Un atkal aizdegsim sevi no jauna

Šodien, Raiņa 137. dzimšanas dienā, Esplanādē tiek atklātas Dzejas dienas

Šoruden Dzejas dienas atnākušas ar jaunu grāmatu atvēršanas svētkiem, vairākiem rakstnieku atceres pasākumiem un jubilejas sarīkojumiem. Jau rakstījām par Jāņa Jaunsudrabiņa 125. dzimšanas dienas svinībām Neretas pusē. Sestdien, 7. septembrī, Lēdurgā notika tur dzimušās dzejnieces Valdas Moras simtgades svētki. Rīgā tai pašā dienā notika dzejnieces Lijas Brīdakas 70. dzimšanas dienas sarīkojums, bet Andreja Pumpura muzejā tradicionālajā pārdomu pēcpusdienā tikpat apaļā jubilejā tika godināta esejiste Saulcerīte Viese.

Apgāds “Sol Vita” 9.septembrī Rakstnieku savienības namā rīkoja svētkus “Atskatoties un ieskatoties”. Tautās tika laistas uzreiz četras jaunas grāmatas: Rūtas Ventas dzejoļu krājums “Ar Rīgas atslēgām kabatā”, Jāņa Sirmbārža dzeja “Neaizmirstuļu pārdevējs”, Imanta Auziņa atmiņu ainu “Piecdesmit gadi bez televizora” pirmā grāmata un apceru, dokumentu, interviju un atmiņu krājums “Grāmatas aizkulises”, ko sastādījušas Rita Luginska un Saulcerīte Viese. Viens no pirmajiem šo Dzejas dienu sarīkojumiem notika apgāda “Jumava” pagalmā par godu Austras Skujiņas dzejoļu krājuma iznākšanai, bet piektdien, 13. septembrī, Ojāra Vācieša muzejā Pārdaugavā notiks viņa dzejoļu izlases “Dvēseles nospiedums” atvēršanas svētki.

Dzejas sarīkojumi un literāras pēcpusdienas visu septembri risinājušies un risinās Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, vasarnīcā Majoros, muzejos Rīgā, Tadenavā un Jasmuižā. Sestdien, 14.septembrī, Grobiņas pilsētā paredzēts atklāt piemiņas plāksni tai vietā, kur Rainis 1897. gadā tika turēts cietumā.

Ventspilī no 9. līdz 12.septembrim notiek Latvijas un Krievijas rakstnieku konference, kurā piedalās vienpadsmit rakstnieki, dzejnieki un tulkotāji no Maskavas, Sibīrijas, Čuvašijas un citiem reģioniem.

Dzejas dienu atklāšanas sarīkojumā ar savu jaunāko dzejoļu lasījumiem aicināti piedalīties Roze Marija Fransuā (Beļģija), Ērika Druņģīte (Lietuva) un Haso Krulls (Igaunija), Lija Brīdaka, Pēters Brūveris, Dagnija Dreika, Guntars Godiņš, Juris Helds, Inguna Jansone, Juris Kronbergs, Ivars Lindbergs un Jānis Sirmbārdis. Dzejnieks Leons Briedis, kas vadīs šo dzejas stundu pie Raiņa pieminekļa, mūsu laikraksta redakcijai uzticēja sagatavotās svētku uzrunas tekstu.

Piektdien, 13. septembrī, apritēs pieci gadi kopš Jāņa Jaunsudrabiņa un viņa tuvinieku pārbedīšanas rakstnieka dzimtajā pusē Ķišku kapos. Neretas vidusskolas saime aicina ceturtdienas rītā pulksten deviņos visās Latvijas skolās iedegt sveci un ik klasē balsī lasīt kādu tēlojumu no “Baltās grāmatas”. 12. septembris ir arī Raiņa atceres diena. Pēcpusdien dzejnieka atdusas vietā Raiņa kapos notiks piemiņas brīdis.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

“Un bez dvēseles nav nemirstības nekam”

— Rainis

Leons Briedis Dzejas dienu atklāšanas sarīkojumā

Negribētos apgalvot, ka dzeja ir visu literāro žanru kvintesence, taču lielākā vai mazākā mērā tieši lirika ir jebkuras nacionālās literatūras būtiskākais kodols, jo tā visagrāk, visjūtīgāk un visprecīzāk vēsta “jaunas realitātes” tapumu dzīvē un sabiedrībā vai, runājot franču dzejnieka A.Rembo vārdiem, parāda, kā ES kārtējo reizi kļuvis CITS. To pašu, tikai nedaudz citādāk, 1915. gadā izteicis Rainis: “Lirika, dzeja ir ne vien katras literatūras dvēsele. Lirika ir arī katras lielākas darbības dvēsele vispār. Un bez dvēseles nav nemirstības nekam.” Taču nekādos vēsturisku griežu laikos Poēzija nedrīkst sev liegt izsenis mantotās tiesības un reizē arī pienākumu būt Poēzijai. Bet mūsu laiks ir tāds, ka Mute palaikam steidz pa priekšu Vārdam. Vai, ņemot vērā to, ka mēs dzīvojam moderno tehnoloģiju laikmetā, acīmredzot pareizāk būtu teikt, ka tā ir mūsu Roka, kas, dejojot pa datora klaviatūru, nereti apsteidz mūsos vēl tikai piedzimstošo Vārdu.

Tā vai citādi to ir izjutis un izjūt ikviens no mums. Par to mēs ne vien domājam un runājam, bet ar to arī tieši saskaramies, gan sacerot paši savus dzejoļus, gan arī tos klausoties un lasot. Neņemos sniegt pilnīgu un visaptverošu mūsu laikmeta ainu: tas nav nedz mans uzdevums, nedz arī man vienam to pa spēkam izdarīt, — bet daudzējādā ziņā mūsu pašreizējo laiku mēs varētu raksturot kā savdabīgu “Rīcības vai darbības teātri” — daudz kustēšanās, rosīšanās un knosīšanās, taču maz patiesas kustības un skaidras virzības; daudz žestu, grimašu un viepļu, maz patiesu, dabisku, organisku izjūtu un pārdzīvojumu; daudz amorfa, kakofoniska, apdullinoša, tīša trokšņa, maz poētiski jēgpilnu, piesātinātu, auglīgu vārdu...

Mēs dzīvojam kaut kāda bezgalīgi slīdoša konveijera laikā. Tais slīdošajās kāpnēs, pa kurām mēs nemitīgi braucam augšā, lai tūlīt pat nobrauktu lejā un atkal no jauna brauktu kaut kur augšup un pēc tam atkal nobrauktu kaut kur lejup, un kuras (šīs slīdošās kāpnes) mēs iztēlojamies par mūsu civilizācijas perpetuum mobile… Tā, iespējams, mēs simboliski varētu raksturot mūslaiku kultūras stāvokli. Un tā nav vis mums līdz šim ierastā kultūras komēdija, drāma, traģēdija vai mistērija, bet gan drīzāk kultūras izrāde (vai kultūras izrādīšanās) un inscenējums, kultūras vodeviļa vai farss, kurš pašlaik iemantojis neparasti masveidīgu, globālu un universālu raksturu.

Masu pārspīlēto interesi par kultūru 20. gadsimta 30. gados precīzi raksturoja spāņu filosofs H. Ortega i Gasets, iedalot cilvēkus “radītājos” un “patērētājos”. Savā grāmatā “Masu sacelšanās” viņš paredzēja diletantisma un viduvējības dominējošo un noteicošo lomu, kas pašlaik — 21. gadsimta sākumā — jau ir kļuvusi neapšaubāma. Es nebūt nenoliedzu “patērētāja” lomu, kāda tam piemīt mākslas pārveidē par “baudu industriju”, tāpat kā realitātes transformēšanā par “nepārtrauktu šoku”. Dabiski, ka šis “bioestētiskās” baudas vai izklaides veids pieder patērētājiem vai masām. Taču tā ir tikai viena no radīšanas neskaitāmajām un daudzveidīgajām funkcijām. Bet radīšana kā civilizēšanās akts, kura sūtība ir pārvērst cilvēku no bioloģiska “vielmaiņas kluča” par civilizētu cilvēcisko būtni, joprojām pieder lielajiem, vientuļajiem radošajiem gariem — tiem, kurus cits spāņu rakstnieks H.R. Himēness nosaucis par “neskaitāmo mazākumu”. Mēs pašlaik dzīvojam savveida desemantizētā tagadnē, tas ir, tagadnē, kurā trūkst noteiktu, skaidru nozīmju un jēgu, stabilu kritēriju, skaidras vērtību orientācijas un heirarhijas. Postmodernisms — tā, īsi sakot, ir entropija, un mēs pašlaik dzīvojam entropiskā laikā, kurā tiek producēts un atražots neskaitāmi daudz bezsaturīgu formu, kuru vienīgais “estētiskais” mērķis un nolūks ir mūs šokēt.

