Par ierobežojumiem un demokrātiju

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte:

Visās postkomunisma valstīs, to skaitā Ungārijā, Polijā, Vācijā, ir likumi, kas paredz ierobežojumus represīvo struktūru vai pat iekšlietu darbiniekiem. Un nevarētu sacīt, ka atsevišķu struktūru iekšlietu darbiniekiem nebija ideoloģisku funkciju. Bija. Bet - kas to šobrīd vairs spēj izšķirot?

Dažās valstīs pastāv ierobežojumi arī kompartijas funkcionāriem, bet Latvijā, kā zināms, tas attiecas tikai uz personām, kas aktīvi darbojas partijā pēc 1991. gada 13. janvāra.

Atcerēsimies, ka arī nobriedusi demokrātija ir vāja, nemaz nerunājot par savas pilnveidošanās sākumu, tāpēc pavisam loģiskas ir normas, kas ierobežo bijušo represīvo iestāžu darbinieku un viņu slepeno palīgu aktīvu dalību politisko procesos.

Latvijas rīcībā ir VDK aģentu uzskaites dokumenti un daļa no elektroniskās datu bāzes, kurā fragmentāri glabājas viņu rakstītie ziņojumi. Par šo dokumentu daļu korekti pierādīt sadarbības faktu ir ļoti grūti, varbūt pat neiespējami. Tad varētu rasties jautājums - kāda jēga likumā noteikt ierobežojumus, ja nav iespējams pierādīt atsevišķu personu sadarbības ar VDK faktu? Taču - kas notiku, ja šā likuma nebūtu? Pie mums ieradušies daudzi aģentu sarakstos iekļautie, aprunājušies un atteikušies no kandidēšanas vēlēšanās.

Mūsu attieksme pret VDK aģentu sarakstu publiskošanu ir kategoriski noraidoša. Šo informāciju nedrīkst publicēt. Pirmkārt, mūsu kartotēkā ir dažādu laika posmu aģentūras saraksti, bet nav aģentu personīgo un darba lietu, līdz ar to mēs nevaram pateikt, ko kurš aģents darījis. Kategoriski iebilstu pret 1941. gada “stukaču” un pēckara diezgan asiņainu aģentu vārdu saraksta publicēšanu kopā ar “perestroikas” laika aģentūras sarakstu. “Gaļēdājus” nedrīkst salikt kopā ar “veģetāriešiem”. Bez tam mums nav to aģentu sarakstu, kuri strādāja VDK sevišķajā daļā armijā un robežapsardzes daļā. Tas nozīmē, ka godīgu un pilnīgu sarakstu publicēt mēs nevaram.

Otrkārt, publicējot sarakstus, mēs iespējamo nodarījumu un atbildību, kas gulstas uz dažiem cilvēkiem, “izsmērējam” uz simts cilvēkiem. Mans priekšlikums ir pastiprināt izmeklēšanu pret tiem dažiem, lai varētu nolikt uz galda lietu ar viņu konkrētajiem nodarījumiem.

Astoņdesmitajos gados VDK tikai nepilni 20 procenti nodarbojās ar ideoloģiskām lietām, pārējie - jūras un dzelzceļa transporta drošību, organizēto noziedzību un tamlīdzīgi. Ja mēs publicētu to cilvēku vārdus, kuri strādāja organizētās noziedzības struktūrās, viņu dzīvība varētu tikt apdraudēta.

Treškārt, pastāv cilvēciskās atriebības faktors. Piemēram, es atrodu publicētajā sarakstā Pētera vārdu un nodomāju: aha, no augstskolas mani izmeta, sieva mani pameta, uz ielas divreiz piekāva, skaidrs - Pēteris! Un es eju izsist viņam logu. Tieši tādas situācijas bija Austrumvācijā. Bet ja nu Pēteris strādāja Zinātņu akadēmijā un bija noformēts par aģentu braucienos uz ārzemēm zinātniski tehnisko atklājumu spiegošanai, taču par mani nav rakstījis ne rindiņas…

Pašreizējā situācijā ar Jāni Ādamsonu nav runas par Jāni Ādamsonu, bet likumā noteikto formulējumu. Tur minēti PSRS vai citu valstu drošības iestāžu, izlūkošanas, pretizlūkošanas darbinieki u.c.

Vai PSRS VDK bija drošības iestāde? Bija. Vai tās sastāvdaļas ir drošības iestādei piederošas? Acīmredzot ir. Tātad - VDK robežapsardzes galvenā pārvalde ir drošības iestāde? Ir. Ja likumdevēji to, atšķirībā no citām galvenajām pārvaldēm, neuzskatīja par VDK sastāvdaļu un drošības iestādi, likumā tieši tā arī vajadzēja uzrakstīt. Bet neaizmirsīsim, ka totalitāra iekārta nozīmē ideoloģisku valsti un tās robežu sargāšana ietver arī ideoloģisko komponentu. Ne tikai aizliegtas literatūras konfiscēšana, bet arī, piemēram, militāro atašeju piezīmju grāmatiņu slepena pārfotografēšana bija robežsardzes ziņā, un tieši tādēļ jau tā atradās VDK pakļautībā.

Atšķirībā no Latvijas, Vācijā bijušo drošības struktūru darbiniekiem ir daudz vairāk aizliegumu, lai viņi nevarētu piedalīties ne tikai politiskajā dzīvē, bet arī augsta līmeņa banku darbā un tirdzniecībā. Kāpēc? Lai izārdītu totalitārismam raksturīgo saišu sistēmu, kura neredzami savā starpā savieno drošības struktūras, tirdzniecību, tautsaimniecības organizācijas utt. Vācijā to nosaukuši par “alpīnisma principu”. Latvijā šo principu nav izdevies pavisam noārdīt…

“RĪGAS BALSS”