Raidot un uzņemot vārda enerģiju

Dzejas dienu Viesu vakarā, kas 12. septembrī notika Rakstnieku namā Kuršu ielā, dzeja skanēja gan latviski, gan ukraiņu, lietuviešu, igauņu un franču mēlē. Viesus priekšā stādīja viņu atdzejotāji. Ar jauno igauņu dzejnieku Haso Krullu iepazīstināja Guntars Godiņš: “Haso gan pats raksta, gan atdzejo no franču, angļu un spāņu valodas un interesējas ne vien par literatūru, bet arī citām mākslām. Kad kaut kas nav skaidrs, mani igauņu kolēģi parasti saka — pajautāsim Haso, viņš visu zina! Humanitārajā institūtā viņš lasa lekcijas par dažādu pasaules tautu mītiem.”

Haso dzejas balss ir ļoti daudzveidīga. Viņa filozofiski apcerīgo, drastisko un džeza ritmu iedvesmoto dzejoļu saturu palīdzēja uztvert Guntara Godiņa atdzejojumi. Taču vistiešāk klausītājus uzrunāja paša autora balss. Lietuviešu dzejniece Ērika Druņģīte par to sacīja tā: “Es saprotu latviešu, krievu, poļu un vēl dažu labu valodu, bet igauņu valodu dzirdēju pirmo reizi. Klausījos un aptvēru, ka lietas, par ko domājis un rakstījis Haso, ir tās pašas, kas interesē mani. Un es atkal pārliecinājos, cik bezgala jauka spēj būt dzeja. Tu ļaujies ritmam, noskaņai — un sajūti enerģiju, kas plūst no valodas, no dzejas vārda.”

Sarīkojuma vadītājs Jānis Rokpelnis Ēriku nosauca par latviešvalodīgu lietuviešu dzejnieci, kas pat dzejojot dažkārt latviski. Viņas atdzejojumā lietuvieši iepazinuši daudzu latviešu autoru darbus. Viņas čaklākie atdzejotāji savukārt ir Pēters Brūveris un Jānis Elsbergs, kaut gan abi atzīst, ka Ērikas trauslajā dzejas pasaulē viņi dažkārt jūtoties kā zilonis trauku veikalā.

Knuta Skujenieka dzejoļus savā tulkojumā lasīja ukraiņu dzejnieks Jurijs Zavgorodnijs, kas ilgu laiku dzīvojis Latvijā un jūtas cieši saaudzis ar mūsu zemi un kultūru. Pirms diviem gadiem tieši Lāčplēša dienā tautā tika laista viņa izveidotā latviešu dzejas antoloģija. Knuts Skujenieks savā atdzejojumā lasīja kolēģa dzejoļus un atgādina, ka pie savas pirmās dzejoļu grāmatas Jurijs ticis tikai 1993. gadā, kad Ukraina kļuva brīva. Arī viņa latviešu dzejas tulkojumi padomju laikos tikuši ignorēti, tāpēc antoloģija varēja iznākt tikai tagad.

Pats brīnumainākais šo dzejas svētku notikums ir Beļģijā izdotā latviešu dzejas antoloģija “Pļavās kailām kājām” — latviešu dzejoļi ar franču atdzejojumiem. Sūtījums ir vēl ceļā, bet pirmo grāmatu atvedusi līdzi dzejniece Roze Marija Fransuā, kas ir arī antoloģijas autore. Par to, kā tas viss sācies, stāstīja Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks: “Roze Marija uz mūsu Dzejas dienām pirmo reizi atbrauca pirms trim gadiem. Un uzreiz iemīlējās Latvijā. Toreiz Beļģijā tikko bija iznākusi austriešu dzejas antoloģija. Un viņa apņēmīgi teica — tādu vajag arī latviešu dzejai! Kad viešņa aizbrauca mājās, sākās intensīva sarakste. Saņēmām Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Viesturs Vecgrāvis ķērās pie dzejoļu atlases, tulkotāja Inta Geile-Sīpolniece gatavoja parindeņus. Un antoloģija ir tapusi! Latviešu dzeja Beļģijā — man liekas, tas ir kaut kas nebijis.”

Antoloģija iznākusi ar filoloģijas doktora Viestura Vecgrāvja priekšvārdu. Pārstāvēti vairāk nekā trīsdesmit autori, sākot ar Edvartu Virzu, Aleksandru Čaku, Veroniku Strēlerti, Ojāru Vācieti un beidzot ar jaunākās paaudzes dzejniekiem. Daudzi no viņiem bija arī zālē, un Roze Marija sarīkoja īstu dzejas teātri: viņa lasīja dzejoļus franciski un aicināja autorus atsaukties. Priekšnesums bija izteiksmīgs, un arī franču valodas nepratēji (laikam gan klātesošo dzejnieku vairākums) ļoti labi atpazina savus lolojumus.

Uz jautājumu, kā tad notikusi iemīlēšanās Latvijā, Roze Marija Fransuā atbildēja: “Vispirms iemīlēju latviešu valodu, pēc tam Latvijas dabu, ainavu. Par to visu es stāstu grāmatā “Kurzemes princis”, ko jūsu brīnišķīgā dzejniece un atdzejotāja Dagnija Dreika apņēmusies pārtulkot latviski. Kādā žanrā tā rakstīta? — Kritiķi saka, ka tas esot dzejnieces romāns. Es dzīvoju Ardenā, kādus divdesmit kilometrus no Ljēžas, un esmu Ljēžas universitātes profesore, vadu seminārus tulkošanā no vācu uz franču valodu. Piedaloties Sokrata programmā, mēs sadarbojamies ar Latvijas Universitāti, un es te ierodos kā vieslektore atdzejošanas specialitātē. Tā iznāk, ka man Latvijā ir vismaz trīs lomas: es te esmu dzejniece kopā ar latviešu dzejniekiem, profesore studentu priekšā un skolniece, kas cītīgi mācās latviešu valodu. Šodien ar publisko dzejas lasīšanu mazliet iemēģinājos aktrises lomā, bet 18.septembrī man Žurnālistu namā Vecrīgā paredzēts īsts dzejas teātris kopā ar mūziku. Pati es pārāk labi nedziedu un nevienu instrumentu nespēlēju. Mana mūzika ir valodas mūzika.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore