Vakar, 18.septembrī, valdes sēdes atklāšanā: Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes priekšsēdis Jānis Kukainis (augšējā attēlā pa kreisi); kultūras ministre Karina Pētersone, Ministru prezidents Andris Bērziņš (augšējā attēlā pa labi); PBLA valdes priekšsēža vietnieks Andrejs Ozoliņš (apakšējā attēlā pa kreisi); aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis (apakšējā attēlā pa labi 1. no labās) Foto: Arnis Blumbergs,“LV”

Pasaules brīvo latviešu apvienībā (PBLA) iekļaujas sešas ārzemju latviešu centrālās organizācijas: Amerikas latviešu apvienība, Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē, Rietumeiropas latviešu apvienība, Latviešu nacionālā apvienība Kanādā, Dienvidamerikas latviešu apvienība un Krievijas latviešu kongress. Katras zemes centrālā organizācija deleģē savus pārstāvjus PBLA 16 locekļu valdē, kas no sava vidus ievēlē priekšsēdi.

Apvienībā darbojas Izglītības padome, kas koordinē un veicina latviešu skolu un latviskās audzināšanas darbu un izglītības projektus, un Kultūras fonds, kas veicina latviešu kultūras saglabāšanu un jaunradi, kā arī latviskās izglītības pasākumus un piešķir balvas par sasniegumiem šajā darbā. Kopš 1991. gada Rīgā darbojas PBLA pārstāvniecība.

Patlaban viena no PBLA prioritātēm ir veicināt Latvijas iestāšanos NATO, gan palīdzot Latvijas Ārlietu ministrijai, gan latviešu mītnes zemēs aktīvi sekmējot sabiedrības un politiķu atbalstu Latvijai šajā ceļā. Šiem mērķiem atvēlēti vislielākie PBLA budžeta līdzekļi. Joprojām liela uzmanība tiek veltīta izglītības un demokrātijas attīstībai Latvijā. Īpašu atbalstu saņem Krievijas latvieši. PBLA piešķir līdzekļus viņu līdzdalībai 3 x 3 nometnēs Latvijā un latviešu kultūras centru izveidei Krievijā, un jau piekto gadu tiek apmaksāts skolotāju darbs Krievijas latviešu skolās.

Vakar, 18. septembrī, Konventa sētas Georga zālē tika atklāta PBLA valdes sēde. Svinīgo ceremoniju, kurā piedalījās visu ārzemju latviešu centrālo organizāciju delegāti un Latvijas sabiedrības pārstāvji, ar lūgšanu ievadīja Amerikas latviešu ev. luteriskās baznīcas mācītājs Aivars Pelds. PBLA valdes priekšsēdis Jānis Kukainis savā uzrunā atgādināja Pasaules brīvo latviešu apvienības darbības galvenos virzienus un raksturoja tuvākās un tālākās nākotnes mērķus un uzdevumus. (Uzrunas tekstu skat.11.lpp.) Novēlot Pasaules brīvo latviešu apvienības valdei raženu darbu, Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš, kultūras ministre Karina Pētersone un aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis augstu novērtēja PBLA aktivitātes latviešu mītnes zemēs visā pasaulē un sadarbību ar Latvijas valdību un sabiedrību. Ar savām zināšanām un pieredzi ārzemju latvieši bijuši un ir labākie padomdevēji daudzās politiskās, saimnieciskās un kultūras dzīves jomās. Par lielo atbalstu Latvijas institūtam pateicības vārdus teica tā vadītājs Ojārs Kalniņš: “Dzīvojot Amerikā, es vismaz divdesmit gadus cieši sadarbojos ar Pasaules brīvo latviešu apvienību, cenšoties darīt Latviju pazīstamu pasaulē. Tagad es patiesībā daru to pašu darbu, tikai darba vieta ir mainījusies. Mēs gatavojamies iestāties NATO un Eiropas Savienībā, un visi grib zināt, kāda tad tā Latvija ir, kāda būs viņu jaunā partnervalsts. Latvijas institūtā nākamgad paredzētas strukturālas pārmaiņas, lai pasaule saņemtu pilnīgāku informāciju par mūsu valsti.”

