Par ģimeni: ar statistiku un bez tās

Prof. Oļģerts Krastiņš — “Latvijas Vēstnesim

Ir sakāmvārds: “Dzīves vērtības cilvēks sāk novērtēt tad, kad to trūkst”. Maizes vērtību saprot tas, kas ir izsalcis, naudas — kas nespēj nopirkt pašu nepieciešamāko, dzīvokļa — kurš ir izlikts uz ielas… Cilvēki, kam ir sava māja, vasarnīca, automašīna, pilni konti vairākās bankās, šīs vērtības nenovērtē, pat nepamana, jo tā tam ir jābūt. Viņus māc citas raizes: vara, ietekme, retāk — liekais svars…

Vai uzdrošināsimies teikt, ka tāpat ir arī ar ģimeni? Ģimenes īsto vērtību saprot tikai tas, kam tās nav bijis, un vēl jo vairāk tas, kas to zaudējis. Laikam būs drusku pārspīlēti, jo daudzi ģimenes cilvēki savu ģimeni uzskata par augstāko dzīves vērtību. Diemžēl, daudzi domā citādi: veido ģimeni, to sagrauj, veido jaunu. Partnerus (laulātos) maina kā zirgus…, piedodiet, tagad jāsaka: kā automašīnas.

Ko par to zina statistika

Mūsdienu statistika, atšķirībā no senākajām tautas skaitīšanām, ģimenes stāvokli vērtē no juridiskā viedokļa. “Ģimenes stāvoklis — katra indivīda personiskais statuss attiecībā pret ģimenes likumdošanu valstī. Tiek lietotas 4 standartkategorijas — nekad nav sastāvējis (-usi) laulībā, sastāv laulībā, atraitnis (-ne), šķīries(-usies). Demogrāfiskajā statistikā iedzīvotāju klasifikācija pēc viņu ģimenes stāvokļa tiek veikta pēc ieraksta persondokumentos” (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2001.-R.:CSP, 2001., 173.—174.lpp.). Diemžēl nav izstrādāti dati, kāda daļa no tiem, kuri ir precējušies, sastāv pirmajā, otrajā, trešajā laulībā. Ģimenes stāvokļa juridiskais statuss ir uzsvērts arī 2000.gada tautas skaitīšanas pamatpublikācijā “Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti. Statistikas datu krājums”, — R.: CSP, 2002. — 75.,77. u.c. lpp. Sākotnējie dati iegūti no iedzīvotāju reģistra.

Pēdējā, ceturtajā, tautas skaitīšanā, kas notika pirms kara neatkarīgajā Latvijā, jautājums par ģimenes stāvokli tika traktēts līdzīgi, tikai tas bija ietverts skaitītajam izpildāmajā skaitīšanas kartītē, kuru izpildīja “…uz vietas …pēc skaitāmās personas vai viņa tuvinieku liecinājumiem vai dokumentiem” (Ceturtās tautas skaitīšanas darba gaita. R.:VSP, 1935., 7.,11.lpp.). Tātad šajā ziņā vēsturiskie dokumenti ir salīdzināmi ar mūsdienu skaitīšanas rezultātiem, ja arī to iegūšanas metode nav identiska.

Padomju laikā notikušajās tautas skaitīšanās atbildes uz skaitīšanas jautājumiem ieguva tikai aptaujas ceļā, neparedzot skaitītājam pieprasīt no skaitāmajiem kādus personību apliecinošus dokumentus.

Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti ir publicēti absolūto skaitļu formā, kas ir grūti pārskatāmi, lai vērtētu ģimeņu veidošanās, saglabāšanās un iziršanas procesu intensitāti dažādās vecuma un dzimuma grupās. Tādēļ aprēķinājām struktūras relatīvos lielumos, kas raksturo iepriekš minēto ģimenes stāvokļu izplatību, un vietas ekonomijas dēļ to apvienojām kopējā tabulā (1.tabula). Tabula tiks komentēta pa daļām, izceļot ģimenes statusa maiņas procesus jaunībā, brieduma gados, vecumā.

