Mag. iur. Māris Brizgo, Latvijas Ārlietu ministrijas Iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu delegācijas sekretariāta 3. sekretārs, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.128., 10.09.2002.

(3) Cits arguments saka, ka nav nozīmes aizliegt izstāšanos, ja šāds aizliegums nevar tikt realizēts. Dalībnieks, kurš nevēlas piedalīties, nevar tikt piespiests to darīt. Ja organizācija nav paredzējusi izstāšanos, tad var rasties nevēlama situācija, kad dalībnieks izbeidz dalību, bet organizācija tajā pašā laikā turpina sūtīt tai visu dokumentāciju un sniegt citus pakalpojumus. Dalība kļūtu absolūti pasīva.

Tas ir pragmatisks, nevis juridisks arguments, kas cieši saistīts ar 1. argumentu. Tas atkal ir arguments par labu izstāšanās klauzulas iekļaušanai statūtos. Ja šāda klauzula ir izlaista, tad var tikt uzskatīts, ka dibinātāji ir akceptējuši šo nelietderību.

(4) Vispārīgais tiesību princips. Nacionālajās tiesībās ir vispārīgi atzīts, ka dalība privātajās organizācijās var tikt pārtraukta vienpusēji. Dažās (kon) federācijās dalībniekiem ir tiesības izstāties. No šiem principiem var tikt atvasināts vispārīgs tiesību princips, kurš paredz tiesības izstāties no starptautiskām organizācijām.

Šis arguments tomēr nav ļoti spēcīgs, jo asociācijām privātajās tiesībās ir pilnīgi atšķirīgs raksturojums nekā starptautiskām organizācijām. Federatīvu valstu tiesības izstāties no federācijas vairumā federāciju nepastāv, un pat tur, kur pastāv, tās nevar tikt vienmēr realizētas. Tādēļ šķiet, ka vispārējam tiesību principam ir nepietiekams pamats.

(5) Apstākļu būtiska maiņa (clausula rebus sic stantibus). Ja organizācijas mērķi nav panākti, neapmierinātie dalībnieki var pieprasīt tiesības izstāties. Īpaši gadījumos, kad organizācija nolemj pret dalībnieku gribu īstenot citas funkcijas, nekā sākotnēji bija paredzēts, vai neīstenot tai uzticētās funkcijas, šis arguments var rast juridisku pamatu 1969. un 1986.gada Vīnes konvenciju par starptautisko līgumu tiesībām 62.pantā. Zināmos apstākļos šie panti paredz tiesības vienpusēji izstāties, kad ir notikusi būtiska apstākļu maiņa.

Tomēr ir vispārīgiatzīts, ka šis noteikums jāinterpretē sašaurināti: citādi tas likvidēs tiesību uzticamības minimumu, kas nepieciešams pienācīgai līguma ieviešanai. Tas ir vēl jo vairāk nepārkāpjams starptautisko organizāciju konstitūcijām. Pretēji citiem līgumiem starptautisko organizāciju konstitūcijas nodibina institūcijas ar precīzu uzdevumu, ļaujot organizācijai efektīvi apmierināt praktiskās vajadzības un attīstību. Pēc definīcijas konstitūcijas ir dinamisks instruments. Tas var tikt labi argumentēts ar to, ka pasaules situācija vai attiecību apstākļi Eiropas integrācijā ir būtiski mainījušies kopš PVO vai Eiropas kopienu izveidošanas. Tas pat var tikt argumentēts, ka šīs organizācijas ne vienmēr efektīvi reaģējušas uz šīm izmaiņām un izaicinājumiem. Vai tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir tiesības vienpusēji izstāties no šīm organizācijām? Drīzāk liekas, ka dalībnieki nevar prasīt šādas tiesības, jo tie atrodas opozīcijā un viņu kā šo organizāciju dalībnieku kapacitāte ļauj iespaidot organizācijas darbību.

Ņemot vērā, ka Eiropas Savienība joprojām pastāv starptautiskas organizācijas statusā, iepriekš aprakstītā prakse par izstāšanos no starptautiskajām organizācijām ar dažiem izņēmumiem būtu jāattiecina arī uz Eiropas Savienību. Galvenais secinājums, kas izriet no iepriekš minētā, ir apgalvojums, — nepastāv vispārējs aizliegums izstāties no starptautiskajām organizācijām, tajā skaitā arī no Eiropas Savienības.

