Par Latvijas tautsaimniecības attīstību

Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija. Ziņojums. Rīga, 2002. gada jūnijs

Nobeigums. Sākums — “LV” nr. 113, 6.08.2002.; nr. 118, 20.08.2002.; nr.120, 27.08.2002.; nr. 121, 29.08.2002.; nr.126, 5.09.2002.

3.30. zīmējums

Pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumi 2001. gadā bija par 3,8% lielāki nekā iepriekšējā gadā. Pievienotās vērtības nodoklis ir nozīmīgs valsts pamatbudžeta ieņēmumu avots. Tas veido 48% no kopējiem valsts pamatbudžeta ieņēmumiem. 2001. gadā pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumus ietekmēja izmaiņas priekšnodokļa atmaksu veikšanas kārtībā, līdz ar to palielinājās priekšnodoklis un atmaksājamā summa. Lielākās pievienotās vērtības nodokļa atmaksas 2001. gadā tika veiktas novembrī un decembrī.

Savukārt 2002. gada četros mēnešos pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumi ir būtiski palielinājušies salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu (par 16%) preču importa palielinājuma dēļ.

 

Akcīzes nodokļa ieņēmumi 2001. gadā bija par 1,9% mazāki nekā iepriekšējā gadā un krietni atpalika no plānotiem.

Akcīzes nodokļa struktūrā lielākais īpatsvars ir ieņēmumiem no naftas produktiem. 2001. gadā ieņēmumi no akcīzes nodokļa par naftas produktiem bija par 4,2% mazāki nekā iepriekšējā gadā. Ievākumu negatīvi ietekmē tas, ka palielinās to transporta līdzekļu skaits, kuros izmanto dīzeļdegvielu un gāzi. Dīzeļdegvielai akcīzes nodokļa likme ir ievērojami zemāka.

Mazāki nekā 2000. gadā bija arī ieņēmumi no akcīzes nodokļa alkoholiskajiem dzērieniem. Palielinājies tikai ievākums nodoklim par tabakas izstrādājumiem un pārējām precēm.

2002. gada četru mēnešu akcīzes nodokļa ievākums par 9% pārsniedz iepriekšējā gada attiecīgā perioda līmeni, ko nodrošināja galvenokārt ieņēmumu pieaugums no naftas produktiem.

 

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksu summu palielinājumu noteica galvenokārt darba samaksas pieaugums, jo nodarbināto skaita izmaiņas bija minimālas.

Iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumi 2001. gadā par 9% pārsniedza iepriekšējā gada ievākumu, un tas bija gandrīz plānotajā līmenī. Neraugoties uz sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes samazinājumu par 1%, iemaksu gada ieņēmumi palielinājās par 3,2 procentiem.

Arī 2002. gada sākumā (janvārī-aprīlī) jūtami palielinājies gan iedzīvotāju ienākuma nodokļa, gan sociālās apdrošināšanas iemaksu ievākums (attiecīgi par 12,9% un 9,2% pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu), palielinājušies strādājošo ienākumi un nodokļu administrēšana ir labāka.

Par trešdaļu palielinājušies uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumi un tie nedaudz pārsniedza plānotos. Aprēķinātie nodokļa avansa maksājumi tiek noteikti pēc iepriekšējā gada uzņēmumu finansiālās darbības rezultātiem. 2000. gada finansiālie rādītāji bija ievērojami labāki nekā 1999. gadā, it īpaši lielajiem nodokļu maksātājiem.

2002. gada sākumā (janvāris-aprīlis) šī nodokļa maksājumi atpaliek no iepriekšējā gada līmeņa diezgan krietni (par 6%), kas saistīts ar likmes samazinājumu par 3 procentpunktiem un nodokļu atlaides piemērošanu arī Rīgas un Ventspils brīvostas uzņēmumos.

Kopumā nodokļu ieņēmumu ziņā 2001. gads veiksmīgāks bija pašvaldībām: to budžetu ieņēmumi bija par 8,6% lielāki nekā iepriekšējā gadā, jo būtiski palielinājās iedzīvotāju ienākuma un nekustamā īpašuma nodokļa ievākums. Valsts budžeta ieņēmumi palielinājās tikai par 5,2%, mēreni pieaugot valsts speciālo budžetu nodokļu ieņēmumiem, jo, kā jau atzīmēts, sociālās apdrošināšanas iemaksu pieaugums gadā bija neliels likmes samazinājuma dēļ.

 

3.6.3. Kopbudžeta izdevumi

2001. gadā kopbudžeta izdevumi tāpat kā ieņēmumi palielinājās lēnākos tempos nekā IKP apjoms, tāpēc kopējie izdevumi sastādīja tikai 37,8% no IKP pretstatā 44,5% 1999. gadā (skatīt 3.31. zīmējumu).

Krietni straujāk 2001. gadā palielinājušies pašvaldību budžetu izdevumi salīdzinājumā ar centrālās valdības izdevumiem, jo būtiski palielinājās izdevumi izglītībai, veselības aizsardzībai, sociālajai nodrošināšanai no pašvaldību budžetiem.

Pēdējos gados pakāpeniski samazinās sabiedriskā pieprasījuma daļa kopējā agregētā pieprasījumā. Sabiedrisko pieprasījumu veido valsts patēriņš jeb sabiedriskie pakalpojumi, kuru vērtību nosaka sniegto sabiedrisko pakalpojumu apjoms un valsts investīcijas, kas ir kapitālieguldījumi par budžeta līdzekļiem.

2001. gadā sabiedriskais pieprasījums (faktiskajās cenās) palielinājās gandrīz līdzvērtīgi IKP izmaiņu līmenim, straujāk pieaugot sabiedrisko pakalpojumu apjomam, bet mazāk kapitālieguldījumiem. Savukārt salīdzināmajās cenās situācija ir pretēja – sabiedriskā sektora izaugsme atpalika no IKP pieauguma tempa, turklāt straujāk pieaug kapitālieguldījumi (skatīt 3.26. tabulu). Šāda situācija veidojas sakarā ar publisko pakalpojumu sektorā strādājošo skaita samazinājumu, kas nosaka izmaiņas salīdzināmās cenās, un sakarā ar algu pieaugumu šajā sektorā strādājošiem (skolotājiem, valsts pārvaldē u.c.). Savukārt kapitālieguldījumi kļūst lētāki, jo samazinās celtniecības izcenojumi, bet to fiziskie apjomi palielinās. 2001. gadā pašvaldību kapitālieguldījumi palielinājās daudz straujāk nekā centrālās valdības.

 

3.31. zīmējums

Kā jau atzīmēts, 2001. gadā kopbudžeta izdevumi palielinājušies nedaudz – par 3,3%, pie tam sabiedrisko pakalpojumu un valsts investīciju daļa straujāk nekā transferti privātajam sektoram (sociālās apdrošināšanas un nodrošināšanas maksājumi, subsīdijas, dotācijas utt.). Vislielākais izdevumu pieaugums bija izglītībai. Tāpat arī palielinājās izdevumi veselības aprūpei, valsts aizsardzībai, drošībai (skatīt 3.27. tabulu).

 

3.27. tabula

Valsts konsolidētā kopbudžeta izdevumi

(procentos)

	1999		2000		2001
	struktūra	pret IKP	struktūra	pret IKP	struktūra	pret IKP
Izdevumi – pavisam	100	44,8	100	40,1	100	37,8
vispārējie valdības dienesti	7,7	3,5	7,2	2,9	7,7	2,9
aizsardzība	2,2	1,0	2,3	0,9	2,6	1,0
sabiedriskā kārtība un drošība, tiesību aizsardzība	6,7	3,0	6,4	2,6	6,5	2,4
izglītība	15,1	6,7	16,9	6,8	18,3	6,9
veselības aprūpe	9,1	4,1	8,8	3,5	9,1	3,4
sociālā apdrošināšana un nodrošināšana	35,9	16,1	35,3	14,2	34,3	13,0
dzīvokļu un komunālā saimniecība, vides aizsardzība	4,5	2,0	5,3	2,1	5,9	2,2
brīvais laiks, sports, kultūra un reliģija	2,9	1,3	3,4	1,4	3,5	1,3
lauksaimniecība, mežkopība un zvejniecība	4,7	2,1	3,9	1,6	3,7	1,4
transports un sakari	6,1	2,7	4,9	2,0	4,6	1,7
kurināmā un enerģētikas dienesti	0,2	0,1	0,1	0,0	0,1	0,0
pārējā ekonomiskā darbība	1,8	0,8	2,1	0,9	1,6	0,6
Pārējie izdevumi, kas nav atspoguļoti pamatgrupās	3,0	1,4	3,1	1,3	2,3	0,9

2002. gada sākumā kopbudžeta izdevumi pieaug daudz straujāk nekā iepriekšējā gadā: janvāra-aprīļa kopējie izdevumi ir par 8% lielāki nekā iepriekšējā gadā šajos pašos mēnešos. Vislielākā apjomā palielinājās izdevumi sociālajai apdrošināšanai, izglītībai un veselības aprūpei.

 

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Tautas dzīves līmenis

Iedzīvotāju dzīves līmeņa ziņā, pēc ANO Attīstības programmas (UNDP) izstrādātā tautas attīstības indeksa (TAI16) vērtības, Latvija 2001. gadā ierindota 50. vietā pasaulē (1997. gadā – 92. vietā, 2000. gadā – 63. vietā).

IKP uz vienu iedzīvotāju, rēķinot pirktspējas paritātes vienībās, pēc Eurostat datiem, 2000. gadā bija 30% no ES vidējā (1996. gadā – 26%). Jau vairākus gadus valstī palielinās nodarbināto darba samaksa un mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi.

Tomēr iedzīvotāju ienākumu pieaugums ir ļoti nevienmērīgs, aug materiālās labklājības polarizācija. Džini indekss17 ir pieaudzis no 0,30  1996. gadā līdz 0,34  2000. gadā. Mājsaimniecības rīcībā esošais ienākums vidēji uz vienu ģimenes locekli 2000. gadā bija Ls 69,19, bet pirmajā kvintilē18 tikai Ls 23,61, kas ir 6,7 reizes mazāk nekā augstākajā – piektajā kvintilē esošajās mājsaimniecībās. Viszemākais mājsaimniecību vidējais rīcībā esošais ienākums joprojām bija Latgalē – par 29% zemāks nekā vidēji valstī.

Lai rastu ilgtermiņa risinājumus nabadzības novēršanai, valdība 2000. gadā apstiprināja Nabadzības mazināšanas stratēģiju, kurā izvirzīts uzdevums uzlabot dzīves kvalitāti trūcīgajiem un iedzīvotājiem ar zemu ienākumu līmeni, līdz 2015. gadam samazināt nabadzīgo iedzīvotāju daļu līdz 10% no kopējā iedzīvotāju skaita. Tika akceptētas pamatnostādnes nabadzības novēršanai, kur noteikti uzdevumi un pasākumi tautsaimniecības, nodarbinātības, reģionu attīstības un sociālās aizsardzības jomās.

Valstī veicamās labklājības sistēmas reformas ietvaros paredzēts izveidot sociālās palīdzības sistēmu, kas nodrošinātu personu efektīvu integrāciju sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, kā arī sociālo aizsardzību. Viens no reformas uzdevumiem ir valsts un pašvaldību sociālo pabalstu sistēmas vienkāršošana, panākot sociālo pabalstu koncentrēšanu uz trūcīgajiem pašvaldību iedzīvotājiem.

Ministru kabineta 2000. gadā akceptētajā koncepcijā “Par minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanu trūcīgajiem iedzīvotājiem” paredzēts nodrošināt ikvienam valsts iedzīvotājam garantētu un visā valstī vienotu minimālo ienākumu līmeni – sākotnēji Ls 21 apmērā. Šī norma iestrādāta likumprojektā “Likums par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību”, kas atrodas izskatīšanā Saeimā. Likumprojektā paredzēts noteikt arī sociālā darba, sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanas un saņemšanas principus.

 

Demogrāfiskie rādītāji valstī ir vieni no zemākajiem Eiropā. Pēdējā desmitgadē iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir negatīvs. Pēc tautas skaitīšanas datiem, 2000. gada 31. martā valstī bija 2377,4 tūkst. iedzīvotāju, par 289 tūkst. cilvēku jeb 10,8% mazāk nekā 1989. gada tautas skaitīšanā. Migrācijas dēļ iedzīvotāju skaits šajā laikā samazinājās par 189 tūkst. cilvēku.

Tomēr pēdējo gadu laikā iedzīvotāju ilgtermiņa migrācijas ar ārvalstīm negatīvais saldo ir strauji samazinājies. 2001. gadā tas bija 5200 cilvēku un, salīdzinot ar 1996. gadu, gandrīz divas reizes zemāks. Tajā pašā laikā iedzīvotāju negatīvais dabiskais pieaugums samazinājies tikai par 8,3%. Pēdējā gada laikā negatīvajam dabiskajam pieaugumam atkal bija tendence palielināties. Dzimušo skaits 2001. gadā bija par 2,9% mazāks nekā iepriekšējā gadā, bet mirušo skaits par 2,4% lielāks. Tādējādi iedzīvotāju dabiskā pieauguma negatīvais saldo gada laikā pieauga par 11,4 procenti.

2001. gadā dzimstības rādītājs bija zemākais starp Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm, bet mirstības – augstākais salīdzinājumā ar ES valstīm un pārējām ES kandidātvalstīm.

Latvijā ir vērojama iedzīvotāju sastāva novecošanās, par ko liecina izmaiņas iedzīvotāju vecuma struktūrā pēdējās divās tautas skaitīšanās. 2000. gada tautas skaitīšanā iedzīvotāju kopskaitā bija 18,1% bērnu vecumā līdz 14 gadiem, 1989. gadā – 21,4%. Tajā pašā laikā 60 gadu un vecāku iedzīvotāju īpatsvars palielinājās līdz 21%, 1989. gada tautas skaitīšanā – 17,4 procenti.

 

3.28. tabula

Iedzīvotāju skaits un struktūra pa vecuma grupām

1989. un 2000. gadā

	Iedzīvotāju skaits		Izmaiņas, procentos (2000. pret 1989. g.)	Attiecīgās vecuma grupas īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā, procentos
	1989	2000		1989	2000
Visi iedzīvotāji	2666567	2377383	-10,8	100	100
Tai skaitā vecumā:
0 - 14	570863	430275	-24,6	21,4	18,1
15 - 59	1632595	1448883	-11,3	61,2	60,9
60 +	463109	498152	7,6	17,4	21,0

Turpinās vidējā ģimenes lieluma samazināšanās tendence, galvenokārt bērnu skaita krasās samazināšanās dēļ. Gandrīz puse – 47,9% no visām ģimenēm ir ģimenes ar vienu bērnu, 36,1% – ģimenes ar diviem bērniem. Visai augsts ir nepilno ģimeņu skaits – 32,5%, un tas sastāv no mātes vai tēva ar bērniem.

Lai panāktu pozitīvas pārmaiņas demogrāfiskajos procesos, Labklājības ministrija ir izstrādājusi pasākumu programmu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Programmas galvenais mērķis – kvalitatīvas un kvantitatīvas tautas ataudzes nodrošināšana. Stratēģiskie virzieni tās realizācijā: ģimenes stiprināšana un dzimstības veicināšana, kā arī izglītības un kultūras līmeņa celšana. Šādu mērķu sasniegšana cieši saistīta ar valsts ekonomisko attīstību, nodarbinātības pieaugumu, zinātnes un izglītības sistēmas pilnveidošanu un tālāku izaugsmi.

2002. gada 4. jūnijā Ministru kabinets akceptēja Valsts programmu bērnu stāvokļa uzlabošanai. Šī programma paredz pasākumus palīdzībai bērnam ikdienā, krīzes situācijās un sociālās integrācijas jomā.

Liela nozīme demogrāfijas procesos ir iedzīvotāju veselības stāvoklim. CSP pētījumi 1999. gadā NORBALT II projekta ietvaros liecina, ka katrs piektais Latvijas iedzīvotājs savu veselību vērtē kā sliktu vai pat ļoti sliktu. Vidējais paredzamais jaundzimušo mūža ilgums 2000. gadā bija 71 gads (vīriešiem – 65 gadi, sievietēm – 76), kas ir ievērojami zemāks nekā ES dalībvalstīs. Tomēr šis rādītājs ir augstāks nekā 1990. gadā un ievērojami cēlies kopš 1994. gada, kad tas bija tikai 66 gadi (vīriešiem – 61 gadi, sievietēm – 73). Vīriešu īsāks mūža ilgums galvenokārt skaidrojams ar lielāku mirstību jaunākajās un vidējās vecuma grupās nelaimes gadījumu, saindēšanās, traumu u.c. ārējo cēloņu dēļ.

Biežākie mirstības cēloņi ir asinsrites sistēmas slimības un audzēji, kā arī traumas, saindēšanās un citi ārējie nāves cēloņi. Zīdaiņu mirstība samazinājusies no 15,8 mirstības gadījumiem uz 1000 dzīvi dzimušajiem 1996. gadā līdz 11 gadījumiem 2001. gadā. Lai panāktu tālāku uzlabojumu šajā jomā, Labklājības ministrija izstrādāja un Ministru kabinets 2001. gada februārī akceptēja “Mātes un bērna veselības aprūpes stratēģiju Latvijā”.

Latvijā tiek veikta veselības aprūpes reforma. Tās mērķis – uz pacientu vērstas, racionālas un iedzīvotājiem pieejamas veselības aprūpes sistēmas ieviešana valstī. Jaunā sistēma ir balstīta uz primāro veselības aprūpi un profilaksi, kā arī uz universālu, efektīvu un vienotu veselības apdrošināšanas sistēmu. Tomēr reformas pozitīvie rezultāti vēl nav jūtami. Veselības aprūpes sistēmu aizvien raksturo nolietota un ES kvalitātes standartiem neatbilstoša stacionārā tīkla infrastruktūra. Slimnīcas ir apgādātas ar medicīniskajām iekārtām par 20-50% no nepieciešamā un tikai viena trešā daļa atbilst pieņemtajiem medicīnas tehnisko iekārtu uzbūves un ekspluatācijas drošības standartiem, to izvietojums ir neracionāls. Turpmāk ir paredzēta slimnīcu pārprofilācija, izveidojot veselības un sociālās aprūpes centrus, kuri veiks pacientu sociālo aprūpi un to slimnieku veselības aprūpi, kuriem ir hroniskas slimību formas.

Pasaules Bankas eksperti19 atzīmē, ka visnopietnākā valsts veselības aprūpes sistēmas problēma Latvijā ir veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas neefektivitāte, it īpaši slimnīcās, kā arī veselības aprūpes pakalpojumu kontrole un caurskatāmība. Zāļu iegādei tiek tērēta vairāk nekā puse no privātajiem maksājumiem medicīnai. Trūcīgajai iedzīvotāju daļai tas kļūst par šķērsli efektīvas primārās veselības aprūpes nodrošināšanai.

 

Izglītības sistēmas reformas gaitā Latvijā nodrošinātas pozitīvas pārmaiņas: veikta izglītības demokratizācija, pakāpeniski iedzīvotājiem tiek nodrošinātas iespējas iegūt izglītību atbilstoši sabiedrības un personības interesēm un varējumam.

2000. gada tautas skaitīšanas dati liecina, ka, salīdzinot ar 1989. gadu, personu ar augstāko izglītību īpatsvars bija palielinājies par 2,4 procentpunktiem, ar vidējo izglītību – arī par 2,4 procentpunktiem. Lasīt un rakstīt nepratēju skaits samazinājies vairāk nekā 2 reizes20.

2002. gada 3. janvārī Ministru kabinets akceptēja noteikumus, kas nosaka valsts akadēmiskās izglītības standartu. Saskaņā ar šiem noteikumiem akadēmiskās izglītības programmu stratēģiskais mērķis ir teorētisko zināšanu un pētniecības iemaņu apgūšana, sagatavojoties patstāvīgai zinātniskajai pētniecībai izvēlētajā zinātnes nozarē vai apakšnozarē.

Audzēkņu skaits izglītības iestādēs kopš 1993./1994. mācību gada valstī pakāpeniski pieaug un pašlaik sasniedzis 510 tūkstošus. Šis pieaugums galvenokārt saistīts ar studentu skaita pieaugumu augstskolās. Vienlaikus sakarā ar demogrāfisko krīzi, kas iestājās 90. gadu sākumā, samazinās skolēnu skaits 1.-4. klasēs. 2001./2002 mācību gada sākumā studentu skaits Latvijas augstskolās bija 110 tūkstoši jeb par 2,4 reizēm lielāks nekā 1990./1991. mācību gadā. Rēķinot uz 100 tūkst. iedzīvotāju, augstskolu studentu skaits Latvijā ir viens no lielākajiem starp ES kandidātvalstīm.

Joprojām izglītības sistēmas nepietiekamā finansējuma dēļ netiek nodrošināts pienācīgs pedagogu atalgojums, kas kavē labi izglītotu skolotāju piesaistīšanu it īpaši lauku skolām, jaunu programmu, priekšmetu un mācību metožu ieviešanu. Trūkst līdzekļu izglītības infrastruktūras uzturēšanai. Samērā lēni notiek Latvijas izglītības sistēmas informatizācijas sistēmas izveide. Nepieciešama finansu resursu izmantošanas efektivitātes paaugstināšana. Sakarā ar dzimstības kritumu un iedzīvotāju migrāciju bērnu skaits skolās, sevišķi laukos, manāmi sarūk. Līdz ar to veidojas arvien vairāk mazo skolu.

2002. gada 10. jūnijā Ministru kabinetā akceptēta Izglītības attīstības koncepcija 2002.-2005. gadam. Koncepcijas mērķis ir paaugstināt izglītības kvalitāti visās izglītības pakāpēs un nodrošināt izglītības pieejamību Latvijas iedzīvotājiem mūžizglītības kontekstā un paaugstināt izglītības izmaksu efektivitāti.

 

3.7.2. Iedzīvotāju ienākumi un patēriņš

Līdz ar ekonomisko izaugsmi valstī palielinās arī iedzīvotāju ienākumi kā nominālā, tā reālā izteiksmē (skatīt 3.29. tabulu).

Strādājošo neto darba samaksa 2001. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pieaugusi par 6,1%, bet pēdējo piecu gadu laikā kopš 1996. gada – gandrīz pusotrkārtīgi (par 46%). Ņemot vērā inflāciju, strādājošo reālie ienākumi 2001. gadā palielinājušies par 3,5%. Sabiedriskajā sektorā strādājošiem algas pieaug straujāk nekā privātajā.

Vidējie darba samaksas apmēri Latvijā nedaudz atpaliek no Igaunijas un Lietuvas. Mēneša vidējā bruto darba samaksa 2002. gada 1. ceturksnī, izteikta pēc apmaiņas kursa ASV dolāros, Latvijā bija 253 USD, Lietuvā – 288 USD un Igaunijā – 321 USD (bez slimības pabalstiem).

Minimālās darba samaksas apmēri Latvijā, sākot no 2001. gada 1. jūlija, paaugstināti no Ls 50 līdz Ls 60.

Visaugstākā strādājošo mēneša vidējā darba samaksa 2002. gada 1. ceturksnī bija gaisa transportā (3,4 reizes lielāka nekā vidēji valstī), finansu starpniecībā (2,8 reizes), elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādes uzņēmumos (1,4 reizes), ūdens transportā (2,1 reizes), pastā un sakaros (1,7 reizes). Minētajās nozarēs atzīmējami arī augsti darba samaksas pieauguma tempi. Salīdzinot 2002. gada 1. ceturksni ar 2001. gada 1. ceturksni, pieaugusi vidējā darba samaksa mežsaimniecībā (par 23,5%), ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē (par 20,9%), izglītībā (par 14,5%), ūdens transportā (par 28%), gaisa transportā (par 24,8%), finansu starpniecībā (par 15,2%).

Joprojām veselībā un sociālajā aprūpē, lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā, būvniecībā, tirdzniecībā un dažās citās nozarēs darba samaksa ir ievērojami zemāka nekā vidēji valstī.

 

3.29. tabula

Darba samaksas un citu ienākumu dinamika

(vidēji mēnesī, latos)

	1996	1997	1998	1999	2000	2001
Strādājošo mēneša vidējā darba samaksa:
– latos bruto	99	120	133	141	150	159
– latos neto	79	88	97	103	109	115
– dolāros bruto	179	207	226	241	244	254
– dolāros neto	142	152	165	176	177	183
Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī (mājsaimniecību budžetu pētījumi)	51,50	55,45	62,33	64,73	69,19	…
Sociālās nodrošināšanas iestāžu uzskaitē esošo pensionāru izmaksāto vecuma pensiju vidējais lielums	37,82	42,24	51,26	58,18	57,79	58,16
Viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība	73,78	78,78	82,15	83,18	84,47	86,93
Strādājošo reālās darba samaksas indekss (procentos pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu)	91,2	103,6	105,3	102,9	103,0	103,5

2001. gada laikā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, sociālās nodrošināšanas iestāžu uzskaitē esošo pensionāru pensiju apmēri būtībā nav mainījušies: pieaugums – 0,6%. Tomēr 2002. gadā tas paredzams augstāks (skatīt 3.6. ielikumu). Jau 2002. gada 1. ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada pēdējo ceturksni, tas pieaudzis par 2,4 procentiem.

Pensijas apmērs Latvijā ir nedaudz augstāks nekā kaimiņvalstīs. 2001. gada 4. ceturksnī mēnešu vidējā vecuma pensija Latvijā bija 95 USD (60 lati), Lietuvā – 79 USD un Igaunijā – 89 USD.

 

Viens no faktoriem, kas negatīvi ietekmē vidējās pensijas apmēru, ir jaunpiešķirto zemo pensiju augstais īpatsvars. Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem, 2001. gada pirmajā pusē piešķirto pensiju kopskaitā 64% bija minimālās pensijas 30 latu apmērā. Vidējais no jauna piešķirto pensiju apmērs 2001. gada laikā bija nepilni 50 lati. Tas lielā mērā izskaidrojams ar priekšlaicīgu pensionēšanos sakarā ar pensionēšanās vecuma pieaugumu. Daļai pensionāru tas ir saistīts ar mazatalgotu darbu, it sevišķi lauku apvidos.

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

Pozitīvas tendences valsts sociālekonomiskajā attīstībā un arī bezdarba mazināšanas pasākumi kopumā labvēlīgi iespaido procesus darba tirgū.

Būtiskā ekonomisko aktivitāšu samazināšanās pārejas perioda sākuma posmā izraisīja arī jūtamu nodarbinātības līmeņa samazināšanos un pārmaiņas nodarbinātības struktūrā. Strauji pieauga bezdarbs. Sekojošā izaugsme notika galvenokārt uz produktivitātes pieauguma rēķina, minimāli mainoties nodarbināto skaitam.

 

3.30. tabula

Nodarbinātības un bezdarba galvenie rādītāji

	1996	1997	1998	1999	2000	2001
Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji (tūkst.)	1262,8	1217,5	1212,5	1200,4	1195,9	1193,0
Nodarbināto skaits (tūkst.)	1017,7	1036,8	1043,0	1037,8	1037,9	1036,9
Nodarbinātības līmenis (%)*		59,8	59,7	59,0	57,7	58,8
Nestrādājošie darba meklētāji (tūkst.)	245,1	180,7	169,5	162,6	158,0	155,7
Bezdarba līmenis (%)**	19,4	14,8	14,0	13,5	13,2	13,1
Reģistrētie bezdarbnieki (tūkst.)	88,2	91,3	91,8	115,9	101,2	93,3
Reģistrētā bezdarba līmenis (%)***	7,0	7,5	7,6	9,7	8,5	7,8

 

* nodarbināto īpatsvars darbspējas vecuma iedzīvotājos (atbilstoši ES metodikai – 15-64 gadi), 2001. gada rezultātu vispārināšanai izmantoti 2000. gada tautas skaitīšanas dati.

** darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvajos iedzīvotājos

*** reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars ekonomiski aktīvajos iedzīvotājos

Pēdējos gados nodarbināto iedzīvotāju skaits praktiski nav mainījies, bet ir uzlabojušies bezdarba līmeņa rādītāji (skat. 3.30. tabulu), jo samazinājies ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits. Galvenie iemesli – darba spēka resursu samazinājums galvenokārt sakarā ar iedzīvotāju skaita kritumu un dienas nodaļas studentu skaita straujo pieaugumu. Mazākā mērā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita izmaiņas ietekmē tie iedzīvotāji, kas zaudējuši cerības atrast darbu vai arī personas, kas vēlas darboties mājsaimniecībā.

Latvijā turpinās strādājošo pārdales process starp tautsaimniecības sektoriem. Pēdējo piecu gadu laikā būtiski ir samazinājies strādājošo skaits lauksaimniecībā un rūpniecībā, bet palielinājies pakalpojumu nozarēs un celtniecībā (skatīt 3.31. tabulu).

 

3.31. tabula

Nodarbināto iedzīvotāju struktūra pēc dzimuma un pamatdarba vietas ekonomiskā darbības veida

(%)

	1996 XI			2001 XI *
	Pavisam	Vīrieši	Sievietes	Pavisam	Vīrieši	Sievietes
Pavisam	100,0	100,0	100,0	100,0	100,0	100,0
Lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība	17,3	20,5	13,8	14,8	17,9	11,5
Zvejniecība	0,7	1,0	0,3	0,2	0,4	0,1
Ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde	0,2	0,4	0,1	0,1	0,2	0,1
Apstrādājošā rūpniecība	18,3	19,7	16,7	16,1	17,7	14,5
Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde	2,3	3,3	1,1	1,9	3,2	0,6
Būvniecība	5,9	9,5	2,1	7,4	13,4	1,2
Vairum- un mazum- tirdzniecība; automobiļu un motociklu, personisko mantu un mājsaimniecības piederumu remonts	12,5	11,6	13,5	16,9	13,3	20,6
Viesnīcas un restorāni	1,6	1,0	2,2	2,0	0,8	3,2
Transports un sakari	8,9	11,1	6,4	8,1	10,8	5,2
Finansu starpniecība	1,4	1,0	2,0	1,5	1,0	2,1
Nekustamo īpašumu izmantošana; noma un komercdarbība	3,2	3,4	3,0	4,4	4,8	4,1
Valsts pārvalde un aizsardzība; obligātā sociālā apdrošināšana	6,5	7,1	5,8	6,9	7,6	6,3
Izglītība	9,9	3,8	16,7	9,3	3,4	15,4
Veselības aizsardzība un sociālā aprūpe	5,7	1,9	9,9	5,3	1,7	8,9
Citi komunālie, sociālie un individuālie pakalpojumi	5,5	4,6	6,4	4,8	3,6	6,0
Mājsaimniecības ar algotu darbaspēku	0,1	0,1	0,1	0,2	0,1	0,2

Avots: CSP darbaspēka apsekojuma rezultāti

* 2001. gadā apsekojumu rezultātu vispārināšanai tika izmantoti 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti.

Kopumā gandrīz visās nozarēs saglabājas tendence, kad nozares izaugsme maz ietekmē nodarbinātības pieaugumu tajā. Attīstoties un nostiprinoties privātajam sektoram pēcprivatizācijas periodā, pastiprinās konkurence, kas uzņēmumiem liek meklēt veidus, kā samazināt izmaksas. Uzlabojoties uzņēmumu vadības stilam, daudzos gadījumos viens no galvenajiem izmaksu samazināšanas posteņiem ir izdevumu samazināšana nodarbinātībai, kas nereti izraisa strādājošo skaita samazinājumu. Šie procesi Latvijas tautsaimniecībā ir objektīvi, ņemot vērā tās kopējo zemo produktivitātes līmeni. Tāpēc arī turpmākā izaugsme balstīsies galvenokārt uz produktivitātes pieauguma rēķina, mazāk radot strādājošo skaita palielinājumu.

 

Nodarbinātības līmenis Latvijā atpaliek no ES vidējā līmeņa caurmērā par 5 procentpunktiem. Jāatzīmē, ka sieviešu nodarbinātības līmenis Latvijā ir gandrīz vienāds ar ES vidējo līmeni, vīrieši ir nodarbināti ievērojami zemāk (par 10 procentpunktiem). Turklāt pastāv tendence sieviešu nodarbinātībai palielināties, bet vīriešu – samazināties, kas galvenokārt saistīts ar nozaru struktūras izmaiņām, kad straujāk attīstās nozares, kurās tradicionāli nodarbināto skaitā ir liels sieviešu īpatsvars (piemēram, tirdzniecība, restorāni u.c. pakalpojumi).

Atšķirīgs ir nodarbinātības līmenis dažādos Latvijas reģionos. Visaugstākais tas ir Rīgas reģionā, Vidzemē un Zemgalē (no 60 līdz 62%) bet zemāks – Kurzemē (57%) un Latgalē (49%). 2001. gada beigās situācija ir nedaudz mainījusies, jo Latgalē vērojams neliels nodarbinātības līmeņa kāpums, pieaugot ekonomiskajām aktivitātēm Daugavpilī un Rēzeknē.

Salīdzinot ar ES vidējiem rādītājiem, Latvijā nodarbināto skaitā mazāks ir darba devēju un pašnodarbināto īpatsvars (10%). Tāpat relatīvi zems ir to nodarbināto skaits, kas strādā nepilnu darba laiku. Tikai 11% no Latvijā strādājošām sievietēm, pēc 2001. gada novembra darba spēka apsekojuma datiem, ir nepilna darba slodze, bet ES valstīs tādu ir 34 procenti.

Nodarbinātības tendenču raksturojumā jāņem vērā slēptā nodarbinātība un slēptais bezdarbs. Saskaņā ar CSP aplēsēm, ēnu ekonomikas daļa no IKP ir 16-17% apmērā, un apmēram puse no tās ir saistīta ar nereģistrēto nodarbinātību. Visvairāk nodarbināto netiek oficiāli noformēti celtniecībā, tirdzniecībā un dažādos pakalpojumos.

Slēptais bezdarbs pastāv arī stagnējošos vai daļēji darbojošos uzņēmumos, kur ir saīsinātas darba nedēļas vai darbinieki dodas bezalgas atvaļinājumā tad, kad rodas nepieciešamība apturēt ražošanas procesu, vai ražošanas procesa sezonālā rakstura dēļ, piemēram, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. No visiem nodarbinātiem piespiedu kārtā nepilnu darba laiku 2001. novembrī strādāja 5,6 procenti.

Nodarbinātības valsts dienestā (NVD) reģistrētais bezdarba līmenis 2001. gada laikā nedaudz pazeminājās (par 0,2 procentpunktiem). Visaugstākais bezdarba līmenis 2002. gada maija beigās bija Latgales reģionā: Rēzeknes rajonā – 27,7%, Balvu un Krāslavas rajonos – pāri par 20%, bet Rīgā tas bija 3,8%, Saldus rajonā – 6,3% un Ventspils pilsētā – 7,3 procenti.

Relatīvi augsts ir tādu bezdarbnieku īpatsvars, kuri nevar atrast darbu ilgāk kā gadu. Pēc CSP darbaspēka apsekojuma rezultātiem 2001. gada novembrī, tādu ir apmēram puse no visiem bezdarbniekiem, bet NVD reģistrēto bezdarbnieku vidū – 26,6% (1999. gadā – 31,1%). Ilgstošā bezdarba galvenie cēloņi ir pašreizējām darba tirgus prasībām neatbilstoša izglītība un novecojušas darba praktiskās iemaņas vai arī darba pieredzes trūkums.

Tāpat kā citās valstīs bezdarba līmenis jauniešu vidū ir augstāks nekā vecāko iedzīvotāju vidū. Latvijā bezdarba līmenis jauniešiem 15-24 gadu vecumā ir aptuveni pusotru reizi augstāks nekā personām vecumā starp 25-54 gadiem. Tomēr atšķirība starp jauniešiem un pieaugušajiem nav tik liela kā ES, kur 15-24 gadu vecu cilvēku bezdarba līmenis ir divas reizes augstāks nekā vecākiem cilvēkiem. Bezdarbs lielā mērā ir atkarīgs no izglītības līmeņa. Viszemākais bezdarba līmenis ir personām ar augstāko izglītību. Trīskārt augstāks tas ir darba meklētājiem ar pamatskolas izglītību.

Reģistrētā bezdarba līmenis ir gandrīz uz pusi mazāks nekā faktiskais, kas novērtēts atbilstoši Starptautiskās Darba organizācijas metodoloģijai. Tam ir vairāki iemesli. Ne visiem ir iespējas dabūt bezdarbnieka pabalstu, jo nav veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas; daudzi nav ieinteresēti vai nav spējīgi apgūt pārkvalifikācijas programmas, it īpaši pirmspensijas vecumā; nereti ir apgrūtinoši izpildīt visus reģistrētā bezdarbnieka noteikumus. Jāņem vērā arī tas, ka bezdarbnieka statuss netiek piešķirts personām ārpus likumdošanā noteiktā darba spējas vecuma. Detalizētus reģistrētā bezdarba rādītājus skatīt 3.32. tabulā.

 

3.32. tabula

Reģistrētā bezdarba pamatrādītāji *

(perioda beigās)

	1996	1997	1998	1999	2000	2001
Bezdarbnieki, cilvēku skaits	90819	84934	111383	109497	93283	91642
Bezdarba līmenis, %	7,2	7,0	9,2	9,1	7,8	7,7
Ilgstošie bezdarbnieki/visi bezdarbnieki, %	31,2	38,1	26,3	31,1	29,0	26,6
Sievietes bezdarbnieces/visi bezdarbnieki, %	54,7	59,4	58,5	57,4	57,6	57,4
Jaunieši (15-24 gadi) bezdarbnieki /visi bezdarbnieki, %	20,0	18,2	16,4	14,8	14,8	14,6
Pirmspensijas** vecuma bezdarbnieki/ visi bezdarbnieki, %	11,3	12,5	13,1	13,7	14,5	14,7
Bezdarbnieki ar augstāko izglītību/ visi bezdarbnieki, %	6,0	6,1	6,8	7,1	6,9	7,0
Bezdarbnieki ar vidējo*** izglītību/ visi bezdarbnieki, %	54,7	51,9	52,7	52,3	50,5	…
Bezdarbnieki ar arodizglītību /visi bezdarbnieki, %	14,6	16,3	16,6	17,7	19,7	…
Bezdarbnieki ar pamata vai nepabeigtu pamata izglītību/ visi bezdarbnieki, %	24,7	25,7	23,9	22,9	23,0	22,3

 

* Nodarbinātības valsts dienesta dati.

** Sievietes no 50 gadiem, vīrieši no 55 gadiem līdz vecuma, kādu valsts vecuma pensijas piešķiršanai nosaka likums “Par valsts pensijām”, sasniegšanai.

*** Vispārējā vidējā vai vidējā speciālā izglītība.

 

3.7.4. Nodarbinātības politika

1995. gadā Luksemburgā parakstot Eiropas līgumu, Latvija ir apņēmusies pildīt ES prasības arī nodarbinātības jomā. Ministru kabineta 1999. gadā akceptētā koncepcija “Par nodarbinātības veicināšanu valstī” paredz ar ES nodarbinātības politiku savietojama ikgadēja Latvijas nacionālās nodarbinātības plāna (NNP) izstrādi. Pirmais Latvijas NNP izstrādāts 2000. gadā, otrais – 2001. gadā (skat. 3.7. ielikumu).

2002. gadam izstrādātajā NNP ņemti vērā Lisabonas un Stokholmas ES valstu galotņu tikšanās laikā izvirzītie nodarbinātības politikas mērķi 2005. gadam un 2010. gadam, kā arī ES Padomes nodarbinātības vadlīnijas 2002. gadam.

ES Padome Stokholmā, atbalstot Lisabonā izvirzītos mērķus 2010. gadam (nodarbinātības līmenis 70%, t.sk., sievietēm 60%), piedāvāja ieviest starpposma uzdevumus 2005. gadam: kopējās nodarbinātības līmenis – 67%, t.sk. sievietēm – 57%; 2010. gadā jāsasniedz 50% nodarbinātības līmenis personām 55-64 gadu vecumā.

To ievērojot, Latvijas nodarbinātības politikas mērķis ir nodarbinātības līmeņa paaugstināšana, tālākā perspektīvā sasniedzot ES noteiktos rādītājus, kā arī bezdarba problēmu risināšana.

Nodarbinātības politikas īstenošanā īpaša uzmanība tiek pievērsta šādiem virzieniem:

– iedzīvotāju profesionālās apmācības pielāgošana darba tirgus prasībām;

– aktīvo nodarbinātības pasākumu loka paplašināšana un pasākumu efektivitātes paaugstināšana;

– ekonomiskās politikas pasākumu īstenošana jaunu darba vietu radīšanai;

– darba ienākumu pieauguma sekmēšana.

Atbilstoši ES nodarbinātības politikas principiem nodarbinātības sfērā konstatēto problēmu risināšanā iesaistītas ne tikai valsts pārvaldes iestādes, bet arī pašvaldības, darba devēju organizācijas un arodbiedrības.

 

 

NNP 2002. gadam paredzēti 119 nodarbinātību veicinoši pasākumi, kuri sagrupēti četrās aktivitāšu jomās: darbaspējas pilnveidošanā, uzņēmējdarbības attīstībā un darbavietu radīšanā, uzņēmumu un darbinieku pielāgošanās spēju veicināšanā un vienādu iespēju politikas nodrošināšanā.

Nodarbinātību veicinošiem pasākumiem, aktivitātēm un projektiem ir paredzēts izlietot 17,9 milj. latu valsts budžeta līdzekļu, kas ir par 13% vairāk nekā izlietots 2001. gada NNP pasākumiem. 2002. gadā nodarbinātību veicinošiem pasākumiem no citiem avotiem paredzēti 10,3 milj. latu.

Pasākumu realizācijai 2003. gadā no valsts budžeta nepieciešams 26,1 milj. latu un no citiem avotiem – 10,7 milj. latu.

 

 

Svarīgākie darba virzieni darbaspējas pilnveidošanas jomā:

– Nodarbinātības valsts dienests (NVD), sadarbojoties ar citām institūcijām (izglītības iestādēm, pašvaldībām u.c.), kā arī ar darba devējiem, piešķirto budžeta līdzekļu ietvaros plāno gada laikā apmācīt un pārkvalificēt ne mazāk kā 4 tūkst. bezdarbnieku, darba meklētāju klubu aktivitātēs iesaistīt 18 tūkst. bezdarbnieku, nodarbināt algotos pagaidu sabiedriskos darbos vidēji mēnesī 4 tūkst. bezdarbnieku. Tomēr par 57% samazinātā finansējuma dēļ (neskaitot stipendijas) apmācībās un pārkvalifikācijā iesaistīto bezdarbnieku skaits būs par 55% mazāks nekā 2001. gadā;

– paaugstināta uzmanība pievērsta jauniešu bezdarbnieku iesaistīšanai aktīvos nodarbinātības pasākumos, īpaši pirmo 6 bezdarba mēnešu laikā, un ilgstošā bezdarba profilakses īstenošanai. Šajā nolūkā tiks turpināta pilotprojekta “Jauniešu – bezdarbnieku darba prakse pie darba devēja” realizācija, iesaistot tajā ne mazāk kā 200 jauniešu – bezdarbnieku;

– paredzēta aktīvo nodarbinātības pasākumu loka paplašināšana, realizējot pilotprojektus bezdarbnieku konkurētspējas uzlabošanai darba tirgū. Pilotprojekts “Sociālie uzņēmumi mazāk konkurētspējīgo bezdarbnieku nodarbināšanai” sākumā ļaus valstī izveidot 100 darba vietu ilgstošo un pirmspensijas vecuma bezdarbnieku nodarbināšanai, bet turpmākos gados šādu darba vietu skaitu manāmi palielināt. Jauns projekts “Subsidētās darba vietas pirmspensijas vecuma bezdarbniekiem” paredz līdz gada beigām izveidot 200 jaunu darba vietu. Turpināsies projekta “Subsidētās darba vietas invalīdiem – bezdarbniekiem” realizācija.

Izstrādāti pasākumi, lai nodrošinātu profesionālās orientācijas un konsultēšanas pakalpojumu vienlīdzīgu pieejamību Latvijas rajonos, aptverot kā jauniešus, tā pieaugušos. Profesionālās karjeras izvēles centrs 2002. gadā plāno sniegt konsultācijas 19 tūkst. iedzīvotāju, no tiem 4,5 tūkst. bezdarbnieku, 12 tūkst. skolēnu, 500 citu izglītības iestāžu audzēkņu u.c.

Jaunu aktīvās nodarbinātības pasākumu izstrādāšana pirmspensijas vecuma bezdarbnieku konkurētspējas uzlabošanai darba tirgū un šo pasākumu ieviešana valstī, sākumā pilotprojektu veidā, ļaus paildzināt iedzīvotāju aktīvo darba mūžu.

Paredzēti pasākumi, kas veicinās darbaspēka mobilitāti, operatīvu informācijas apmaiņu par darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu darba tirgū.

Turpināsies valsts ekonomiskajai attīstībai un darba tirgus pieprasījumam atbilstošas profesionālas izglītības un tālākizglītības sistēmas veidošanas process saistībā ar izstrādāto Izglītības koncepciju 2002.-2005. gadam un ar uzlabotu tiesisko bāzi.

IZM turpinās pasākumu pilnveidošanu un realizāciju saistībā ar profesiju standartu izstrādi, izglītības programmu licencēšanu, profesionālās izglītības sistēmas informācijas tīkla attīstību u.c.

Lai nodrošinātu ierobežoto līdzekļu racionālu izmantošanu un paaugstinātu izglītības kvalitāti, tiks veikti pasākumi Valsts investīciju programmas līdzekļu koncentrācijai spēcīgu, daudzprofila izglītības iestāžu attīstībai, kas spēs nodrošināt arī tālākizglītības piedāvājumu, apmācību darba tirgū pieprasītajās specialitātēs.

Turpināsies sociālo partneru ieguldījuma palielināšana profesionālās izglītības uzlabošanā un partnerības gara attīstīšana mūžizglītības nodrošināšanai.

Plānoti jauni pasākumi, lai sekmētu jauniešu iekļaušanu darba tirgū un viņus apmācītu atbilstoši darba tirgus prasībām.

 

 

Uzņēmējdarbības attīstības veicināšanas jomā lielāku vērību pievērsīs šķēršļu samazināšanai un uzņēmējdarbības uzsākšanas stimulēšanai. Paredzēta nodokļu maksātāju apkalpošanas tālāka pilnveidošana, vienota nodokļu normatīvo aktu piemērošana, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, centralizētu tālruņa līniju izveide nodokļu maksātāju informēšanai. Tiks uzlabots, precizēts un papildināts plāns uzņēmējdarbības vides uzlabošanai.

Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālās programmas 2002.-2006. gadam ietvaros paredzēts dažu gadu laikā panākt būtisku uzņēmējdarbības uzsācēju, nesen dibinātu uzņēmumu un augšanas stadijā esošu uzņēmumu skaita pieaugumu (vidēji par 250 uzņēmumiem gadā).

Izstrādās priekšlikumus uzņēmējdarbības atbalsta fondu reorganizācijai. MVU kreditēšanas programmas otrās fāzes (LHZB) ietvaros izsniegs kredītus Ls 7,5 milj. apjomā, kas ir divas reizes vairāk nekā iepriekšējā gadā, dodot iespēju radīt 440 jaunu darba vietu.

Veiks pasākumus jaunu darba vietu radīšanas sekmēšanai lauku apvidū. Šajā nolūkā paredzēts ieviest SAPARD Latvijas Lauksaimniecības un lauku attīstības programmas “Lauku ekonomikas dažādošana, veicinot alternatīvos ienākumu avotus” apakšprogrammas atbalsta pasākumus u.c.

Reģionālā līmenī paredzēta arī konkrētu NVD un rajonu (pilsētu) pašvaldību nodarbinātības veicināšanas pasākumu plānu izstrādāšana, kā arī projektu realizēšana PHARE 2000 Nacionālās programmas ekonomiskās un sociālās kohēzijas ietvaros.

 

 

Uzņēmumu un to darbinieku pielāgošanas spēju veicināšanas jomā turpināsies trīspusējā un divpusējā sadarbība starp sociālajiem partneriem, ko veicinās arī ES PHARE projektu “Divpusējā sociālā dialoga veicināšana Latvijā” un “Darba vides uzlabošana privātajos un privatizētajos uzņēmumos” realizācija.

LDDK un LBAS veiks aktivitātes darba attiecību saskaņošanai ar jauno Darba likumu, individuālo darba līgumu un darba koplīgumu slēgšanas optimizācijai, darba devēju stimulēšanai līdzekļu ieguldīšanā darbinieku pārkvalifikācijā, darbaspēka kvalitātes paaugstināšanā.

 

 

Vienādu iespēju politikas nodrošināšanas jomā tiks realizēti pasākumi vienādu iespēju nodrošināšanai vīriešiem un sievietēm darba tirgū:

– sekmējot datu pieejamības dzimumu griezumā par bezdarba situāciju un aktīvo nodarbinātības pasākumu īstenošanu;

– iesaistot bezdarbniekus aktīvajos nodarbinātības pasākumos, ņemot vērā sieviešu un vīriešu īpatsvaru kopējā bezdarbnieku skaitā;

– mazinot dzimumu atšķirību nodarbinātībā un darba ienākumos;

– uzsākot jauna pilotprojekta īstenošanu “Bezdarbnieku bērna kopšanas pabalsta saņēmēju integrēšana darba tirgū”.

 

 

Atsauces

1 PPS – pirktspējas paritātes standarts.

2 Avots: Statistics in Focus, Eurostat, Theme 2-17/2002.

3 Avots: Statistics in Focus, Eurostat, Theme 2-17/2002.

4 Tirdzniecības nosacījumi tiek aprēķināti kā eksporta un importa vienības vērtības indeksu attiecība. Ja tirdzniecības nosacījumu indekss ir lielāks par vienu, tas nozīmē, ka tirdzniecības nosacījumi uzlabojas, t.i., ienākumi no eksporta palielinās straujāk nekā izdevumi par importu.

5 Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību 2. pants.

6 Vispārējā līguma par pakalpojumu tirdzniecību 20. pants.

7 Sabiedriskajam sektoram pieskaita valsts uzņēmumus un organizācijas, pašvaldību uzņēmumus un organizācijas, uzņēmējsabiedrības ar valsts, pašvaldību vai viņu uzņēmumu daļu pamatkapitālā 50% un vairāk, sabiedriskās un reliģiskās organizācijas un to uzņēmumus, budžeta iestādes.

8 Transnacionalitātes indekss (Transnationality index) aprēķināts, balstoties uz četriem rādītājiem: ĀTI ieplūde procentos no kopējā pamatkapitāla veidošanas; uzkrātās ĀTI procentos pret IKP; ārvalstu investīciju uzņēmumu pievienotās vērtības īpatsvars IKP; nodarbinātie ārvalstu investīciju uzņēmumos procentos no kopējā nodarbināto skaita.

9 Avots: World Investment Report, 2001. United Nations, New York and Geneva, 2001.

10 Latvijas Banka ir valsts centrālā banka.

11 Speciālās aizņēmuma tiesības (Special Drawing Rights – SDR; valūtas kods saskaņā ar starptautisko valūtu klasifikatoru ISO 4217 – XDR).

12 Salīdzinājumam: 2000. gada beigās 5% izsniegto kredītu novērtēti kā ienākumus nenesošie, 1999. gada beigās šis rādītājs bija 6%, 1998. gada beigās – 7%, 1997. gada beigās – 10 procenti.

13 SDR valūtas groza struktūra ar 2001. gada 1. janvāri ir šāda: ASV dolārs (45%), eiro (29%), Japānas jena (15%), Lielbritānijas sterliņu mārciņa (11%).

14 Valūtas pārvaldes (currency board) sistēma nozīmē, ka saskaņā ar likumu visai emitētai naudai ir jābūt segtai ar zelta un ārvalstu valūtas rezervēm, tas ir, centrālā banka nedrīkst pārdot nacionālo valūtu lielākā apjomā nekā tiek iepirkta ārvalstu valūta.

15 Lata reālais kurss ietver lata nominālā kursa izmaiņas pret Latvijas tirdzniecības partnervalsts valūtu, kā arī patēriņa cenu izmaiņas Latvijā salīdzinājumā ar patēriņa cenu izmaiņām tirdzniecības partnervalstī. Reālo kursu aprēķina, nominālā kursa indeksu dalot ar ārvalstu un iekšzemes cenu indeksu attiecību.

16 TAI aprēķināts, balstoties uz vidējo mūža ilgumu, izglītības līmeni un pēc pirktspējas paritātes principa noteiktā reālā iekšzemes kopprodukta uz 1 iedzīvotāju. Tomēr, kā atzīst paši TAI rādītāju izstrādātāji, tas vēl nav pilnīgs dzīves kvalitātes raksturotājs.

17 Džini indekss variē no 0 līdz 1. Tas ir vienlīdzīgs 0 pie nosacījuma, ja pastāv absolūta vienlīdzība ienākumu sadalē, un tas ir 1, ja tā ir pilnīgi pretēja.

18 Kvintile – viena piektā daļa no apsekoto mājsaimniecību skaita, kuras sagrupētas pieaugošā kārtībā pēc to rīcībā esošā ienākuma lieluma uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī.

19 “Pasaules Bankas darbības stratēģija Latvijā 2002. – 2005. gadam. Projekts, 2001. gada 30. oktobris”.

20 Saskaņā ar tautas skaitīšanas programmu uz jautājumu par izglītības līmeni bija jāsniedz atbildes personām no 7 gadu vecuma.