Mag. iur. Māris Brizgo, Latvijas Ārlietu ministrijas Iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu delegācijas sekretariāta 3. sekretārs, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr.128., 10.09.2002.,

Nr.129., 11.09.2002.

III daļa.

Nekoloniālo teritoriju vienpusēja izstāšanās un pašnoteikšanās

Pārskats

26. Salīdzinājumā ar pašnoteikšanās atzīšanu, kas noved pie koloniālo teritoriju neatkarības, atbilstoši Statūtu XI un XII nodaļai (tā sauktā ārējā pašnoteikšanās) prakse attiecībā uz nekoloniālo teritoriju vienpusēju izstāšanos ir skaidra un noteikta. Kopš 1945.gada starptautiskā sabiedrība ārkārtīgi negribīgi atzīst neatkarīgu valstu daļu vienpusēju izstāšanos situācijās, kur pret izstāšanos iebilda šīs valsts valdība. Šādos gadījumos teritoriālās integritātes princips ir bijis nozīmīgs ierobežojums. Šajā periodā ir tikai viens skaidrs vienpusējas izstāšanās piemērs, proti, Bangladeša. Kopš 1945.gada neviena valsts, kura tikusi izveidota pēc vienpusējas izstāšanās, nav uzņemta Apvienotajās Nācijās pret priekšgājējas valsts valdības deklarēto vēlēšanos. Pretstatā ir daudzi neizdevušies vienpusēji izstāšanās mēģinājumi , tajā skaitā gadījumi, kad izstājusies vienība uz kādu laikude facto saglabājusi neatkarību.

Prakse attiecībā uz vienpusēju izstāšanos un likvidēšanu pēc 1945.gada

30. Kopš 1945.gada vienīgās jaunās valstis, kuras formāli netika atzītas kā koloniālas un aptvertas ar Statūtu XI un XII nodaļu, bija:

• Senegāla (1960);

• Singapūra (1965);

• Bangladeša (1971);

• trīs Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija (visas 1991));

• vienpadsmit bijušās Padomju Savienības pēcteces valstis (Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Moldova, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Ukraina, Uzbekistāna (visas 1991));

• piecas bijušās Dienvidslāvijas pēcteces valstis (Slovēnija, Maķedonija, Horvātija, Bosnija un Hercegovina, Dienvidslāvijas Federatīvā Republika (Serbija un Montenegro) (1991–1992));

• Čehija un Slovākija (1993);

• Eritreja (1993).

Saraksts neietver tā saucamās sadalītās valstis, kas izveidotas Otrā pasaules kara atskaņās (Ziemeļkoreja, Dienvidkoreja un Austrumvācija) un kuras ir objekts speciāliem apsvērumiem.

(..) Prakse attiecībā uz vienpusējās izstāšanās mēģinājumiem pēc 1945.gada

49. Pirms apkopot moderno praksi, ir noderīgi minēt dažus no daudzajiem gadījumiem par nekoloniālo teritoriju mēģinājumiem vai draudiem vienpusēji izstāties. Tas ir tieši tā, jo valstis attiecībā uz teritoriālās integritātes principuir neatlaidīgas vienpusējas izstāšanās draudu un iespējamās nestabilitātes dēļ.

50. Kopš 1945.gada ir bijis daudz mēģinājumu grupām vai teritorijām neatkarīgas valsts ietvaros vienpusēji izstāties. Šo gadījumu skaitā ir, piemēram:

• Tibeta (Ķīna);

• Katanga (Kongo);

• Biafra (Nigērija);

• Kašmira (Indija);

• Austrumu Pendžaba (Indija);

• Karenas un Šanas valstis (Birma);

• Turcijas Federatīvā Kipras Valsts (Kipra);

• Tamil Elam (Šrilanka);

• Dienvidsudāna (Sudāna);

• Somali zeme (Somālija);

• Boganvilla (Papua Jaungvineja);

• Kurdistāna (Irāka/Turcija);

• Srpskas Republika (Bosnija un Hercegovina);

• Čečenija (Krievijas Federācija);

• Kosova (Serbija–Melnkalne);

• Abhāzija (Krievijas Federācija);

• Dienviduosetija (Krievijas Federācija);

• Kalnu Karabaha (Azerbaidžāna);

• Jemenas Demokrātiskā Republika (Jemena).