Jaunībā, brieduma gados

Cilvēki darbaspējas un pilngadības tiesības atkarībā no spēkā esošās likumdošanas iegūst 15—19 gadu vecumā. Šajā vecumā tiek dibinātas arī pirmās ģimenes. Taču šādu ļoti jaunu ģimeņu ir maz. Tiklab 1935., kā arī 2000.gadā precējušos vīriešu bija tikai procenta daļas no kopējā šī vecuma vīriešu skaita. Vēsturiskajā periodā šādā jaunībā aktīvākas bija sievietes: no kopējā šī vecuma sieviešu skaita toreiz jau 3,3% bija precējušās. Mūsdienās šis procents noslīdējis līdz 1,4%. Tas būtu vērtējams pozitīvi, jo šī vecuma jaunieši parasti vēl nav pietiekami sagatavoti dzīvei, pabeiguši izglītību un gatavi uzņemties materiālās un darba rūpes par ģimeni. Ja vien ģimenes attiecības netiktu aizstātas ar gadījuma seksuālajām attiecībām. Spriežot pēc citiem avotiem, kuriem gan nav statistisks raksturs, toreiz tās bija maz izplatītas, bet mūsdienās — ikdienišķas. Liela seksuālās dzīves pieredze, protams, grauj turpmākās ģimenes pamatu stabilitāti, vismaz dažos psiholoģiskos aspektos.

Aktīvāki ģimeņu veidošanā kļūst jaunieši 20-24 gadu vecumā. 1935.gadā šajā vecumgrupā jau katra ceturtā sieviete bija precējusies, 2000.gadā — gan tikai katra piektā. Divreiz pasīvāki šajā vecumā ir jaunieši, tādēļ jaunietēm jāņem vīri no lielāka vecuma grupām. Parādās pirmās atraitnes(-ņi) un šķirtenes(-ņi), kaut gan šajā vecumā viņu vēl ir maz.

Sievietēm īstais precēšanās vecums bija un ir 25-29 gadi. Šajā vecumā pirms trim ceturtdaļām gadsimta bija precējušās 65% sieviešu, mūsdienās 52%, ievērojami mazāk, tomēr pārsniedzot pusi. Vairāk nekā puse vīriešu šajā vecumā gan toreiz, gan tagad vēl neprecējušies. Vīriešu precēšanās intensitāte lielās līnijās atpaliek par vienu vecumgrupu.

30 — 34 gadu vecumā vīrieši ar savu aktivitāti sasniedz sievietes. Šajā vecumā tiklab 1935., kā arī 2000. gadā ap 65-70% vīriešu un arī sieviešu bija precējušies.

Ģimeņu veidošanas process tikai lēnākos tempos turpinās arī nākamajās vecumgrupās. 1935.gadā vislielākais precējušos sieviešu īpatsvars vērojams 35—39 un 40 — 44 gadu vecumgrupās (68,7% un 68,6%). Tālākajās vecumgrupās šis procents sistemātiski samazinājās, strauji pieaugot atraitņu skaitam un īpatsvaram. Toreiz jau 50-54 gadu vecumā katrā ceturtā — piektā sieviete bija atraitne. No tiem laikiem ir saglabājies priekšstats par izplatītu vīriešu mirstību jau brieduma un pusmūža gados. Mūsdienās stāvoklis ir krasi atšķirīgs. 2000.gada tautas skaitīšanā 50-54 gadu vecumā konstatēja tikai 6,4% atraitņu no kopējā sieviešu skaita. Vīriešu masveida mirstība ir atbīdīta tālāk, ievērojami lielāka vecuma grupās.

Vīriešu atraitnība līdz 50 gadu vecumam bija samēra reta parādība tiklab toreiz, kā tagad, bet par šķiršanos kā ļoti nopietnu mūsdienu problēmu būs jārunā atsevišķi.

Mūža otrajā pusē

Mūža pirmajā pusē ģimeni izveidojušā pāra galvenās rūpes un pienākumi ir pret jauno, nākamo paaudzi, otrajā pusē — savstarpējs atbalsts: ar darbu, līdzekļiem, sirsnīgām attiecībām. Ir skumji skatīties uz bezkaislīgajām skaitļu rindām un domāt par tiem sirmgalvju tūkstošiem, kas paliek bez šī atbalsta.

1935.gadā 60 — 64 gadu vecumā vairs tikai 46% sievietēm bija vīri, bet 40% sieviešu jau bija atraitnes. Nākamajā vecuma grupā sieviešu — atraitņu īpatsvars jau pārsniedza pusi no šī vecuma sieviešu skaita, katrā turpmākajā vecumgrupā pieaugot par apmēram 5 procentu punktiem. Piemēram, 80 — 84 gadu vecumā jau 78% sieviešu bija atraitnes.

Sakarā ar sieviešu dabiski garāko mūža ilgumu vīriešu atraitnība izplatās lēnāk un lielāka vecuma gados. 1935.gadā tikai 85-89 gadu vecumgrupā vīriešu atraitņu īpatsvars pārsniedza pusi no šī vecuma vīriešu skaita.

2000.gada tautas skaitīšana parādīja, ka līdz ar medicīnas attīstību palielinās cilvēku vidējais mūža ilgums un līdz ar to atraitņu īpatsvara krass pieaugums pārbīdās uz krietni augstākām vecumgrupām. 80—84 gadi ir pirmā vecumgrupa, kurā 2000.gadā bija 62% atraitņu — tātad daudz vairāk nekā katra otrā sieviete. Vīriešiem vecumgrupu, kur atraitņu skaits pārsniegtu pusi no kopskaita, 2000.gadā vispār nav. To var izskaidrot, no vienas puses, ar lielākām atšķirībām vīriešu un sieviešu vidējos vecumos 2000.gadā, salīdzinot ar 1935.gadu, ar īpatnībām mirstības sadalījumā pēc dzimuma un vecuma grupām. No otras puses, šādu stāvokli izskaidro atkārtotas laulības.

Ir jau mazliet dīvaini. Ja cilvēks beidz augstskolu, neviens viņam neatņem vidusskolas atestātu un nesaka, ka viņam nav vidējās izglītības. Bet, ja šķirtenis apprecas otrreiz, viņš no šķirteņa statusa tiek laimīgi vaļā. It kā nemaz nebūtu šķīries! Ko lai dara, statistika nevar (un dažreiz arī negrib!) iedziļināties visos sīkumos.

Tikai daži vārdi…

…par tiem, kas nav precējušies. Pēc iepriekš minētās definīcijas ar to būtu jāsaprot tie, kas nav precējušies nekad.

Taču tajās tautas skaitīšanās, kad atbildes nebija jāapstiprina ar dokumentiem, šai grupai sevi pieskaitīja dažs labs šķirtenis un pat atraitnis. Šķiet, tā labāk skan. Tā sevi “pasniedzot”, vieglāk apprecēties atkārtoti. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc centrālajās vecumgrupās neprecējušos īpatsvars 1935.gadā bija ievērojami lielāks nekā 2000.gadā. Sevišķi sievietēm.

Tajās vecumgrupās, kur ģimeņu izveidošana visumā pabeigta, pēc 2000.gada datiem nekad neprecējušies ir palikuši 15-7% iedzīvotāju, šim skaitlim dilstot līdz ar vecumu. No kvantitatīvās (parastās) demogrāfijas viedokļa viņi ir atturējušies no dabas uzliktā pienākuma piedalīties paaudžu ataudzes procesā. Bet no kvalitatīvās demogrāfijas viedokļa bieži ir rīkojušies pareizi. Kaut vai zemapziņas līmenī jūtot kādu slimību, nav sapratīgi nodot to nākamajām paaudzēm. Par slimībām neslavē, bet arī nenosoda. Slimības ārstē Ar tām neklājas lielīties.

Šķiršanās: brīvība plus bezatbildība

Salīdzinot šķirto iedzīvotāju īpatsvaru centrālajās vecumgrupās 1935. un 2000. gada tautas skaitīšanās, ir jāsecina, ka tas ir desmitkāršojies, bet dažās dzimuma un vecuma grupās audzis vēl straujāk.

Šie skaitļi īsti neatspoguļo šķiršanās intensitāti, jo to samazina atkārtotas precības. Labākas salīdzināšanas iespējas dod speciālie šķirto laulību koeficienti. “Speciālais reģistrēto (šķirto) laulību koeficients raksturo vidējo laulību noslēgšanas (šķiršanas) līmeni vīriešiem un sievietēm pēc vecuma grupām. Koeficients tiek aprēķināts, attiecinot gada laikā reģistrēto (šķirto) laulību skaitu attiecīgās vecuma grupas iedzīvotājiem pret gada vidējo šīs pašas vecuma grupas iedzīvotāju skaitu” (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2001.-R.:CSP, 2001.-137.-175.lpp.). Par 1990.-2000.gada periodu šos koeficientus ir publicējusi CSP, par 1935.gadu tos aprēķinājām mēs pēc tā laika publicētajiem absolūtajiem skaitļiem (2.tabula).

Speciālie šķirto laulību koeficienti Latvijā apstiprina tos pašus secinājumus, ko dod 1935. un 2000. gada tautas skaitīšanu rezultātu salīdzinājumi. Piemēram, 20—24 gadu vecumā, būtībā jaunībā, kad ģimene tikko nodibināta, 1935.gadā to šķīra 1,8 promiles (tūkstošdaļas) no attiecīgā vecuma sievietēm, bet 1990. gadā — veselas 20. Līdzīgs stāvoklis ir nākamajās vecuma grupās.

Laulību šķiršanas “bums” Latvijā bija vērojams deviņdesmito gadu sākumā, kad mainījās valsts un sabiedriskā iekārta. Acīmredzot precētie dažādā mērā spēja piemēroties šim pārmaiņām, kas izraisīja papildu nesaskaņas ģimenēs un šķiršanos.

Turpmākajos gados laulību šķiršanas intensitāte strauji samazinājās, īpaši jaunāko gadagājumu grupās. Taču šie šķiršanās koeficienti joprojām ir daudz augstāki, nekā tie bija trīsdesmitajos gados. Vai ģimenes statuss atgūs savu sākotnējo vērtību, par to var izteikt tikai hipotēzes.

Dažas pārdomas

Pēdējā laikā autors savus rakstus “Latvijas Vēstnesim” cenšas veidot tā, lai vismaz trīs ceturtdaļas to satura būtu zinātniskas. Secinājumi pamatoti ar skaitļiem, skaitļi — ar atsaucēm; lai teiktais būtu iespējami objektīvs un patiess. Kaut gan arī jebkurā zinātnes nozarē notiek diskusijas, par pareizām uzskaitītās atziņas tiek precizētas un pat mainītas.

Atlikušajā, mazākajā, raksta daļā autors izsaka savu subjektīvo viedokli, izvirza hipotēzes, uzdod provokatoriskus jautājumus, dažreiz pārspīlējot vairākuma pieņemtajam pretējo viedokli. Tas rosina domāt. Sarunas ar darbabiedriem un draugiem parāda, ka tieši šīs raksta daļas ir palikušas atmiņā, tiek atgādinātas, paslavētas, arī kritizētas, un līdz ar to tās savu mērķi ir sasniegušas — pievērsušas uzmanību visam rakstam.

Par to, kā nodrošināt saskaņu ģimenē un ģimeni saglabāt, ir sarakstītas daudzas biezas grāmatas. To autori ir speciālisti: mediķi, psihologi, seksologi u.c. Šī raksta autors ir tikai statistiķis ar plašāku interešu loku nekā skaitļu tabulas. Tādēļ pavisam īsi tikai par trim jautājumiem.

Autora jaunības laikā attiecības starp dzimumiem sedza kaut kāda noslēpumainība, mistika, tabu vai kā nu to nosaukt. Kā liecina tautas dziesmas, nekādi puritāņi jau latvieši nebija. Tomēr, cik varēju nojaust, pirmā dzimumsatiksme toreiz bija notikums (“vainadziņa noņemšana”), kuru pēc nozīmības varbūt var salīdzināt ar iesvētīšanu, augstskolas beigšanu, zinātniskā grāda iegūšanu u.c. To nopietni un ilgi pārdomāja: “jā” vai “nē”.

Tagad avīzēs un sievietēm domātos žurnālos var lasīt, kā pirmsģimnāzistei pēc tusiņa disenē pēc pusnakts vajagot skriet uz dežurējošo aptieku un izlūgties bez receptes zināmās “avārijas tabletes”. Tātad vēl vakarpusē viņa “neko par to nezināja”.

Psihologi no televizoru ekrāniem apgalvo, ka viena seksuāla vardarbība pret nepieaugušo atstāj viņa psihē pēdas uz visu mūžu. Viņi laikam zina, ko saka. Bet nevardarbīga seksuāla pašnovazāšanās, kura noteikti pa laikam satur arī pusvarmācīgas manipulācijas, — tā it kā esot laikmeta norma. Bet arī tā nepaliek bez sekām.

Autors nebaidās palikt mazākumā, izsakot šaubas, vai šāda meitene kādreiz spēs būt iejūtīga sieva un sirsnīga māte.

