Atbildot tik par saviem paša vārdiem un darbiem

Jaunas rindas Raiņa biogrāfijā

Latvijas Valsts vēstures arhīvā kopā ar daudziem citiem interesantiem dokumentiem glabājas arī īsa telegramma franču valodā, ko savulaik no Šveices uz Parīzi sūtījis Rainis. Diplomāta Oļģerta Grosvalda glītajā rokrakstā veidlapas kreisajā stūrī atzīmēts, ka sūtījums saņemts 1919. gada 25. novembrī un saturs šifrētā telegrammā tūdaļ paziņots Latvijas valdībai.

Kāpēc tāda steiga un slepenība?

Par to liecina Raiņa Kopoto rakstu 23. sējumā publicētais dzejnieka vēstules uzmetums — atbilde O.Grosvaldam, papildinot telegrammā ziņoto. Tātad tulkojumā: “Man nav privātsekretāra, kas varētu runāt un rīkoties manā vārdā (..).” Vēstulē Rainis pauž savu satraukumu: “Laikam gan būs kas izdarīts vai izrunāts manā vārdā kas tāds, par ko valdībai cēlušās bažas. Tādēļ es vēlreiz še rakstiski protestēju, kategoriski izsakot, ka es atbildu tik par sava paša vārdiem un darbiem (..). Es gaidīšu drīzākā laikā paskaidrojumu (..).”

Tajā brīdī O.Grosvalds gan vairāk nekā nezināja kā vien valdības pieprasīto — “Vai K.Ozoliņ (kgs vai kundze) ir bijis kādreiz Raiņa privātsekretārs?”

Kārlis Ozoliņš... Vecās Rīgas adresu grāmatās un telefona abonentu sarakstos minēts krietni daudz Kārļu Ozoliņu. Valsts ierēdnis, žurnālists, skolotājs, rūpnieks, mērnieks. Kāds Kārlis Ozoliņš, laikam tas pats, kas strādājis “Sociāldemokrāta” redakcijā, bijis arī Saeimas deputāta kandidāts... Taču gan O.Grosvalda sarakstē, gan Kopoto rakstu sējumā un pat erudītu literatūras pētnieku publikācijās minētais saukts visai dīvaini — kā Austras Ozoliņas–Krauzes brālis. Vienīgi kā brālis — bez amata, bez dzīves datiem vai citām pazīmēm, it kā tikai savas tuvinieces ēna.

Ārzemēs studējušais un kara laikā Šveicē iestrēgušais Kārlis Ozoliņš nebija nekāds tukšinieks — viņa vecākiem Rīgā tagadējā Lāčplēša ielā piederēja dižs īres nams. Taču palīdzēt dēlam atgriezties Latvijā viņi nespēja, jo toreiz naudu uz Šveici nosūtīt nevarēja. Palīdzīgu roku savam paziņam nu mēģināja sniegt rosīgais emigrants, vēlākais Latvijas diplomātiskā dienesta darbinieks Kārlis Varkalis. Viņš bija dedzīgs Raiņa cienītājs, nesavtīgi viņam palīdzēja, vēlāk arī saglabāja vērtīgas dzejnieka vēstules.

Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrodama K.Varkaļa un O.Grosvalda sarakste — ducis gan īsāku, gan krietni garu vēstuļu, kas rakstītas 1919. gada augustā un septembrī. Pusē no tām stāstīts par Raini, par viņa vēlmi atgriezties Latvijā un vienlaikus arī par dzejnieka šaubām, neizlēmību, kavēšanos. Tāpat arī par Kārli Ozoliņu. Toreiz K.Varkalis nenojauta, ka nāksies šajā cilvēkā vilties un vēlāk nožēlot savu izvēli...

Daži īsi, bet raksturīgi fragmenti no līdz šim nepublicētām K.Varkaļa vēstulēm O.Grosvaldam 1919. gada rudenī.