Pašlaik, kad Latvija, gatavodamās integrēties Eiropā, sinhronizējas ar eiropeisko apziņu, manuprāt, atkal ir kļuvusi aktuāla Gētes doma par “vispasaules literatūras attīstību” kā “brīvu visdažādāko nacionālo literatūru savstarpējo mijiedarbi”. Tāpēc mums pašlaik vajadzētu pacensties aizgūt no Eiropas jau visai jūtami amerikanizētās kultūras nevis ārējās un virspusējās norises, bet gan izjust Eiropas pašu dziļāko būtību — to, ka pašlaik Eiropā, tāpat kā visā pasaulē, rit darbs pie pēdējā grandiozākā cilvēces projekta — kā tai paglābt sevi no sevis pašas, no vispārcilvēcisko, garīgo un nacionālo vērtību un humānisma krīzes, kurai pretī, kā man šķiet, vajadzētu statīt kultūras imperatīvu. Taču šis “kultūras imperatīva” jēdziens pašlaik ir stipri vien izplūdis un neskaidrs. Ērtības dēļ mēs to esam izteikuši ar terminu “pluralitāte”, taču parasti šī mūsu garīgo aktivitāšu pluralitāte izpaužas nevis kā cilvēka dažādo, daudzveidīgo un daudzpusīgo radošo izpausmju solidaritāte, bet gan mēs ar to cenšamies apslēpt pseidodemokrātisko visatļautību, kas mūs ved nevis uz harmoniju, saskaņu un kārtību, bet gan iezīmē gandrīz vai vispārēju sajukumu un paver ceļu vēl lielākai entropijai. Ne velti gan filosofi, gan ģenētiķi, gan fiziķi, gan arī citu zinātņu nozaru pārstāvji pašlaik runā par tā saucamā evolucionārā laika inerci un pat bojāeju, uzsverot, ka pašreizējais brīdis cilvēces vēsturē iezīmē ne vien ceļu uz jaunu atdzimšanu, bet arī ceļu uz vispārēju degradāciju. Tāpēc Poēzijas vieta un loma pašlaik man šķiet ne vien īpatna un savdabīga, bet vienlaikus arī ļoti būtiska un izšķiroša; it īpaši, ja mēs ņemam vērā to, ka Poēzija visos laikos ir bijusi alternatīva — alternatīva savam laikam un, ja gribat, pat Mūžībai.

Ja man nāktos definēt Poēzijas vēsturiskās attīstības gaitu, tad es, iespējams, to izteiktu šādā sakarībā: ik brīdi dzejā “mirst” kāda “nākotne” (tas ir, attiecīgā vēsturiskā perioda estētiskās ilūzijas, priekšstati, pieņēmumi, tendences) un “piedzimst” kāda “pagātne” (laika gaitai atkarotas realitātes nojausma), lai pēc noteikta laika sprīža nomirtu ij šīs “realitātes ilūzija” un tās vietā nāktu jaunas “ilūzijas realitāte”.

Tādējādi dzejas attīstības gaita, pēc maniem ieskatiem, ir it kā otrāda, pretēja tam, ko daudzi priekšstata kā laika viennozīmīgi iezīmēto, negrozāmo skreju tikai uz priekšu. Vai, citādi sakot, dzejas attīstības gaita, manuprāt, ir, ja gribat, pat “donkihotiska cīņa pret kultūras entropiju, pret vēstures straumē aplauzītajiem jēgas stūriem” (I.Čaklā), jo, kā teikts kādā U.Bērziņa dzejā: “To, kas dzīvots bija, kā sniegputenis aprij entropija.” Poētiskais vārds acīmredzot ir iespējami “drošākais viltus” (U.Bērziņš) vai “vienīgais iespējamais ļaunums” (A. Blandiana), ar kura palīdzību sevī un pasaulē uzturēt daudzmaz dinamisku līdzsvaru, stabilitāti un saskaņu.

Poēzijas mērķis bez šaubām nav vis īstenības kopēšana, bet gan drīzāk nebijušas saskares iegūšana ar to. Tieši šis “nebijums”, manuprāt, ir tas vienīgi reālais spēks mākslā, kas visīstāk un vispatiesāk spēj padziļināt un paplašināt mūsu mentalitāti. Šo “nebijumu” es nekādā ziņā nesaistu nedz ar “nebijušu” saturu, nedz ar “nebijušu” formu — īpašiem, izteikti oriģināliem un savdabīgiem, šokējošiem izteiksmes līdzekļiem, kurus mēs pašlaik, dzīvodami mūsu desemantizētajā tagadnē, tik aizrautīgi producējam nesamērīgā skaitā. Ik mākslinieks (dzejnieks utt.) tajā vai citā mērā tiecas izcelt dienas gaismā to dzīves īstenības daļiņu, to savu “realitāti”, kas pieder tikai viņam. Turklāt šī viņa (tikai viņa!) “realitāte” dzejniekam iepriekš nav dota; viņš to nevar patapināt nedz no iepriekšējiem poētiskajiem sacerējumiem (pat ja tie būtu šedevri), nedz arī noskatīt tajā pasaulē, kas ik dienu paveras mūsu acu priekšā. Šo “realitāti” dzejnieks rada līdz ar sevi pašu un caur to, ko viņš rada. Tālab tad, kad liktenīgs un laimīgs mirklis šai “jaunajai, nebijušajai realitātei” liks kādreiz iemirdzēties mūsu priekšā, tā vienlaikus būs gan bezgala vienkārša un dabiska, gan arī neparasti ārkārtēja un vienreizēja. Un, jo tā būs īstāka un patiesāka, jo šķitīs mums tik nepieciešama, ka mēs pat nepamanīsim un noliegsim jebkādu tās autora oriģinalitāti. Vai, kā teicis argentīniešu rakstnieks H.L.Borhess: “Šekspīrs līdzinās visiem citiem cilvēkiem, izņemot vienīgi to, ka viņš līdzinās visiem citiem cilvēkiem.”

Patiesa dzejnieka parādīšanos nekad nav iespējams paredzēt, un viņš nekad neattaisno uz viņu liktās cerības. Bet viņa daiļradi savukārt vairs nav pa spēkam izslēgt no cilvēces kopējā kultūras procesa. Taču vienīgais, kas pašlaik patiešām notiek, — tā ir INERCE; strupceļš, ko sludina un mums uzspiež mūsu universāli un globāli desemantizētais laiks, kurā RADĪŠANU mēs esam aizstājuši ar PRODUCĒŠANU. Arī mēs, dzejnieki, nemitīgi producējam dzejas tekstus, nevis radām poētiskus sacerējumus.

Acīmredzot no skumjām mūs var izdziedināt vienīgi filosofija — nevis tās 20. gadsimta entropiskajā centrbēdzē, bet gan iepriekšējo laikmetu metafiziskajā centrtiecē — uzveļot sev plecos to jūgu, kuru nav varējis noturēt arī biktstēvs; vedot mūs atpakaļ; atklājot mums nevis esības jēgu, bet gan pašu esību. Gluži vienkārši tāpēc, ka metafiziku, kā mēs nereti 20. gadsimtā iedomājāmies, nevar pamest kā novalkātu apģērbu, jo metafizika mūs, cilvēkus, veido gluži liktenīgā kārtā; metafizika — tā vispirmām kārtām ir sintēze, tiecība pēc kuras pašlaik visās cilvēka aktivitāšu sfērās ir kļuvusi īpaši aktuāla; metafizika — tas ir cilvēka gara mugurkauls, kuram pārstājot būt cilvēks kļūst par medūzaini recekļainu masu.