Ar “kukuļiem” apmainījās Latvijas okupācijas muzeja vadības pārstāvis Valters Nollendorfs un Kanādas latviešu nacionālās apvienības valdes priekšsēdis Imants Purvs. Visiem PBLA valdes locekļiem tika dāvināta Okupācijas muzeja grāmata, bet kanādieši muzeja attīstībai nodeva prāvu naudas ziedojumu. Tas arī lieti noderēs, jo Okupācijas muzejs, kas godam izturējis atestācijas pārbaudi, nākamgad atzīmēs savu desmito gadadienu. Par kopīgi darāmiem darbiem runāja Latvijas Valsts arhīva personu fondu un trimdas dokumentu daļas vadītājs Māris Brancis, kura pārziņā ir trimdas kultūrai veltītas izstādes un konferences sagatavošana.

Pēc tradīcijas īsas uzrunas teica visi iepriekšējie PBLA valdes priekšsēži. Visilgāk šai amatā bijis Gunārs Meierovics, kas pagājušajā gadā saņēma PBLA balvu. Tas ir augstākais Pasaules brīvo latviešu apvienības apbalvojums, kuru 1963. gadā nodibināja kā Tautas balvu izciliem zinātnes, nacionālpolitiskiem, sabiedriskiem un mākslas darbiniekiem un jaunatnes audzinātājiem, kas ar saviem darbiem un sasniegumiem palīdzējuši cittautiešiem izprast latviešu tautas brīvības centienus, ir cēluši godā latvieša vārdu un radījuši paliekamas mākslas vērtības.

Tā ik gadus tikusi pasniegta 18. novembrī, un to saņēmuši vēsturnieki Arnolds Spekke, Edgars Dunsdorfs un Ādolfs Šilde, filozofe Zenta Mauriņa, teologs Ludis Bērziņš, arhitekts Pauls Kundziņš, komponisti Helmers Pavasars un Tālivaldis Ķeniņš, pazīstami literāti, sabiedriskie darbinieki un brīvības cīnītāji. 1972. gadā Tautas balvu saņēma dzejnieks Andrejs Eglītis. Balva tikusi piešķirta arī Minsteres latviešu ģimnāzijai un pēc nāves — Gunāram Astram.

Plašu jautājumu loku gatavojas apspriest Izglītības padome, ko vada pedagoģijas doktore Līga Ruperte. Ar viņas vārdu nesaraujami saistītas 3 x 3 nometnes, kas tika iedibinātas Mičiganā 1981. gadā un kopš 1990. gada notiek arī Latvijā. Pašlaik ik vasaru darbojas astoņas nometnes: pa divām Latvijā, Amerikā un Anglijā un pa vienai — Austrālijā un Kanādā. Plašu darbību visos Latvijas novados izvērsis arī Līgas Rupertes vadītais Ģimenes atbalsta koordinācijas centrs. Izglītības padomes darba kārtībā patlaban ir tādi jautājumi kā materiālu vākšana antoloģijai “Trimdas pedagoģiskā doma” un Rīgas Skolu muzeja trimdas latviešu skolu vēstures nodaļai, pamatskolām paredzēto vēstures materiālu sagatavošanas projekts un informatīvā darba pilnveidošana.

Kas motivē ārzemju latviešus uzturēt savu sabiedrību un kā piesaistīt ārzemju latviešus organizētai sabiedrībai — šos un daudzus citus jautājumus paredzēts iztirzāt PBLA nākotnes darbības projektu apspriešanas gaitā. Kā atzīst tikšanās dalībnieki, šī ir arī lieliskā iespēja sastapt tautiešus no visām pasaules malām. Ilgi nebija redzējušies arī kādreizējie novadnieki Andrejs Eglītis un Jānus Mežaks. Viņiem ir daudz kopīgu atmiņu: “Abi esam ļaudonieši, vienas draudzes cilvēki, tikai baznīcas vairs nav.” Jānis Mežaks ir Rēzeknes skolotāju institūta absolvents, tikai par skolotāju Latvijā neesot iznācis pastrādāt. “Iesauca leģionā, pēc tam nokļuvu Kanādā. Strādāju dažādus darbus, turpināju mācīties, kļuvu par vēstures maģistru. Maizes darbs bija arhīvā. Par skolotāju strādāju latviešu skolās.” Vaicāts, vai starp viņa skolēniem nav bijusi arī Vaira Vīķe, sirmais pedagogs atbild, ka ir gan bijusi, tikai ne Kanādā, bet Marokā: “Ziemeļāfrikā tika organizētas tā sauktās korespondences skolas, jo pastāvīgu latviešu skolu nebija. Tad nu vienu gadu manā klasē mācījās arī mūsu tagadējā prezidente, bet viņa jau to droši vien vairs neatceras.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis Jānis Kukainis:

Godājamais Ministru prezidenta kungs! Cienījamā kultūras ministre! Godājamais aizsardzības ministr! Godājamie Saeimas deputāti, dāmas un kungi!

