Par Baltijas valstu rītdienu nākotnes Eiropā

Kā jau informējām, no 5. līdz 7. septembrim Polijas kalnu kūrortā Kriņicā notika starptautiskais ekonomikas forums “XII Economic Forum — Krynica 2002”, kurā mūsu valsti pārstāvēja Latvijas Finansu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Uldis Cērps, Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Kaspars Gerhards, Ārlietu ministrijas Ārējās ekonomiskās politikas koordinācijas nodaļas vadītāja Inese Liepiņa, Latvijas vēstnieks Polijā Uldis Vītoliņš un “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas nozares redaktors Jānis Ūdris.

Eiropas Savienības dalības priekšnojautās

Apmēram tūkstotis dalībnieku no divdesmit postkomunistiskajām valstīm, apmēram simt akreditēto žurnālistu un gandrīz pussimt tematu — tādi bija Kriņicas foruma kvantitatīvie parametri. Neparasti plašs apspriežamo problēmu loks, sākot ar ekonomikas globalizācijas ietekmi uz Viduseiropas un Austrumeiropas valstu ekonomiku, banku optimāla statusa meklējumiem un nevalstisko organizāciju lomas formulēšanu un beidzot ar personības lomu nākotnes Eiropā, atsevišķā paneļdiskusijā apspriežot arī sieviešu lomas pieaugumu biznesā un politikā... — tāds bija iespaids par šo forumu, izskatot organizatoru — Polijas Austrumu studiju institūta — līdz ar ielūgumu atsūtītos materiālus. Pēc gandrīz piecsimt kilometru garā brauciena no Varšavas lidostas ierodoties gleznainajā kalnu kūrortā pašos Polijas dienvidos, šos pirmos priekšstatus papildināja foruma īpašā, brīžiem neformāli koleģiālā un draudzīgā gaisotne, ko acīmredzot veicināja arī foruma dalībvalstu līdzīgā pagātnes pieredze totalitāras varas apstākļos.

Gan pēc organizatoru, gan dalībnieku atzinuma, foruma īpašo nozīmi noteica tieši ES kandidātvalstu aktīvā līdzdalība, ļaujot arī optimistiski prognozēt Kriņicas foruma nozīmes tālāku pieaugumu pēc ES paplašināšanas. Zīmīgi bija Polijas premjerministra Lešeka Millera vārdi pirmajā plenārsēdē: “Es ceru, ka pasaulslaveno Davosas forumu kādreiz sauks par “Mazo Kriņicu”, kā tagad daudzi pasaulē Kriņicas forumu sauc par“Mazo Davosu”.”

Bez postkomunistiskajām valstīm forumā piedalījās arī ASV, Apvienotās Karalistes, Vācijas, Austrijas, Zviedrijas, Šveices pārstāvji, daloties ar ES kandidātvalstīm Rietumu pieredzē. Un ES kandidātvalstu Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Čehijas, Slovākijas, Slovēnijas, Ungārijas, Bulgārijas, Rumānijas aktuālā problemātika Kriņicas forumā bija cieši saistīta ar šo valstu eventuāli drīzo iekļaušanos ES. Līdz ar to diskusiju centrā bija šo valstu ekonomiskā un finansu situācija iestāšanās sarunu noslēguma fāzē, analizējot arī bieži vien sāpīgo aizvadīto desmit, divpadsmit gadu pieredzi un prognozējot labāko savu interešu aizsargāšanas modeli jau drīzā nākotnē.

Sava ceļa meklējumos

Kriņicas ekonomikas forums atspoguļoja arī visai atšķirīgo situāciju valstīs, kas agrāk bija iekļautas PSRS. Plaši forumā bija pārstāvēta Krievija, Ukraina un Baltkrievija, piedalījās arī Moldova, Armēnija, Azerbaidžāna un pat Eiropai tik tālā Kazahstāna. Ļoti dažādas valstis, kuru piedalīšanās Kriņicas forumā iezīmēja vairākas stratēģisko interešu un diskutējamo tematu grupas.

Visnotaļ pragmatisku interešu grupu veidoja Ukraina un vēl dažas citas valstis no bijušās PSRS, kas demonstrēja arī savu interesi kādreiz pievienoties ES vai centās citādi definēt savu vietu nākotnes Eiropā. Atsevišķa paneļdiskusija pat bija nosaukta “Baltkrievija un attīstībā esošā Eiropa”, taču tajā piedalījās vienīgi pašas Baltkrievijas pārstāvji. Visnotaļ duālu iespaidu par šo diskusiju radīja arī Baltkrievijas opozīcijas pārstāvju klātbūtne. Redzamākais no viņiem — bijušais Baltkrievijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Staņislavs Šuškēvičs, kas sarunā ar šī raksta autoru tomēr pauda nesatricināmu pārliecību par savas zemes demokrātisku nākotni.

Vēl vienu nosacītu “tematisko interešu grupu” veidoja valstis, kas pēc PSRS sabrukuma joprojām meklē savas ekonomikas optimālo modeli un Kriņicā centās apgūt eirointegrācijas valstu pieredzi, kā arī demonstrēt savu gatavību kontaktiem ar paplašināto ES. Savdabīgu pragmatisma elementu foruma gaisotnē

Polijas premjerministrs Lešeks Millers Kriņicas ekonomikas foruma plenārsēdē; foruma paneļdiskusijas dalībnieki: Lietuvas iestāšanās sarunu ES stratēģijas komitejas direktors Klaudijs Maņoka, Igaunijas vēstnieks Polijā Aivo Oravs, Lietuvas bijusī premjerministre, parlamenta deputāte Kazimiera Danute Prunskiene, “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas nozares redaktors Jānis Ūdris un poļu ekonomists, Gdaņskas Tirgus ekonomikas studiju institūta Baltijas studiju centra direktors Boļeslavs Košcjukēvičs; foruma pārtraukumā pie Ādama Mickēviča pieminekļa: bijušais Baltkrievijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Staņislavs Šuškēvičs un “Latvijas Vēstneša” Jānis Ūdris

ienesa Armēnijas delegācija, kas bija saorganizējusi arī savu mākslas izstrādājumu vernisāžas un armēņu vīnu degustācijas sintēzi. Tās laikā Armēnijas starptautiskā tirdzniecības nama “Ararat Expo” prezidents Ašots Mukojans foruma dalībniekus apžilbināja ar dienvidnieciski temperamentīgām runām, cildinot Armēnijas plašās eksporta iespējas, propagandējot pāri nācijām stāvoša un sadarbībai ar Armēniju gatava “dvēseliskā cilvēka” tēlu un vienlaikus pagūstot prezentāzijas dalībniekiem demonstrēt arī armēņu cigaretes “ar visgarāko filtru pasaulē”.

Krievija bija vienīgā foruma dalībvalsts, kuras problemātika bija ietverta četrās atsevišķās paneļdiskusijās. Visai negaidīti skanēja paneļdiskusijas temata pieteikums “Krievijas valdības loma ekonomikā: korupcijas un izkropļojumu vai efektīvas regulēšanas mehānisms?”. Arī šajā paneļdiskusijā piedalījās vienīgi četri Krievijas pārstāvji, paužot visai atšķirīgus viedokļus. Līdzīgs četru cilvēku sastāvs bija arī paneļdiskusijā “Kā attīstīsies Krievijas ekonomiskā sadarbība ar ārvalstīm un kādi faktori to iespaidos?”.

Lielāka starptautiska interese bija par trešo Krievijai veltīto paneļdiskusiju “Krievijas ārpolitika pēc 11. septembra: taktika vai stratēģija?”, ko vadīja “Radio Brīvība” publicists Vitālijs Portņikovs. Diskusijā bez Krievijas prezidenta administrācijas padomnieka Jurija Šaļimova un Maskavas Universitātes žurnālistikas fakultātes dekāna Jasena Zasurska piedalījās arī bijušais Ukrainas ārlietu ministrs Boriss Tarasjuks un Polijas prezidenta padomnieks Staņislavs Cjoseks.

