Mākslas un draudzības mozaīkā

Pa Latvijas — Beļģijas tiltu pirms gadu desmitiem un šodien

Šoruden aprit 70 gadi, kopš Latvija kļuvusi bagāta ar kādu unikālu vērtību — beļģu 20. gadsimta sākuma mākslas kolekciju. Vasarā, jūlijā, Valonijas premjerministram viesojoties Rīgā, Beļģijas konsulāta telpās, Alberta ielā, tika eksponēta tā kolekcijas daļa, ko veidojuši šī novada mākslinieki. Bet par visu krājumu ir atsevišķs stāsts.

1927. gadā Stokholmā ar sensacionāliem panākumiem notika Beļģijas modernās mākslas izstāde. Latvijas Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļa ierosināja šo izstādi parādīt arī Latvijā, šajā sakarā nosūtot Latvijas ārkārtējam sūtnim Beļģijā Jānim Lazdiņa kungam1 vēstuli, kurā lūdza painteresēties, vai tas ir iespējams. Atbilde bija pozitīva.

Tā 20. gadsimta 20. gadu beigās iesākās Latvijas sūtniecības sadarbība ar beļģu māksliniekiem, kur galvenie ieguvēji vēl līdz šai dienai ir Rīgas skatītāji. Runa ir par brīnišķīgo beļģu 20. gadsimta sākuma glezniecības, grafikas, tēlniecības un medaļu, un mežģīņu kolekciju, kas nu jau daudzus gadu desmitus atrodas Ārzemju mākslas muzejā.

Drīz pēc Ārlietu ministrijas vēstules sekoja J. Lazdiņa lakoniskā atbildes telegramma, kas liecināja, ka pārrunas ir notikušas un ievirzījušās pozitīvā gultnē: “Stokholmā izstādi slēgs 30. septembrī, Rīgā to varētu atklāt 1. novembrī. Mums būtu jāgādā vienīgi par telpām un jāsedz izstādes izdevumi, kuri celtos šeit, Rīgā. Telpu vajag 400 eksponātiem, aptuveni 400m lietojamas sienas garumā.”2

Izglītības ministrija, kuru tolaik vada Rainis, iesaka izstādi sarīkot Valsts mākslas muzejā (tagadējā Ārzemju mākslas muzejā), bet tā tomēr notiek Pilsētas mākslas muzejā, jo Rīgas pils telpas izrādās tik apjomīgai izstādei par šauru. Pietrūkst šīs “lietojamās sienas”. Valsts mākslas muzejs izstādei var piedāvāt tikai 174 metrus. Tas diemžēl ir par maz. Atklāšana Pilsētas mākslas muzejā, kā liecina to dienu fotogrāfijas, tiek rīkota visaugstākajā līmenī. Tajā piedalās Valsts prezidents G. Zemgals, izglītības ministrs Rainis, Saeimas priekšsēdētājs Dr. P. Kalniņš, pāvesta nuncijs Cechini, ārlietu ministrs F. Cielēns, Aspazija.

Latvijai tiek nopirktas divas pirmās tagadējās beļģu kolekcijas gleznas — Valēriusa de Saedlera “Augļu dārzs” un Izidora Opsomēra “Vecā pilsēta”. No šīs pašas izstādes Latvijas Saeima iegādājas tēlnieka Žorža Minna skulptūru “Strādnieks”.

1930. gadā Beļģija svin savas neatkarības simto gadadienu. Tiek rīkotas daudzas grandiozas mākslas izstādes, un Beļģijas vārds pārskan Eiropu. Mākslas dzīve ir uz pacēluma viļņa. Latvijas sūtnim J. Lazdiņa kungam rodas doma, ka jau pāris Latvijā esošajām gleznām varētu pievienot vēl kādas desmit. Tā būtu jau neliela glezniecības kolekcija. Šī ideja rod negaidīti lielu atsaucību, un pēc J. Lazdiņa iniciatīvas un Beļģijas valdības ārzemju izstāžu komisāra Pola Lambota atbalsta beļģu mākslinieki un viņu radinieki savāc gleznu kolekciju, kurā ietilpst 51 darbs. Gleznu kolekciju papildina daži tēlniecības darbi un vairāki desmiti grafikas lapu.

