Dipl. hist. Elmārs Pelkaus, Latvijas Valsts arhīva direktores padomnieks

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Vēstures institūta un Rīgas Latviešu biedrības zinātniskajā konferencē “Latvijas valsts tapšana (1918—1920) un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis” 2002. gada 5. septembrī

Latvijas vēsturē ir grūti atrast politiskajā ziņā tik sarežģītu gadu, kāds bija nākamais gads pēc neatkarīgās valsts proklamēšanas. Dažus mēnešus Latvijā toreiz vienlaikus pastāvēja trīs valdības. Visu šo valdību priekšgalā bija izcilas personības — katra ar savu redzējumu par Latvijas tālākajiem likteņiem, un no šī redzējuma viņi neatkāpās visu savu mūžu.

Zemgales zemnieka dēlam Kārlim Ulmanim un viņa dibinātajai 18.novembra republikai asā un nesamierināmā opozīcijā katrs no savām pozīcijām tolaik nostājās Vidzemes zemnieku dēli Pēteris Stučka un Andrievs Niedra. Kokneses saimniekdēla Pētera Stučkas dzīves dominante bija komunisms, bet Tirzas saimniekdēla Andrieva Niedras — antikomunisms. Viņi abi pakļāva savu dzīvi šai “augstākajai idejai” un visus notikumus uzlūkoja caur šīs idejas prizmu. Abi lielo ideju apžilbinātie Vidzemes zemnieku dēli šķiet esam savstarpēji absolūti polāri, absolūti nesavienojami. Taču viņus vieno kāda fundamentāla atziņa: abi (gan katrs no pretējām pozīcijām) atzīst šķiru cīņas objektīvo neizbēgamību, abi uzstājas nevis tautas, bet šķiras vārdā, abi (bet Niedra it īpaši) ir pārliecināti, ka saviem spēkiem vien, bez ietekmīgu sabiedroto atbalsta šajā cīņā uzvarēt nav iespējams. Andrievs Niedra nebija pārvācojies latvietis, nebija vācu šovinists, un Pēteris Stučka nebija pārkrievojies latvietis, nebija krievu šovinists. Taču Andrievs Niedra saskatīja vāciešos dabiskus un nepieciešamus sabiedrotos pretkomunistiskajā cīņā, un šādus sabiedrotos viņš saskatīja arī krievu baltās armijas melnā pulkveža Bermonta–Avalova karapulkos. Un Pēteris Stučka Padomju Krievijā saskatīja tik ilgotās komunistiskās pasaules revolūcijas īstenotāju, un šīs revolūcijas stratēģisko rezervi viņš saskatīja vācu proletāriešos. Pēteris Stučka 1919.gadā iestājās par Krievijas un Vācijas komunistisko spēku vienotību, kas garantētu komunistiskās revolūcijas uzvaru Eiropā. Andrievs Niedra 1919.gadā iestājās par Vācijas un Krievijas antikomunistisko spēku vienotību, kas garantētu komunisma satriekšanu.

Pēteris Stučka kļuva par valsts vadītāju, nemaz nevēloties šādas valsts eksistenci. Vispārzināms ir fakts, ka Stučka un viņa domubiedri — Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) boļševistiskie vadītāji — bija pret Latvijas neatkarību. 1918.gada 19.novembrī, tātad nākamajā dienā pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, P.Stučka, runādams Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Maskavas organizācijas latviešu sekcijas kopsapulcē, paziņoja: “Kamēr pastāvēs imperiālisms, visas mazo tautu cerības uz patstāvību ir veltas. Bet sociālisma laikmetā šāda patstāvība nav vajadzīga. Tā būs viena liela brāļu saime.”1 Stučka uzskatīja, ka Latvijas neatkarība var tikai kaitēt komunistu mērķu īstenošanai, jo “nekādā ziņā Latvijas proletariātam saviem spēkiem vien nav iespējams pārvarēt Latvijas mantīgo šķiru savienību un saturēt savās rokās politisko varu, jo Latvijas mantīgās šķiras vienmēr atradīs atbalstu tai vai citā imperiālistisko spēku koalīcijā”.2 Pēc Stučkas uzskatiem, Latvijai kā autonomam valstiskam veidojumam vajadzēja ietilpt Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas (KSFPR) sastāvā, jo “Latvija arī saimnieciskās interesēs uz ciešāko saistīta ar Krieviju, kurai viņa ir nepieciešami vajadzīgās durvis uz rietumiem un no kuras viņa savukārt saņem nepieciešami vajadzīgās dabas un pārstrādātās vielas”.3 Latvijas Sociāldemokrātijas 17.konference, kas nelegāli notika Rīgā 1918.gada 18. un 19.novembrī, atbalstīja Stučkas uzrakstīto rezolūciju “Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika”, kurā bija teikts, ka “Latvijas proletariāts atzīst par savu tūlītēju lozungu — Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku kā Krievijas Sociālistiskās Padomju Republikas nešķiramu sastāvdaļu”.4

Kā KSFPR “nešķirama sastāvdaļa” jutās arī pats Pēteris Stučka, kurš bija kļuvis par vienu no boļševiku diktatūras galvenajiem pīlāriem. Kā tieslietu tautas komisārs viņš izstrādāja nolikumu par Viskrievijas Centrālās Izpildu Komitejas Augstāko Revolucionāro tribunālu (KSFPR Tautas Komisāru Padome šo nolikumu apstiprināja 1918.gada 22.maijā) un panāca 1918.gada 16.jūnija lēmuma pieņemšanu, kas atcēla jebkādus ierobežojumus revolucionāro tribunālu darbībai.5 1917.gada oktobra apvērsums Krievijā bija pavēris galvu reibinošas varas perspektīvas arī citiem latviešu boļševiku vadoņiem — kaut kāda Latvijas atdalīšanās no Krievijas arī tādēļ viņiem likās pilnīgi nepieņemama.

Taču šādās pozīcijās viņiem iznāca būt tikai dažas dienas. 1918.gada 23.novembrī speciāli sasauktā LSD Krievijas biroja ārkārtas sēdē ieradās Josifs Staļins un sev raksturīgajā aizdomu pilnajā tonī paziņoja, ka esot dzirdējis — LSD negribot dibināt revolucionāro pagaidu valdību un paļaujoties uz Vidzemē jau esošajām padomēm. Viņš, Staļins, par šo jautājumu esot runājis ar Ļeņinu un uzskatot, ka “jānodibina revolucionāra Pagaidu valdība no pazīstamākiem L.S — D darbiniekiem. Šī valdība būtu jāizsludina vienā no pierobežas punktiem — piem., Torošinā. Varētu to izsludināt arī Rīgā, bet te jānoskaidro jautājums, vai Rīga stāsies revolūcijas pusē. Jaunā padomju vara izsludina savu varu no strēlniekiem ieņemtos apgabalos, kurus (strēlniekus — E.P.) Krievija sūta uzbrukumā uz Latviju”.6 Tūlīt pat vajagot sastādīt potenciālo valdības locekļu sarakstu un nekavējoties izstrādāt šīs valdības manifestu.

Staļina (viņš tolaik bija KSFPR tautību lietu komisārs) priekšlikums bez iebildumiem tika pieņemts. Vēstures ironijas dēļ Staļins bija kļuvis par formāli neatkarīgā Latvijas padomju valstiskuma “krusttēvu”.

Latvijas Padomju valdība savu pirmo sēdi noturēja vagonā Valkas stacijā 1918.gada 21.decembrī, un KSFPR Tautas Komisāru Padome atzina Latvijas Padomju Republikas neatkarību 22.decembrī. 1919.gada 13.—15. janvārī Rīgā notika Apvienotās Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku deputātu padomju I kongress, kas pasludināja Latviju par Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku (LSPR).

Bija izveidojusies it kā neatkarīga valsts, taču Pēteris Stučka uzsvēra, ka “mēs visu laiku no 1904.gada uz visciešāko, un proti, asiņainā cīņā, esam bijuši vienoti ar Krievijas darba tautu. Un mums nebija iemesla, brīvību ieguvušiem, saraut tās saites, ar ko bijām saistījušies nebrīvības laikos”.7 Visu laiku tika uzsvērts, ka “Padomju republiku starpā mēs esam neatkarīgi un tomēr uz ciešāko saistīti”.8 KSFPR konstitūcija bija LSPR konstitūcijas pamatā. LSD (kopš 1919.gada 6.marta — Latvijas Komunistiskā partija (LKP)) bija Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas sastāvdaļa, bet Padomju Latvijas armija — KSFPR Sarkanās armijas sastāvdaļa. Tādējādi LSPR būtībā bija vasaļatkarībā no KSFPR, bet ar citām padomju republikām LSPR faktiski bija konfederatīvās attiecībās.