Foruma “karstākajās” diskusijās

Protams, šo rindu autoram nebija iespējams būt klāt visās paneļdiskusijās, jo vienlaikus dažādās Kriņicas vietās notika caurmērā desmit semināri. Ļoti pārliecinoši foruma otrajā dienā mūsu valsti pārstāvēja Latvijas Finansu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Uldis Cērps seminārā “Kapitāla tirgus un biržas ekonomikas pārkārtojumu procesā Centrālās un Austrumeiropas valstīs”, visnotaļ kritiski vērtējot biržu un kapitāla tirgus iespēju pašreizējo izmantošanu Latvijā un arī citās postkomunistiskajās valstīs. Uldis Cērps jau ievadā pieļāva, ka viņa runa varētu izskanēt “pārāk radikāli un pesimistiski”, taču viņš beidza ar pārliecību par “kapitāla tirgus lielo nākotni”.“Jautājums navvaipievienoties lielajām ārvalstu finansu aliansēm, jautājums ir — kadtām pievienoties,” uzsvēra Latvijas Finansu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs.

Laikam gan visdzīvākās debates izvērtās paneļdiskusijā par nākotnes ES cilvēciski psiholoģiskajiem un pilsoniskajiem aspektiem “Elites savienība vai pilsoņu savienība? Kā atrisināt demokrātijas deficītu Eiropā?” un “ Vai politikā un ekonomikā vajadzīgas autoritātes” . Polijas pārstāve Hanna Gronkeviča–Valca, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas viceprezidente, uzsvēra informācijas tehnoloģijas straujās attīstības iespaidu uz cilvēka apziņu un sabiedrības morāli. “Šajā situācijā ir grūti no sabiedrības ko noslēpt, taču vienlaikus šīs totālās informētības apstākļos jo spilgti izpaužas arī katras nācijas atšķirīgās psiholoģiskās īpašības.” Kā piemēru H. Gronkeviča–Valca minēja faktu, ka Apvienotās Karalistes premjerministrs Tonijs Blērs pēc bērna piedzimšanas paņēma īpašu atvaļinājumu. Angļi šo sava premjera ģimenisko soli visnotaļ apsveica, taču Polijā sabiedrības reakcija līdzīgā situācijā, domājams, būtu krasi atšķirīga. H. Gronkeviča–Valca arī uzsvēra, ka autoritātes nav neaizskaramas un ka autoritātei arī vismazākā kļūda maksā ļoti dārgi.

Amerikas Uzņēmējdarbības institūta lektors Kevins Hasets akcentēja amerikāņu respekta trūkumu pret autoritātēm, minot šo parādību kā galveno amerikāņu panākumu noslēpumu. Pēc viņa domām, atsaukšanās diskusijā uz kādu autoritāti ir visvājākais arguments. K.Hasets arī minēja kādu vēsturē maz zināmu faktu, ka amerikāņi pēc savas revolūcijas uzvaras Filadelfijas konferencē gribējuši Džordžu Vašingtonu vispirms iecelt par karali, taču viņš atteicies. K. Hasets akcentēja arī vidējā ranga personāla patstāvīgu lēmumu nozīmīgumu lielu projektu īstenošanā. Ilustrācijai viņš minēja sabiedroto militāro operāciju Otrā pasaules kara laikā, kad 1944. gada vasarā Francijas piekrastē no sabiedroto desantkuģiem izsēdās desmitiem tūkstošu amerikāņu karavīru. Operācija štābos bija skrupulozi izplānota, taču šajos plānos nebija ņemts vērā okeāna straumes stiprums, un rezultātā desanta laivas krastu sasniedza tālu no ģenerāļu paredzētajām vietām. Tāpēc aptuveni divdesmit gadus veciem leitnantiem nācās pieņemt patstāvīgus lēmumus, un tieši viņu izšķirīgā rīcība nodrošināja operācijas panākumus.

Tomēr diskusijā uzmanības centrā bija Krievijas Federācijas domes deputāts Sergejs Kovaļovs, bijušais padomju disidents, kas, runājot par autoritātēm politikā, ļoti kritiski izteicās par savas valsts prezidenta biogrāfijas faktiem. Pēc S. Kovaļova vārdiem, viņam autoritāte esot Džordžs Soross — “miljardieris, kurš, neatkarīgi no tā, kādā veidā nopelnījis naudu, ir gatavs to izlietot ideālistiskiem mērķiem”. Pazīstamais krievu politiķis pauda arī optimistisku pārliecību, ka mūsdienu pasaulē, kas “sapinusies intrigās”, 21. gadsimtā atdzims politiskais ideālisms, kas prasīs daudzas politiskas autoritātes.

Sarunā, kas bija veltīta Baltijai

Šo rindu autors bija uzaicināts piedalīties paneļdiskusijā “Eiropas Savienība un Baltijas Savienība — situācija Baltijas valstīs uz apvienotās Eiropas sliekšņa”. Diskusiju vadīja Igaunijas vēstnieks Polijā Aivo Oravs, tajā piedalījās arī Lietuvas bijusī premjerministre, tagad parlamenta deputāte Kazimiera Danute Prunskiene, Lietuvas iestāšanās sarunu ES stratēģijas komitejas direktors Klaudijs Maņoka un pazīstamais poļu ekonomists, Gdaņskas Tirgus ekonomikas studija institūta Baltijas studiju centra direktors Dr. Boļeslavs Košcjukēvičs. Diskusija notika tūdaļ pēc atklāšanas plenārsēdes “Paplašinātā Eiropa, jaunā Eiropas kārtība un Eiropas nākotnes politika”, tādēļ tai bija pievērsta īpaša uzmanība. Baltijas valstis bija arī vienīgā postkomunistisko valstu grupa, kas foruma diskusiju tematikā bija iekļauta kā vienots veselums, veidojot spēcīgu dominanti foruma kopējā gaisotnē.

Aivo Oravs, kas spoži izpildīja savus moderatora pienākumus, jau paneļdiskusijas ievadrunā uzsvēra, ka Baltijas valstis allaž ir bijušas piederīgas Eiropai, tikai padomju okupācijas gados no Eiropas atrautas un tagad atgriežas vienotajā Eiropas tautu saimē. Igaunijas vēstnieks arī atgādināja rūgto faktu, ka ES dalībvalstis, lemjot par organizācijas nākamo paplašināšanu, Baltijas valstis sākotnēji bija “piemirsušas”. A. Oravs uzsvēra visu trīs Baltijas valstu ļoti sekmīgās iestāšanās sarunas, noslēdzot jau divdesmit astoņas sarunu sadaļas.

Lietuvas iestāšanās sarunu ES stratēģijas komitejas direktors Klaudijs Maņoka sniedza plašu pārskatu par savas valsts sabiedrības mainīgo attieksmi pret ES, uzsverot, ka šo attieksmi būtiski iespaidojusi arī Eiropas Komisijas eventuālā pozīcija lauksaimniecības kvotu jautājumā. Taču kopumā eirooptimistu pozīcijas Lietuvā kļūst aizvien spēcīgākas un lietuvieši visai optimistiski raugās uz ES dalībvalsts ekonomiskajām un finansiālajām priekšrocībām. Detalizēti izanalizējis Lietuvas ekonomisko stratēģiju ES kontekstā, K. Maņoka uzsvēra, ka Baltijas valstu kooperācijas potenciāls vēl netiek izmantots adekvāti tā plašajām iespējām un ka šim potenciālam turpmāk jāveltī daudz vairāk uzmanības.

Lietuvas bijusī premjerministre, tagad parlamenta deputāte Kazimiera Danute Prunskiene, papildinot moderatoru A. Oravu, pastāstīja, ka ir arī Lietuvas Sieviešu asociācijas prezidente un Lietuvas Sieviešu partijas vadītāja, kā arī vada ar Ignalinas atomelektrostacijas darbību un paredzēto slēgšanu saistīto jautājumu komisiju. Pēc tam viņa detalizēti izvērtēja savas valsts ekonomisko situāciju iestāšanās sarunu beigu posmā un ieskicēja tās ekonomiskās perspektīvas pēc iestāšanās ES. Runājot par Lietuvas eksporta ģeogrāfiju, K.Prunskiene uzsvēra, ka viena no valsts lielākajām ārējās tirdzniecības partnerēm ir Latvija, jo uz mūsu valsti Lietuva izved 13 procentus no sava eksporta kopējā apjoma — gandrīz tikpat, cik uz daudz lielāko Krieviju.

