Foto: A.F.I.

Žurnālists Kārlis Streips:

Vienpadsmit gadus vecs puisis. Iedomājieties - vienpadsmit gadus vecs bērns, kurš savos dzīves pirmajos gados jau ir iemācījies lietot intravenozās narkotikas un kurš gluži sakarīgā kārtā, jo Latvijā nav sakārtots jautājums par šļirču apmaiņu (un tik mazam bērnam tāpat diez vai kāds dotu tīru šļirci), ir inficējies ar HIV vīrusu. Pagājušajā nedēļā Latviju apšalca vēsts par mazo Sašu, kurš ir izārstējies no narkomānijas un ir gatavs iet skolā. Bet kas to ļāva? Rīgas skolā, kuru Saša gribēja apmeklēt, durvis tika aizcirstas viņam deguna priekšā. To redzēja televīzijas kameras, un tā mēs visi par to uzzinājām.

Taču šķiet, ka laikrakstos diskusija par šo tēmu jau tagad ir apklususi. Ir žēl, jo te ir jautājums pēc jautājuma un par tiem ne tikai der padomāt, par tiem ir jādomā. Pirmkārt, ir jārunā par to žurnālistu ētiku, kuri nolēma mazo Sašu parādīt televīzijā. Nu viņam uz pieres ir zīmogs. Pietiek jau vien ar to, ka 11 gadus vecs puisis grib iestāties klasītē, kur mācās sešus un septiņus gadus veci bērni. Tagad viņš ir kā spitālīgais. Kur viņš atradīs skolu? Manā rīcībā ir ziņas, ka Saša tagad mācīsies mājās, pie virtuves galda. Vai tas ir pats labākais risinājums puisim, kurš agri vien dzīvē ir iekritis ne tādā (maigi izsakoties) sabiedrībā? Skola taču nav tikai vieta, kur bērns iemācās reizrēķinu un lasīšanu. Skolā bērns mācās par apkārtējo sabiedrību, bērns iemācās mums visiem tik svarīgo sabiedrības saskarsmes prasmi. Saša no tā tagad ir izolēts.

Taču daudz nopietnāks ir jautājums par to, kādā veidā skola uzzināja, ka Saša ir inficēts ar HIV vīrusu. Tā tomēr ir konfidenciāla informācija, bet manā rīcībā ir ziņas, kuras liecina, ka šajā jomā ne viss ir kārtībā. Esmu dzirdējis par cilvēku, kurš veica asins analīzi, jo vēlējās precēties, un Latvijā ir tāda prasība. Kad viņš aizgāja pēc rezultātiem, viņam iedeva kastīti ar pacientu kartītēm un lika sameklēt savējo - kastīti, kurā bija arī citu cilvēku identifikācijas. Es pats savām acīm vienā no AIDS testēšanas centriem esmu redzējis uz galda atstātus pacientu dokumentus. Tas gan bija visai sen, bet tam tā nevajadzēja būt tad, un tam tā nevajadzētu būt arī tagad. Lai paceļas balsis, kuras aicina prokuratūru atrast tos mediķus, kuri skolai pateica, ka Sašam ir HIV infekcija, un sodīt viņus, bargi, bargi sodīt. Lai paceļas arī tās balsis, kuras atkal un atkal atgādina cilvēkiem, kas ir HIV infekcija un kas tā nav. Cilvēks ar HIV infekciju apkārtējiem ir bīstams tikai tādā gadījumā, ja viņa ķermeņa šķidrumi - asinis, sperma un maksts izdalījumi - nonāk cita cilvēka organismā. HIV vīrusu nevar iegūt no traukiem, no dvieļiem, no grāmatām, no rokas spiediena vai apkampiena, no gaisa, no odiem, no peldbaseiniem ... HIV vīrusu iegūst seksuāla kontakta laikā, HIV vīrusu var iegūt, ja organismā tiek ievadītas inficētas asinis, un HIV vīrusu iegūst bērns no inficētas mātes miesām vai piena. Viss.

Taču Latvijā, kā ziņo statistika, ir 300 skolas vecuma bērnu un pusaudžu ar HIV infekciju. Tas nozīmē tikai to, ka visiem pārējiem bērniem un pusaudžiem atkal un atkal ir jādzird informācija par drošu un nedrošu seksu un par intravenozo narkotiku graujošo ietekmi uz veselību. Un nemānīsim sevi - tā ir informācija, kura diemžēl mūsdienās ir vajadzīga arī septiņus gadus veciem bērniem, kuri filmās un televīzijā un arī uz ielas nereti ir redzējuši to vien. Galvenais ierocis pret AIDS ir un paliek izglītība. Skolotāji, runājiet par to!

Sabiedriskās politikas portāls POLITIKA.LV