Savukārt viens no minētās prakses izņēmumiem attiecībā uz Eiropas Savienību varētu būt Henrija G. Šermera minētā pārnacionālo organizāciju galvenā pazīme — vienpusēja izstāšanās nedrīkst būt iespējama; dalībniekiem bez institūciju sadarbības ar kolektīvu lēmumu nav tiesību pat izformēt organizāciju vai mainīt tās pilnvaras.

V. 1969.gada

Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām

Kā zināms, līgumi par Eiropas kopienu izveidošanu joprojām ir pakļauti starptautiskajām tiesībām. Vienīgā konvencija, kas regulē starptautisko līgumu attiecības valstu starpā, ir Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām, kas parakstīta Vīnē 1969.gada 23.maijā. Tā stājās spēkā 1980.gada 27.janvārī.

Ļoti nozīmīgs ir minētās konvencijas 4.pants “Konvencijas ne retroaktivitāte” un 5.pants “Starptautisko organizāciju veidojošie līgumi un līgumi, kas akceptēti starptautisko organizāciju ietvaros”. 4.pants paredz, ka “konvencija piemērojama tikai līgumiem, kas ir noslēgti valstu starpā pēc minētās konvencijas stāšanās spēkā attiecībā uz šīm valstīm”. 5.pants nosaka, ka “minētā konvencija piemērojama jebkuram līgumam, kurš ir starptautiskas organizācijas veidojošs instruments un jebkuram līgumam, kas pieņemts starptautiskas organizācijas ietvaros, neietekmējot nevienu organizācijas svarīgu noteikumu”. Abas normas ir iekļautas Konvencijas ievadā un uzskatāmas par vispārējām tiesību normām, un neizslēdz viena otru, bet gan papildina. Varētu teikt, ka 5.pants uzskatāms par speciālo normu, bet 4.pants par vispārējo tiesību normu. Līdz ar to atbilstoši vispārējam tiesību principam 4.pants kā vispārējā tiesību norma būtu piemērojams tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā ar 5.pantu kā speciālo tiesību normu. Tomēr šāda interpretācija nav pareiza, un atbilstoši sistēmiskai Konvencijas interpretācijai 5.pants tikai apstiprina, ka Konvencija attiecas arī uz līgumiem, kas ir starptautiskas organizācijas veidojošs instruments un kas noslēgti pēc Konvencijas spēkā stāšanās.

Visi Eiropas Kopienu veidojošie līgumi (izņemot Vienoto Eiropas aktu, Māstrihtas līgumu un Amsterdamas līgumu) tikuši noslēgti pirms minētās Konvencijas spēkā stāšanās. Saskaņā ar Vīnes Konvencijas 4.pantu tā nevar tikt formāli piemērota, lai regulētu gadījumus, kad kāda Eiropas Savienības dalībvalsts vēlētos izstāties no Eiropas Savienības.

Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām kodificē daudzas līdz Konvencijas spēkā stāšanās brīdim pastāvošas starptautisko paražu tiesību normas. Minētā kodifikācija attiecas arī uz starptautisko līgumu denonsācijas vai izstāšanās noteikumiem. Tā, piemēram, Starptautiskā tiesa 1973.gada 2.februāra spriedumā par Zivsaimniecības jurisdikciju (Apvienotā Karaliste v. Islande) atzīst clausula rebus sic stantibus principu, kas noteikts Konvencijas 62.pantā, kā pastāvošu paražu tiesību kodifikāciju.20

Eiropas Justīcijas tiesa lietā C–162/96 A.Racke GmbH & Co. v. Hauptzollamt Mainz21 ir norādījusi, ka “starptautisko paražu tiesību noteikumi par līgumattiecību izbeigšanu vai apturēšanu, pamatojoties uz apstākļu būtisku maiņu, ir saistoši Kopienas institūcijām un veido Kopienas tiesību sistēmas sastāvdaļu”. Kā arī lietā C–286/90 Poulsen and Diva Navigation22 teikts, ka Eiropas Kopienai jāievēro starptautiskās tiesības, realizējot tās pilnvaras. Līdz ar to, lai gan ne Kopiena, ne visas dalībvalstis nav Konvencijas dalībvalstis, daudzas Konvencijas normas, kas kodificē starptautiskās paražu tiesības, ir saistošas Kopienai un dalībvalstīm.