Šo rindu autors, runājot pēc Kazimieras Prunskienes, pievērsās Baltijas valstu vienotības vēsturiskajiem un psiholoģiskajiem aspektiem.

“Baltijas ceļa” nezūdošā vērtība

Savā runā vispirms atgādināju, ka Baltijas valstu ūnijas ideja radās jau 20. gadsimta divdesmitajos gados, drīz pēc suverēno valstu — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas — nodibināšanas un šīs idejas autors un aktīvs virzītājs bija Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. Baltijas valstu ūnijas idejai bija atbalstītāji arī Lietuvā un Igaunijā. Taču gadu ritējumā Baltijas valstu ārpolitiskās prioritātes mainījās, un Baltijas valstu vienotības ideja zaudēja spožumu. Rezultātā Latvija, Lietuva un Igaunija par savu vienpatnīgo pozīciju Otrā pasaules kara priekšvakarā saņēma smagu vēstures mācību. Visas trīs valstis saskaņā ar Molotova–Ribentropa pakta slepenā protokola principiem tika okupētas gandrīz vienlaikus pēc viena un tā paša scenārija un pusgadsimtu atradās padomju, tad vācu un atkal padomju okupācijā. Par laimi, visas trīs Baltijas valstis no smagās okupācijas gadu pieredzes bija ieguvušas nenovērtējamu vēstures mācību, kas izpaudās to vienotībā Dziesmotās revolūcijas laikā pagājušā gadsimta astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā. Pirmoreiz plašāk par Baltijas valstu vienotību pasaule uzzināja 1989. gada 23. augustā, kad Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas piecdesmitajā gadadienā simtiem tūkstošu lietuviešu, latviešu un igauņu izveidoja “Baltijas ceļu” — rokās sadevušos cilvēku ķēdi no Lietuvas galvaspilsētas Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai Igaunijā. Šis ceļš pasaulei simbolizēja astoņus miljonus latviešu, lietuviešu un igauņu, kas prasa atpakaļ savas atņemtās tiesības. Acīmredzot tieši tad arī Latvija, Lietuva un Igaunija pasaules apziņā iespiedās kā vienotā Baltija.

Mums pašiem šajā laikā, īpaši Atmodas pirmsākumos, bija ārkārtīgi vērtīga kaimiņtautu pieredze, cīnoties par kopīgajiem brīvības ideāliem.

Īsi pastāstīju auditorijai arī par manas kolēģes paneļdiskusijā Kazimieras Prunskienes lomu Lietuvas un visas Baltijas brīvības cīņā, atgādinot rietumvalstu žurnālistu izdomāto Kazimieras Prunskienes apzīmējumu Amber Lady (Dzintara lēdija — angļu val.). Pastāstīju arī, ar kādu aizrautību mēs Latvijā sekojām līdzi televīzijas reportāžām no Lietuvas PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova vizītes laikā. Pirmā no Baltijas valstīm proklamējusi savas suverenitātes atjaunošanu, Lietuva PSRS līderi Viļņā sagaidīja ar plakātiem “Sveicam draudzīgās kaimiņvalsts prezidentu!”. Ar līdzās sēdošās K. Prunskienes atļauju pastāstīju arī kādu amizantu epizodi Lietuvas zinātnieku diskusijas laikā ar toreizējo PSRS prezidentu: argumentēti, punktu pa punktam pierādot Lietuvas iespējas veidot no padomju impērijas neatkarīgu ekonomiku, Kazimierai Prunskienei uz brīdi aizlūza balss, un viņa lūdza glāzi ūdens. “Nedodiet viņai ūdeni, jau tā pārāk daudz sarunājusi,” skanējis M.Gorbačova “norādījums”. Savukārt mēs Latvijā uz PSRS prezidenta demagoģisko deklarāciju, ka “tautai vēl vajag paprasīt, vai tā grib izstāties no PSRS”, atbildējām ar pārdesmit tūkstošiem telegrammu, ko latvieši un arī daudzi citu tautību Latvijas iedzīvotāji nosūtīja toreizējam PSRS prezidentam.

