Kad trūkst naudas, darbības un vienota viedokļa

“Latvijas Vēstnesis” šodien publicē Saeimas pagājušās ceturtdienas — 5.septembra — sēdē pieņemto lēmumu, kura pirmajā punktā teikts, ka Labklājības ministrijas darbība ārstniecības nozarē tiek atzīta par nepietiekamu. Lēmuma otrais punkts uzdod Ministru kabinetam veikt virkni pasākumu, lai radušos situāciju izvērtētu un rastu risinājumu vismaz dažām problēmām. Pēc nepilna mēneša — 1.oktobrī — valdībai jāsniedz analīze par ārstniecības nodrošinājumu valstī, it īpaši par nodrošinājumu ar kompensējamiem medikamentiem. 1. oktobris ir arī termiņš priekšlikumu izstrādei veselības aprūpes sistēmas sakārtošanai un izvērtējuma sniegšanai par to, vai pacientiem, viņu tuviniekiem, likumīgajiem pārstāvjiem ir pienācīgi nodrošinātas tiesības izvēlēties Latvijā esošu ārstniecības iestādi un ārstniecības personu, kura sniegs nepieciešamos medicīniskos pakalpojumus. Saeimas lēmumā noteikts, ka valdībai jāizvērtē iespēja atjaunot Veselības aizsardzības ministriju.

Deputātu dažādie viedokļi

Debatēs, kas izskanēja no Saeimas tribīnes pirms balsojuma par lēmumu, izskanēja dažādi viedokļi gan par to, kas vainojams pie tā, ka veselības aprūpe un ārstniecības nodrošinājums valstī nonācis krīzes situācijā, gan par to, kāda loma minētajā ir tieši Labklājības ministrijai. Deputāte Aija Barča, kas ir arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja, norādīja, ka Labklājības ministrija nav pildījusi valdības deklarācijā noteikto, piemēram, veselības aprūpes likumdošanas harmonizēšanā, neiesniedzot Saeimā virkni likumu. Deputāts Leons Bojārs pārmeta, ka naudas plūsma veselības aprūpē ir neskaidra un ka, neskatoties uz finansējuma palielinājumu, samazinās slimnīcu un gultasvietu skaits, ka nauda pazūd ceļā no valsts kases līdz slimniekam. Savukārt labklājības ministrs Viktors Jaksons Saeimai norādīja, viņaprāt, galvenos cēloņus saspringtajai situācijai veselības aprūpē — pirmkārt, nepietiekamo finansējumu, un, otrkārt, to, ka veselības aprūpe nav reāla valdības prioritāte pretēji valdības deklarācijā noteiktajam. Līdzīgas domas bija bijušajam labklājības ministram Andrejam Požarnovam, kurš vienlaikus norādīja, ka ir atšķirīgi jāvērtē ministra un ministrijas veiktais. Gadījumā, ja Saeima lemj par to, ka Labklājības ministrijas darbība ir nepietiekama, pēc A.Požarnova domām, galvenā atbildīgā ir Labklājības ministrijas valsts sekretāre Maija Poršņova. A.Požarnovs arī norādīja uz nopietniem trūkumiem veselības aprūpes pārvaldē, uz to, ka “atsevišķi ierēdņi savos amatos ir aizsēdējušies pārāk ilgi” un ka tas rada savstarpēji izdevīgas saites starp lēmumu pieņēmējiem un izpildītājiem, starp naudas dalītājiem un tērētājiem, kā rezultātā cieš veselības aprūpes vadības kvalitāte.

Vai lēmums ir konstruktīvs

Pirmdien, 9.septembrī, presei izplatītajā paziņojumā labklājības ministrs V.Jaksons Saeimas lēmumu vērtē kā nekonstruktīvu, neatbilstošu reālajai situācijai un veselības aprūpes attīstību kavējošu. Viņš atgādina, ka lēmuma projekts tika izstrādāts jau pavasarī un ka kopš tā laika ministrija ir daudz paveikusi, bet Saeima diemžēl to nav vērtējusi. “Kopš tā laika (lēmumprojekta radīšanas — “LV”) Labklājības ministrija ir iesniegusi valdībai 49 normatīvo aktu projektus, no kuriem 36 ir tikuši akceptēti Ministru kabinetā,” norādīts Labklājības ministrijas paziņojumā. Turpat teikts, ka ir sperti svarīgi soļi, lai paaugstinātu mediķu algas jau no šī gada 1.oktobra un bruģētu ceļu pakāpeniskam finansējuma pieaugumam visai veselības aprūpes nozarei.

