Lai senā nozare atjauninātos

Tekstilrūpniecības attīstības iespējas Latvijā

Dr. habil. sc. ing. Guntis Strazds, Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas prezidents

Referāts starptautiskajā konferencē “Tekstilrūpniecības un apģērbu ražošanas attīstības perspektīvas” 2002. gada 12. septembrī Viļņā

Tekstilrūpniecība ir visvecākā rūpniecības nozare Latvijā. Jau 1793. gadā tika nodibināta pirmā tekstilfabrika, kurā tika izgatavoti vilnas šineļu audumi Krievijas armijas vajadzībām. Vēlāk šī rūpniecības nozare attīstījās ļoti strauji. 1938. gadā Rīgā tekstilizstrādājumus, apavus un šūtos izstrādājumus ražoja 407 uzņēmumi, kuros bija nodarbināti 19,6 tūkstoši strādājošo, bet produkcijas apjoms bija 113,7 miljoni latu jeb 25,1 procents no kopējā ražošanas apjoma.

Arī šodien Latvijas tekstila, apģērbu un apavu ražotāji ir lielākie produkcijas eksportētāji. 2002. gadā šīs nozares uzņēmumi eksportēja preces un pakalpojumus par vairāk nekā 177 miljoniem latu. 2001.gadā eksporta apjomi ir palielinājušies par 17,5% salīdzinājumā ar attiecīgo laika posmu 1997.gadā. Pēc Padomju Savienības sabrukuma un Latvijas brīvvalsts atjaunošanas sākās arī uzņēmumu pārveidošana akciju sabiedrībās un sabiedrībās ar ierobežotu atbildību. Tika nodibināti pirmie privātie uzņēmumi.

Blakus lielajiem uzņēmumiem, kā, piemēram, “Ogre”, “Lauma”, “Rimako”, “Juglas manufaktūra”, “Rita”, izveidojās arī nelieli uzņēmumi, tika atvērtas ārzemju uzņēmumu filiāles Latvijā.

Tikai šūto izstrādājumu ražošanai tika nodibināti 230 jauni uzņēmumi. Pašlaik šajā nozarē strādā vairāk nekā 280 uzņēmumi, bet produkciju eksportē tikai 40. Pārējie ir individuālie vai arī nelieli uzņēmumi, kuri saražoto produkciju realizē tikai Latvijā. Strauji mainījusies ir arī tekstilizstrādājumu struktūra. Jau 1993. gadā tika pabeigta lielākā kokvilnas kombināta “Rīgas manufaktūra” reorganizācija. Šis uzņēmums tika pārveidots 6 vidējos uzņēmumos, no kuriem jau tagad trīs — “Rimako”, “Juglas manufaktūra” un “Kokvilna” — strādā ar peļņu.

1992. gadā Latvijas tekstila un apģērbu ražotāji sāka meklēt kontaktus ar Rietumu firmām, un tā paša gada novembrī notika pirmā tekstila un apģērbu ražošanas uzņēmumu reprezentācija Vācijā, kurā piedalījās 16 uzņēmumi. Tāpēc jau 1993. gadā strauji palielinājās produkcijas un pakalpojumu eksports uz Vāciju un citām rietumvalstīm. 2001. gadā Latvija eksportēja uz Eiropas Savienības valstīm produkciju par vairāk nekā 131,3 miljoniem latu, kas ir 74% no kopējā tekstilizstrādājumu eksporta. Gatavā produkcija tiek eksportēta uz 57 pasaules valstīm, taču vairāk nekā 63% produkcijas tiek eksportēts uz 6 Eiropas valstīm — Vāciju (17,9%), Zviedriju (13,3%),Dāniju (13,1%), Lielbritāniju (7,0%), Itāliju (6,2%) un Nīderlandi (5,6%).

Tekstilrūpniecība, ieskaitot apģērbu ražošanu, Latvijas apstrādājošās rūpniecības struktūrā 2002. gadā veidoja 9,3%, bet pēc strādājošo skaita — 16,2%, ādas apstrāde un apavu ražošana attiecīgi — 0,3% un 1,4%.

2001. gadā kopējais eksports bija 1,25 miljardi latu, no kura 60,9% vai arī 764,8 miljonus latu veido trīs rūpniecības nozares: kokrūpniecība (427,3 milj. latu), tekstilrūpniecība (177,5 milj. latu) un metāli un metālizstrādājumi (160 milj. latu). No tekstilizstrādājumiem un apģērbu eksporta kopējiem apjomiem šūtie izstrādājumi ir 41,4%, trikotāžas izstrādājumi un trikotāžas audumi — 29,1%, kokvilnas dzija un audumi — 6,4%.

Viens no iemesliem, kāpēc tekstilizstrādājumu un apģērbu ražotājiem veicas labāk, ir tas, ka tie jau pirms Krievijas krīzes uz Eiropas Savienības valstīm (ES) eksportēja aptuveni 70% savas produkcijas.

2002. gadā lielākā daļa tekstiluzņēmumu plāno strādāt tikai ar nelielu ražošanas pieaugumu, jo jau 2001.gadā pēc eksporta apjomiem tika sasniegts Krievijas ekonomiskās pirmskrīzes — 1998. gada — līmenis.

Labi, ka Krievijas krīze atnāca laikus — 1998. gada augustā — un Latvijas tirdzniecība ar Krieviju neturpināja pieaugt arī turpmākajos gados, bet, ja krīze sāktos 2002. gadā, tad, iespējams, Latvijai nāktos slēgt trešo daļu savu uzņēmumu.

1994. gadā Latvijas tekstiluzņēmumi uz NVS valstīm eksportēja preces 31 miljona latu, 1995. gadā — 37 miljonu latu, 1996. — 31 miljona latu, 2000.— 12,2 miljonu latu vērtībā, bet 2001.gadā — 16,7 miljonu latu vērtībā. Pašlaik uz Krieviju Latvijas ražotāji eksportē preces tikai 5,6 miljonu latu vērtībā, kas ir tikai 3,2% no kopējā eksporta apjoma. Tik straujš Krievijas tirgus nozīmīguma samazinājums no 23,96 miljoniem 1997.gadā līdz 5,6 miljoniem latu 2002.gadā nav nekāds labais rādītājs. Tas norāda uz nopietnām problēmām starpvalstu politiskajās un ekonomiskajās attiecībās.

Diemžēl ražošanas apjomu pieaugums tekstilrūpniecībā nesola ieņēmumu pieaugumu, jo Latvijas eksportētāji sāpīgi izjūt arī eiro kursa izmaiņas un 2001.gada 11.septembra traģēdijas sekas.

Eksporta īpatsvars no tekstilrūpniecības kopējā ražošanas apjoma 2001.gadā bija 92,9% , t.sk. uz Eiropas Savienības dalībvalstīm 74%, uz NVS valstīm — 9,4%.

Tekstiluzņēmumā strādājošo vidējā bruto alga ir 175 lati mēnesī, vidēji rūpniecībā nodarbināto — 194 lati, bet apstrādājošā rūpniecībā nodarbināto — 138 lati. Gadā uz vienu tekstilrūpniecībā strādājošo vidēji tiek saražota produkcija 8 000 latu vērtībā. Kad izstrāde uz vienu tekstilrūpniecībā strādājošo sasniegs 15 000 latu, varēs reāli paaugstināt strādniekiem darba algas. Latvijas tekstilindustrijā pērn bija nodarbināti 16,2% no visiem rūpniecībā strādājošiem. Strādājošo skaits nozarē kopš 1996. gada ir stabilizējies un ir aptuveni 20 000.

Latvijas valdība veic pasākumus, lai sekmētu produktu ar augstāku pievienoto vērtību ražošanas apjomu palielināšanos. Valdībā jau sen ir iesniegta rūpniecības attīstības koncepcija,taču joprojām tā nav apstiprināta. Tikai pamatojoties uz koncepciju, var izstrādāt konkrētus rīcības plānus, piemēram, lai ieguldījumi uzņēmumu attīstībā netiktu aplikti ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Diemžēl tekstilrūpniecība nav iekļauta augsto tehnoloģiju nozaru sarakstā, bet ir gadījumi, kad šos atvieglojumus varēs saņemt arī vieglās rūpniecības uzņēmumi.