8. augustā. “Rainis un Aspazija arī gudro drīzumā laisties ceļā. Bet, tā kā viņi žēlojas par savu veselību, tad nebūtu ieteicami viņus vienus laist ceļā. Pie tam Rainim ir daudz manuskriptu un daudz iesāktu un nepabeigtu darbu. (..) Nekas no tiem nedrīkstētu iet pazušanā.”

22. augustā. “(..) Septembera vidū brauks laba tiesa tautiešu uz dzimteni. (..) Rainis arī ap to laiku brauks prom. (..) Vakar Rainim aizrakstīju un prasīju viņam, vaj viņš būtu mierā, ja tūliņ pie viņa nobrauktu tautietis Ozoliņš un sāktu palīdzēt viņam mantu iepakošanu un t.t. Un Ozoliņš arī varētu būt par īsto pavadoni pa visu ceļošanas laiku, jo Ozoliņš ir vienīgais latvietis, kam nav nekādas personīgas lietas jālikvidē, tā tad gluži brīvs. (..) Un ja braucam visi kopā, tad i mēs citi pieliksim visus pūliņus, lai Raiņa ceļošana nebūtu par daudz grūta. Es rēķinu, ka Rainim vajadzēs mazākais 2000 franku priekš ceļošanas. Bet, tā kā Ozoliņam naudas nav, tad Rainim būtu jāmaksā arī visi izdevumi priekš Ozoliņa. (..) Ieskaitot viņu pavadoni, jārēķinās uz 3000 fr., lai godīgi varētu nokļūt Latvijā.”

5. septembrī. “No Raiņa vēl ne–esmu saņēmis atbildi. Reiz viņš man rakstīja, ka agrāk par septembera beigām viņš laikam nevarēšot braukt. Ar to tā lieta paliek komplicētāka, jo Ozoliņš, kuru biju nodomājis Rainim sūtīt par pavadoni, arī paliek kā gaisā karājoties. Rainis atbildēja, ka viņš vēl nezinot, vaj būšot Ozoliņš vajadzīgs jeb ne. Reiz atkal sacīja, ka labi būtu, bet lai tomēr Ozoliņš vēl pie viņa nebraucot, viņš iepakošoties pats. (..) Un kad būšot vajadzīgs, tad man rakstīšot. (.. ) Bet Jūs daudz neraizējaties par Raini, es šā kā tā to lietu nokārtošu. (..) Mēs jau varētu palikt ij ilgāk, gaidīt uz Raini, bet tās pašas sasodītās naudas pēc nevar: jo ilgāk dzīvo, jo mazāk viņas paliek. Var iznākt, ka iztērē visu ceļa naudu. Un ko tad darīt.”

12. septembrī. “Es domāju palikt Šveicē vēl kādu nedēļu jeb vairāk, jo ceru, ka iznāks reizē braukšana ar Raini, ja viņš pagūs sapekelēties līdz septembera beigām. (..) Es šodien pat nosūtīju pie Raiņa Ozoliņa kgu, lai tuvāk izzinātu, kā stāv ar Raini un Aspaziju, cik tāļu jau viņi ir tikuši ar pakāšanos un t.t.”

14. septembrī. “Jūs man savā laikā rakstījāt, lai es organizējot Raiņa mājās braukšanu, jo mums, Šveicē dzivojošiem, tas vislabāki esot izdarams. (..) Es tagad nosūtu kā pavadoni Rainim un Aspazijai Ozoliņa kgu. (..) Pavadonim izdevumi (ceļš uz Luganu un tur dzīvošana apmēram 10 dienas) ir jāatlīdzina. Šos izdevumus es rēķinu apmēram uz 300 fr. (..) Es tagad rīkojos tai pārliecībā, ka mūsu Sūtniecība Parīzē, labāk sakot, Latvijas valdība, šos izdevumus ņems uz sevi un man tūliņ telegrafiski atsūtīs šos 300 fr., kurus es tagad izlieku no savas ceļa naudas, jo Ozoliņš uz manu lūgumu nobrauc 15/IX uz Luganu. (..) Kas attiecas uz no Jums Rainim sūtītiem jeb vēl sūtamiem 3000 frankiem, tad man jāsaka, ka, pazīstot Raini, es atrodu par pavisam neiespējamu viņu apgrūtināt ar visādiem sīkiem naudas rēķiniem, prasot no viņa ievest manus iepriekšējos izdevumus viņa ceļa izdevumu budžetā. Es to nekādi nevaru izdarīt.”

19. septembrī. “Nupat saņēmu kartiņu no Ozoliņa, kurā man saka, ka Rainim laikam naudas esot ļoti maz, jo viņš, Ozoliņš, pērkot visu nepieciešamo priekš iepakošanas ar to naudu, ko es viņam iedevu, uz Luganu braucot. Pagaidām es iedevu Ozoliņam 200 fr., Ozoliņš prasa, lai tūliņ vēl izsūtot 100 fr.”

26. septembrī. “Ozoliņš raksta, ka līdz rītdienai varbūt tikšot galā ar iepakošanu. Iepakošana ietu ātrāk, bet ir vajadzīgs uzrakstīt visas mantas, kas tiek sūtītas. Un tas, saprotams, aizņem daudz laika. Rainis esot ļoti uztraukts un nervozs. Bet tomēr esot priecīgs, ka drīzumā varēšot doties uz dzimteni. (..) Vienmēr esmu domājis, vaj ir labi, ka Raini un Aspaziju aicina uz Latviju jau tagad. Rainim par to ne–esmu rakstījis, lai viņu neapbēdinātu. Uz Raini katris vārds, katra rindiņa dara lielu iespaidu. (..) Rainis saprot Latvijas brīvību tā, ka mums pašiem viņa jāizkaro: visiem jābūt Latvijā. (..) Mēs, ikdienišķīgie mirstīgie, tā varam runāt, t.i., visiem jāliek galviņa uz ežas, tēvzemi aizstāvot. Rainim vēl daudzi gadi jādzīvo Latvijas labā. (..) Reiz biju nodomājis Rainim rakstīt un teikt: Tev vēl, Raini, jāpaliek pagaidām teit. Bet pārliku un nerakstīju nekā, lai Rainis izšķir pats šo jautājumu, varbūt slikti darīju nerakstīdams. (..)”

Tas — no K.Varkaļa rakstītā.

Sagadījās tā, ka dzejnieki patiešām vēl palika Šveicē un dzimtenē pārradās pēc vairākiem mēnešiem — tikai 1920. gada pavasarī. K.Varkalis un citi latvieši, kā jau bija paredzējuši un gatavojušies, jau tūliņ devās ceļā. Arī K.Ozoliņš, nepaļaudamies ne uz K.Varkali, ne Raini, acīmredzot kaut kā bija nokārtojis savas naudas lietas un vēl pa ceļam, 1919. gada 21. oktobrī, no Rēveles (t.i., Tallinas) sūtīja Rainim vēstuli, apgalvodams, ka “tagad ir tikai vienas rūpes un vienas domas — braukt un sist visus ienaidniekus”. (RTMM Nr. 29510)

Pēc nedēļas gan kareivīgais noskaņojums bija bez pēdām zudis ... Par to nepārprotami liecina LVVA 1313. fondā saglabājusies K.Ozoliņa nelielā vēstulīte ārlietu ministram Z.A.Meierovicam. Atsaukdamies uz māsu, kura esot viņam vietu ministrijā aizrunājusi, nupat dzimtenē atgriezušais emigrants rakstīja: “Lieta man ir steidzama tādēļ ka, ja Tu nevari manis lietot, tad man steigšus jāstājas kara dienestā.” (Abi bija vienas studentu korporācijas — Tālavijas — filistri, tāpēc tāds fimiliārs tonis.)

Tomēr pats interesantākais — vēstulīti parakstot, K.Ozoliņš sevi nodēvējis par Raiņa privātsekretāru. Un, kā secināms no tā, ko Rainim rakstījis Ārlietu ministrijas departamenta direktors Ludvigs Sēja (RTMM Nr. 114496), tad bija paspējis arī attiecīgu vizītkarti pasūtīt...

K.Ozoliņš bija ne pirmais un ne pēdējais, kas dažādos laikos un apstākļos vairāk vai mazāk pamatoti savā labā izmantojis Raiņa vārdu, dzejnieka atbalstu, palīdzību, uzticību (arī lētticību...). Taču nekautrīgas divkosības un melīguma ziņā nez vai kāds cits viņu būtu pārspējis!

Izglītoti, ārzemēs pabijuši, svešvalodas apguvuši cilvēki jaunās Latvijas valsts ārlietu dienestam bija visai noderīgi. Kārtējā vēstulē Rainim jaunais ārlietu darbonis, protams, neminēja, ka pats uzprasījies. Viņa izklāstā bijis gluži otrādi: “Tagad ir drusciņ citādi iznācis, nekā es domāju. Tikko ierados Rīgā, Meijerovics manis tūdaļ okupēja priekš sevim. Tagad esmu ārlietu ministrijā pol. dipl. departamenta vācu nodaļas vadītājs. Man ir liels bars apakšnieku un es viņiem tā galva...” (RTMM Nr. 120334)

Tomēr viegli iegūtais augsta valsts ierēdņa krēsls tūliņ pat bija sašķobījies. Pamanījis ministrijas saņemto Raiņa protestu, par ko minēts šī raksta sākumā, K.Ozoliņš jau 1. decembrī dzejniekam cita starpā apgalvoja: “Es nekad un nekur par Jūsu sekretaru neesmu te Rīgā uzdevies, vēl mazāk Jūsu vārdā ko runājis. Es jau būtu traks, tā kaut ko darīdams...” Pārpratums esot radies dažu Šveices latviešu intrigu pēc. Un šajā pašā dienā viņš, Ozoliņš, esot iesniedzis rakstisku atlūgumu, kaut gan darbs ministrijā paticis.

Un Rainis, kas vēl nesen tā bija satraucies par privātsekretāra iespējamību, nu visai lētticīgi uzņēma K.Ozoliņa apgalvojumu. Kaut ko dzejnieka vārdā izdarīt viņš patiešām nebija paspējis (to, Raini mierinot, savās vēstulēs apgalvoja gan O.Grosvalds, gan K.Varkalis). Lai nu kā O.Grosvalds Parīzē, bet K.Varkalis gan, ministrijā strādādams, labi zināja, ka viltvārdis no darba aizgājis nebija. Kaut kā šī “privātsekretāra lieta” bija noklususi.

No viegli iegūtā prestižā un labi atalgotā amata Ārlietu ministrijā Kārlim Ozoliņam nācās šķirties sakarā ar citu skandālu, kas vairs nebija palicis ministrijas sienās, bet nokļuvis atklātībā. Kā lasām paša K.Ozoliņa paskaidrojumā (LVVA 1313. f.), tas noticis kādā karstā 1920. gada pirmsjāņu dienā. Pie Rīgas dzelzceļa stacijas izejas, ļaužu drūzmā starp dāmām iespiests, K.Ozoliņš, pēc viņa domām, ne pie viena nevērsdamies, teicis, ka derētu kāds atspirdzinājums. Kāda kundze to sapratusi kā uzaicinājumu doties uz kafejnīcu un, apvainota juzdamās, vērsusies pie tuvumā esošā virsnieka — sava vīra. Izcēlusies asa vārdu pārmaiņa. Policijai nācies sastādīt protokolu. Uzzinājis, ka viņa sievas apvainotājs ir valsts ierēdnis, virsleitnants iekarsis un visādās variācijās atkārtojis, ka ierēdņi Latvijas valsti izputināšot. Katrs strīdnieks izrādījies lepns savā garā un, sava resora godu aizstāvot, pavisam aizmirsies konflikta cēlonis — dāmas apvainojums.

Par šo skandālu Rīgas pilsētas komandants ziņojis Ārlietu ministrijai, prasot K.Ozoliņu saukt pie atbildības. Vainīgais notikušo visai tēlaini aprakstījis. Tā, kā varbūt korporeļi, alus kausus tukšodami, atstāstītu savus piedzīvojumus. Taču ārlietu ministrs Z.A.Meierovics, kaut K.Ozoliņa kādreizējais studiju un vēl joprojām korporācijas biedrs, notikušo par joku nav uzskatījis. Un nu gan Kārlim Ozoliņam, vēl pat gadu ministrijā nenostrādājušam, nācies rakstīt atlūgumu. Par oficiālo iemeslu gan minēti ģimenes apstākļi.

Pēc tam bijušais ierēdnis bija kā zemē iegrimis. No dzīvesvietas izrakstījies, it kā reģistrējies citur, bet tajā namā nemaz tāda dzīvokļa nav bijis.

Pirms dažiem gadiem K.Ozoliņa turpmāko gaitu meklējumus nācās atjaunot. LVVA darbinieki sāka veidot grāmatu par visiem Latvijas diplomātijas dienestā kādreiz strādājušajiem darbiniekiem. Nopietnā biogrāfiskajā vārdnīcā nevarēja rakstīt kā savulaik avīzē: Austras Ozoliņas–Krauzes brālis, dzimis 1886. gadā, un viss. Bet esot bijis Raiņa privātsekretārs, tātad jāmeklē Rakstniecības muzejā! Privātsekretāra versija uzreiz atkrita, tomēr atradās kāds cits pavediens, sākumā gluži vai neticams. Kaut ko par Raini, Aspaziju un Ozoliņiem 1990. gadā Līvijai Volkovai ir stāstījusi Olga Kliģere. Atmiņu pierakstā (RTMM Nr. 435078) lasām:

“(..) Uz Kirhenšteina 50 gadu jubileju Rainis ar Aspaziju bija aicināti. Tas bija sestdienā. Tajā pašā laikā Ozoliņai–Krauzei bija lekcija par Raini, uz kuru bija paredzēts iet. Mēs visi trīs gājām un pa ceļam vajadzēja apsveikt Kirhenšteinu. Es saplūcu dārzā lielu puķu pušķi. Pirms pasniegšanas to paņēma Aspazija un deva kā savas audzētas puķes. (..) Galdi bija jau klāti. Mūs nosēdināja vienā galda galā. Iedzērām kopā pa glāzei vīna un tad gājām uz lekciju. Bet lekcija nenotika. Izrādījās, ka Ozoliņas–Krauzes brālis Cēsīs izdarījis pašnāvību. Tad braucām mājā un pie Kirhenšteina vairs negājām.”

Apbrīnojama bijusi O.Kliģeres atmiņa, atceroties pirms desmitiem gadu notikušo! 1922. gada laikrakstos patiešām minēts, ka A.Kirhenšteinam septembra beigās jubileja. Un Saeimas pirmsvēlēšanu sludinājumos paredzēta arī A.Ozoliņas–Krauzes lekcija par Raini.

Šī norāde deva iespēju arhīva darbiniekiem atrast Kārļa Ozoliņa nāves reģistrēšanas datumu: 1922. gada 22. septembri. Kas 34 gadus vecā vīrieša gaitās bija sarežģījies tā, ka nācies izšķirties par aiziešanu no dzīves, izdarīt pašnāvību? Un vai tā bija nejaušība, ka pēc daudziem gadiem, kara sākumā, tūliņ pēc vāciešu ienākšanas Rīgā, dzīvi pašnāvībā beidza arī Austra Ozoliņa–Krauze? Par abu gaitām, avantūrām un piedzīvojumiem ir vairāk jautājumu nekā atbilžu...

Taču viens nu ir skaidrs — Kārlis Ozoliņš nav vienīgi savas māsas ēna. Viņš dzimis 1886. gada 25. martā un izdarījis pašnāvību 1922. gada 22. septembrī.

Un nav bijis Raiņa privātsekretārs.

Dipl. philol. Velta Knospe  — “Latvijas Vēstnesim”