Lauki — tā nav tikai lauksaimniecība

16.septembrī Jelgavā tika atvērta grāmata “Lauki — Latvijas sirds”

Laikā, kad lielākā daļa no mūsu zemes saimnieku izaudzētā ir iegūlusi klētīs un pagrabos, tādus kā ražas svētkus svinēja arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU). Tiesa gan, ne apcirkņos, bet grāmatplauktos ir glabājams kopš šā gada sākuma briedētais un nu rudenīgi sārtu nokrāsu ieguvušais auglis — ideja, kas dzīva tapusi Baibas Rivžas vadībā veidotajā, Helēnas Grīnbergas un Voldemāra Strīķa sastādītajā un LLU izdotajā grāmatā “Lauki — Latvijas sirds”.

16. septembrī Latvijas lauki un lauksaimniecība sabiedrības uzmanības zenītā nonāca ne tikai tāpēc, ka šajā dienā zemnieku un lauksaimniecības speciālistu ceļi no tuvienes un tālienes satecēja Jelgavā, LLU, kur varēja dalīties domās ar Zemkopības ministrijas rīkotās noslēguma konferences “Mūsdienu Latvija un zemnieks — iespējas un izaicinājumi” dalībniekiem un, klausoties Eiropas Komisijas lauksaimniecības, lauku attīstības un zivsaimniecības komisāra Franca Fišlera uzrunā, nostiprināt pārliecību par savu vietu Eiropas Savienībā, bet arī tādēļ, ka notika minētās grāmatas atvēršanas svētki.

Par to, kādēļ un kā tapa šāda grāmata, pastāstīja projekta vadītāja Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente, LLU profesore Baiba Rivža:

“Kāpēc mēs gribējām uzrakstīt šo grāmatu? Pirmkārt, mēs vēlējāmies parādīt, ka lauki ir daudzveidīgi, ka laukos daudz kas notiek, ka par laukiem var runāt un lauku problēmas var iztirzāt gan zemnieks, gan zinātnieks, gan politiķis. Lauki ir ļoti nozīmīgi savā daudzveidībā — tā nav tikai lauksaimniecība. Mēs tiecāmies kliedēt mītu, ka Latvijas laukos nekas nenotiek.

Otrkārt, mēs gribējām, lai grāmata būtu latviska, lai tā raksturotu Latvijas dvēseli. Mums bija svarīgi, lai grāmata nebūtu tikai sausi zinātniska, bet lai tajā atspoguļotos arī cilvēka sāpe, pārdomas, lai būtu jūtama cilvēka attieksme. Tālab mēs nolēmām, ka grāmata jāveido divās daļās. Pirmajā daļā ietvertas intervijas ar zemniekiem, lauku uzņēmējiem, politiķiem un citiem cilvēkiem, kuru dzīve un darbs cieši savijies ar laukiem, bet otrajā daļā apkopoti zinātnieku pētījumi un viedokļi par dažādām ar lauksaimniecību saistītām tēmām.

Lielā mērā to, ka grāmata tapa, ietekmēja šī desmitgade. Tā ir izšķiroša — gadu tūkstošu mijas desmitgade, laikmetu grieži.

Laukos tik daudz kas noticis, bet apkopojošas, izvērstas analīzes par šīm norisēm nav bijis. Nav izzināti arī cilvēku viedokļi par tām. Gribējās, lai šis laiks tiktu dokumentēts. Grāmata ļauj šo laiku iemūžināt nākotnei. Tā ļauj skatīt, kādi mēs bijām, ko jutām un redzējām, kas mums patika, kas — ne. Tāpēc grāmatā atstājām dažādus viedokļus — baņķiera viedoklis taču atšķiras no lauku uzņēmēja viedokļa. Katram ir sava taisnība un savs vērtējums, un tie visi tika grāmatā saglabāti.

Man šķiet, ka grāmata ir aicinājums turpināt darbu par šo tēmu. Jauna grāmata varētu būt par lauku novadiem. Tā ir tēma, kas aicināt aicina, lai par to rakstītu. Izvēloties veidu, kā to darīt, vērā ņemama ir līdzšinējā pieredze. Uzskatu, ka šī pieeja — fiksēt cilvēka stāstījumu, līdz ar to iepazīstot personību, — ir ļoti jauka un interesanta. Man liekas, ka grāmatu var ar interesi lasīt no vāka līdz vākam.”

B. Rivža atzina, ka ideja veidot šādu grāmatu par laukiem radusies pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas izdoto “Millenium” grāmatu cikla iznākšanas. Šo grāmatu tapšanā tieši vai pastarpināti bijusi iesaistīta arī profesore, un tas viņu aicinājis, vilinājis un mudinājis veidot līdzīga žanra grāmatu par Latvijas laukiem. No idejas rašanās līdz grāmatas atvēršanas brīdim ir pagājis ļoti īss laiks: janvārī sāktais darbs nesis augļus jau septembrī.

LZA prezidents Jānis Stradiņš pastāstīja, ka sākumā bijusi iecere veidot grāmatu par Latvijas novadiem, bet vēlāk tā izvērtusies plašāk, un tapusi grāmata par Latvijas zemi un laukiem kā Latvijas sirdi. Tā stāsta par laukiem pārvērtību laikā un liecina par to, ka pašreiz ir ļoti dažāds skatījums uz laukiem — no pesimistiska līdz optimistiskam. J. Stradiņa redzējums ir optimistisks, un viņš uzskata, ka laukiem ir jāpārveidojas. Lauki visā pasaulē tiek uztverti kā būtisks cilvēka dzīves elements. Nevajadzētu varbūt tik daudz runāt par lauksaimniecisko ražošanu, bet gan par dzīvi laukos, par lauku saistību ar pilsētām — lai lauki būtu savā ziņā kā dabas un nācijas saglabāšanas zona, norādīja J. Stradiņš.

Grāmata raksturo Latvijas laukus no ļoti dažādām pozīcijām, jo tajā apkopoti agrārpolitiķu, zinātnieku un lauksaimnieku praktiķu viedokļi. Tajā var lasīt intervijas ar zemkopības ministru Ati Slakteri, Saeimas deputāti Annu Seili, Valsts zemes dienesta ģenerāldirektoru Gunti Grūbi, Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētāja vietnieku Vilni Edvīnu Bresi, augļkopības speciālisti Māru Skrīveli, akciju sabiedrības “Agrofirma Tērvete” priekšsēdētāju Modri Gobu, zemnieku saimniecības īpašnieku Stefanu Rāznu, LLU profesoru Pēteri Rivžu, Latvijas Televīzijas žurnālistu Jāni Dimantu un citiem.

Viedokļu daudzveidība ir grāmatas krāšņums, atzīst J. Stradiņš. Dzīvais skatījums rada neatkārtojamu dokumentālu fonu, uz kura izgaismojas Latvijas lauki gadu tūkstošu mijā un pirmā neatkarības gadu desmita nobeigumā.

Marika Līdaka, “LV” tautsaimniecības redaktore

Par Latvijas laukiem:

No grāmatas “Lauki — Latvijas sirds”

Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents:

Tātad — zeme, cilvēks, tauta ir saistīta ciešās kopsakarībās, un šī kopsakara raksturs un izpausmes laikmetu gaitā mainās. Latviešiem saistība ar zemi ir bijusi pavisam būtiska, jo līdz pat nesenam laikam, 20.gs. sākumam, latviešus vispār varētu dēvēt par zemnieku tautu, pirms pirmās tautas atmodas un inteliģences veidošanās — pat par zemnieku kārtu. Līdz ar to zemes un mežu, zemkopības un zemnieka vēsture, agrārvēsture lielā mērā ir pati Latvijas vēsture, ja uz šo vēsturi raugāmies no latviešu viedokļa.

“Skaista mana tēvu zeme ar visām atmatām, man pašam kungam būt, man pašam — arājam,” saka kāda tautas dziesma. “Kam šie kalni, kam šīs lejas, kam tie lielie rudzu lauki? Dievam kalni, Laimai lejas, arājam rudzulauki,” skan gan ne pārāk moderni, taču tradicionālo ētisko tautas attieksmi pret zemi pauž pietiekami pareizi.

Voldemārs Strīķis, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors:

Latvijā lauku attīstību aizkavēja rūpniecības sabrukums. Rūpniecība Rietumeiropas valstīs ir ienākumu avots, no kura tiek atbalstīti un subsidēti lauki. Saglabātā un attīstītā rūpniecība un ar to saistītās nozares Ventspilī, Valmierā un dažās citās pilsētās uzskatāmi parāda, pa kādu ceļu vajadzēja iet. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šajās pilsētās attīstās arī pakalpojumi, kas bieži vien ir labs pamats lauku problēmu risināšanai.

Pavisam savādāk notika Igaunijā un Lietuvā. Igaunijā tika saglabāta rūpniecība un tajā nodarbināto skaits. Kaut arī laukos Austrumu tirgus zaudēšanas dēļ sašaurinājās ražošana, cilvēki atrada nodarbošanos pakalpojumu sfērā, kas strauji attīstījās.

Baiba Rivža, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente:

Nav tiesa, ka tagad visur laukos vērojams apsīkums, pagrimums vai iznīkums. Viss ir kārtībā, ja ģimenē valda savstarpēja cieņa un uzticēšanās, ja cilvēkā ir iekšējā inteliģence — un lauciniekam tā nereti ir augstāka nekā pilsētniekam.

Lauku situācija, domāju, veidosies kā citur pasaulē. Procesi jau tagad ir līdzīgi. Eiropā, īpaši Skandināvijas valstīs, lauksaimniecībā nodarbināto skaits samazinās, darbs kļūst vairāk mehanizēts, tātad vieglāks. Zemnieks vairāk ir kā menedžeris, kam jādomā par to, kā saimniecību attīstīt, kur produkciju izdevīgāk pārdot. Spēcīgākie attīstīsies un noteikti veidosies arī citas jaunas nozares, pakalpojumu veidi, kur cilvēki laukos tiks nodarbināti.