Akceptējot LSPR faktisko vasaļatkarību no KSFPR, Pēteris Stučka un viņa līdzgaitnieki vienlaikus loloja godkārīgas ilūzijas par sava veida “paraugkomūnas” izveidi Latvijā — jo vairāk tādēļ, ka boļševiki Krievijā saimniekoja tik nemākulīgi, ka nemaz nešķita grūti uz šāda fona izcelties. P.Stučka šajā sakarā rakstīja: “Mēs redzam, ka Krievijā pa revolūcijas laiku ražošana krītas un ne vien nerodas virsvērtība, bet netiek pat atražots kapitāls. Tā tas nevar iet, un še ir revolūcijas lielākās briesmas.

Mēs labi saprotam, ka mazajā Latvijā nevar nodibināties atsevišķa saimniecība. Bet te varētu rasties maza parauga šūniņa pārējai Krievijai (..).”9 Šādu iespēju, pēc P.Stučkas domām, paverot Latvijas pilsētu un lauku darbaļaužu kultūras līmenis, kas esot augstāks nekā Krievijā (sava veida norāde uz to bija redzama arī LSPR ģerbonī, kur sirpja un āmura vietā bija attēloti izkapts un āmurs).

Taču patiesībā Latvijas boļševiki ar P.Stučku priekšgalā topošajā paraugkomūnā īstenoja vēl centralizētāku un dogmatiskāku politiku, nekā tas notika boļševiku pārvaldītajā Krievijā. Īpaši spilgti tas izpaudās partijas un valsts institūciju saplūdināšanā — Stučka šajā sakarā norādīja, ka valdībā var būt tikai komunisti un Komunistiskās partijas vadības iestādēm reizē jābūt arī varas iestādēm, jo “partijas vadība ir padomju varas vadība”.10

Šī vadība balstījās uz sarkano teroru, kura ieroči bija revolucionārie tribunāli, tautas tiesas, cietumi, koncentrācijas nometnes un darba rotas. Tā sauktie buržuji tika izlikti no dzīvokļiem, un komunistiskā valsts atņēma viņiem mantu. Tika atceltas arī mantošanas tiesības, un valsts pasludināja sevi (ar nelieliem izņēmumiem) par mirušo mantas īpašnieku mantinieci.

Taču izšķirošais faktors, kas izsauca tautas vairākuma novēršanos no komunistiskā režīma, bija šī režīma nevēlēšanās dot zemi bezzemniekiem — jāņem vērā, ka 20.gadsimta sākumā zemnieku kārtai formāli atbilda 4/5 Latvijas iedzīvotāju un bezzemnieki bija vislielākā lauku iedzīvotāju daļa.11 Šo nevēlēšanos un bijušo bezzemnieku pārvēršanu par lielo valsts saimniecību strādniekiem (kuriem pie tam tika atņemta pat pēdējā gotiņa) Pēteris Stučka gan izskaidroja ar rūpēm par pašu bezzemnieku labklājību: “Tikai lielākās saimniecībās zeme var ar samērā mazāku roku darbu, bet ar mašīnu un dažādu izgudrojumu palīdzību nest pietiekošus augļus un dot apstrādātājam cilvēcīgus darba un dzīves apstākļus. Es gribētu redzēt, kurš būdnieks ir strādājis tikai 8 stundas dienā, baudīdams apdrošināšanu pret slimību, nelaimes gadījumu, vecumu utt. Bet mēs to taisni prasām: ikkuram laukstrādniekam, tāpat kā ikkuram pilsētas strādniekam.(..) Jo mums uz priekšu būs tikai tas no svara: kaut zeme dotu tik daudz augļu, lai visi būtu paēduši, pie kam lai darbs nebūtu pārāk grūts un strādnieku dzīve visādā ziņā pietiekoši ērta.”12 Taču utopiskās vienlīdzības idejas apstulboto komunistisko teorētiķu īstenotās praktiskās politikas rezultāti bija tādi, ka pats Stučka 1919.gada martā bija spiests atzīt: “Vai komunists ir zemnieka ienaidnieks? Tā apmēram stādās jautājums, un laucinieki atbild te parasti ar jā.”13