No apmēram 200 tūkstošiem ārzemēs dzīvojošo latviešu apmēram 160 tūkstoši dzīvo Rietumos un ap 40 tūkstošiem Krievijā. Pēc kara Rietumos izveidojās lieli latviešu centri, kuros bija labvēlīgi apstākļi latvietības uzturēšanai. Mēs dibinājām vietējās biedrības, draudzes un apvienības. Katrā mītnes zemē šīs organizācijas apvienojās zemju vai kontinentu apvienībās. Visām bija viens kopīgs nacionālpolitisks mērķis — Latvijas brīvības un neatkarības atjaunošana.

Rietumos dzīvo tie, kas pameta Latviju, bēgot no padomju karaspēka un komunistiskā režīma, un viņu pēcteči. Pirms kara bija un vēl šodien ir arī latvieši, kuri brauc uz Rietumiem meklēt labākus dzīves un darba apstākļus. Tādi kopš 1989. gada ASV vien ir skaitāmi tūkstošos — gan legāli, gan nelegāli iebraucēji. Uz Krieviju 18. gadsimteņa vidū izbrauca “veclatvieši”, meklējot iespēju saimniekot pašiem uz savas zemes. Tiem pievienojās padomju režīma izsūtītie tūkstoši — visiem nebija iespējas atgriezties Latvijā.

Bijušie PBLA vadītāji: Uldis Grava, Kārlis Ķuzulis un Gunārs Meierovics; Dzintra un Jānis Ātreni sarunā ar Jāni Priedkalnu; PBLA balvas laureāts Andrejs Eglītis un Kanādas latviešu nacionālās apvienības padomes loceklis Jānis Mežaks (augšējā attēlu rindā); Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš; aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, kultūras ministre Karina Pētersone; Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis Jānis Kukainis, valdes priekšsēža vietnieks Andrejs Ozoliņš un PBLA Izglītības padomes vadītāja Līga Ruperte (apakšējā attēlu rindā) Foto: Arnis Blumbergs, “LV’

Kad 1956. gadā tika dibināta PBLA (toreiz — Brīvās pasaules latviešu apvienība), tās darbības noteikumu pirmais pants noteica, ka “Brīvās pasaules latviešu apvienības galvenais mērķis ir Latvijas valsts neatkarības un latviešu tautas brīvības atgūšana”.

Pirmais PBLA priekšsēdis Dr. P.Lejiņš uzsvēra, ka “PBLA mērķos ietilpst iestāties brīvās pasaules latviešu vārdā svarīgos nacionāli politiskos jautājumos, kad un kur šāda vienota latviešu iestāšanās būtu vajadzīga un nepieciešama”. PBLA valdei bija jāpatur prātā organizācijas galvenais mērķis un jāizvairās no lokālu, mazāksvarīgu jautājumu pārņemšanas un kārtošanas, lai tā nepazaudētu galveno mērķi un nekļūtu par “papīra impēriju”. Savus pienākumus mēs esam veikuši godam.

1973. gadā Helsinku konferences laikā PBLA un PBA pārstāvji ar Uldi Gravu priekšgalā bija klāt, uzdodot 35 ārlietu ministriem nepatīkamus jautājumus par pašnoteikšanās tiesību atņemšanu baltiešiem. 1975. gadā 35 valstu galvas parakstīja Helsinku nolīgumu. Pirms parakstīšanas ASV prezidents Fords sasauca Austrumeiropas organizāciju pārstāvjus, ieskaitot PBLA priekšsēdi Uldi Gravu, lai Kabineta zālē paziņotu, ka Helsinku nolīguma parakstīšana nekādi neatceļ ASV nemainīgo politiku — neatzīt Baltijas valstu nelikumīgo iekļaušanu Padomju Savienībā.

