Vakar, 11.septembrī, 37. Dzejas dienu atklāšanā Rīgā, pie Raiņa pieminekļa: dzejnieki Ivars Lindbergs, Leons Briedis un Jānis Sirmbārdis

Lija Brīdaka

x x x

Ir viegli plaukstot paļauties uz sauli,

kad zeme veldzi dod,

kad mikli viļņo gaiss,

kad spožo staru pieskārieni plaukstām

ir aicinājums ilgi gaidītais.

Bet, svelmes mocīta, vīst puķe smiltīs,

deg saule stāvus debesīs.

Nekur nav glābiņa —

pat negaiss nespēj šķilties

tik iztveicēti dzidrā zilumā.

Uz ko tad paļauties?

Dzejnieks Leons Briedis	Latviešu dzejnieks no Sanfrancisko Ivars Lindbergs

Uz ēnu īso?

Tā tikai nopūta,

tā tikai sveša trīsa

no citas izslāpušās lapotnes.

Uz ko tad paļauties?

Uz vēso mēness sievu?

Tā vieglos nēšos tukšus spaiņus nes.

Un arī nakts ir tikai ēna,

Igauņu dzejnieks Haso Krulls

Lietuviešu dzejniece Ērika Druņģīte

Beļģu dzejniece Roze Marija Fransuā

ko diena atmozdamās

steidzas projām mest,

un atkal jauna tveices stunda nāk,

un nav neviena aizstāvja,

kad mazā puķe

ar lielo sauli runā divatā.

Dzejniece Lija Brīdaka

Vakar, 11.septembrī, pie Raiņa pieminekļa Esplanādē tika atklātas 37. Dzejas dienas

Sasaucoties ar dzērvju kāšiem, kas pamazām nes projām karsto vasaru, Arta Gāgas saksofons aicināja tuvāk Rainim dzejas rakstītājus un lasītājus, pazinējus, sapratējus un mīļotājus, kas saposušies un pacilāti bija pulcējušies uz Dzejas dienu atklāšanas brīdi. Iedibinātas Raiņa simtgades jubilejā, tās Latvijā notiek jau 37. reizi. Ir bijuši gadi, kad laukums visus tikko spēj uzņemt, ir bijuši tukšāki laiki, bet vienmēr te bijis gana daudz ļaužu un gana daudz ziedu, lai šo dienu par svētkiem sauktu. Tā bija arī pērn, jo sevišķi vēl tāpēc, ka Latvija pulcināja Eiropas dzejas apaļā galda dalībniekus no daudzām valstīm un mūsu granītā kaltais dzejnieks tika kronēts ar lauru vainagu. Ziņas no Amerikas toreiz pienāca mirkli vēlāk... Uzrunājot Dzejas dienu dalībniekus, sarīkojuma vadītājs Leons Briedis aicināja pievienoties visas planētas kopīgajam aizlūgumam lielās traģēdijas upuru piemiņai. Aizgājušais gads pierādījis, cik sarežģīta un trausla ir mūsdienu pasaule un cik liela ir mūsu savstarpējā atkarība. “Tālab lai šī dzejas stunda palīdz celt kopības, vienotības un garīgās solidaritātes ēku!” (Leona Brieža uzrunas teksts publicēts mūsu laikraksta 11. septembra numurā.)

Lija Brīdaka, kas savam dzejoļu krājumam devusi nosaukumu “Septembra tembrs”, tika aicināta ieskandēt dzejas svētkos šo neatkārtojamo septembra akordu. Savā apaļajā dzīves jubilejā dzejniece nākusi pie atziņas: “Gadi skrien, un lielu mantību tie nav atnesuši. Bet ir kāds neaizstājams dārgums, manta ar visaugstāko raudzi, augstāku kā zeltam. Tā ir mīlestība. Šai pasaulē ir maz maiguma, nav nekādas drošības, bet ir iespēja satikt cilvēku, kam vari uzticēties, dāvāt savu mīlestību. Tādēļ es lūdzu un atgādinu — sargājiet, vairojiet, glabājiet un aizstāviet mīlestību!”

