kardināli mainīt esošo situāciju, nosakot atbildīgo institūciju, administrēšanas formu un resursus, kā arī izmaiņas tiesību aktos. Šo izmaiņu veikšanai jānosaka, ka politiski atbildīga par šīs koncepcijas īstenošanu un pasākumiem antidopinga jomā ir Izglītības un zinātnes ministrija, bet par šīs koncepcijas ieviešanu atbildīgā ir Labklājības ministrija.

Antidopinga politikas administrēšanas nodrošināšanai jāizveido valsts aģentūra, par pamatu ņemot Latvijas Antidopinga komisiju un bezpeļņas organizāciju valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību “Sporta medicīnas centrs”. Šādas valsts aģentūras funkciju veikšanai nepieciešamie izdevumi un finansu avoti pievienoti 1.pielikumā. 

V. Nepieciešamo tiesību aktu projektu apraksts, norādot tiesību aktu satura galvenos virzienus, un priekšlikumi par atbildīgajām institūcijām tiesību aktu projektu izstrādē

Lai nodrošinātu dopinga kontroles veikšanu, Ministru kabinets noteiks kārtību, kādā valsts institūcijas vai to pilnvarotas amatpersonas īsteno, pirmkārt, dopinga kontroles pasākumus. Otrkārt, reglamentēs procedūras, kas jāpiemēro saskaņā ar starptautisko federāciju un SOK iekšējiem tiesību aktiem. Prasības nepieciešams detalizēti reglamentēt normatīvajā aktā — Ministru kabineta Dopinga kontroles noteikumos.

2002.gada 27.jūnijā Saeima nodeva komisijām grozījumus Krimināllikumā un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Šo likumprojektu mērķis ir ar valsts piespiedu līdzekļiem novērst un atklāt tiesību pārkāpumus dopinga kontroles procedūras neievērošanā, dopinga vielu izplatīšanā un lietošanā, kā to nosaka konvencijas 4.pants Pasākumi, lai ierobežotu aizliegto dopinga preparātu un metožu pieejamību un lietošanu.

Lai noteiktu atbildīgo institūciju antidopinga politikas īstenošanai, Ministru kabinetam jāpieņem attiecīgās valsts aģentūras nolikums un jāveic grozījumi Labklājības ministrijas nolikumā un citos normatīvos aktos, jāiesniedz priekšlikumi “Likumam par valsts budžetu 2003.gadam”.

Par tiesību aktu izstrādi atbildīgā institūcija ir Izglītības un zinātnes ministrija. Tiesību akti tiek izstrādāti sadarbībā ar Labklājības ministriju.

Izglītības un zinātnes ministrs K.Greiškalns

Izglītības un zinātnes ministrs K.Greiškalns