51. Daudzos citos gadījumos atbalsts vienpusējai izstāšanās ir pastāvējis teritorijā, bet nav sasniedzis līmeni, kad varētu vienpusēji pasludināt neatkarību vai mēģināt citā veidā vienpusēji izstāties ar nozīmīgu tautas atbalstu. Eiropā šādi gadījumi, piemēram, attiecas uz:

• Korsiku (Francija);

• Baskiem (Spānija);

• Dienvidtiroli (Itālija);

• Bretaņu (Francija);

• Alsatiānu (Francija);

• Kataloniju (Spānija);

• Farēru salām (Dānija);

• Skotiju (Apvienotā Karaliste);

• flāmiem (Beļģija);

• Padaniju (Itālija).

52. Visos šajos gadījumos var tikt novērota viena kopēja iezīme. Kad apspriežamās valsts valdība nostājas pret izstāšanos, šādi mēģinājumi faktiski nav guvuši nekādu starptautisku atbalstu vai atzinumu, un tā ir bijis pat tad, kad citi situācijas humanitārie aspekti izraisījuši plaša mēroga interesi un rīcību. Piemēram, kurdu situācija Ziemeļirākā ir bijusi par iemeslu starptautiskai interesei, izraisot Drošības padomes rīcību saskaņā ar Statūtu VII nodaļu un individuālu valstu humanitāru iejaukšanos, gan militāru, gan civilu. Bet operācijas Ziemeļirākā, ieskaitot dažu rietumvalstu uzraudzītās “lidojumu aizlieguma” zonas, ir skaidri veiktas uz Irākas teritoriālās integritātes pamata, un tā tas ir, neskatoties uz turpmākajām Irākas represijām pret kurdiem un Apvienoto Nāciju stingrāku reakciju uz daudziem Irākas politikas aspektiem.

(..) Prakses apkopojums pēc 1945.gada

60. Ārpus koloniālā konteksta neatkarīgu valstu daļām uz vienpusējām tiesībām pašnoteikšanās princips praksē nerada pamatu izstāties. Pašnoteikšanās ārpus koloniālā konteksta galvenokārt ir process, kura ietvaros dažādu valstu tautas nosaka to nākotni caur konstitucionāliem procesiem bez ārējas iejaukšanās. Saskaroties ar tās tautas daļas izteiktu vēlmi izstāties, valdībai jālemj par tālāko rīcības plānu, piemēram, uzstājot, ka jebkuras izmaiņas tiks veiktas saskaņā ar konstitucionāliem procesiem. Patiesībā neviena jaunizveidotā valsts kopš 1945.gada ārpus koloniālā konteksta pret priekšteces valsts iebildumiem Apvienotajās Nācijās nav tikusi uzņemta.

61. Starptautiskās sabiedrības nevēlēšanās atzīt vienpusēju izstāšanos no neatkarīgas valsts var tikt attēlota, atsaucoties uz tā saukto garantijas klauzulu Draudzīgo attiecību deklarācijā, kura, sīki nosakot Statūtu pašnoteikšanās principu, norāda, ka:

“Nekas iepriekšējos paragrāfos nevar tikt iztulkots kā pilnvarojošs vai ierosinošs jebkurai darbībai, kas varētu sadalīt vai pasliktināt pilnībā vai daļēji teritoriālo integritāti vai politisko vienotību suverēnai un neatkarīgai valstij, kura vadās pēc tautu vienlīdzīgu tiesību un pašnoteikšanās principa, kā tas augstāk aprakstīts un tādējādi piederīgs valdībai, kura pārstāv konkrētai teritorijai piesaistītu tautu neatkarīgi no piederības, pārliecības un rases.”

