"Kaimiņu kopīgā enerģija"

"Postimees"

— 2000.05.17.

Igaunijas un Latvijas enerģētikas firmu apvienošanās plāns ir labs jaunums.

Jaunums par Igaunijas un Latvijas valsts enerģētikas uzņēmumu nākotnes sadarbību un iespējamo apvienošanos nāca kā zibens no skaidrām debesīm. To nemācēja gaidīt ne uzņēmumu labi informētie cilvēki, ne arī enerģētikas eksperti, vēl jo mazāk elektrības ierindas patērētāji. Mēs taču esam pieraduši strīdēties ar latviešiem un pēc zivju vai gaļas kariem vairāk varētu gaidīt arī enerģētikas karus, nevis sadarbību.

Taču, kā rādīja pēdējās Eirovīzijas dziesmu sacensības, kaimiņi tomēr ir gluži pieņemami — Igaunijā joprojām sit viļņus Latvijas ansamblis "BrainStorm", un arī Latvija nav vienaldzīga pret mūsu Edas Inees Eti dziesmām. Tad, kāpēc Igaunija nevarētu izmantot no pavasara ūdeņiem ņemto Latvijas hidroenerģiju un dot pretī vietējo degakmens enerģiju? Enerģētikas gigantu apvienošanai katrā gadījumā ir ekonomiski pamatojumi — Latvija blakus hidroenerģijai saņemtu arī kārtīgu degakmens enerģijas ražošanas bāzi, Igaunija savukārt iegūtu iespēju noslogot savas zem iespējamās jaudas strādājošās Narvas elektrostacijas un dotu darbu kalnraču armijai. Kopumā būtiski samazināsies nepieciešamās investīcijas enerģētikas uzņēmumos, palētināsies aizņēmumi un kopumā arī elektroenerģijas ražošanas pašizmaksa. Tas apturētu jau tā augstu uzkāpušās enerģijas cenas augšanu, uz ko jau sen spiež arvien augošie apkārtējās vides nodokļi un nepieciešamās lielās investīcijas. Lēta elektroenerģija samazina inflācijas spiedienu un notur uzņēmējdarbības konkurences spēju.

Visam skaistajam vienīgie draudi ir briesmas saķildoties vai sarunu pārtraukšana. Tam ir vairākas iespējas — vai nu nevarēs vienoties par apvienošanās noteikumiem, vai varbūt latvieši tomēr cer īslaicīgi saņemt lētākas cenas no Lietuvas kodolenerģijas stacijas vai Krievijas elektrostacijām. Kā rāda pieredze citās uzņēmējdarbības jomās, sadarbība starp Igaunijas un Latvijas firmām ir pilnīgi iespējama un latviešu racionālā domu gaita ir līdzīga igauņu. Kārtot lietas ar latviešiem ir vienkāršāk nekā ar spītīgajiem un lepnajiem lietuviešiem, tā atzīst visā Baltijā biznesā aizņemtie igauņi.

Atliek tikai cerēt, ka kopējā darbība enerģētikas jomā nepaliks par kaimiņu vienīgo sadarbību un izplatīsies arī citās dzīves jomās. Katrā ziņā tāda interese ir. To apliecināja arī Latvijas prezidentes pirmā vizīte Igaunijā.

Sadarbība blakus zivju kariem.

Ja Igaunijas Enerģijas valdes priekšsēdētājs Gunārs Oks un Latvenergo prezidents Kārlis Miķelsons patiesi spēs apvienot savus uzņēmumus, tad tas nozīmētu jaunu līmeni Igaunijas un Latvijas sadarbībā. Līdz šim abu valstu savstarpējās attiecībās visvairāk prātā palikušie notikumi ir "reņģu kari"; valsts firmu apvienošana rādītu, ka kaimiņi ir spējīgi arī uz progresīvu sadarbību.

Blakus pašām enerģētikas firmām no darījuma ir cerības ko iegūt arī enerģijas patērētājiem, jo kopēja darbošanās ļautu uzņēmumiem ietaupīt naudu — piemēram, tikt galā ar mazākām investīcijām un saņemt tām aizdevumu par izdevīgāku cenu. Taču galveno peļņu no tā tomēr saņemtu Igaunijas Enerģija, Latvenergo un to lielie klienti. Mazajiem patērētājiem joprojām nav ko cerēt uz enerģijas palētināšanos, labi, ja elektrības cenas pieaugums mazliet piebremzējas.

Igaunijas Enerģijas un Latvijas Latvenergo apvienošana ir vienlaikus gan vienkārša, gan arī sarežģīta. Vienkārša tāpēc, ka divu valstu elektrības tīkli jau tagad ir savienoti un tehniskos jautājumos sadarbība notiek jau gadiem. Šajā ziņā vienlaikus ar latviešiem būtu vienkārši un dabīgi ņemt klāt arī Lietuvas Enerģiju, jo arī tā ir dalībniece Baltijas enerģijas sistēmu koordinēšanas centrā. Taču virzīšanos tālāk par tehnisko sadarbību apdraud liels skaits zemūdens klinšu, īpaši tad, ja apvienojamo uzņēmumu starpā ir valsts robežas. Pašlaik enerģētikas firmu īpašnieki jeb Igaunijas un Latvijas valstis vienprātīgi atzīst vajadzību padziļināt sadarbību — vakar abas valdības paziņoja, ka piekrīt abu firmu apvienošanai.

Taču tas var tā nepalikt, ja nonāks tiktāl, ka būs jāsāk izlemt, kas būs apvienotā uzņēmuma vadībā, kurā valstī būs galvenā mītne, kā dalīsies akcijas utt.

Piedevām enerģētika ir tā joma, kuru izmantojot, Austrumeiropā reizēm cenšas vest sociālo politiku. Piemēram, vakar Latvenergo vadītājs atzīmēja, ka Igaunijas Enerģija savas darbības pārkārtošanā ir divus soļus priekšā Latvijas firmai. Ja Latvijas valdība tagad kādā momentā ekonomiskās efektivitātes vietā sāks uzsvērt darba vietu saglabāšanu, tas būtu nopietns šķērslis enerģētikas firmu ekonomiskajai sadarbībai.

Pašlaik tas, ka firmas ir simtprocentīgi valsts īpašumā, var enerģētikas uzņēmumu sadarbībai pat palīdzēt, taču tālākā perspektīvā sadarbība var izdoties tikai tad, ja enerģētikas firmas vismaz daļēji tiktu privatizētas. Līdz tam laikam, kamēr sadarbības perspektīvas nebūs skaidras, Igaunijas Enerģijas un Latvenergo privatizēšana, protams, nevar notikt.