Protams, visspilgtāk baltiešu vienotība tika apliecināta visdramatiskākajās Dziesmotās revolūcijas dienās. Kad impēriskie reakcijas spēki pie Viļņas televīzijas torņa ar tankiem uzbruka neapbruņotiem lietuviešu brīvības cīnītājiem, latviešu kinopublicists Juris Podnieks šīs dramatiskās epizodes fiksēja videolentē un no Rīgas parādīja pasaulei, bet Latvijas galvaspilsēta jau nākamajā rītā pēc Viļņas asinspirts sāka celt barikādes.

Negaidītu psiholoģisku pārbaudījumu Baltijas valstu vienotībai atnesa atgūtās neatkarības gadi. Starp latviešiem un igauņiem, starp lietuviešiem un latviešiem reizi pa reizei rodas konfliktsituācijas te zvejas rajonu, te lauksaimniecības produktu cenu ziņā. Daudzi latvieši, arī paneļdiskusijas dalībnieks no Latvijas, ir dziļi neapmierināti ar ekoloģiski bīstamā Būtiņģes naftas pārsūknēšanas pludiņa iekārtošanu tieši pie Latvijas robežas. Latvijā un, pēc maniem vērojumiem, arī Lietuvā un Igaunijā daļa cilvēku šos ekonomisko interešu sadursmes gadījumus uztver kā Baltijas valstu vienības galu. Pastāv arī viedoklis, ka Baltijas vienība pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības atjaunošanas zaudējusi aktualitāti, dažiem pat liekas, ka visas trīs mūsu valstis ceļā uz identiskajiem savas ārpolitikas stratēģiskajiem mērķiem — iestāties ES un NATO — ir konkurentes. Atzinos, ka arī pats jutu zināmu skaudību, kad Igaunija pirmā no Baltijas valstīm tika aicināta iestāšanās sarunām ar ES, un tā bija visai tipiska reakcija abās pārējās Baltijas valstīs. Līdzīgs psiholoģiskais rezultāts bija pazīstamā amerikāņu politologa Zbigņeva Bžezinska izvirzītajai idejai, ka būtu lietderīgi uzņemt NATO vispirms vienu Baltijas valsti — tobrīd vislabāk sagatavoto Lietuvu. Tā teikt, lai redzētu Krievijas reakciju. Taču gan Igaunijas iestāšanās sarunu sākšana ar ES, gan Lietuvas eventuālā prioritāte NATO kontekstā izrādījās arī būtisks stimuls abām pārējām Baltijas valstīm aktīvāk strādāt savu ārpolitikas stratēģisko mērķu īstenošanai.

Taču Baltijas vienības aktualitāti arī šobrīd nepārprotami apliecina gan ārējie, gan iekšējie faktori. Vispirms jau pasaulē Latviju, Lietuvu un Igauniju pārsvarā uztver kā vienotu veselumu, un Rietumu pasaules ietekmīgāko politiķu preses konferencēs radies iespaids, ka laikam gan neviens no viņiem nespēj iztēloties vienas atsevišķas Baltijas valsts uzņemšanu ES vai NATO. Par to, ka Baltijas valstis pasaules apziņā iespiedušās kā kopums, liecina arī komiski gadījumi, kad pat augsti izglītoti politiķi dažkārt jauc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas galvaspilsētas. Tā nesen šo rindu autoram nācās skatīt kādas prestižas rietumvalsts prezidenta vēstuli “Latvijas Valsts prezidentei ... Viļņā”. (Šī epizode izraisīja Kazimieras Prunskienes dzīvu reakciju, un viņa smiedamās iestarpināja, ka par Lietuvas galvaspilsētu savukārt bieži vien tiekot minēta Rīga.)

Spilgts apliecinājums Baltijas valstu vienības aktualitātei un — vēsturiskā perspektīvā — apliecinājums tam, ka esam patiesi mācījušies no rūgtās okupācijas pieredzes, ir Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ciešā sadarbība aizsardzības jomā, kopīgi pieskaņojot savus nacionālos bruņotos spēkus NATO standartiem. Latvijā darbojas elitārais “Baltbat” — Baltijas valstu kopīga militārā vienība. Visu trīs valstu virsnieki papildina zināšanas kopīgajā militārajā mācību iestādē “Baltdefcol” Igaunijā, kopīgās Baltijas valstu gaisa telpas novērošanas sistēmas centrs atrodas Lietuvā, bet visu trīs Baltijas valstu jūras spēku kuģi apvienoti kopīgā sistēmā “Baltron” un regulāri rīko kopīgus manevrus. Tieši šos projektus īpaši atzinīgi novērtējuši NATO militārie eksperti, analizējot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas gatavošanos iestāties šajā aizsardzības savienībā.

Baltijas valstu vienotību, neraugoties uz valdību maiņām te Latvijā, te Lietuvā vai Igaunijā, nemainīgi apstiprinājuši arī visu trīs valstu politiķi. Kriņicas foruma priekšvakarā šo rindu autoram bija iespējas par to vēlreiz pārliecināties, Lietuvas valsts vizītes laikā Latvijā dzirdot kaimiņvalsts prezidenta Valda Adamkus atbildes uz Lietuvai šķietami nepatīkamiem jautājumiem. Atgādināju tos arī Kriņicas foruma paneļdiskusijā:

— Ko jūs domājat par Lietuvas un Latvijas uzņēmēju domstarpībām?

— Atklāti sakot, es par tām pat priecājos, jo tas liecina, ka abu valstu ekonomika ir dzīva un ka lietuviešu un latviešu uzņēmēji cīnās par savām interesēm. Tā ir neatņemama tirgus ekonomikas likumsakarība, kas nekādā ziņā nedod pamatu domāt par mūsu valstu sliktākām attiecībām.

— Ko jūs domājat par Būtiņģes naftas terminālu Lietuvā, kas apdraud Baltijas jūras ekoloģisko situāciju?

— Jūs droši vien zināt, ka, dzīvojot ASV, es divdesmit septiņus gadus darbojos tieši vides aizsardzības jomā un ka šie jautājumi man ir ļoti tuvi. Es jums apsolu, ka izmantošu visu savu ietekmi, lai spiestu attiecīgās institūcijas darīt visu nepieciešamo un visu iespējamo jebkura dabas kaitējuma novēršanai.

Savas uzstāšanās noslēgumā minēju vēl dažus apsvērumus, kas tuvākajā nākotnē aktualizēs Baltijas vienību. Analizējot iemeslus, kāpēc Latvijā, pēc sabiedriskās domas aptauju datiem, ir vislielākais eiroskeptiķu skaits Baltijā un arī starp visām ES kandidātvalstīm, nākas secināt, ka daudzi latvieši baidās iekļūt “tautu kausējamā katlā” (meltingpot — angļu val.) un zaudēt savu etnisko identitāti. Šīs bažas ir visai raksturīgas arī Igaunijā un pat Lietuvā, kur gan ir daudz viengabalaināks iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Labākais arguments pret šo skepticisma aspektu ir baltiešu, īpaši latviešu un igauņu, spēja izdzīvot okupācijas gados piespiedu rusifikācijas apstākļos. Būtiski psiholoģiskie faktori šīs izdzīvošanas sekmēšanā bija nacionālā pašapziņa, nacionālās mentalitātes un kultūras savdabības glabāšana un izkopšana. Šie procesi bija aktuāli visās trīs Baltijas valstīs un aktualitāti saglabās, arī Latvijai, Lietuvai un Igaunijai iestājoties ES.

