"Latvijas jaunā vecā valdība"

"Politiken"

— 2000.05.13.

Privatizācijas konflikti seko arī Latvijas jaunajai valdībai. Runa ir mazāk par ideoloģiskajām domstarpībām, vairāk par partiju vadītāju privātekonomiskajām interesēm.

Trim nedēļām bija jāpaiet intensīvās sarunās, lai tā pati koalīcija, kas veidoja Latvijas demisionējošo valdību, varētu iesniegt balsošanai Saeimā jaunā Ministru kabineta sarakstu. Tas tika apstiprināts ar 69 balsīm par un 24 pret, taču bija problēmas sapulcināt nepieciešamo parlamentāriešu skaitu. Saeimas deputāti sekoja līdzi pa TV hokeja mačam starp Latviju un Krieviju. Latvija uzvarēja, un ap pusnakti izdevās sapulcināt parlamentāriešus balsošanai.

Jaunā Latvijas valdība ar Rīgas mēru Andri Bērziņu Ministru prezidenta krēslā līdzinās savai priekšgājējai. Valdību veido tā pati centriski labējā koalīcija — partija "Latvijas Ceļš", Tautas partija, kas ir bijušā premjerministra Andra Šķēles privātā partija, labēji nacionālistiskā "Tēvzemei un Brīvībai", kā arī popmūziķa Raimonda Paula dibinātā Jaunā partija. Kopā šīm četrām partijām ir 69 no 100 vietām Saeimā, tātad šķietami komfortabls vairākums.

Daudzo ministru vidū, kas darbojās arī iepriekšējā valdībā, ir ārlietu ministrs Indulis Bērziņš un ātri iekarsīgais nacionālists Vladimirs Makarovs, kas, būdams ekonomikas ministrs un atbildēdams par privatizāciju, lika krist Šķēles valdībai. Bērziņa valdībā Makarovs dabūjis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra posteni.

Demisionējušajam premjerministram Šķēlem nav amata jaunajā valdībā, kaut gan viņš bija izteicis vēlmi pēc satiksmes ministra portfeļa. Tā bija šķietami pieticīga vēlēšanās; liela daļa Krievijas ārējās tirdzniecības transporta izmanto Latviju kā tranzītvalsti, un tas ir ārkārtīgi svarīgi Latvijas ekonomikai. Šajā sakarā Šķēle kā satiksmes ministrs varētu dot triecienu savam politiskajam un biznesa ienaidniekam Aivaram Lembergam, naftas ostas pilsētas Ventspils mēram. Tas ir sens naids, kas Latvijas iekšpolitikā uzlūkojams kā dinamisks faktors.

Process, kas noveda pie Šķēles demisijas un ilgajām diskusijām, veidojot jauno valdību, skaidri liecina, ka pārliecinošais vairākums ātri var sarukt. Nesaskaņas Latvijas politikā dziļi sakņojas privatizācijā. Politiski privatizācija tiek pamatota ar to, ka pārmaiņas īpašuma attiecībās veicina vidusšķiras veidošanos bijušajās komunisma zemēs.

Latvijas iekšpolitikā teorijas netiek ņemtas vērā, un politiķi pragmatiski ievēro devīzi: "Re, kur aiziet nauda ". Politiskajiem strīdiem, kas pēdējā pusgadā ir bremzējuši tirdzniecības flotes un energoapgādes uzņēmuma privatizāciju, pamatā ir ne tikdaudz ideoloģiskās nesaskaņas starp koalīcijas partijām, cik partiju vadītāju atšķirīgās privātekonomiskās intereses privatizācijas procesā.

Prezidente Vīķe–Freiberga valdības veidošanas sarunu gaitā atklāti pateikusi, ka viņa no koalīcijas partneriem pieprasa garantiju, lai valdības sadarbība orientētos uz Latvijas interešu aizstāvību, nevis uz ekonomiskajām kliķēm. Laiks rādīs, kā viņas prasība tiks apmierināta. Eksperti Rīgā neparedz jaunajai valdībai labākas izredzes kā iepriekšējai. Tā noturējās deviņus mēnešus, bet pēdējos divus tās darbība bija paralizēta.

Ibs Alkens