Sekoja konferences Belgradā, Madridē un Vīnē, Visbijas dziesmu svētki, Kopenhāgenas tribunāls un Brīvības kuģa brauciens. Visos pasākumos Rietumu latviešu līdzdalību un atbalstu koordinēja PBLA.

Ar 1986. gadu sākās Latvijas valsts atjaunošana. Citēšu Egilu Levitu: “Latvijas valstiskā ideja saglabājās dzīva trimdā, kur atradās latviešu nācijas apmēram viena desmitā daļa. Trimdas politiskajai darbībai bija ievērojama nozīme šīs idejas atdzimšanai Latvijā 1989.—1990. gadā, bet pēc tam — atjaunotās Latvijas valsts orientēšanai uz demokrātisku valsts iekārtu rietumnieciski eiropeiskā kontekstā.”

PBLA bija aktīva līdzdalībniece Latvijas valsts atjaunošanā. Mēs veicinājām Latvijas ārpolitikas centienus, atbalstot Atmodas laika pārmaiņas un Tautas frontes centienus ārzemēs. 5. Saeimā bija ievēlēti 18 latvieši no Rietumiem.

Lai vēsturnieki vērtē mūsu devumu Latvijas neatkarības atjaunošanā un politiskajā attīstībā. Padomju Savienības sabrukums notika ātrāk, nekā varējām cerēt. Mēs nebijām pilnībā sagatavoti jaunajiem apstākļiem, un arī politiķi Latvijā nebija gatavi darbam valsts labā — trūka praktiskas pieredzes un politiska brieduma. Un politiskās kultūras trūkums vēl šodien turpina grauzt atjaunotās Latvijas valstisko ķermeni.

Kāda ir PBLA loma tagad? Vai turpināsim būt labdarības organizācija, kas finansiāli atbalsta atsevišķus projektus Latvijā? Šī loma zaudē savu nepieciešamību. Nesalīdzināmi lielāku finansiālu atbalstu dažādiem projektiem Latvijā sniedz citu zemju valdības, starptautiskās organizācijas un Eiropas Savienība. Ir daži izņēmuma projekti, ko PBLA varētu atbalstīt. Piemērs ir Brīvības pieminekļa atjaunošanas projekts.

Vai mēs būsim organizācija, kas cenšas ietekmēt Latvijas valdību?

No pieredzes neticu, ka PBLA spēj radikāli ietekmēt Latvijas valdību atsevišķos jautājumos. Lietderīgāk ir sadarboties ar Latvijas valdību atsevišķos jautājumos. Tikai kritizēt valdību, ka tā nedara kaut ko tā, kā PBLA to vēlas, nav lietderīgi. Kaut arī ir daudz lietu, par ko varētu kritizēt, — korupcija, tieslietu sistēmas problēmas, 8. Saeimas vēlēšanas. Tomēr mūsu uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību pastāvošām problēmām.

Turpināsim pēdējos gados darīto. Kopā ar citām Latvijas nevalstiskajām organizācijām turpināsim rīkot konferences par Latvijas attīstībai svarīgiem jautājumiem — demogrāfiju, tieslietu sistēmu, NATO. Jau pēc nedēļas būs konference, ko rīkojam sadarbībā ar Latvijas Transatlantisko organizāciju, — par sabiedrības integrāciju un vienotību Latvijas drošības jautājumos. Aktīvāk izmantosim neatkarīgo presi. Centīsimies iesaistīt mūsu mītņu zemju zinātniskos un finansiālos resursus korupcijas apkarošanā un tieslietu sistēmas uzlabošanā.

Viena no prioritātēm sadarbībā ar Latvijas valdību ir panākt finansiālu atbalstu tautiešiem ārzemēs. Līdz šim PBLA un citas latviešu organizācijas ir koncentrējušas savus līdzekļus, lai palīdzētu Latvijai atkopties no 50 gadu komunistu okupācijas sekām. Ir pienācis laiks domāt par latviešu sabiedrības attīstību ārzemēs — plānot to, ko mēs varam darīt un darīsim mūsu pašu labā. Neskatoties uz daļēju asimilāciju savās mītnes zemēs, latvieši tomēr grib, cik vien iespējams, saglabāt savu latvisko identitāti.

Latvijas pienākums ir:

• Palīdzēt, cik vien ilgi iespējams, uzturēt latviešu kopienas ārpus Latvijas — gan Rietumos, gan Austrumos, kā Latvijas valsts politisko, ekonomisko un kultūras balstu.