Baltijas vienotības nozīmīgumu ES ietvaros noteiks arī skaudrā realitāte, ka Latvija, Lietuva un Igaunija būs ne tikai vienas no mazākajām, bet iestāšanās brīdī arī vienas no nabadzīgākajām ES dalībvalstīm. Būs nepieciešama gan liela pašapziņa, gan savstarpējs atbalsts, lai nepakļautos “mazākā brāļa” vai “nabadzīgā radinieka” sindromam. Vēsturiskā perspektīvā Baltijas valstu vienība pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iestāšanās ES spēs ne vien spēcināt mūs pašus kvalitatīvi jaunajos apstākļos, bet arī ienesīs jaunu kvalitāti ES dalībvalstu savstarpējās attiecībās.

Poļu ekonomikas doktors Boļeslavs Košcjukēvičs sāka tieši ar tēzi par nabadzīgāko valstu likteni ES. Pēc viņa domām, šāda nākotne gaida arī Poliju tūlīt pēc iestāšanās ES, tāpēc jau tagad nepieciešama daudz ciešāka Baltijas valstu un Polijas ekonomiskā sadarbība, kam, pēc doktora domām, vēl ir ļoti plašas izaugsmes iespējas. Īpaši daudz neizmantotu iespēju slēpj Polijas un Baltijas valstu reģionālā sadarbība. B. Košcjukēvičs arī pauda pārdomu vērtu viedokli, ka “mēs labāk protam būt solidāri, kad jāskatās acīs briesmām, bet mazāk, kad jādomā par savu valstu nākotni”. Poļu ekonomists aicināja analizēt arī pesimistiskākus ES paplašināšanas scenārijus. Piemēram, kas notiks, ja Īrijas tauta referendumā tomēr atkārtoti nobalsos par neuzticību Nicas līgumam vai arī ja kādā no ES kandidātvalstīm sabiedrība referendumā nobalsos pret. “Nav taču teikts, ka mēs visi iestāsimies ES jau 2004. gadā, un mums jābūt gataviem arī šādai situācijai,” aicināja pragmatiskais poļu zinātnieks.

Paneļdiskusijas vadītājs Aivo Oravs, rezumējot debates, atkārtoja Latvijas pārstāvja minētās tēzes, ka Baltijas valstu vienotības trūkums devis Igaunijai, Latvijai un Lietuvai smagu mācību, no kuras Baltijas valstis izdarījušas dziļus vēsturiski motivētus secinājumus. Pēc neatkarības atjaunošanas starp Latviju, Lietuvu un Igauniju izveidojušās kvalitatīvi jaunas attiecības, kas tirgus ekonomikas apstākļos izraisa arī interešu konfrontāciju. Taču Baltijas valstu vienotība joprojām ir aktuāla, un, visām trim valstīm virzoties uz ES un NATO, tā iegūst jaunu stratēģisku aktualitāti. Igaunijas vēstnieks arī pozitīvi novērtēja Baltijas valstīm veltītās paneļdiskusijas bagātināšanu ar vēsturiskajiem un psiholoģiskajiem aspektiem.

Baltijas vienība izpaudās arī foruma ikdienā, jo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvji allaž turējās kopā, veidojot lielāko angliski runājošo delegātu grupu. Jāteic gan, ka lielākā daļa mūsu valsts pārstāvju dažādu organizatorisku iemeslu dēļ Kriņicā ieradās vai nu pēc foruma sākuma, vai aizbrauca, nenogaidot beigas, un Latvijas delegācija līdz ar to bija vismazākā.

Taču galvenais faktors, kas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvjus izcēla kopējā foruma dalībnieku kontekstā, bija plenārsēdēs un paneļdiskusijās deklarētais vienotais savu valstu redzējums apvienotajā Eiropā un foruma ikdienā demonstrētā gatavība kaut tūdaļ iekļauties šajā vienotajā Eiropā. Trim nelielām tautām, katrai ar savu unikālo vēsturi un kultūru. Baltiešiem — garīgi vienotai trīs valstu grupai ar kopīgu pagātnes pieredzi un vienādi cerīgu nākotni rītdienas Eiropā.

Jānis Ūdris,  “LV” ārpolitikas redaktors