Garantijas klauzula nedaudz atšķirīgā valodā atkārtoti tika apstiprināta Apvienoto Nāciju Pasaules Konferencē par cilvēktiesībām Vīnē 1993.gadā. Vīnes deklarācija galvenajā daļā noteica:

“Saskaņā ar Deklarāciju par starptautisko tiesību principiem attiecībā uz Draudzīgajām attiecībām un Sadarbību starp valstīm saskaņā ar Apvienoto Nāciju Statūtiem šīs tiesības uz pašnoteikšanos nevar tikt iztulkotas kā pilnvarojošas vai ierosinošas jebkurai darbībai, kas pilnībā vai daļēji varētu sadalīt vai pasliktināt teritoriālo integritāti vai politisko vienotību suverēnai un neatkarīgai valstij, kura vadās pēc tautu vienlīdzīgu tiesību un pašnoteikšanās principa, kā tas augstāk aprakstīts, un tādējādi piederīgs valdībai, kura pārstāv konkrētai teritorijai piesaistītu tautu neatkarīgi no jebkādas atšķirības.”

Saskaņā ar šo formulējumu valsts, kuras valdība pārstāv visu tās teritorijas tautu bez jebkāda veida izņēmuma, tā sakot uz vienlīdzības pamata un it īpaši bez diskriminācijas uz izcelsmes, pārliecības un rases pamata, izpilda pašnoteikšanās principu attiecībā uz visiem, un tai ir tiesības uz teritoriālās integritātes aizsardzību. Cietiem vārdiem sakot, šādas valsts tauta realizē tiesības uz pašnoteikšanos caur to pārstāvību valsts valdībā uz vienlīdzības pamata.

62. Atšķirīgs ir jautājums par iekšējo pašnoteikšanos dažādu grupu vai tautu valstī kultūras identitātes un iekšējās pašpārvaldes nozīmē. Tradicionāli starptautiskās tiesības šādus jautājumus regulē būtībā kā iekšējās jurisdikcijas lietu, kā tas noteikts ļoti atturīgajā minoritāšu tiesību klauzulas formulējumā starptautiskais Līgums par pilsoņu un politiskajām tiesībām, 27.pants).

Attīstība attiecībā uz iekšējās pašnoteikšanās un pašpārvaldes ideju tomēr ir parādījusies, un to pavada minoritāšu tiesību paplašināšana, ietverot nacionālo minoritāšu tiesības, un pieaugoša iezemiešu tautu tiesību atzīšana. Konsekventi ar šo attīstību termins “tautas” jau tiek uztverts kā vairāk ietverošs un nav ierobežots uz valsts tautu kā veselumu. Bet šī attīstība joprojām ir pagaidu (de lege ferenda), un tā neiespaido nostiprinātos noteikumus un prakses attiecībā uz pašnoteikšanos un valsts teritoriālo integritāti.

IV daļa.

Noslēgums

63. Kā šis īsais pārskats uzskatāmi parāda, valsts prakse kopš 1945.gada ļoti skaidri demonstrē galēju valstu nepatiku atzīt vai akceptēt vienpusēju izstāšanos ārpus koloniālā konteksta. Dotā prakse nav mainījusies kopš 1989.gada, neskatoties uz 22 jaunu valstu parādīšanos šajā periodā. Tieši pretēji, šī prakse ir izteikti pastiprināta.

Kā redzams no iepriekš izklāstītā, valstu prakse par izstāšanos neatzīst tiesības vienpusēji izstāties. Tomēr apkopotā valstu prakse acīmredzami parāda, ka starptautiskajās tiesībās nepastāv izstāšanās aizliegums. Pat tad, ja šāds aizliegums pastāvētu, tam nebūtu juridiska spēka, jo tas būtu pretrunā ar tiesībām uz pašnoteikšanos. Lai gan aizliegums uz izstāšanos nepastāv, tas nenozīmē, ka ir pieļaujama neierobežota izstāšanās. Patiešām, tiesībām uz pašnoteikšanos jābūt sabalansētām ar teritoriālās integritātes principu.