Rezultātā tomēr Vīnes konvencijas tiesību normas par līgumu denonsāciju var tikt ņemtas par pamatu kā paražu tiesības, lai atrisinātu jautājumu par izstāšanos no Eiropas Savienības.

Atbilstoši Konvencijas 54.pantam “līguma laušana vai puses izstāšanās var notikt: (a) saskaņā ar līguma noteikumiem vai (b) jebkurā laikā pēc visu pušu vienošanās, konsultējoties ar citām līgumslēdzējām valstīm”.

Savienības pamatlīgumi neietver nevienu noteikumu par izstāšanos no tās. Tādēļ izstāšanās no Eiropas Savienības var tikt realizēta ar visu dalībvalstu piekrišanu. Tas formāli neprasa iesaistīt Savienības institūcijas pretēji tam, kā uzskata Henrijs G. Šermers savā monogrāfijā “International institutional law”.23 Eiropas Savienība ir izveidota uz nenoteiktu laiku, un, kā jau es minēju iepriekš, Eiropas Savienības tiesības nesatur izstāšanās klauzulu. Tas pats attiecas arī uz dalībvalstu iestāšanās līgumiem. Tāpēc arī minētās Konvencijas 56.panta saturs atbilst šim gadījumam.

Konvencijas 56.pants aptver to līgumu denonsācijas, kuri nesatur noteikumu par denonsāciju vai izstāšanos. Līgumi, kas veido Eiropas Savienības tiesisko pamatu, un dalībvalstu pievienošanās līgumi nav pakļauti denonsācijai vai izstāšanās, izņemot, ja:

(a) ir vispāratzīts, ka puses paredzēja dot iespēju denonsācijai vai izstāšanās; vai

(b) tiesības uz denonsāciju vai izstāšanos var tikt attiecinātas, balstoties uz līguma dabu.

Vīnes konvencijas 62.pants apstākļu būtisku maiņu paredz kā iespējamu pamatu līguma denonsācijai. Par apstākļu būtisku maiņu, piemēram, varētu uzskatīt nopietnu organizācijas dalībvalstu maiņu. Jaunu valstu uzņemšana Eiropas Savienībā varētu būtiski mainīt Eiropas Kopienas tirdzniecības līgumu efektu.

Pabeidzot analīzi par Vīnes konvenciju, nepieciešams piebilst, ka minēto pantu interpretāciju un piemērojamības novērtējumu saistībā ar Eiropas Savienību varētu veikt Eiropas Justīcijas tiesa vai Starptautiskā justīcijas tiesa. Abas tiesas ir vienlīdz kompetentas to darīt — Eiropas Justīcijas tiesa saistībā ar Eiropas Savienības dibināšanas līgumu interpretāciju, bet Starptautiskā justīcijas tiesa — ar starptautisko tiesību strīdu izšķiršanu.

VI. Izstāšanās no valstīm

Šajā nodaļā aplūkosim Kembridžas universitātes starptautisko tiesību profesora Džeimsa Krauforda (James Crawford) pētījumu par valstu praksi un starptautiskajām tiesībām saistībā ar vienpusēju izstāšanos no valstīm.24

II daļa.

Koloniālo teritoriju vienpusēja izstāšanās un pašnoteikšanās

(..) 11. Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu XI un XII nodaļa nosaka speciālus noteikumus koloniāla tipa teritorijām, t.i., atkarīgām teritorijām, kas nav ģeogrāfiski saistītas ar metropoles valsts teritoriju, kā tas minēts 74.pantā. Neviens XI un XII nodaļas pants nelieto jēdzienu “pašnoteikšanās tiesības”. Bet to saturs bija acīmredzams atkarīgo teritoriju tautu pašpārvaldes progress. Minētās teritorijas tika iedalītas divās klasēs.

12. Viena no klasēm bija aizbildnības teritorija, kuru aptver Statūtu XII nodaļa. Tā īpaši ietver teritorijas, kas agrāk bija pakļautas Nāciju Līgas Mandātu sistēmai saskaņā ar Nāciju Līgas līguma 22.pantu. Mandāta teritorijas bija teritorijas, kas atņemtas Vācijai un Otomānu Impērijai (Turcijai) 1.pasaules kara beigās un kuru administrēšana tika nodota vienai no uzvarētājvalstij uz Nāciju Līgas Padomes apstiprinātiem nosacījumiem. Šīs mandātu teritorijas, kuras nebija kļuvušas neatkarīgas, ar atsevišķiem līgumiem vajadzēja nodot Starptautiskajai aizbildnības sistēmai atbilstoši Statūtu 77.pantam. Lai gan 77.pants paredzēja, ka konkrētas papildu teritorijas varētu tikt ietvertas Starptautiskajā aizbildnības sistēmā ar atsevišķu līgumu, patiesībā tas notika tikai vienu reizi Somālijas gadījumā (Itālijas Somālija).

