Referāts konferencē “Aktualitātes Raiņa pētniecībā” 2002.gada 9.septembrī. Publicējam saīsināti.

Ja iztēlojamies dažādu laiku latviešu rakstnieku iespējamo iesaistīšanos globalizācijas procesos un viņu attieksmi pret to, tad itin viegli iedomāties globalizācijas pretinieku rindās gan K.Skalbi, gan J.Akurateru, lielu daļu no latviešu pozitīvistiem, turpretī globalizācijas ideju atbalstītāju pirmajās rindās organiski iekļaujas Raiņa figūra. Vēl vairāk — Rainis ieraugāms ne tikai kā šo ideju atbalstītājs, bet — faktiski — kā viens no to ģenerētājiem un pionieriem (vismaz latviešu kultūrā).

Raiņa dzejiskai domai raksturīgs paplašināti panorāmisks redzējums, skatījums it kā no putna lidojuma gan tiešā, gan — vēl biežāk — pārnestā nozīmē, respektīvi, — tālāku kopsakarību meklējumi, plašāks konteksts, ieklausīšanās atšķirīgu viedokļu balsīs, gan pozīcijas, gan opozīcijas apzināšana, dažādu priekšnoteikumu komplekss tvērums — katras parādības novērtējums ilglaicīgā nogrieznī — vienā vārdā — universālisms. Universālisms — pasaules izjūtā un mērķtieksmē.

Universālismu Raiņa mākslai pirmais piedēvējis Antons Birkerts, pēc tam šo jēdzienu attiecinājumā uz Raiņa mākslu lietojuši arī citi. Rainis pats savai mākslai adresēto universālisma jēdzienu pieņēmis par labu esam, uzskatījis par visai atbilstošu. Citkārt lietoti saturiski tuvi, daļēji radniecīgi nojēgumi — simbioze, sintēze u.c.

Raiņa patnis nevar samierināties ar to, kas ir, — ar mazumu, ar pieticību, ar viduvējumu. Tādējādi izpaužas katra meklējoša indivīda būtība: “Un viens tik ir un bij un būs, un paliek: / Tā pati meklētāja dziņasdvēsle.”

Tāpat kā romantiķi, tiecoties pēc ideālmērogu apliecināšanas, arī Rainis horizontālajā plaknē konstruē vertikālas struktūras tēlus, tādējādi nepārprotami akcentējot domu par profānās bezideālu vides, par naturālā mēroga (1:1) un par pasīva, statiska reālisma skatapunkta neatbilstību savas mākslas būtībai un mērķiem.

Kā raksta Z.Mauriņa (“Mūžīgais trimdinieks”), “Rainim nepieciešami kalni, kāpjošā līnija dzīvē, mākslā un dabā”.

Raini vilina tās parādības, kuras iemieso varenību, majestātiskumu, cildenumu, grandiozitāti: jūra, kalni, varenā kosmiskā Saule, neaptverami plašā Visuma telpa, mūžīgā mīla, kura stiprāka par nāvi, neizsīkstošā gaisma, kura reiz uzveiks tumsu, u.tml. Utopiski, bet spēcīgi izskan aicinājums būt lieliem “līdzi saulei” (“Ave sol!”).

Kurš nav piedzīvojis pārikdienišķas varenības iespaidus, kurš nav izjutis sevi globālo laika un telpas dimensiju kontekstā, to mazā pasaule, šaurā ikdiena darina pēc sava ģīmja un līdzības: par filistru, par birģeli, par sīkvērtību fetišistu.

Kalnā kāpšanas motīvs — gan vairāk dramatizēts, nevienkāršots, problemizēts nekā klasiskā romantisma versijās —, tomēr arī Rainim izsaka cēlāko tieksmju un brīnišķīgāko atklāsmju iemiesojumu.

No dzejoļu krājuma “Tie, kas neaizmirst” (“Kaps kalnā”): “Skaistākā kalnā, kādu esmu redzējis, ir neaizsegta izredze pār sniegoņiem līdz pat līdzenumam un tālē tikko nojaušamai jūras maliņai. Tūkstoši ceļotāji ikgadus kāpj tanī kalnā un skaistumā skaidrotām sirdīm nāk lejā.”

Stikla kalna virsotnes sasniegšanas uzdevumu Rainis uzdod ne jau tikai Antiņam vien, faktiski — gandrīz visiem savas mākslas pozitīvās ekspresivitātes varoņiem: vai nu jāsasniedz kalna gals, vai arī jāatkrīt atpakaļ zemumā, ziemas stingumā — nebrīvē, pūļa kārtā.

Atstājot Ēģiptes zemi, dodoties meklēt absolūto taisnību un vēloties atgūt pašam sevi, varbūt, ka ceļš kalnup ved Raiņa Jāzepu — varbūt viņš kāps kalnos — kā Kristus vai Buda, lai apskaidrotos, lai garīgi attīrītos.

Savukārt uz jūru simboliski ved Ulda un mirušās Barbas ceļš (“Pūt,vējiņi!”), ar jūru cieši saistīts Dedzes un viņas palīdzes Cielaviņas liktenis (“Rīgas ragana”).

Rainis dzīvo it kā paralēlās pasaulēs. Starp citu, to papildus iniciē arī vairāku valodu prasmes, kas ļauj izmantot attiecīgi vairākas valodiski informatīvās zonas. Bet ne tas ir galvenais. Svarīgākais ir kas cits. Pats būdams sevišķi intensīvs garīgās enerģijas ģenerētājs, Rainis nevar neorientēties uz materiālās enerģijas sfēru, uz garīgo pasauli kā nozīmīgu cilvēciskās būtnes, patības dzīves daļu. Neviens garīgās enerģijas izvirdums nepazūd bez pēdām. Enerģijas nezūdamības likums — nenīcības likums — ir Raiņa dinamiskajai uzskatu sistēmai saistošs.

Z.Mauriņa (“Mūžīgais trimdinieks”): “(..) Stipra viņā ir atziņa, ka šī dzīve nav vienīgā, ka esam kādas augstākas, neiznīcināmas, garīgas pasaules daļa. Jo vairāk viņš nobrieda, jo ciešāk sevī saistīja trīs dzimtenes: Latviju, Pasauli un Aizsauli.”

Savulaik J.Sudrabkalns Raiņa dzeju krājumā “Gals un sākums” ir nosaucis par “domu Himalajiem”. Šī metafora, šķiet, pēc būtības izsaka Raiņa mākslas mērogus. Pasaules izzināšanas princips — sākot no tuvā, vienkāršā, mazā, tālāk ejot pie tālākā, lielākā, komplicētā — ievērots ne tikai Raiņa bērnu dzejā, bet visā visumā arī citos viņa daiļdarbos. Šis stars (no punkta uz bezgalību), varētu pat uzskatīt, ir viena no Raiņa mākslas raksturībām, pazīšanās zīmēm: centrbēdzes spēks, pasaulē iešanas indeve (apsēstība) — bez garantijas par atgriešanos.

Rainis visu mūžu gluži kā mozaīku meistars licis kopā atsevišķos, izkliedētos stikliņus, no mazākām vienībām veidojis lielākas vienības, no atsevišķām sastāvdaļām — sintētiskas struktūras: no atsevišķiem indivīdiem — tautu; no tautas — valsti; no atsevišķas valsts — valstu savienības; no atsevišķajām laika dimensijām — trejkrāsu laika vienību; septiņšķērpu pasauli; no dzīvības un nāves — mūžību.

Būdams lielajā pasaulē, pasaules plašumos, dzejnieks un arī viņa dzejas (un lugu) varoņi tiecas atgriezties — mazajā pasaulītē, pierastajā, pazīstamajā vidē, mājās, taču, kolīdz kāds brīdis šaurākā vidē pavadīts, Rainis un viņa varonis jau jūtas nemierā, jūtas ikdienišķo robežu iegrožots. Tādā kārtā Raiņa mākslinieciskie mērogi nav statisks rādītājs, bet drīzāk — svārsts ar visplašāko vēzienu amplitūdu: no šūnas līdz Kosmosam, no nacionālisma līdz kosmopolītismam, no atsevišķa subjekta — indivīda (patības) līdz globālai vispārībai (cilvēcei). Tomēr minēto svārstību kardiogrammā iezīmējas dominējošais vektors: kopumā Raiņa idejiskie mērogi sliecas uz globalitāti, uz grandiozo, uz neierobežoto un bezgalīgo. Protams, šajā tendencē jaušami gan romantiskās mākslas titānisma un bezdibenīgo dimensiju impulsi, gan Raiņa individuālā rakstura iezīmju atspulgi (nepieticība, augsti mērķi, augsta līmeņa ambiciozitāte).

Ja atzīstam teoriju par telpas vai laika prioritātēm un dominēšanu dažādu reģionu, nāciju un individuālo mākslinieku daiļradē, tad Rainis šādā aspektā atklājas kā ļoti raksturīgs laika kultūras pārstāvis, pie tam ar jūtamu laika struktūru dominanti. Arī tādā ziņā Rainis zīmīgi atšķiras no latviešu kultūrai tradicionāli vairāk raksturīgās telpiskās orientācijas, lokālās piesaistes. Iespējams, ka tieši šī vai, teiksim, arī šī iemesla dēļ daļa latviešu publikas Raini un viņa mākslu uztver rezervēti — kā mentāli pasvešu, tālu.

Diametrāli pretstati: Rainis un E.Virza. Kā rakstījis J.Veselis, “Virzas tēlojums ir šķērsgriezums telpā (..) bez laika tālēm un perspektīves, bez kustības un pārmaiņām”. Raiņa jaunrade savukārt ir laika šķērsgriezums, pie tam visos laika slāņos, trejkrāsu vienībā (pagātne–tagadne–nākotne).

Laika izjūtas un projektēšanas mērogi Raiņa radošajā darbībā ir jo plaši, faktiski — neierobežoti. Visu procesu impulsi, no pagātnes dzīlēm nākuši, ietiecas tikpat netveramos nākotnes plašumos. Patiešām globāls izvērsums — no Kosmosa pirmlaika, pirmstāvokļa, cauri Lielā sprādziena veidotām pasaulēm līdz varbūt jaunai visaptverošai kataklizmai. Protams, telpiskos aspektus, etnoģeogrāfiskā sakņojuma faktoru Rainis gluži neignorē. Tas lielākoties raksturīgi iezīmēts — cita lieta, ka nepavisam ne vienmēr pozitīvā ekspresivitātē. Un gandrīz vienmēr telpiskie elementi rādīti, ierauti laika noteikto maiņu mutuļos.

Telpiskos mērogus Raiņa daiļradē (nosacīti) visbūtiskāk pauž māju — dzimtenes un lielās pasaules attiecību tips. Attīstības filozofijas adepts un mūžīgais gaitnieks Rainis arī (pat!) mājas nespēj uztvert statiski, tā reizē ir Raiņa traģika un reizē — būtība (traģiskā būtība?):

“Un mājas? Sapnis

Starp diviem ceļiem,

Starp to, kas bijis,

Un to, kas būs.”

Šaurāku un plašāku domāšanas veidu, dažāda mēroga mērķtieksmes pārstāv Raiņa lugu personāži, piemēram, sieviešu tēlu pāri, kur viens no tēliem iemieso ikdienišķās telpiskās un sociālās (vai ģimeniskās) piesaistes un pienākuma pasaulsizpratni un dzīvesveidu, bet otrs — abstrakto ideāltiecību, pārikdienišķo esamību. Raksturīgākie tēlu pāri šai ziņā ir Laimdota un Spīdola, kā arī Asnāte un Dina.

Ir daži zīmīgi gadījumi Raiņa drāmās, kur to varoņi atsakās no bezrobežu plašuma un mūžības par labu īsas, mirstīgas, arī telpiski sašaurinātas dzīves modelim. Spilgtākais šāds piemērs ir Spīdolas rīcība drāmā “Uguns un nakts”. Sākumā Latvijas ideju iemieso un pauž Laimdota, bet drāmas noslēgumā jākonstatē, ka arī Spīdola var pretendēt uz šādu idejisko statusu. Kā atzīmējis Jānis Rudzītis, vēlāk tik bieži lietoto, politiķu un politikāņu deldēto Mūžīgās Latvijas jēdzienu “ (..) Pirmo reizi saka latviešiem Rainis ar Spīdolas muti (..) “.

“Es gribu mācīties robežas,

Šaurumā tikt pie pilnības.”

Kā Rainim pašam veicies ar spīdoliskās apņēmības realizēšanu? “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” — šis J.Purapuķes motīvs, kurš kļūst par vienu no 19.gs. beigu un 20.gs. sākuma latviešu literatūras vadmotīviem, Raiņa daiļradē, pieņemts uzskatīt, nav aktuāls. Vai mazie mērogi un lokālās vērtības Raiņa mākslā nepaliek novārtā, netiek noniecināti? Vai netiek diskriminētas mazākumtiesības? Atsevišķos gadījumos Rainis saskata tomēr arī mazā priekšrocības salīdzinājumā ar lielo. Piemēram, valodas aspektā dzejnieks ir pārliecināts, ka latviešu valodu varētu veiksmīgāk organizēt un pārradīt, lai tajā varētu vislabāk izteikt augstas domas, nekā citas lielas valodas, kur šo reformēšanu veikt būtu grūtāk, jo “viņas par lielu, viņu runātāju masas par lielu, lūstu kopsaprasme lielajā masā” utt. Diemžēl līdzīgas konsekvences Rainis neizkristalizē par citām dzīves jomām un parādībām…

Savu lugu konfliktus Rainis bieži vien saista ar situācijām, kur lokālā vidē ielauzies ārējs spēks, svešinieki, tādējādi apdraudot mazās pasaulītes dzīves ritmu, kārtību, paražas un pat pašas šīs mikrovides pastāvēšanu (“Uguns un nakts”; “Zelta zirgs”; “Indulis un Ārija”; “Krauklītis”; “Daugava”). Visos gadījumos Rainis solidarizējas ar mazās pasaulītes — vienalga, sētas, novada vai valsts — aizstāvētājiem, vēl vairāk — Raiņa lugu patoss šais gadījumos saistīts ar itin kā lokālo, it kā arhajisko vērtību cildinājumu iepretim stiprākām varām, globālākiem spēkiem.

Nosacīti lokālo — vietējo — vērtību aizsardzības vēlme spilgti demonstrēta, piemēram, drāmā “Pūt, vējiņi!”, taču arī te izlaušanās uz plašumu — uz Aizdaugavu, uz jūras balto augstumu. Provinciālisms Rainim ir tomēr pretdabisks.

Lokālais un globālais ne tikai konfrontē Raiņa daiļradē, bet arī mijiedarbojas. Pretstati — lielais un mazais, tālais un tuvais, plašais un šaurais — atklāti ne tik daudz klajā antagonismā, bet gan kā svarīgās, auglīgās mijattiecībās esoši elementi. Rainis grib noraidīt bezalternatīvās strupceļa pozīcijas kā dzīvē, tā mākslā. Arī šai ziņā Rainis atklājas visā savā sintēzes mākslinieka specifikā.

Dienasgrāmatas ierakstā (1912) lasām: “(..) visur esmu svešs un tāļš, kad esmu tuvumā. Jāiet vēl lielākā tālumā tagad, kad vēl nemāku būt tuvs tuvumā.” (..) “Jāizsmeļ pirms pilnīgi sevi pašu, lai tad varētu vērst sevi par tādu, kāds vajadzīgs apkārtnei.”

Bažas tomēr paliek: “Vai es neaiziešu vēl tālāk no viņa, vai varēšu vairs atpakaļ pie viņiem? Un vai tiešām viņiem līdz vairāk tuvs un ne tāļš? I. [Iniņa (Aspazija) — E.L.] grib mani izmācīt par tuvu. Man bail.”

Mazais, mazās lietas un parādības nav pašas par sevi vien, nav fatāli mazas vien. Katru mazo, lokālo Rainis apzinājies kā lielāka veseluma sastāvdaļu. Šīs vai nu ģenētiskās, vai sadarbības saiknes dod mazajam lielumu — izaugsmes iespēju, attīstības perspektīvu. Tā ir kosmiskā sadraudzība, uz ko tiecas Raiņa domas. Analizējot Raiņa ideju pasauli valstiskā aspektā, — blakus republikāniskajam patosam, tautvaldības sistēmas atzīšanai svarīgu vietu ieņem federatīvisma idejas. Rainis visu laiku savā jaunradē un domu piezīmēs modelē plašākas sabiedriskās (valstiskās) struktūras: konfederācijas, federatīvās valstis, valstu savienības u.tml., gan konsekventi uzsverot brīvprātības principu, tautu brīvu gribu un paritāti. Visādi, tikai ne izolētība, ne savrupa atšķirtība, ne separatīvisms. Arī šai ziņā Rainis no mazākām vienībām veido lielāka mēroga, komplicētākas struktūras — no atsevišķiem suverēniem tautu un valstu “ķieģelīšiem” — pasaules lielo ēku, cilvēci.

“Indulis un Ārija” (Indulis — Mintautam): “Laiks vizot ved mūs visu tautu valstī, / Kas balto jūru slēdz kā rotaļā, / Un visām tautām brāļu roku sniedz.”

“Pūt, vējiņi!” (no “Prologa”): “Kur pats top skaists un smalks ved lēnā varā / Uz jaunu būtni tautu cilvēcībā.”

“Daugava” (“Baskājiešu karodznieks”): “Topi, audzi brīvā Latve, / Brīvu tautu kopībā.”

“Spēlēju, dancoju”: Tots, uzrunājot Leldi — Latvi, saka: “Triju sauļu audzēs augsi! / Galvā būs tev saules vaiņags, / Karaļmāsu vidū krēslis!”

Rainis Lielais; pirmais jaunais Cilvēks; Latvijas, Krievijas un sociālisma glābējs; pirmais Eiropas valdnieks,— par ko Rainis vismaz zemapzinīgi vēlējies kļūt, kā jau tas nojaušams, sirdzis arī ar lieluma māniju. Viņam trūkst mēra sajūtas gan pašvērtējumos, gan grandiozajos mērķos mākslā un politikā. To zināmā mērā atzinis arī pats dzejnieks. Piemēram, par savu jaunrades procesu runājot, Rainis atzīst: “(..) Nav mēra ieturēšanas. Bet ar mani tas tā ir arī dzej[iskajā] jaunradē. Man ir lērums plānu, bet daudzo detaļu dēļ nespēju tikt galā. Vispār es vienmēr gribu par daudz sabāzt kopā, un tad kļūst pārāk raibs, pieblīvēts, nesaprotams. (..)”

Raiņa sociālistiski mazinieciskā, sociāldemokrātiskā ideoloģija ir tikpat internacionāli globalizēta, cik šķiriski ierobežota. Rainis ir viens no tiem pamatšķiras kareivjiem, kurš ir gatavs nojaukt visus šķēršļus un robežas, kas šķir cilvēku no cilvēka, kas traucē visas pasaules proletāriešu kosmopolītisko satiksmi: līdzīgi kā Leona Paegles lozungdzejā (“Šauro dzimteni mums plašu plest, / robežstabus nost un jūrā mest!”).

Ar bērnišķīgā kreisuma slimību Rainis slimo smagā formā — ilgi un grūti. Pārlieku viennozīmība valda, piemēram, tendenciozajā joku lugā “Pusideālists”, kur etnogrāfiskas izolētības un tautiska dzīvesveida izpausmes rādītas kariķēti hiperbolizētā veidā. Šķiet, ka tomēr līdztekus konstruktīvai kritikai un pelnītiem atmaskojumiem cieš arī bez vainas vainīgie — tautiskās idejas, nacionālās vērtības jebkādās izpausmēs. Par banalitātēm Raiņa lugas tekstā un idejiskajā virzībā liecina kaut vai Raiņa drošu roku veidotās atskaņas: senči / plenči!

Līdzīgas ieceres saistītas ar komēdiju par malēniešiem (“Malēnieši”), kura tiek iecerēta, plānota, kurai veikti priekšdarbi, izdarītas piezīmes un uzmetumi, bet kura paliek neuzrakstīta. (“Maliene — Vidiene, Serdiene, Prātiene. Mazs miestiņš, kā Latvija maza tautiņa. (..) Nogrimst sīkumos: maza tautiņa, mazas idejiņas, krāmu tirgi (..)” utt.)

Arī dienasgrāmatas piezīmēs Rainis pažēlojas par Latvijas zemes šaurību un latviešu gara provinciālismu: “Zeme pie mums nau līdzens klajums, kā stepe, tuksneši, kuri dod savu plašumu un domu un jūtu lielumu. Mūsu zeme ir pakalnaina, un mēs dzīvojam kā bļodā, pār kuras malām nevar redzēt pāri!” (..) “Katrs novads ir sava bļoda, tādēļ mūsu nesaticība un nespēja plaši sabiedroties!”

Konservatīvisma nīdējs un progresists Rainis iespējams tikai mākslas ceļa beigu posmā un dzīves fināla stadijā pārliecinās par konservatīvo elementu nepieciešamību un stabilizējošo nozīmi cilvēkattiecību haosā, cilvēces burzmā. Tas apdraudējums, ko Rainis pieminējis lugas “Pūt, vējiņi!” Prologā, var izrādīties, ka neviļus un negribot apdraudējis arī Raiņa mākslā iemītošo vērtību pozīcijas un arī paša cilvēcisko laimi: “Tas jaunās zemes spēks, kas ceļas augšā / Un visu pasauli iet apkārt gāzt, / Bet līdzi sagāž to, pēc kā tā dzinās, / To smalko skaistumu un savu laimi.”

Pakļauts pats savas mūžīgās mainības teorijas ietekmei, Rainis dramatiski izjūt visu lietu un parādību nepastāvīgo statusu, visa pārejošo iedabu, panākumu nestabilitāti. Neapskaužams liktenis: Rainis atkal un atkal spiests stāvēt pie dzīves laicīgo ieguvumu drupām.

Tas ir Raiņa dialektiskās pasaulsizjūtas un globalizētās domāšanas spožums un posts. Raiņa māksla spilgti apliecina savulaik Nilsa Bora teikto, ka “liela patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir liela Patiesība”.