Ja katrai personai un tautai ir dabiskas tiesības uz savu brīvību, attīstību, kas vislabāk īstenojamas savā neatkarīgā valstī, tad šīs tiesības arī nevar noilgt. Katrā brīdī iespējama tiesiski pamatota prasība par to īstenošanu.25

Nevar juridiski piekrist argumentācijai: ja tauta jau vienreiz izteikusi savu gribu pievienoties kādai valstij, tad šis lēmums ir galīgs un neapstrīdams. Tautas tiesības uz pašnoteikšanos nevar tikt atceltas un var tikt īstenotas. Jebkurš tiesību akts, kas ierobežo šīs dabiskās tiesības, nav spēkā. Katrai tautai un valstij ir jārespektē šīs tiesības.

Tautu pašnoteikšanās tiesības, kuras nevar īstenot bez personas politisko tiesību pilnas garantijas, nenoliedzami kļuvušas par vispāratzītām pamattiesībām. Uz tām balstās valsts pastāvēšana. Ja tautu pašnoteikšanās tiesību īstenošanai kā neatrunājams priekšnoteikums ir katra pilsoņa demokrātisko un politisko brīvību garantija, tad, vadoties pēc principa, ka tautas pašnoteikšanās tiesības nenoilgst un vienmēr no jauna var tikt īstenotas, šīs tiesības nevar tikt atņemtas arī pēc izdarītas tautas nobalsošanas: tauta, kas ir tiesīga lemt par savas valsts dibināšanu, nenoliedzami ir tiesīga lemt arī par tās vadīšanu un veidošanu. Līdz ar to demokrātiskās un politiskās brīvības ir arī neatņemama konsekvence no tautu pašnoteikšanās tiesību īstenošanas. Tāpat kā persona saskaņā ar dabiskām tiesībām un starptautiski atzītām cilvēka tiesībām nevar atteikties no savām tiesībām uz dzīvi, drošību, brīvību, tāpat arī tauta kā personu kopība nevar atteikties no katram tās loceklim neatņemami piederošām pamattiesībām, kā valsti dibinot, tā arī to pārvaldot.26

VII. Grenlandes izstāšanās no Eiropas Savienības

Pirms sākt apskatīt Grenlandes izstāšanos no Eiropas Savienības, ir nepieciešams koncentrēt uzmanību uz tās tiesisko statusu.

Grenlande ir autonoms reģions Dānijas Karalistes sastāvā. Tās autonomiju nodrošina Vietējie noteikumi (Home Rule), kam ir ierobežotas autonomijas speciāls statuss noteiktās administratīvās lietās Dānijas Karalistes ietvaros. 1979.gada maijā tika izveidota autonomijas valdība. Tādā veidā Grenlande ieguva īpašas kultūras identitātes statusu Dānijas Karalistē, kuru Farēru salas panāca 1948.gadā. Vietējo noteikumu pamatnosacījums ir tāds, ka Grenlandes jautājumu administrēšanu veic Grenlandes institūcijas, kamēr lietas, kas attiecas uz Dānijas Karalisti, atrodas Dānijas jurisdikcijā. Visu jomu pārvaldes nodošana, lai nodrošinātu piemērotu autonomijas valdības funkcionēšanu, tagad jau ir pabeigta. Tomēr joprojām Grenlandes ārlietas kārto Dānijas centrālā valdība.27

Kad 1972.gadā Dānija pievienojās Eiropas Savienībai, kā Dānijas neatņemama daļa, tika pievienota arī Grenlande. Par iestāšanos tika nobalsots 1972.gada 2.oktobra referendumā, kur Dānijas tautas vairākums nobalsoja par. Tomēr balsojuma rezultāti dažās Dānijas daļās atšķīrās, un aptuveni 71% Grenlandes iedzīvotāju bija pret iestāšanos.28

Grenlandē 1982.gada 23.februārī tika sarīkots referendums un nelielu vairākumu ieguva Eiropas Savienības pretinieki. Uz šo rezultātu pamata Grenlandes reģionālā valdība pieprasīja Dānijas valdībai uzsākt sarunas ar Eiropas Savienību par Grenlandes izstāšanos un tās statusa pārveidošanu par aizjūras zemi un teritoriju. Dānijas valdība sagatavoja grozījumu projektu Eiropas kopienu līgumos un 1982.gada 19.maijā iesniedza Ministru Padomē.29

Padomes prezidents 1982.gada 8.jūnijā no Komisijas pieprasīja tās viedokli par Grenlandes izstāšanos. Tajā pašā laikā līgumu grozījumu projektu nostājas paušanai saņēma arī Eiropas Parlaments. Komisija atbalstīja Grenlandes izstāšanos un tās statusa pārveidošanu par aizjūras zemi un teritoriju kopā ar īpašu papildu kārtību. Eiropas Parlamenta mazākums bija pret Grenlandes bezierunu izstāšanos no Eiropas Savienības, un tā tiesiskie pamatargumenti bija šādi:30

(i) Eiropas Ekonomiskās kopienas līgums ir izveidojis jaunu tiesību sistēmu, līdzīgu topošas Eiropas Federācijas konstitūcijai. Dalībvalstis pakļāva sevi galīgiem mērķiem, ne tikai kopējiem īslaicīgiem uzdevumiem. Eiropas Ekonomiskās kopienas līgums tādējādi ir noslēgts uz nenoteiktu laiku. Tas izveidoja kompromisu, tomēr starp ierobežotu laika periodu, kā tas noteikts Eiropas Ogļu un tērauda kopienas līgumā, un skaidri izteiktu nesatricināmību. Minētais noteikums ir ticis plaši, lai gan ne vienprātīgi, interpretēts kā noliegums tiesībām pamest Eiropas Ekonomisko kopienu.

(ii) Grozījumi, atbilstoši Eiropas Ekonomiskās kopienas līguma 236.pantam, ir pakļauti katras Dalībvalsts piekrišanai, kuras šajā sakarā paliek līguma saimnieki. Tiem jābūt noteiktiem ar kopēju vienošanos valdības pārstāvju konferencē un iesniegtiem nacionālajiem parlamentiem apstiprināšanai un ratifikācijai. Tomēr iepriekš minētie apsvērumi, lai gan iespējams pareizi kopienas tiesību izpratnē un saskaņā ar līgumu tiesību vispārējiem principiem, izņemot minētās parlamentārā mazākuma bažas, ir bez praktiskas nozīmes: nekāda dalībvalsts tieša izstāšanās, izņemot tikai iesaistītās dalībvalsts daļēji autonomo teritoriju; izstāšanās un grozījumi ir dalībvalstu, kuru reālistiskā attieksme dominējusi, vienprātības jautājums, to katrā ziņā atcerēsies, saskaroties ar britu referendumu pēc iestāšanās un sekojošajās tā saucamajās atkārtotajās sarunās ar Apvienoto Karalisti.

Rezultātā 1985.gada 1.februārī Grenlande guva uzvaru, ar referenduma palīdzību sevi pilnībā atbrīvojot no dalības Eiropas Savienībā.

Grenlandes izstāšanās nevar tikt uzskatīta par pilnīgu, tā vairāk līdzinās cita veida daļējai izstāšanās. Aizjūras zemju un teritoriju statuss ierobežotā veidā ir līdzīgs pilnai dalībai Eiropas Savienībā. Ir grūti paredzēt, kāda būtu bijusi Eiropas Savienības reakcija tad, ja Grenlande būtu prasījusi pilnu izstāšanos no Eiropas Savienības.

Apskatot Grenlandes izstāšanās tiesiskos aspektus, neapšaubāmi redzams, ka Eiropas Savienība atzina Grenlandes tiesības uz pašnoteikšanos. Bet, no otras puses, Eiropas Savienība skaidri aizliegusi izstāšanās tiesības dalībvalstīm, tādā veidā noliedzot to tiesības uz pašnoteikšanos.

VIII. Izstāšanās no Eiropas Savienības

Henrijs G. Šermers ir pieminējis piecus argumentus par labu izstāšanās no starptautiskajām organizācijām (skat. IV..nodaļu “Izstāšanās no starptautiskajām organizācijām”). Kā pirmais arguments ir minēta “valstu suverenitāte”, kas patiesi ir ļoti nozīmīgi, lai noskaidrotu, vai dalībvalstīm ir tiesības izstāties no Eiropas Savienības.

Valsts suverenitāte un tajā pašā laikā tiesības uz pašnoteikšanos pieder tikai dalībvalstu nācijām kā vienīgajam to avotam. Kā jau iepriekš esmu minējis: tiesības uz pašnoteikšanos ir nācijas pamattiesību neatņemama daļa un nevar tikt atņemtas. Vēl vairāk, valsts suverenitāte kā tiesību uz pašnoteikšanos emanācija var tikt deleģēta citam nacionālam vai starptautiskam veidojumam. No tā izriet, ka dalībvalstu nācijas var atsaukt pilnvaras, ko tās vienreiz ir deleģējušas Eiropas Savienībai. Tomēr ir ļoti nozīmīgi noskaidrot, kādā tiesiskā veidā ir atļauts izstāties jeb atsaukt reiz piešķirtās pilnvaras.

Pirms Eiropas Savienības izveidošanas suverenitāte un tās realizācija piederēja dalībvalstu nācijām nosacīti pilnā apmērā. Suverenitāte attiecās uz visām sabiedrības sfērām. Tagad suverenitāte joprojām pieder nācijām, bet tās realizācija pār zināmām sociālām sfērām ir deleģēta Eiropas Savienībai. Šajā sakarā Eiropas Savienība nevar tikt uzskatīta par klasisku starptautisku organizāciju, jo tai ir pārnacionālas pazīmes, kas ir ļoti līdzīgas valstu iekārtām. Eiropas Savienībai ir arī sava iekšējā tiesību sistēma un kārtība, tomēr šī pazīme nav citām starptautiskajām organizācijām. Ņemot vērā iepriekš minēto, izstāšanās no Eiropas Savienības būtu jāregulē lielā mērā līdzīgi kā izstāšanās no valstīm. Bet nedrīkst tikt pilnībā noraidītas starptautiskās tiesības attiecībā uz izstāšanos no starptautiskajām organizācijām.

Balstoties uz valstu praksi par izstāšanos, ir acīmredzams, ka vienpusēja izstāšanās vispār ir aizliegta. Tādējādi šis noteikums būtu piemērojams arī attiecībā uz Eiropas Savienību. Ja vienpusēja izstāšanās nebūtu aizliegta, tad tas vienkārši radītu Savienības nestabilitāti un Savienības pastāvēšana tad būtu atkarīga no dalībvalstu gribas.

Atbilstoši Henrija G. Šermera uzskatam31:

“(..) izstāšanās būtu īpaši kaitīga organizācijai ar pārnacionālu raksturu, jo šādas organizācijas dalībnieki ir daudzreiz ciešāk saistīti nekā citu organizāciju gadījumos. Viena dalībnieka izstāšanās var izraisīt nozīmīgas sekas visai organizācijai. Suverēnās varas nodošana organizācijai no visiem dalībniekiem tiktu padarīta nenozīmīga ar viena dalībnieka vienpusēju aktu, neievērojot citu un organizācijas intereses kopumā.”