Atis Slakteris, Latvijas zemkopības ministrs:

Tomēr uz pasauli vienmēr jāraugās vaļā acīm. Nenosodu nevienu no deviņdesmito gadu sākuma politiķiem, jo arī pats tolaik biju ar liberālākiem uzskatiem nekā šodien, — man šķita, ka daudz ko noregulē tirgus. Konkurence jāveicina, lai sekmētu modernu saimniecību attīstību, tomēr ar pārējo pasauli jākaro nežēlīgi. Mūsu ministrijas ierēdniecība to jau iemācījusies gan Pasaules, gan Eiropas tirdzniecības organizācijas ietvaros. Nav ko lolot naivas ilūzijas! Esmu cieši pārliecināts, ka starptautiski jāaizsargājas, kā vien protam, izmantojot arī kvotu ierobežojumus. Ja sadarboties, tad tā, lai pašiem būtu izdevīgi!

Uz mūsu atrašanos Eiropas Savienībā norāda objektīvi apstākļi — vēsturiski, ģeogrāfiski tā vajadzētu būt, jo atrodamies starp Austrumbloku. Paldies Dievam, arī Krievija mainās progresīvā virzienā, bet mēs esam ceļā uz Eiropu. Patiesībā mēs maināmies pozitīvā virzienā.

Stefans Rāzna, Bebrenes pagasta zemnieks, saimniecības “Teikas” īpašnieks:

Politiķi vienmēr runā tikai par ekonomisko pusi, nevis par to, ka zeme ir valsts pamats. Bet ne tikai zeme — lauki kopumā ir valsts pamats. Tagad samilzis jautājums par to, kam zeme un lauki piederēs. Ja tiks radīti apstākļi, lai latvietis turētos pie zemes un to nepārdotu ārzemniekiem, tad valsts patiesi būs stipra un neatkarīga. Lai tā patiešām notiktu, lauksaimniekiem par turēšanos pie savas zemes būtu jāmaksā — ar nodokļu atlaidi.

Aleksandrs Jemeļjanovs, Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas viceprezidents:

Labi zināms, cik neveiksmīgi beidzās šis privatizācijas process. Tika izvazāta tehnika, palika neapkopta zeme, tika izkauti dzīvnieki, kā rezultātā lauku iedzīvotāji nonāca neapskaužamā situācijā.

Apstākļi bija sarežģīti. Arvien skaidrāk izkristalizējās nepieciešamība apvienoties, veidojot vienu kopīgu agrāro zinātni apvienojošu organizāciju — Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmiju.

Modris Goba, a/s “Agrofirma Tērvete” valdes priekšsēdētājs:

Bet vieta jau tukša nestāv. Tiklīdz lauksaimnieciskā ražošana sašaurinājās, tūlīt klāt bija lauksaimniecības produktu importētājfirmas. Izputinot ekonomisko bāzi, Latvija, kas bija pārtikas eksportētājvalsts, kļuvusi par tās importētāju. Mēs likumā atradām punktus, kas atļāva saglabāt firmu, tās ekonomisko bāzi. Tas ir pats galvenais.

Inesis Feiferis, Hipotēku bankas valdes priekšsēdētājs:

Salīdzinot laiku pirms kara un pēdējos desmit gadus, vispirms jāsaka — tā vara, kas līdz šim ir bijusi, ir pārāk maz strādājusi, lai darītu labu lauku cilvēkiem. Spēlējoties ar tādiem vārdiem kā pāreja no administratīvās komandekonomikas uz tirgus saimniecību, ir zaudētas milzīgas iespējas, kuras bija un kuras varēja izmantot, ja rīcība būtu bijusi saprātīga, soli pa solim, ar lielu gribu, nevis tikai mēģinot salaupīt. Ja runā par tirgus ekonomiku, tad jāatzīst, ka tiem, kas šo ekonomiku ieviesa, patiesībā bija vājš priekšstats par to, kas tā īsti ir. Bet īsta tirgus ekonomika nav ekonomika, kas peld savā vaļā un kurā viss notiek, kā pagadās. Arī Centrāltirgū, tirgojoties ar tantiņu, eksistē zināmas likumsakarības, cenu līmeņi, kas tiek regulēti. Cits jautājums, kas tās regulē — bandīti, reketieri, lielie tirgotāji vai likumdevēji.

Anna Seile, Saeimas deputāte:

Cerība uz vienu visspēcīgu līderi — Latvijas lauksaimnieku glābēju — ir absurda un nereāla. Ne Godmanis, Zīgerists, ne Repše mums jaunus laikus nenesīs... Bet personības ir, kaut vai Lauksaimniecības Universitātes pasniedzēju vidū. Izveidot valstī lauksaimniekiem labvēlīgu politiku — tas ir kolektīvs darbs. Kārļa Ulmaņa diktatūras laiki ir pagātne.

Pauls Putniņš, dramaturgs:

Jā — latvietis savos senčos ne tikai zina, bet tieši jūt zemnieku. Zemnieka, zemes kopēja gēns latvietī — tā ir mūsu vēl neapjēgta milzu bagātība! Tikai un vienīgi zemnieks — dzīvā auga audzētājs — ir dzīvā, saudzējošā kontaktā ar dabu.