Autora jaunības laikā (labi tas vai slikti?) valdīja gandrīz pilnīgs zinātniskas informācijas trūkums par dzimumu jautājumiem. Tikai studenta gados kopmītnē kā pagrīdes literatūrulasījām A. Forela grāmatu “Dzimumu jautājums” (četrās grāmatās — kopsējums). Vai tā patiesi toreiz bija aizliegtā literatūra, vēl šodien nezinu. Politikas tur nav nekādas. Bet bija neērti iet uz zinātnisko bibliotēku un to pieprasīt.

Bet tas nav galvenais. Gatavojot šo rakstu, vēlreiz pāršķirstīju minētās grāmatas astoto nodaļu “Seksuālā pataloģija”. Tajā var atrast daudzas no tām manipulācijām, kuras mūsdienu līdzīga satura grāmatās iesaka kā normālas “baudas kāpināšanai”. Toreiz tādas tieksmes vērtēja kā slimību, dažreiz izlaidību. Kāpēc tāda attieksmes maiņa? Varbūt tāpēc, ka dabiskās dzimumu attiecības jau agrā jaunībā ir tiklab nobružātas, ka vienkārši kļuvušas garlaicīgas?

Un pēdējais, autoram kā ekonomistam tuvāks jautājums: darbu un pienākumu sadale ģimenē. Strīdi par to nereti novedot pie ģimenes iziršanas.

Iepriekšējos gadsimtos un vēl pagājušā gadsimta pirmajā pusē zēnus un meitenes no agras bērnības audzināja un radināja “vīriešu” un “sieviešu” darbam. Izveidojuši jaunu ģimeni, viņi automātiski zināja savus pienākumus un bija vajadzīgās iemaņas.

Pie tā sadzīve vairs neatgriezīsies. Varētu nosaukt vairākas Latvijas sievietes, kuras sabiedriskā vai valsts darbā izpilda trīs vīriešu slodzi. Neviens nedomā viņām liegt to darīt.

Taču ne mazāk aplams ir uzskats, ka visi mājas darbi jādala uz pusēm. Ja jau tāda “demokrātija”, tad kāpēc uzņēmuma direktors un apkopēja savus darbus nedala “uz pusēm”? Vai, ja labāk patīk, — direktore un viņas šoferis. Viņi viens otru neaizvieto pat slimības laikā, (ko saticīgā ģimenē cenšas darīt vienmēr), jo vienkārši nav tam profesionāli sagatavoti.

Ja cilvēki, kas ir iecerējušies, jūt, ka turpmākajā dzīvē viņi nesekos tēvu un māšu tradīcijām, tad laikam neatliek nekas cits kā iepriekšēja vienošanās.

Jau 1937.gada Civillikums paredzēja , ka bez tām laulāto tiesībām un pienākumiem, ko uzliek reģistrācija dzimtsarakstu nodaļā vai laulības baznīcā, var sastādīt laulības līgumu. Tur gan vairāk bija domātas mantiskās attiecības. Pielieciet vēl 100 lpp. Ar pienākumu attiecībām. Vēlāk būs vieglāk. Ja vienoties neizdodas, nu tad …

Izjaukt ģimeni un izšķirties nevar bez stresiem un nervu pārslodzēm. Bet nervi ir jātaupa. Tiem ir liela vērtība. Jaunus nervus nevar nopirkt ne par dolāriem, ne eiro.

1.tabula

15 gadus un vecāku Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc vecuma un ģimenes stāvokļa

1935. un 2000.gada tautas skaitīšanās, procentos

Piezīme. Tiklab 1935., kā arī 2000. gada tautas skaitīšanās vecuma grupās 20-84 gadi ap 0,0-0,1% (reti 0,2%) savu ģimenes stāvokli nav norādījuši. Vietas taupīšanas dēļ šie skaitļi atsevišķās ailēs nav parādīti. Līdz ar to procentu skaitļu summas pa rindām parasti būs nedaudz mazākas par 100.

Aprēķināts pēc: “Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935.gadā, R.: VSP, 1939.-261.lpp.; “Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti”, R.: CSP, 2002. — 75.-77.lpp.

2.tabula

Speciālie šķirto laulību koeficienti Latvijā

(uz 1000 attiecīgā dzimuma un vecuma iedzīvotājiem)

*) Uz 1000 iedzīvotājiem vecumā no 15 gadiem

Datu avots par 1990.-2000. gadu — “Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2001”, — R.: CSP, 2001. — 137.lpp;

Par 1935.gadu — autora aprēķins pēc tālaika datu krājumiem.