Eiropas Savienības gadījumā ir piemērojama arī 1969.gada Vīnes Konvencija par starptautisko līgumu tiesībām. Attiecībā uz starptautisko tiesību pielāgošanu, izstājoties no Eiropas Savienības, ir izmantojama raksta V nodaļas analīze.

Pēc tam, kad esam noskaidrojuši par izstāšanos no Eiropas Savienības, nākamā nozīmīgā lieta attiecas uz Eiropas Savienības institūciju lomu iespējamajā dalībvalsts izstāšanās gadījumā. Vēlos piekrist Henrijam G. Šermeram, kurš saka, ka “[d]alībvalstij nav varas pat likvidēt organizāciju vai grozīt tās pilnvaras ar kolektīvu lēmumu bez sadarbošanās ar institūcijām”32. Jau tagad līgums par Eiropas Savienību (48.pants (ex N pants)) nosaka, ka Padomei jākonsultējas ar Komisiju un Eiropas Parlamentu par grozījumiem līgumā. Eventuālā dalībvalsts izstāšanās prasītu grozījumus līgumā. Minētais Komisijas un Parlamenta viedoklis nav saistošs dalībvalstīm, jo dalībvalstis joprojām ir “līgumu saimnieki”. Tomēr, ja Eiropas Savienībai ir tik nozīmīga loma attiecībā uz jaunu dalībnieku uzņemšanu, tad ir neapstrīdami, ka Eiropas Savienības lomai izstāšanās gadījumos vajadzētu būt līdzvērtīgai.

Ir labi zināms, ka Eiropas Savienībā ir divas dažādas tendences no kopienu pirmsākumiem — viena virzās tuvāk brīvam kopējam tirgum un minimālai Eiropas valdībai, cita seko lielai integrētai valdībai (tā saucamais Eiropas federālisms). Pirmā neapšaubāmi atbalstīs beznosacījumu izstāšanos no Eiropas Savienības, bet otrā — ierobežotas tiesības vai izstāšanās pilnīgu aizliegumu.

Šīs cīņas dēļ Nobela prēmijas laureāts Džeims Bukanans (James Buchanan) mudina Eiropas Savienību iekļaut tās konstitūcijā dalībvalsts tiesības izstāties. Līdz šim brīdim tas nav ticis izdarīts un to neiekļaušana, iespējams kādā brīdī izraisīs nopietnas problēmas.33

IX. Nobeigumam

Vēršot uzmanību pamatā uz jautājumiem, kas uzskaitīti Ievadā, mana pētījuma rezultātā tātad izriet šādas tēzes:

1. Absolūts aizliegums uz izstāšanos no Eiropas Savienības nepastāv.

2. Vienpusēja izstāšanās no Eiropas Savienības ir aizliegta.

3. Tiesības uz izstāšanos jāinterpretē ar tiesību uz pašnoteikšanos palīdzību.

4. Attiecībā uz izstāšanos no Eiropas Savienības jāpiemēro arī 1969.gada Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 54., 56. vai 62.pants, kuri uzskatāmi par starptautiskajām paražu tiesībām.

5. Izstāšanās nedrīkst būt iespējama bez Eiropas Savienības institūciju līdzdalības, it īpaši Komisijas un Eiropas Parlamenta.

6. Eiropas Savienības pamatdokumentam būtu jāsatur noteikumi par izstāšanos.

25 Valters, N. Pamattiesības un tiesību pamats, “Latviešu juristu raksti”,

Nr. 5, 1961

26 Supra 25

27 http://www.randburg.com/gr/general

28 Weiss, F. Greenland’s withdrawal from the European Commuties,

10 European Law Review (1985)

29 Supra 27

30 Supra 28

31 Supra 1

32 Ibid

33 Dr. Livingston, D.V. Secenssion and the Modern State,

http://www.Irainc.com/swtaboo/taboos/dwliv01.html