“Ārstniecības uzraudzība ir tikai viens no ministrijas uzdevumiem. Nedomāju, ka ir kāda ministrija, kuras darbu var vērtēt kā pietiekamu. Lēmumprojekta atbalstītāji ir ignorējuši reālo situāciju, kāda pastāv, realizējot jebkuru valstisku reformu. Radot nevajadzīgas politiskas kaislības un sasaistot konceptuālos veselības aprūpes attīstības jautājumus ar piena produktu lietošanu skolās, tai pašā laikā ir aizmirsts par Veselības reformas projekta rezultātiem, kurus aizvadītajā nedēļā atzinīgi novērtēja Pasaules bankas vadība. Tas uzskatāmi parāda lēmumprojekta iniciatoru “savdabīgo izpratni” par veselības nozares attīstību. Lai arī daudzus gadus Saeima, dalot valsts budžeta finansējumu, veselības aprūpi bija atstājusi novārtā, medicīnas tehnoloģijas un farmācijas zinātne ir strauji attīstījušās un proporcionāli ir pieaugušas arī to izmaksas. Tomēr Labklājības ministrija arī ar ierobežotajiem resursiem ir spējusi nodrošināt šo tehnoloģiju un medikamentu nodrošināšanu valsts iedzīvotājiem,” Labklājības ministrijas izplatītajā paziņojumā norādījis V. Jaksons.

Viens no svarīgākajiem darbiem, kas Labklājības ministrijai un ministram darāms jau tuvākajā laikā, neraugoties uz Saeimas nosodījumu par nepietiekamu darbību, ir veselības aprūpes finansēšanas likuma izstrāde. Likumprojekts valdībā jāiesniedz līdz 16.septembrim, nākamajai pirmdienai.

Pat skaitļi vairs nerunā bezkaislīgi

Lai nodrošinātu Eiropas Savienības līmenim atbilstošu veselības aprūpes kvalitāti, nozares finansējumam būtu jābūt vismaz 7 procentiem no iekšzemes kopprodukta (IKP) — par to savulaik vienojusies valdība ar darba devējiem un arodbiedrībām, tas atzīts arī Labklājības ministrijas dokumentu projektos un 3.septembrī valdības akceptētajā veselības aprūpes finansēšanas koncepcijā. Dažādos normatīvajos aktos arī norādīts, ka šis veselības aprūpes līmenis un valsts budžeta dotācijas pieaugums būtu jāsasniedz līdz 2007.gadam. Cik lielu daļu no IKP valsts tērē veselības aprūpei šobrīd? Meklējot atbildi uz šo it kā vienkāršo jautājumu, “Latvijas Vēstnesis” pēc diezgan sarežģīta meklējumu procesa atrada trīs atšķirīgas atbildes.

Pirmais variants. Pēc Finansu ministrijas sniegtās informācijas, mūsu valsts veselības aprūpes finansēšanai kopumā (Labklājības ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Tieslietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas un pašvaldību budžeta izdevumi šim mērķim un līdzekļi no ārstniecības iestāžu saimnieciskās darbības) atvēl nedaudz vairāk par 4 procentiem no IKP — 2001.gadā — 4 procenti no IKP, 2000.gadā — 4,16 procenti no IKP, šogad plānots, ka kopējie izdevumi valstī veselības aprūpei būs 4,17 procenti no IKP.

Otrais variants. Labklājības ministrijas sniegtās ziņas liecina, ka veselības aprūpes izdevumu īpatsvars IKP ir 3,4 procenti šogad, 3,3 procenti pērn un aizpērn. Datu apkopojuma piezīmēs, ko “Latvijas Vēstnesis” saņēma no Labklājības ministrijas, gan teikts, ka šie ir tikai ministrijas veselības aprūpes budžeta izdevumi, taču visai skaitļu tabulai dots nosaukums “Veselības aprūpe Latvijā”.

Trešais variants. Veselības aprūpes finansēšanas koncepcijā, kas pēc valdības lēmuma tiks iestrādāta likumā ar tādu pašu nosaukumu, minēts fakts, ka, pēc Pasaules veselības organizācijas datiem, 2000.gadā Latvijā tika tērēts 6,1 procents no IKP jeb teju tikpat cik Lielbritānijā vai Igaunijā. Tūlīt gan seko atruna, ka tiešā veidā šos rādītājus nav iespējams salīdzināt, jo Latvijai ir daudzkārt mazāks IKP nekā Lielbritānijā. Minēts arī fakts, ka “valsts finansē tikai 61 procentu no kopējā veselības budžeta, kas sastāda 3,4 procentus no IKP”.

Tā arī īsti netiekot skaidrībā, cik liels ir veselības aprūpes izdevumu īpatsvars procentos no IKP, “Latvijas Vēstnesis” nerada arī vienotu viedokli par to, cik lieli ir veselības aprūpes izdevumi naudas izteiksmē, ne procentos. Skaidrs kļuva tikai fakts, ka, gan pēc Finansu ministrijas, gan Labklājības ministrijas datiem, veselības aprūpes finansējums no gada uz gadu palielinās, taču gan vienas, gan otras ministrijas informācijas liecina, ka procentos no IKP veselības aprūpes izdevumi valstī vismaz no 1998.gada samazinās.

Lai 2007.gadā sasniegtu plānoto 7 procentu līmeni no IKP, veselības aprūpes finansēšanas koncepcija, kura tikko apstiprināta valdībā un kurā iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļa veselības aprūpes speciālajā budžetā aizstāta ar valsts pamatbudžeta dotāciju, paredz, ka veselības aprūpes budžetam ik gadu būtu jāpalielinās par 0,5 procentiem no IKP. Tikai viens jautājums — ko ņemt par atskaites punktu?

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore