Lai bērns būtu drošs un aizsargāts

Ilmārs Geige, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas loceklis un Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas loceklis, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Šodien Saeima pirmajā lasījumā akceptēja alternatīvo likumprojektu, kas paredz grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā. Kāda bija nepieciešamība izdarīt grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā?

— Līdz 1998.gadam Latvijas iedzīvotājiem, tostarp bērniem, lai ierastos lielākajā daļā Eiropas valstu, bija nepieciešams saņemt vīzu. Lai bērns to saņemtu, vajadzēja iesniegt abu vecāku notariāli apliecinātu piekrišanu bērna izceļošanai no valsts. Bet gadījumā, ja bērns devās uz ārvalsti ar vienu no vecākiem — māti vai tēvu —, attiecīgās valsts vēstniecībā bija nepieciešams iesniegt otra vecāka, arī laulību šķīrušā, piekrišanas apstiprinājumu. Jā, vīzu bērns varēja saņemt arī bez otra vecāka piekrišanas, taču, tikai iesniedzot vēstniecībā otra vecāka miršanas apliecību, izziņu no policijas, ka šī persona atrodas meklēšanā, izziņu, ka persona izcieš sodu brīvības atņemšanas vietā, vai tiesas spriedumu par bērna dzīvesvietas noteikšanu. Ja kāds no šiem dokumentiem netika iesniegts, vīzu bērna iebraukšanai attiecīgajā valstī neizsniedza.

Pēc tam, kad tika atcelts vīzu režīms attiecībā uz daudzām valstīm, ar likumu bērniem netika reglamentēta robežas šķērsošanas kārtība, un lielākoties atļauju bērna izbraukšanai no mūsu valsts deva tikai viens no vecākiem. Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta darbinieki gan ieteica saņemt atļauju no abiem vecākiem, lai nepieļautu iespējamos pārpratumus uz robežas. Kā zināms, vairāku Eiropas valstu likumos noteikts, ka bērnam, atstājot savu valsti, ir nepieciešama abu vecāku rakstiska piekrišana — piemēram, Itālijā, Portugālē, Nīderlandē, Lietuvā. Savukārt Polijā, Somijā, Spānijā vai Vācijā bērns var saņemt pasi kā ceļošanas dokumentu tikai ar abu vecāku vai aizbildņu rakstisku piekrišanu.

Šā gada 9.martā Saeimā pieņemtie grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteic, ka bērns var šķērsot valsts robežu tikai ar abu vecāku vai aizbildņu piekrišanu. Tātad tika atjaunota kārtība, kas pastāvēja līdz 1998.gadam. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas un Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas deputāti tomēr izšķīrās par citu likuma 76.panta redakciju. Ņēmām vērā, pirmkārt, daudzās Eiropas valstīs (Nīderlandē, Portugālē, Lietuvā, Polijā, Somijā, Spānijā, Vācijā) noteikto robežas šķērsošanas kārtību, otrkārt, apstākli, ka ik gadus nereti viens no vecākiem bez otra vecāka piekrišanas izceļo ar bērnu uz ārzemēm. Un tad nu otra puse — māte vai tēvs — pūlas ar Interpola palīdzību sameklēt savu bērnu. Bet joprojām Latvija nav pievienojusies Hāgas konvencijai par bērnu nolaupīšanu, līdz ar to pagaidām mums nav mehānisma, kā nelikumīgi izvestu bērnu atdabūt Latvijā, te ir runa arī par gadījumiem, kad bērnu no valsts izved cita jeb sveša persona.

Saeimas deputāti nolēma vēlreiz izdarīt grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā ne jau tāpēc, ka noteiktā kārtība būtu nepareiza, bet gan tādēļ, ka, ņemot vērā bieži vien nesakārtotās ģimenes attiecības, izņēmuma gadījumos, piemēram, var minēt Valku un Valgu, būtu lietderīgi bērniem robežas šķērsošanas kārtību reglamentēt Ministru kabineta noteikumos, kur iespējams paredzēt dažādas izņēmuma situācijas.

Manuprāt, pārpratumi uz robežas un neapmierinātība iedzīvotāju vidū radās nevis tādēļ, ka Bērnu tiesību aizsardzības likumā 76.panta prasības būtu aplamas, neizpildāmas vai neatbilstu bērnu interesēm. Gluži vienkārši bērnu vecāki netika vispusīgi informēti par likumā noteikto kārtību. Diemžēl arī patlaban, šķiet, liela daļa iedzīvotāju, tostarp skolotāji, nezina, kā būtu noformējama atļauja vai pilnvara bērna izceļošanai ārpus Latvijas.

Līdz 15.maijam Valsts robežsardze stingri ievēroja 1998.–2000.gada praksi — proti, bērns robežu šķērsoja ar viena no vecākiem piekrišanu. Tagad, no 16.maija, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 76.pantā noteikto kārtību vairs neierobežo Valsts robežsardzes izdotais rīkojums — bērns robežu šķērso ar abu vecāku vai aizbildņu piekrišanu. Šāda kārtība saglabājama līdz brīdim, kad stājas spēkā Saeimā akceptētie grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likuma 76.pantā.

Paredzams, ka grozījumi likumā varētu tikt pieņemti līdz 25.maijam.

Ministru kabinetam acīmredzot būs jāizstrādā un jāpieņem noteikumi par robežas šķērsošanas kārtību. Likumā atzītais, ka robežas šķērsošanas kārtību nosaka Ministru kabinets, nepavisam nenozīmē itin visas atbildības novelšanu uz valdības pleciem. Taču tā ir vienīgā iespēja, kā atbilstoši Latvijas reālajai situācijai paredzēt izņēmumus vispārējā kārtībā un rīkoties atbilstoši Tieslietu ministrijas un Ārlietu ministrijas viedokļiem par robežu šķērsošanas kārtības noteikšanu.

Laikam jau turpmāk Bērnu tiesību aizsardzības likuma 76.pantā "Valsts robežas šķērsošana" būs šāds teksts:

1) Bērns var šķērsot valsts robežu abu vecāku vai viena no tiem, vai aizbildņa vai viņu pilnvarotas personas pavadībā. Obligātās izglītības vecumu sasniedzis bērns var šķērsot valsts robežu patstāvīgi ar abu vecāku vai viena no tiem, vai aizbildņa piekrišanu.

2) Kārtību, kādā bērns šķērso valsts robežu, nosaka Ministru kabinets.

Turklāt līdz 1.jūlijam Ministru kabinetam būtu jāapstiprina noteikumi par kārtību, kādā bērns šķērso valsts robežu.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas lietu redaktors