Lielā mērā šī atsaucība ir Lazdiņa kunga personības ietekmēta. Par to liecina kaut vai beļģu prese, kuras attieksme pret sūtņa centieniem ir izteikti labvēlīga. Nelieli citāti no laikrakstiem laikā, kad Briselē veidojās Latvijai domātā beļģu mākslas kolekcija (rakstā minēts, ka uz to brīdi kolekcijā ir aptuveni 40 darbu).

“Ērti iekārtotas telpas mierīgi plūstoša ūdens tuvumā — Latvijas sūtniecība Klauvairts avēnijā (Briselē — autores piezīme) sagaida savus apmeklētājus. Gluži pieticīgi, vai pavisam iztiekot bez protokola priekšrakstiem. Ieejas vestibils... Tepat jau Lazdiņa kungs, laipnais, smaidīgais, vissimpātiskākais starp visiem ministriem nāk mums pretī...

Apmeties uz dzīvi Beļģijā jau astoņus gadus, viņš tik ļoti kļuva līdzīgs mūsu tautas pārstāvjiem, ka viņu pamatoti uzskata par visbeļģiskāko starp latviešiem un vislatviskāko starp beļģiem.

Lazdiņu ģimene pilnīgi iekarojusi Briseles pilsoņu tiesības. Kad ģimenes galva gluži nesen nopietni saslima, neskaitāmie īstenie draugi, ko viņš te var skaitīt mākslas mīlētāju pulkā, atcerējās, cik ļoti viņam bija svarīga beļģu mākslas nodaļas izveidošana Rīgas muzejā.

Tā nu viņi ieradās cits pēc cita un, lai liecinātu, daiļrunīgā, bet tomēr smalkjūtīgā veidā, par savām sirsnīgajām rūpēm, pasniedza viņam šīs vērtīgās dāvanas — mākslas darbus. Šodien šīs veltes veido prestižo kolekciju, kas visiem labi pazīstama. (..)

Un tad veselu stundu, pats savus “dārgumus” cilādams, Lazdiņa kungs greizsirdīgā rūpībā mums izrāda kolekciju, ko viņam dāvājuši lielākie beļģu otas un tēlnieka kalta meistari. Kā gan iespējams nosaukt tos visus, kaut katrs no tiem to pelnījis! To starpā ir Albēra Saverisa “Ziedi”, viena Leona Navēza glezna “Iedomība”, Žana Lodī “Pliknis”, Luija Biserē “Anto Karta ģīmetne”, pārsteidzoši tuva realitātei, Eižēna Žila Žozefa Laermana zemnieku dzīves ainiņa, Anto Karta “Elks”, Armāna Masonē “Hallo, taksi!”, Tafa Valē “Klusā daba” un citi Bastjēna, Delonuā, Kromelinka, Krespēna, d’Avelozes, Žilsula, Marī Ovē, Matjē, Pjēra Polī, Leona Devo, Tomā, Tusena, Servaē, Strebela, Maskra, Ruso un Kanēla darbi.

Kā ārvalstu, tā arī vietējo kritiķu viedoklis ir vienprātīgs: pašreizējā brīdī šī kolekcija vispilnīgāk un visplašākā mērā reprezentē beļģu moderno mākslu ārzemēs.”3

Pirms kolekcijas pārvešanas uz Rīgu tiek izveidots arī izstādes katalogs. To sastāda un ievadu raksta Briseles Dekoratīvo mākslu institūta sekretārs un Lježas Karaliskās Mākslas akadēmijas mākslas vēstures profesors Sanders Pjerons. Tekstu latvisko Jānis Sudrabkalns.