Blakus ļoti drūmām uz drīzu pasaules revolūcijas uzvaru orientēto Latvijas kreiso radikāļu terora režīma politikas lappusēm sastopami arī atsevišķi atzīstami viņu veikumi — 8 stundu darbadienas ieviešana, dažu izglītības un kultūras iestāžu atvēršana; pozitīvi vērtējama arī LSPR valdības konsekventā nostāja iepretim lielkrievu šovinistiem jautājumā par Latgales vienotību ar pārējo Latviju — Pēteris Stučka uzsvēra, ka “Latvijai jābūt apvienotai iz trim galveniem novadiem — Kurzemes, Vidzemes un Latgales, jo visus tos saista kopīga valoda un saimnieciskā un garīgā kultūra”.14 Taču sociālajā netaisnīgumā sakņojušies dogmatiskie komunistiskie radikāļi Latvijā, tāpat kā viņu domubiedri pārējās Baltijas valstīs un Somijā, kopumā neizprata tautas nacionālās un sociālās atbrīvošanās cīņas patiesos uzdevumus, tādēļ spēja radīt tikai nepilnvērtīgu un kroplīgu nacionālā valstiskuma formu un sabiedrības sociālo uzbūvi.* Attiecībā pret Latvijas patiesi neatkarīgo valstiskumu Latvijas Republikas formā Pētera Stučkas un viņa vadītās LKP attieksme bija nemainīgi noliedzoša un naidīga — neilgi pirms savas nāves, slēdzot LKP 8.kongresu 1931.gada 6.februārī, P.Stučka teica, ka partijas uzdevums ir “…Latviju atkal saistīt tajā apvienībā, kurā viņa jau kādreiz bija — PSR Savienībā”.15 Kādi būtu bijuši Latvijas likteņi, ja šī dīvainā Stučkas vīzija par Latvijas ietilpšanu PSRS kopš tās pastāvēšanas sākumiem atbilstu īstenībai, ar mūsu tagadējo vēsturisko pieredzi varam viegli iedomāties.

Turpmāk — vēl

1 LVA, 240.f., 3.apr., 77.l., 23.lp.

2 Latvijas Komunistiskā partija 1918.un 1919.gadā. Dokumenti un materiāli. — Rīga, 1958. — 157.lpp.

3 P.Stučka. Rakstu izlase 5 sējumos. 2.sēj., — Rīga, 1978. — 296.lpp.

4 Turpat, 297.lpp.

5 Л.Дрибин. Знаменосец ленинизма в Латвии. - Москва, 1981 - с.129.

6 LVA, 240.f., 3.apr., 77.l., 107.o.p.lp.

7 Cīņa, 1919.g. 27.febr.

8 Turpat.

9 P.Stučka. Rakstu izlase… 2.sēj., 310.— 311. lpp.

10 Turpat, 317.lpp.

11 20.gadsimta Latvijas vēsture I. — Rīga, 2000. — 176. — 177.lpp.

12 P.Stučka. Rakstu izlase. 2.sēj., 195. — 196.lpp.

13 P.Stučka. Rakstu izlase. 2.sēj., 357.lpp.

14 Turpat, 295.lpp.

15 P.Stučka. Rakstu izlase. 2.sēj., 412.lpp.

* Vēsturnieks, Helsinku universitātes profesors Ohto Manninens norādījis, ka baltās valdības karavīrs Somijas pilsoņu karā cīnījās par Somijas brīvību un apspieda sarkangvardu dumpi, aizsargādams likumīgo kārtību, bet sarkangvards piedalījās apvērsumā, lai likvidētu sabiedrības slāņu atšķirības un iedibinātu citu iekārtu, taču tam nācās cīnīties pret tiem, kuri bija par Somijas neatkarību — Sk. Sepo Zeterbergs. Somija neatkarības gados. — Rīga, b.g. — 25.lpp.