Mūsu dzejnieku saimes septiņdesmitgadnieku paaudzi pārstāv arī Ivars Lindbergs. Viņa tēvs bija virsnieks, un ģimene Otrā pasaules kara beigās emigrēja uz Vāciju. Ivara ceļš tālāk vedis uz Austrāliju un vēlāk uz ASV. Studējis Pērtā un Čikāgā, strādājis dažādās firmās. Astoņus gadus pavadījis Saūda Arābijā, bet pabijis vismaz trīsdesmit valstīs. Ivars Lindbergs ir arī lielisks aktieris un režisors, viens no Latvijā labi pazīstamā Sanfrancisko mazā teātra dibinātājiem. Leons Briedis viņu tā arī piesaka: “Ivars atbraucis no Sanfrancisko, bet viņa dzimtā puse ir Pārdaugava un savu dzejas izlasi, kas pašlaik top, viņš saukšot “Noklīdušā Torņakalna puikas dziesmas”.”

Kopā ar savu atdzejotāju Dagniju Dreiku dzejas draugus uzrunāja beļģu dzejniece Roze Marija Fransuā. “Viss, kas notiek, ir dzejas sastāvdaļa. Dzejnieks nav pravietis, bet dzeja bieži vien skan kā pravietojums,” viņa teica skaidrā latviešu valodā. Savu dzeju Roze Marija lasīja franču, vācu un vēl citās mēlēs, latviski tā skanēja Dagnijas Dreikas atdzejojumā. Pēters Brūveris savukārt publiku iepazīstināja ar lietuviešu dzejnieci Ēriku Druņģīti: “Kad mēs ar Knutu Skujenieku pirms vairākiem gadiem bijām uzaicināti uz latviešu dzejas dienām Kauņā, ievērojām spriganu meiteni, kas ļoti dzīvi sekoja visam līdzi, par visu interesējās. Pēc pāris gadiem viņu jau varēja sastapt Latvijas Universitātē, kur Ērika stažējās, apguva latviešu valodu un literatūru. Viņa lietuviešus iepazīstina ar mūsu dzeju. Mēs ar Jāni Elsbergu esam atdzejojuši kaut ko no viņas dzejas.” Igauņu literatūras tulkotājs Guntars Godiņš stādīja priekšā jauno igauņu dzejnieku Haso Krullu. Visi tika laipni aicināti uz tuvāku iepazīšanos ar cittautu dzeju un dzejniekiem. Ceturtdien sešos pēcpusdienā Rakstnieku savienības namā Kuršu ielā notiks viesu vakars, ko vadīs Jānis Rokpelnis.

Piesakot Juri Heldu, tika izcelta viņa dzejas dabiskā, vitālā, spilgtā tēlainība, autora dziļā iekšējā kultūra un pietāte pret vārdu. Klausītāji varēja pārliecināties arī par viņa runas mākslu. Jānis Sirmbārdis pēdējos desmit gados ir maz publicējies, bet acīmredzot intensīvi strādājis, ar īsu laika atstarpi laižot tautās uzreiz divas dzejas grāmatas — “Saplīsušais laiks” un “Naktsvijoļu pļāvējs”. Tie trīs dzejoļi, kas tika svētkos lasīti, esot jaunāki par krājumos ieliktajiem, tapuši jau jaunajā gadu tūkstotī.

Daudzu latviešu dzejnieku balsi zviedriem un citām skandināvu tautām darījis tuvu un saprotamu Juris Kronbergs. Viņa tulkojumā zviedri pērn iepazina arī Raiņa drāmu “Jāzeps un viņa brāļi”. Par laikmetu un kultūru sasaukšanos, par cilvēku un cilvēcību viņš runā arī dzejā, ar ko izskanēja Dzejas dienu atklāšanas sarīkojums.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”