• Veicināt vispusīgu sadarbību ar tautiešiem ārzemēs, tādējādi stiprinot tautas vienotību visā pasaulē.

• Nodrošināt latviešu valodas un kultūras apguves iespējas visiem interesentiem ārpus Latvijas.

Svarīgākā prioritāte sadarbībā ar Latvijas valdību ir arī turpmāk veicināt Latvijas ārpolitisko mērķu sasniegšanu. Galvenie mērķi joprojām ir šādi:

1. Tirdzniecības veicināšana. Ideāli būtu, ja katrā mītnes zemē tiktu izveidots goda konsula tīkls, kas sekmētu tirdzniecības attīstību. Šo personu sameklēšanā ir jāpiedalās PBLA biedru organizācijām ar saviem kontaktiem. Īpaši svarīgi ir atrast piemērotus “vietējos”, nevis latviešu izcelsmes personas. Būtu vēlams izveidot informācijas tīklu, kurā ieinteresētas personas izplatītu informāciju par Latvijas ekonomiskajām iespējām, lai piesaistītu vietējo uzņēmēju uzmanību. Jāizveido ciešāki sakari ar Ojāra Kalniņa vadīto Latvijas institūtu.

2. Uzņemšana Eiropas Savienībā. Latvijas vēstnieks Amerikas Savienotajās Valstīs Aivis Ronis ir lūdzis, lai valdes sēdē pārspriežam PBLA iespējas ar savu prestižu nākt palīgā ES ideju popularizēšanā Latvijā.

3. Uzņemšana NATO. Trešais un svarīgākais un mana personīgā sirdslieta — Latvijas uzņemšana NATO. Latvija tiks aicināta iesaistīties aliansē š.g. novembrī.

BET — nedrīkstam pagurt, nedrīkstam atpūsties, jo nav garantēts:

• ka Latvijas iestāšanos apstiprinās bez jaunām prasībām;

• ka ASV Senāts iestāšanos ratificēs;

• ka visas pārējās 19 NATO dalībvalstis to ratificēs;

• ka mūsu ienaidnieks nemēģinās kaut kā visu to izjaukt.

Vēl daudz darāmu darbu, īpaši ASV. Turpināsim labo sadarbību ar ASV lietuviešu, igauņu un citu kandidātvalstu nevalstiskajām organizācijām:

• organizēsim vizītes pie izraudzītiem senatoriem un deputātiem;

• sekmēsim Latvijas pārstāvju vizītes un preses konferences ASV;

• aktīvi piedalīsimies Apvienotās baltiešu komitejas akcijās;

• cieši sadarbosimies ar PBLA algoto sabiedriskās domas ietekmēšanas firmu;

• turpināsim veidot jaunas baltiešu NATO atbalsta grupas un uzturēsim esošās;

• paplašināsim www.expand NATO.orgtīmekļa lapas informācijas darbu;

• atspēkosim dezinformāciju par Latviju un NATO paplašināšanu ASV presē;

• sadarbosimies ar Latvijas Transatlantisko organizāciju Latvijā, dažādos ar NATO paplašināšanos saistītos projektos.

Šī gada maijā ALA kongresā PBLA padomdevēja NATO paplašināšanās jautājumos Sallija Peintere atzinīgi izteicās par ASV latviešu sabiedrību. Pēc viņas vārdiem, no mūsu ietekmes varētu domāt, ka latviešu ASV varētu būt kāds miljons, nevis tikai 100 tūkstoši.

Tomēr viņa arī brīdināja, ka dalība NATO Latvijai bez jaunām prasībām nav garantēta. Mums būs krietni jāpiestrādā, lai ASV Senātā iegūtu 67 balsis ratifikācijai un arī oficiālu atbalstu no visām 19 pašreizējām dalībvalstīm. Viss process var ieilgt vēl divus gadus. Viņa uzsvēra, ka cīņa vēl nav uzvarēta un nedrīkst pagurt.

Noslēgumā vēlos pateikties Ārlietu ministrijai un Aizsardzības ministrijai par labo sadarbību.

Vēlot saules mūžu brīvajai Latvijas valstij, apņemamies darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu Latvijas nākotni nākamajām paaudzēm.

Dievs svētī Latviju!