Un tad pienāk brīdis, kad 1932. gadā kolekcija ar kuģi atceļo uz Rīgu un tiek nodota Latvijai, konkrēti — Valsts mākslas muzejam Rīgas pilī (tagadējais Ārzemju mākslas muzejs).

Arī šīs ekspozīcijas atklāšana 1932. gada 15. novembrī izvēršas valstiski nozīmīgā pasākumā. Dāvinājumu pieņem toreizējais muzeja direktors un tā dibinātājs Burhards Dzenis. Atklāšanā teiktie pateicības vārdi varbūt šodien izklausās nedaudz patētiski, bet savam laikam ir ļoti atbilstoši un katrā ziņā vislabāko domu caurstrāvoti:

“Īpaši pateicība pienākas beļģu mākslinieku lielajai saimei, kas Latvijai prezentējuši šo skaisto, augstsirdīgo dāvinājumu. To vērā ņemot, beļģu mākslas nodaļa priekš mums iegūst atsevišķu interesi un mīlestību: tā ir priekš mums ne tikai skaista mākslas darbu kolekcija, tā ir reizē ar to beļģiešu tautas gara darbinieku mīļš draudzības apliecinājums latvju tautai. Ar gandarījumu man te jāpiezīmē, ka šī jau ir otrā reize, kad no beļģu tautas tādā kārtā esam tikuši ievēroti: pirmo reizi slavas vaiņagotā beļģu armija dāvināja ļoti vērtīgu kolekciju mūsu tautas brīvības cīņu jeb Kara muzejam; tagad pie mums nāk beļģu gara bruņinieki, atvezdami mums beļģu ģēnija redzējumu tēlus no skaistās sapņu un dailes valsts.”4

Atklāšanā piedalās Latvijas prezidents Alberts Kviesis ar kundzi, viesi no Beļģijas puses, Latvijas Ministru kabineta pārstāvji.

Daudz saglabājies publikāciju to dienu presē — gan profesionāli analītiskas recenzijas, gan liriski literāri apcerējumi kā, piemēram, Ugas Skulmes raksts žurnālā “Māksla”, kur viņš salīdzina skatītāja izjūtas ar “slimnieku, kas nogulējis ziemas pāreju ziedonī un tad pēkšņi ieraudzījis dabu visā tās krāšņumā”.5

Kolekcijai tiek ierādīta vieta Rīgas pils kapelas velvjotajās zālēs (20. gadsimta 60. gados šajās telpās iekārtojas Literatūras muzejs). Par šīm skaistajām zālēm ir apmierināta arī beļģu puse. Izraksts no kādas publikācijas:

“Cik labi gan tām (gleznām — autores piezīme) klāsies Rīgā, “Pils” telpās, aiz lielā apaļā torņa...! Graciozās velves, augstie griesti un pienācīgā puskrēsla, manuprāt, pavisam noteikti atbilst atmosfērai, par ko sapņo mūsu mākslinieki kā visatbilstošāko savam veiktajam, kas vienmēr izskan tādos mazliet drūmos toņos.”6

Ar 1932. gadu vēl nebūt viss nav beidzies. Tāds pats aicinājums veidot kolekciju tiek izsludināts Beļģijas medaļu māksliniekiem. Valsts mākslas muzejs saņem pāri par 300 medaļu lielu kolekciju, kas ar nelieliem pārtraukumiem vairākkārt tiek papildināta.

Nedaudz romantiskāks piesitiens ir ideja veidot mežģīņu kolekciju. Iniciatīva ir atkal Latvijas sūtniecībai Beļģijā. Citāts no 1933. gada 5. decembra sūtniecības vēstules Latvijas Ārlietu ministrijai:

“Vispirms izdevās atrast laipnu pretimnākšanu no beļģu dāmu organizācijas Les Amies de la Dentelle, kas gatavoja un š.g. 18. martā man nodeva kā dāvanu Valsts mākslas muzejam Rīgā 46 mežģīņu paraugus un 15 fotogrāfijas. Šajā sakopojumā arī ietilpst F. Redinga kunga mežģīņu dāvana.

No otras puses, par šo lietu ir interesējusies L. Paulis kundze, Karaliskā Mākslas un vēstures muzeja restauratore. L.Paulis tai pašā laikā ir sekretāre Les Amies de la Dentelle biedrībā, un, pateicoties viņas ierosmei, muzeja galvenais direktors Žans Kapārs atļāva izsniegt no muzeja krājumiem dažus mežģīņu paraugus.”7

Mežģīņu kolekcija salīdzinoši aptver lielāku laika posmu, t.i., no 17. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam. Visas mežģīnes ir roku darbs.

1935. gadā Sanders Pjerons sadarbībā ar Valsts mākslas muzeju sastāda vēl vienu katalogu, kas apkopo medaļu kolekciju. Apvienotā visu kolekciju ekspozīcija tiek atklāta muzeja 15 gadu jubilejā 1935. gada 15. martā.

Daudzajos arhīva dokumentos ir iejukusi arī maza ar roku rakstīta vēstulīte, kas datēta ar 1932. gada 17. oktobri. Tas ir sveiciens no 20. gadsimta 30. gadiem šodienai, un tā arī ir ierosme veidot šo rakstu, šo vēstures mirkļu mozaīku:

“Pie šī gadījuma — patiesības labā un pretim nākot tiem interesentiem, kas kādreiz vēlākās dienās, pētot Latvijas Valsts mākslas muzeja arhīvus, varbūt atradīs šīs rindiņas — atļaujos uzsvērt šeit to, ka pirmā ierosme un galvenā gādība beļģu kolekcijas dāvinājuma notikumā ir nākusi no sūtņa Jāņa Lazdiņa puses. Latvijas sūtniecības Briselē pirmais sekretārs Girgensons.”8

Paldies par vēstulīti, mēs to neesam aizmirsuši.

Vēl arvien katra reize, kad muzejs rīko beļģu mākslas izstādi, ir svētki mākslas pazinējiem, atmiņa par tiem, kas šo kolekciju veidojuši, un cerība, ka muzejs kādreiz iegūs apjomīgākas telpas, lai spētu kolekciju no jauna prezentēt pilnā apjomā patstāvīgā ekspozīcijā. Sapņi reizēm piepildās. Vismaz Lazdiņa kungs tam ticēja un to realizēja.

Daiga Upeniece, Ārzemju mākslas muzeja direktore

1 Mārtiņš Jānis (Žanis) Kristiāns Lazdiņš. Diplomāts. Dzimis 1875. gada 22. augustā Bārbeles Lazdiņās. Mācījies Jelgavas Klasiskajā ģimnāzijā. 1898. gadā beidzis Pēterburgas Konservatoriju, papildinājies Parīzē. 1902–1917 pirmais vijolnieks Krievijas galma orķestrī. No 1918. gada Latvijas finansu ministra sekretārs. No 1919. gada Ārlietu ministrijā. Piedalījies Latvijas Konservatorijas dibināšanā, vadījis vijoles klasi, bijis pirmais vijolnieks Konservatorijas stīgu kvartetā. No 1924. gada ģenerālkonsuls, no 1927. gada charge d’ affaires, no 1929. gada ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Beļģijā, akreditēts arī Luksemburgā. 1938 atgriežas Latvijā. 1941.–1945. gadā Vācijā, Vīsbādenē. No 1945. gada Beļģijā. Strādājis par tulku augstākajā tiesā Briselē. Par nopelniem piešķirta Beļģijas pilsonība. Miris 1953.gada 20.martā Briselē.

2 LVVA, F 2574, apr.4, lieta 2750

3, 6 Jean Joose. L. Expansion de l Art Belge. 1932.gada aprīlis, Brisele

4, 7, 8 LVA fonds 1695, apr.1, lieta 39

5 Daugava 1932.gada Nr.7, Rīga