13. Nāciju Līgas līguma 22.pantā mandāti tika iedalīti trīs klasēs. Ar vienu izņēmumu — “A klases” mandāti (agrāk Otomānu Impērijas daļas) bija kļuvuši vai tūlīt pēc 1945.gada kļuva patstāvīgi (Irāka, Jordāna, Sīrija, Libāna). Izņēmums bija Palestīna — britu “A klases” mandāts. Izraēla kļuva neatkarīga pēc īsa neatkarības kara ar kaimiņu arābu valstīm, kas sekoja britu aiziešanai no Palestīnas 1948.gadā. Palestīnas palikušās daļas tika pakļautas aizbildnībai, bet Palestīnas tautas liktenis bija un paliek Apvienoto Nāciju Organizācijas jautājums un atrodas zem pašnoteikšanās rubrikas.

14. No “B klases” un “C klases” mandātiem aizbildnības sistēma Statūtu XII nodaļas ietvaros tikai vienai teritorijai tika piemērota proti, Dienvidrietumu Āfrikai (Namībija). Starptautiskā justīcijas tiesa tomēr atkārtoti apstiprināja, ka Apvienoto Nāciju Organizācija uzņemas atbildību par Dienvidrietumu Āfrikas tautas pašnoteikšanos. Teritorija kā Namībija kļuva neatkarīga 1990.gada 31.martā, kad Apvienoto Nāciju Organizācija bija noorganizējusi daudzpartiju vēlēšanas.

15. Apvienoto Nāciju Organizācijas uzraudzītās otrās klases koloniālās teritorijas bija n–pašpārvaldošās teritorijas. To jautājums tika risināts saskaņā ar Statūtu XI nodaļu. Atbilstoši Statūtu 73.panta saturam tās bija “teritorijas, kuru tautas pagaidām nav sasniegušas pilnu pašpārvaldi”. Sākotnēji šīs teritorijas tika identificētas pēc brīvprātīgas iekļaušanas principa no to valstu puses, kuras bija atbildīgas par to administrāciju, — Austrālija, Beļģija, Francija, Nīderlande, Jaunzēlande, Apvienotā Karaliste un Amerikas Savienotās Valstis. Tomēr problēmas radās, kad Portugāle un Spānija, kuras kļuva Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībnieces tikai 1955.gadā, atteicās pakļaut tās koloniālās teritorijas XI nodaļas ziņojumu sistēmai.

16. Visas Starptautiskajai aizbildnības sistēmai pakļautās teritorijas tagad ir pārgājušas uz “pašpārvaldi vai neatkarību” saskaņā ar Apvienoto Nāciju Statūtu 76(b).panta nosacījumiem. Tas pats noticis ar gandrīz visām nepašpārvaldošajām (non-self government) teritorijām, kuras pakļautas XI nodaļai, izņemot dažas mazo salu teritorijas un dažas lielākas teritorijas, kuru statuss vai nākotne ir strīdīga — it sevišķi Austrumu Timora un Rietumu Sahāra. Pozīciju kodolīgi apkopoja Starptautiskā tiesa Namībijas Viedoklī 1971.gadā:

“Turklāt, starptautisko tiesību sekojošā attīstība attiecībā uz nepašpārvaldošajām teritorijām, kā tas ietverts Apvienoto Nāciju Statūtos, ir izveidojusi pašnoteikšanās principu, piemērojamu tām visām. Neaizskaramās aizbildnības jēdziens tika apstiprināts un izvērsts uz visām teritorijām, kuru tautas nav sasniegušas pilna apmēra pašpārvaldi (73.p.). Tādējādi tas skaidri ietvēra teritorijas koloniālā režīma ietvaros. Neapšaubāmi neaizskaramo aizbildnību turpināja piemērot Nāciju Līgas pilnvarotajām teritorijām, kurām starptautiskais statuss tika piešķirts agrāk. Nākamā nopietnā pakāpe šajā attīstībā bija Deklarācija par neatkarības piešķiršanu koloniālajām valstīm un tautām (Ģenerālās Asamblejas 1960.gada 14.decembra rezolūcija 1514 (XV)), kura aptvēra visas tautas un teritorijas, kuras vēl nav sasniegušas neatkarību. Nevar atstāt bez uzmanības arī pilnvaroto teritoriju politisko vēsturi. Visi tie, kuri nav ieguvuši neatkarību, izņemot Namībiju, tika pakļauti aizbildnībai. Šodien tikai divi no piecpadsmit, izņemot Namībiju, paliek Apvienoto Nāciju aizbildniecībā. Tā ir tieši vispārējās attīstības izpausme, kas ir novedusi pie tik daudzu jaunu valstu rašanās.”

17. Nepieciešams atzīmēt, ka pašnoteikšanās princips, kurš pēc tiesas vārdiem tika “padarīts… piemērojams” visām nepašpārvaldošajām teritorijām, neietver automātiskas tiesības šo teritoriju tautām uz vienpusēju izstāšanos. Lielākajā daļā gadījumu progress uz pašpārvaldi vai neatkarību bija vienprātīgs. Tas notika ar atbildīgās par teritorijas administrāciju valsts vienošanos, saskaņā ar tiesībām un atbilstoši norunai starp valsts valdību un vietējiem līderiem. Šīs norunas attiecās uz varas nodošanas modalitātēm un daudzos gadījumos izveidoja noteikumu par izstāšanos attiecībā uz līgumiem, īpašumu un parādu.

Apvienoto Nāciju Ģenerālā Asambleja steidzināja nekavējoties pieņemt lēmumus par šo teritoriju pašpārvaldi vai neatkarību, it īpaši pēc Deklarācijas par neatkarīgas piešķiršanu koloniālajām valstīm un tautām pieņemšanas 1960.gadā. Bet tas nepropagandēja un neatbalstīja vienpusējas tiesības izstāties nepašpārvaldošajām teritorijām, izņemot gadījumā, ja pašnoteikšanai tika izrādīta pretestība no koloniālās varas puses. Tāds gadījums var tikt minēts, piemēram, Portugāles Āfrikas teritorijās (Angola, Mozambika, Gvineja–Bisau). Daudzos gadījumos pašnoteikšanās vai neatkarība tika panākta miermīlīgi un ar administrējošās institūcijas piekrišanu.

18. Neatkarība koloniālajās teritorijās bija šī procesa kopīgais iznākums, bet tas nebija vienīgais. Rezolūcijas 1541 VI princips atzina, ka pašnoteikšanās var novest pie citiem noteiktiem iznākumiem, ieskaitot “integrāciju neatkarīgā valstī”, vai nu metropoles valstī, vai trešajā valstī. Starptautiskā tiesa vēlreiz apstiprināja savu uzskatu Rietumu Sahāras Viedoklī. Integrācija bijušajā metropoles valstī vai trešajā valstī noteiktos gadījumos atgadījās. Piemēram, Kamerūnas britu aizbildnības teritorijas ziemeļu daļas vēlētāji deva priekšroku tikt integrētiem Nigērijā, kamēr dienvidu daļas vēlme bija integrācija Kamerūnas Republikā.

19. Gandrīz 100 teritorijas, kuras tika uzskatītas par koloniālām saskaņā ar XI un XII nodaļu, kļuva neatkarīgas un tika pievienotas Apvienotajām Nācijām.

20. Dažas koloniālās teritorijas izvēlējās formālu asociācijas vienošanos ar bijušo koloniālo varu, kuras ietvaros tās ieguva atšķirīgas formas statusu, kas nav neatkarība; tās nekļuva Apvienoto Nāciju dalībnieces pēc to pašu tiesībām. Tas attiecās uz Puertoriko (ASV), Rietumu Indijas Asociētajām Valstīm (Apvienotā Karaliste), Kuka Salas un Niue (Jaunzēlande). Pavisam nesen līdzīgas vienošanās tika panāktas ar ASV stratēģiskās aizbildnības teritorijas Klusā Okeāna Salu dažādām daļām, bet šīs teritorijas tika uzskatītas par neatkarīgām un tika uzņemtas Apvienotajās Nācijās. Tās ir Mikronēzijas Federatīvās Valstis, Maršalu Salas un Palau.