“Intelekts ir tikai vērsis, kas velk arklu, bet sevi un apkārtni viņš pazīst tik daudz, cik vajag priekš vagas dzīšanas” — tā 1909. gada 5. novembrī rakstnieku vakarā Rīgā pauda Fricis Bārda. Postmodernisms, kurš akcentē intelektuālismu un amerikāņu kultūrfilosofa un mākslas zinātnieka Artura Danto vārdiem apgalvo, ka svarīga ir nevis estētiskā izjūta, bet gan pieredze, arī ir šāds “vērsis” vai, drīzāk, Tomasa Manna aprakstītais vienacainais kaķis, kam trūkst stereoskopiskās redzes. Bet Poēzija vienmēr ir mūžīga cīņa gan pret intelektuālismu, gan arī pret matēriju — un pacelšanās tai pāri. Atminēsimies lorda Bairona Manfredu, kurš teicis, ka “Atziņas koks nav dzīvības koks”. Bet Poēzija — tā ir Dzīvība (nevis Atziņa). Radošajam garam ir tikai divas izvēles — vai nu dzīvojot radīt pašam savu laiku, vai arī piemēroties sava dzīves laika diktātam, ko mēs pašlaik varam masveidīgi novērot. Mūsu laikā tā saucamie radošie gari prostituējas; mēs viņus drīzāk varam uztvert kā RADĪŠANAS karikatūras, nevis kā patiesi oriģinālas cilvēka radošā gara izpausmes. Iepretim postmodernisma pasludinātajiem mākslas nāves vai norieta, vai gala fenomeniem joprojām pastāv alternatīvs un nesatricināms fenomens, proti, tas, ka vēl aizvien tiek radīti mākslas, tajā skaitā arī Poēzijas, darbi to tūkstošgadīgā pamatnozīmē, — un tieši tā arī, manuprāt, ir vienīgā iespējamā mūsu civilizācijas un cilvēces nākotne — mūžīga atgriešanās sākotnē, kas ļauj mums pārvarēt entropiju, vispārēju un universālu sabrukumu. Arī viens no tā dēvētā postmodernisma adeptiem un pīlāriem itāļu semiotiķis un rakstnieks Umberto Eko runā par “topošo neoromantisko estētiku”, kurā skaistums, tikumiskums, katarse (tas ir, līdzpārdzīvojums), jūtas, domas utt. ir oriģinalitāte, kas pašlaik mūsu “rasistiskajā patērētājsabiedrībā” (U.Eko formulējums) ir atvirzīti otrajā plānā. Es negribu iebilst Rainim, kurš savulaik apgalvoja, ka “Nākamai reliģijai jābūt atkal dzejai, kā tas bija kultūras sākumā”, bet var būt, ka šī Raiņa doma nemaz nav tik apstrīdama? “Garam jātop brīvam,” tā rakstīja Rainis, “tas dzīves uzdevums. Tātad: neatdot dzīvību. (..) Eksistēt un nebūt kūtram nest dzīves grūtības.”

Tātad dzejai, mākslai un kultūrai vispār, manuprāt, piedienētos atklāt mums nevis mūsu esības un esamības jēgu, bet gan drīzāk mūsu pašu esību un esamību. Šajā ziņā dzejnieks ir ne tik daudz funkcionāla, cik ontoloģiska, esamiska parādība, kam no svara ir nevis piederēt un kalpot, bet gan būt.

“Kas ir dzīve? Kur tā sākas un kurp tā virzās?” — jautā rumāņu dzejnieks Nikita Stenesku.

“ — Uz visām pusēm uzreiz, —

saka tas, kam nav pušu.

— Tikai uz vienu pusi, —

saka Puse.

Ko nozīmē būt?

Tik tiešām, ko gan nozīmē būt?

Būt — tas arī nozīmē būt.”

Dzejas dienu atklāšanas brīdim šodien, 11. septembrī, sakārtotās pārdomas