Par iespēju būt nozīmīgākiem

Arhitekts Gunars Birkerts:

Foto: A.F.I.

Venēcijas arhitektūras biennāle ir ārkārtīgi bagātīga un interesanta izstāde - laba arhitektūra un labas formas. Es jutos drusku nospiests tāpēc, ka īsti neparādījām lietas, kā mēs būtu varējuši.

Tas ir neredzēti pasaules arhitektūras vēsturē, ka vienā laikā tiek realizēti tik milzīgi un dārgi projekti. Tai pat laikā pasaulē ir liela nabadzība. Tas ir interesanti kaut vai kontrasta dēļ. No arhitektūras viedokļa es ievēroju arī formu bagātību un ārkārtīgi daudz izdomas.

Arhitektūra “Arsenālā” nav reģionāla. Tur ir urbānas formas, kas ir internacionāli lietojamas. Debesskrāpis Čikāgā ir tāds pats kā Ņujorkā. Ir citi ēku tipi, kas labāk apraksta reģionālo arhitektūru, nevis tie boombastic (vizuāli pārspīlētie) projekti, kas bija “Arsenālā”. Kaut gan es, piemēram, neredzēju mājokļu apbūves daļu izstādē.

Manos gados un manā stāvoklī es nevienu nevaru uzlikt uz postamenta un teikt, ka tas ir mans ideāls. Man patīk kaut kas no viena, no otra un no trešā. Man patīk japāņi - Tadao Ando un Tojo Ito. Man ir problēmas ar daudziem arhitektiem, kas nāk no virtuālās pasaules. Zaha Hadida, piemēram, man neimponē. Arī Gerijs (Frenks Gerijs, Gugenheima muzeja Bilbao arhitekts - “LV”) ir kļuvis komerciāls, viņam vajadzēja apstāties ar Bilbao. Manā uztverē katra ēka rodas no sintēzes. Ja kāds atļaujas to, ko Gerijs lietoja Bilbao - daļēji telpiski, daļēji ornamentāli - un tad turpina atkal un atkal, tad tas pazaudē nozīmi.

Arhitektam ir jādara tas, ko viņš grib darīt. Tā ir problēma. Tāpat arī Lībeskinds (Daniels Lībeskinds, Ebreju muzeja Berlīnē arhitekts). Viņš bija labs Berlīnē ar ebreju muzeju, bet tagad viņš to pašu gāž iekšā Denverā, Londonā un Toronto. So what? What else is new? Viņš ir pats sevi nobrāzis un padarījis neinteresantu no arhitektūras viedokļa.

Jā, un tas jau ir pierādījies. Bilbao pēc Gerija tagad ir iekšā Pelli un sazin vēl kas. Pilsēta ir pārvērtusies. Tas ir simptoms un arī problēma, jo, piemēram, muzeji ir pazaudējuši savu vēsturisko uzdevumu. Galveno - muzeja saturu - ir pārmācis izskats. Gugenheima muzeji ir viens par otru dullāki.

Es domāju, ka Gaismaspils būtu numur divi. Numur viens ir Vecrīga un jūgendstils. Arhitektūra Daugavas otrā krastā būtu mūsu atdzimšana, mūsu kosmopolītisms un būšana jaunajā Eiropā. Kad man pirmo reizi Gunārs Asaris 1988. gadā iedeva Rīgas plānu, viss kreisais krasts bija izplānots. Tajā bija muzejs, koncertzāle, bibliotēka. Es domāju, ka tieši tā arī tā vieta varētu attīstīties. Tur būtu iespēja radīt labi pārdomātu arhitektūru, nevis sabāzt kaut ko komerciālu.

Pirmkārt, jāuzstāda kontroles mehānisms. Tādi ir daudzām pilsētām, un es ar to esmu saskāries pie visiem projektiem. Rīga ļauj nākt iekšā investoram, paņemt zemes gabalu, to izstrādāt un iebāzt vispārējā plāna. Jādara ir otrādi, jo vispirms ir jābūt plānam, ko pilsēta grib konkrētajā vietā redzēt.

Šī objekta būvniecības vēsture ir pasaules rekords manā pasaulītē. Zināmas grūtības ir bijušas, tikai man nekad nav bijušas tik mīklainas politiskas situācijas un neizpratnes, kā rodas lieli projekti. Bet to jau var saprast, jo Latvijai tik lieli projekti nav bijuši. Problēmu ir daudz un visur, un tās var atrisināt bez milzīga laika zaudējuma. Laiks ir vienīgā lieta dzīvē, ko mēs nevaram atgūt.

Es nemaz negāju iekšā Amerikas paviljonā, jo esmu pārsātināts no tā, kā politiski tiek izmantota ēka, kas ir sabrukusi. Arhitektūra ir ekspresīva un to var lietot politiskiem mērķiem. Taču to var lietot arī pašapziņai un nacionālajai identitātei. Latvijā arhitektūra nevar no politikas izvairīties, bet arhitektam nav tāda veida izglītība un domāšana. Viņam ir cita veida godaprāts, un arhitekts tiek izmantots.

Arhitektūra Latvijā kļūst dzīvāka, jo ir atrasti jauni materiāli, formas un tehnoloģijas, kas agrāk nav bijušas. Diemžēl pēdējie pieci gadi ir raksturīgi ar komerciālu arhitektūru - supermārketiem un autosaloniem - «šovrūmiem», kas kā arhitektūra nav nozīmīga. Bankas ēka ir laba arhitektūra. Tajā ir apvienots viss labais un pozitīvais, kas arhitektūrā ir noticis. Tur ir jaunas tehnoloģijas, ir domāts par kontekstu un formu. Pašlaik tā ir labākā celtne, kas pēdējā laikā ir uzbūvēta.

Nākamajā starptautiskajā arhitektūras izstādē tas nevar būt tikai viens projekts, kā šoreiz. Mums ir labs līmenis - dzīvojamās mājas, lauku mājas, kaut kas zems. Arhitektūra, kas nav importēta, kas ir reģionāla - izaugusi no Latvijā valdošā dzīves stila. Mēs varējām būt nozīmīgāki, ja būtu vairāk piedomājuši, kā sevi parādīt. Mums būtu vajadzējis vairāk parādīt to, kas ir Latvija. Latvija nav visiem zināma. Latvijai ir vairāki vārdi - Latvia, Lettland, Lettonie utt. To vārdu nekur nebija. Vajadzēja parādīt, ka Latvija ir brīnišķīga.

Mums bija ļoti labs PR. Tik labs, ka cilvēki atnāca un brīnījās, nu, kas tad te ir… Katrā ziņā mēs esam redzēti, dzirdēti, un te kaut kas notiek. Tā jau ir tā lielākā problēma, ka projekts visur jau ir redzēts. Tomēr to grib publicēt, piemēram, “Architecture & Design” no Londonas, arī itāļu izdevniecības, “New York Times”, “Architectural Record” un citi.

Interese par projektu ir. Lielākā problēma ir šo interesi uzturēt. Es satieku tos cilvēkus atkal un viņi saka - nu, Gunār, kas notiek, vai mēs varam publicēt? Nu jau ir pagājuši desmit gadi, un viņiem sāk apnikt, ka nekas nenotiek. Tagad biennālē viņi atkal ir «saflammējušies».

Interese ir dažāda, jo viņiem interesē valsts atdzimšana, jaunas teritorijas, kas kādreiz bija nezināmas. Arī nacionālās bibliotēkas pasaulē nebūvē katru gadu. Interesanta ir arī arhitektu atgriešanās dzimtenē pēc laika, kas pavadīts citur.

“DIENA”