21. Citas bijušās koloniālās teritorijas tika integrētas valstī pēc pašnoteikšanās akta pieņemšanas: tās bija Kokosa Salas (Austrālija); Grenlande (Dānija); Ziemeļu Kamerūna (Nigērija) Ziemeļu Marianas Salas (ASV); Dienvidu Kamerūna (Kamerūna). (Rietumu Iriāna (Indonēzija) ir strīdīgs integrācijas piemērs.) Pārējo teritoriju tautas balsoja, lai paliktu atkarīgas un turpinātu pakļauties Statūtu XI nodaļai: tā tas notika, piemēram, ar Bermudām.

22. Lai gan izņēmuma gadījumos, tādos kā britu aizbildnības teritorijā Kamerūnā, īpaša teritorija tika sadalīta ar mērķi ieviest pašnoteikšanos, Ģenerālā Asambleja parasti uzstāja par teritorijas, kura tika identificēta kā koloniāla saskaņā ar XI un XII nodaļu, vienotības saglabāšanu un pretojās mēģinājumiem sadalīt tās pat tad, ja šādās teritorijās centās sadalīt apakšgrupas. Kā piemēru manam Majota sala, kura bija Komoras arhipelāga daļa, XI nodaļas teritorija un kuras kļuva neatkarīga 1975.gadā. Majotu iedzīvotāju izteiktajām vēlmēm palikt Francijas administrācijas pakļautībā nepiekrita Ģenerālā Asambleja, pamatojot to ar teritoriālo integritāti un Komoru tautas izteiktajām vēlmēm kā kopumu.

23. Tas ilustrē plašāku uzskatu, t.i., ka pašnoteikšanās princips koloniālajā kontekstā tika piemērots, atsaucoties uz pastāvošajām koloniālajām saistībām. Apakšgrupu noteikšana dotās teritorijas ietvaros kā atsevišķas tautas nav guvusi panākumus, un koloniālās teritorijas ieguva neatkarību vai citas formas pašnoteikšanos kā kopums.

24. Pat laika periodā pirms pašpārvaldes vai neatkarības sasniegšanas tiek uzskatīts, ka koloniālajām teritorijām starptautiskajās tiesībās ir īpašs statuss. Sevišķi koloniālā teritorija ir atšķirīga no administrējošās valsts metropoles teritorijas. Atšķirība ir skaidri izteikta Statūtu 74.pantā, kas kontrastē metropoles un nepašpārvaldes teritoriju. Precīzāk tas izstrādāts tā sauktajā Draudzīgo attiecību deklarācijā, tās ietekmīgajā atkārtotajā formulējumā par Statūtos noteikto “tautu vienādo tiesību un pašnoteikšanās” principu”. Deklarācija paredz:

“Kolonijas teritorijai vai citai nepašpārvaldošai teritorijai saskaņā ar Statūtiem ir statuss kas ir atšķirīgs un nodalīts no valsts teritorijas, kura to dministrē; un šāds atšķirīgs un nodalīts statuss pēc Statūtiem pastāvēs, kamēr kolonijas vai nepašpārvaldošās teritorijas tauta nerealizēs tās tiesības uz pašnoteikšanos saskaņā ar Statūtiem, it sevišķi to mērķus un principus.”

25. Speciālā statusa, kas piešķirts koloniālajām teritorijām, izcelšanas pamatā ir ideja, ka, sasniedzot pašpārvaldi vai neatkarību, iepriekš kolonizētā tauta sasniegs vienlīdzību tiesībās ar citām tautām. Ja tā iegūst neatkarību, turpmākās tiesības uz pašnoteikšanos tiek ietekmētas, kontrolējot valsti, un ir tiesiski aizsargātas ar teritoriālās integritātes un neiejaukšanās principiem. Ja tā ir integrēta neatkarīgā valstī, tā pēc tam dala pašnoteikšanās realizāciju uz vienlīdzības pamata kā šīs valsts tautas daļa. Šie jautājumi var tikt ilustrēti ar prakses pārskatu attiecībā uz pašnoteikšanos ārpus koloniālā konteksta.

Turpmāk — vēl

20 [1973] ICJ Reports, p.3, para 36

21 [1998] ECR p.I-03655, para 46

22 [1992] ECR p.I-6019, para 9

23 3rd edition, Martinus Nijhoff publ., 1997

24 Crawford, J. State Practice and International Law in Relation to Unilateral Secession (1997), http://www.tamilnation.org/selfdetermination/crawford.htm