Tekstilindustrijā ir investēti 62,7 miljoni latu. Attīstīsies tikai tie uzņēmumi, kuri strādās pie augstākas pievienotās vērtības radīšanas, bet tas ir saistīts ar investīciju piesaistīšanu. Mūsu asociācijas dati liecina, ka ārvalstu investīcijas Latvijas tekstilindustrijā kopš neatkarības atjaunošanas ir 30,7 miljoni latu, no tām Vācija investējusi 62,9%, Zviedrija — 5,3% un Austrija 4,1% no kopējām ārvalstu investīcijām. Šīs trīs valstis investējušas 72,3% no kopējām investīcijām.

Savukārt vietējās investīcijas ir aptuveni 32 miljoni latu.

Diemžēl Latvijas uzņēmumu modernizāciju neveicina uzņēmumu privatizācijas noteikumi, kas pieprasa savienot nesavienojamo — investīciju apjomu ar strādājošo skaita saglabāšanu un investīciju aplikšanu ar nodokļiem. No aptuveni 500 Latvijas tekstiluzņēmumiem 95% ir mazie un vidējie uzņēmumi, bet 5% — lielie uzņēmumi (ar strādājošo skaitu virs 250 cilvēkiem, apgrozījums virs 1 milj. latu) dod 90% no kopējā nozares apgrozījuma un eksporta.

Tekstilrūpniecībā Latvijai ir pozitīva bilance, jo eksports par 7,9% pārsniedz importu. 2001.gadā šūtie apģērbi tika eksportēti par 73,5 miljoniem latu, importēti — par 35,8 miljoniem latu, trikotāžas apģērbi attiecīgi — 42,1 miljons latu un 21 miljons latu. Turklāt pārsvarā importētas izejvielas — vilna, kokvilna, lini, štāpeļšķiedras. Tekstilindustrijā nebūtu nekas traģisks arī tad, ja imports nedaudz pārsniegtu eksportu.

Latvija tāpat kā Eiropas Savienības (ES) valstis nonākusi pie secinājuma, ka trikotāžas audumus valstī izdevīgāk importēt nekā ražot pašiem. Tāpēc stabili jau pāris gadu aptuveni par 2 līdz 3 miljoniem latu trikotāžas drānas imports pārsniedz eksportu, piemēram, 2002. gadā Latvija eksportēja trikotāžas drānas 9,7 miljonu, bet importēja 12,4 miljonu latu vērtībā.

Diemžēl Latvijā nemākulīgas saimniekošanas dēļ neatkarības gados ir zaudētas agrāk iedibinātās tradicionālās ražotnes, piemēram, štāpeļšķiedru Latvijā ražoja “Dauteks”, taču jau piecus gadus vietējie tekstilnieki nestrādā ar šā uzņēmuma produkciju, jo aptuveni 35% no saražotā bija brāķis, un pašlaik neilonu izdevīgāk importēt no Polijas. Lai pašreizējos apstākļos uzņēmums atkarotu savu agrāko vietu Latvijas tirgū un atjaunotu piegādes, piemēram, “Laumai”, tam būtu jāpiedāvā virkne priekšrocību, piemēram, elastīgāka apmaksas sistēma.

Līdzīgi Latvijā beigusi pastāvēt linkopības nozare. 1993. gadā tika izstrādāta linkopības attīstības programma Latvijā, kuras īstenošana prasītu 6–10 milj. ASV dolāru. Taču programma tā arī palika uz papīra. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā ražoja 26 000 tonnu linu, pašlaik vairs tikai 900 tonnas, no kurām ražotāji zemās kvalitātes dēļ var izmantot tikai 200 tonnas.

Lai šīs ražotnes atjaunotu, ir nepieciešamas investīcijas. Tās varētu būt gan vietējo, gan arī ārzemju firmu investīcijas, piemēram, linu un vilnas audumu ražošanas uzņēmumos.

Tekstilmateriālu un tekstilizstrādājumu eksports (tūkstošos latu)

Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa valstīm

Tekstilmateriālu un tekstilizstrādājumu imports (tūkstošos latu)

Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa valstīm