Dr.h.c.philol. Ojārs Zanders — “Latvijas Vēstnesim”

Kopš Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā izveidota īpaša Šveices lasītava, te pieejami izdevumi, kas papildina jau zināmo par Šveices zinātnieku ieguldījumu pirmās Rīgas tehniskās augstskolas (1862.gadā dibinātā Rīgas Politehnikuma) darbībā līdz 19.gs. nogalei. Līdz šim par to rakstījuši tikai mūsu zinātnes vēsturnieki Jānis Stradiņš, Ilgars Grosvalds un Jānis Klētnieks.

Vispirms te ir vairāk nekā 600 lappušu biezā šveicieša Rūdolfa Mūmentālera (Mumenthaler) Cīrihē 1996.gadā izdotā grāmata “Im Paradies der Gelehrten. Schweizer Wissenschaftler im Zarenreich (1725—1917)”. Jāmin arī Latvijas–Šveices kultūras sakaru veidotāja Makša Šveicera (Schweizer) tepat Baltijā izdotās grāmatas “Estland, Lettland, Litauen. Schweizerisch Baltisches Lesebuch” (2001) un nesen izdotais krājums “Zwischen Riga und Lugano” (2002).

Kas tad mudināja dažu labu Helvēcijas dēlu doties uz attālo un vēl neiepazīto Rīgu? Protams, ne jau īslaicīga ziņkāre. Teiksim atklāti: tā bija vēlēšanās labi nopelnīt, ātrāk izvirzīties savā karjerā. Pašā Šveicē ne visiem Cīrihes politehnikuma absolventiem radās iespēja tūlīt izvērsties. Daudzi tā arī visu mūžu nostrādāja par skolotāju kādā Šveices kantonā. Rīgā bija cerība no augstskolas asistenta drīz vien kļūt par docentu, profesoru, pat katedras vadītāju, jo nesen izveidotajā Rīgas Politehnikumā sākumā kadru trūka. Pragmatiski bija arī pašu rīdzinieku apsvērumi: pirmā lieluma Eiropas zinātnes zvaigznes jaunā augstskola vēl apmaksāt nevarēja, bet krietnu algu iesācējiem maksāt, to gan. Sākumā (pēc 1862. gada) vēl pieņemama likās arī Rīgas toreizējā kultūrvide: vairāk vāciska nekā latviska vai krieviska. Šveiciešu pieplūdums bija galvenokārt pirmo Rīgas Politehnikuma rektoru laikā — E.Nauka (1862—1875), G.Kizericka (1875—1886), A.Līventāla (1886—1891) valdīšanas gados. Kad gadsimta nogalē Baltijas guberņās un līdz ar to Rīgā sākās brutāla rusifikācija, šveicieši sāka šaubīties, vai nokļuvuši īstajā paradīzē.

No prāvā Šveices pedagogu pulciņa, kas darbojies Rīgā 19.gs. otrajā pusē, visbiežāk pieminēti Engelberts Arnolds (1856—1911), Kārlis Vilhelms Riters (1847—1906) un Aleksandrs Beks (1847—1926).

E.Arnolds strādājis Rīgas Politehnikumā no 1880. līdz 1891.gadam, bijis viens no elektromašīnbūves pamatlicējiem ne tikai Baltijā. Bijis viens no Rīgas elektrotehniskās fabrikas, vēlākā “Uniona”, veidotājiem, savu nopelnu dēļ dēvēts par “elektrotehnikas firstu”. Darbojies arī laikraksta “Rigasche Industrie–Zeitung” redakcijā. Būvtehnikā izcila vieta bijusi Rīgas Politehnikuma profesoram Kārlim Vilhelmam Riteram, sevišķi viņa iestrādēm tiltu konstrukcijā. Varbūt vēl tagad, kad tik daudz strīdamies par Rīgas tiltiem, noderētu viņa padoms. Visilgāk Rīgā nostrādājis ģeodēzijas un ģeometrijas profesors A.Beks, kas konstruējis gan oriģinālas astronomiskas mērierīces un regulējis Rīgas pulksteņus, gan pievērsies ģeogrāfiskā platuma grādu noteikšanai. Savu doktora disertāciju par Mēness formu (Über die Gestalt des Mondes) viņš gan aizstāvējis Cīrihē (1877).

Pieminētie šveicieši nav, protams, vienīgie Šveices inteliģences pārstāvji Rīgā, jo 1874.gadā dibinātajā Rīgas Šveiciešu biedrībā (Schweizer Verein) ir apmēram 40 biedri, pieskaitot tuviniekus. Šveices cilmes ir vairāki vācu un franču valodas lektori. Nevar nepieminēt Henriju Besāru (Henri Bessard), kas ir docents, profesors, kādu laiku arī inženierzinību fakultātes dekāns (1866—1872). Viņš ir galvenais virsuzraugs, būvējot dzelzceļa tiltu pār Daugavu Rīgā, un darbu pārbaudes procesā viņš nelaimes gadījumā iet bojā 1872.gada decembrī.

Visvairāk arhīva materiālu saglabājies par Aleksandru Beku, piemēram, 1911.gadā rakstītā autobiogrāfija, paša un viņa sievas Marijas Bekas sarakste, tāpēc arī Šveices pētnieku interese pievērsta visvairāk tieši viņam. A.Beka ģimenes arhīvs šķiet interesants arī no kultūrvēstures viedokļa. Tas ir skats uz Rīgu un rīdziniekiem 19.gs. pēdējā ceturksnī. It kā vērtējums no malas, jo Beki nav Baltijas vācieši.

A.Beks dodas uz Rīgu 1873.gadā, sekodams sava drauga K.V.Ritera paraugam, kas jau tur strādā. Sākumā mulsina tas, ka Rīgā būs jālasa tāds ģeodēzijas kurss, ko pats pietiekami nepārzina. Jaunības uzņēmība tomēr pārvar visu. Jaunizceptajam profesoram ir tikai 26 gadi, un tāpēc gadās pat kuriozas situācijas. Pieklājības vizītē pie Baltijas ģenerālgubernatora Pjotra Bagrationa (1818—1876), kas ir arī Rīgas Politehnikuma kurators, augstais ierēdnis viņam tēvišķīgi pajautā, vai jauneklis jau esot arī iesvētīts.

A.Beks nav tikai zinātnieks. Viņš ir rosīgs Šveiciešu biedrības biedrs un veltī šai kopai arī paša sacerētu dzejoli. Viņš draudzējas ar Jegoru fon Zīversu (Sivers, 1823—1879), kas ir ne tikai lauksaimniecības zinātņu profesors Rīgas Politehnikumā, bet arī dzejnieks un vācu dzejdaru apcerētājs tālaika Krievijā (Deutsche Dichter in Rušland, Berlin, 1855). Tā kā A.Beks ir muzikāli apdāvināts, viņš iesaistās J.S.Baha biedrībā Rīgā, pats arī dzied garīgās mūzikas koncertos. Vasarās ciemodamies drauga fon Zīversa Raudas muižā, viņš iepazīst arī Vidzemes latviešu sadzīvi. Laikā, kad profesionālā fotogrāfija Rīgā sāk tikko attīstīties, A.Beks kļūst par aizrautīgu fotoamatieri. Viņa ģimenes arhīvā saglabājušies arī Rīgas un Jūrmalas skati. Vasaras brīvdienās A.Beks pēc iespējas bieži apmeklē Šveici. Te arī iepazīstas ar savu nākamo sievu Mariju Beku. Viņu ģimenes dzīvoklis ir Rīgā, Skolas ielā 25, bet vasaras bieži tiek aizvadītas Bulduros, Asaros vai vēl citur piepilsētā. Interesantas vietas var atrast viņu sarakstē. Kādā vēstulē draugam Fīdleram (1874) A.Beks ironizē, ka Šveices dziesmas Rīgā bieži vis negadoties dzirdēt. Krievu himna gan esot ļoti skaista, bet tās dziedāšanai esot jāsaņem oficiāla atļauja. Cik viņš zinot, tādu gan reti kāds meklējot. Rosīga vēstuļu rakstītāja un Rīgas sadzīves tēlotāja ir profesora kundze Marija Beka, kura ātri iejūtas pilsētas sabiedrībā. Samērojot ar Šveici, Rīga viņai šķiet liela pilsēta ar dinamisku celtniecību. Kādā 1879.gada vēstulē viņa īpaši apbrīno Rīgas koka arhitektūru, jūsmo par šo celtņu krāšņajiem interjeriem. Mūsdienās viņa droši vien būtu Pētera Blūma domubiedru pulciņā.

Beku ģimene jau izmantojusi Ķemeru dūņu vannas. Profesora kundze ir sajūsmā par pludmali, kāda tā tolaik ir posmā no Bulduriem līdz Asariem. Jaukajiem šveiciešiem ir, protams, kalni, bet jūras viņiem, kā zināms, nav.

Skaists un sakopts Beka kundzei šķiet pilsētas kanāls, kur ziemā var arī slidot. Viņa raksta par zirgu tramvaju Rīgā, par muzicēšanu Strēlnieku dārzā, par Rīgas cilvēku viesmīlību un Rīgas tirgu bagātību. “Ja nevaru dzīvot Šveicē, tad vismīļāk es apmestos Rīgā,” kādā vēstulē atzīst M.Beka. Ģimenē aug divi dēli: Oto un Emīls. Viss, kas vajadzīgs cienījama profesora ģimenes idillei. Bet...

Saulei priekšā sāk aizstumties pārkrievošanas mākoņi, kas skar, protams, ne tikai Rīgas latviešus. Nākotne rādās tāda, ka dēli būs jāsūta krievu skolās un pašam profesoram nāksies lasīt savas lekcijas krievu valodā. Beku ģimene stāvokli cenšas glābt, sūtot zēnus paralēli oficiālajai skolai arī vācu privātskolā, bet ilgu laiku šāda lāpīšanās nelīdz. Lai nezaudētu vācisko identitāti, Beku ģimene 1897.gadā pārceļas atkal uz Šveici, bet profesors pats sāk izmisīgu cīņu, lai vēl sasniegtu Rīgā tos 25 darba gadus, kas nodrošina pilnu valsts izdienas pensiju (2400 zelta rubļu gadā). Oficiāli no darba A.Beks tiek atbrīvots ar 1899.gada 1.janvāri. Tā ir izmocīta pensija vārda tiešā nozīmē. Seko depresija, garīgs pagurums.

Pēc atgriešanās dzimtenē profesors palīdz apstrādāt un komentēt Šveicē dzimušā Leonharda Eilera rokrakstus, ko šveicieši uz laiku saņem no Pēterburgas Zinātņu akadēmijas. Pirmā pasaules kara un sekojošo politisko juku dēļ šie rokraksti paliek Šveicē līdz pat Otrajam pasaules karam. Bet tad gan ar visu bardzību tiek atprasīti, jo L.Eilers esot juties vairāk krievs, nevis šveicietis. Nu gluži tāpat kā itāļu cilmes arhitekti Bartolomeo Frančesko Rastrelli (1700—1771) un Džakomo Kvarengi (1744—1817) dažkārt tikuši dēvēti par krieviem.

Aleksandrs Beks ar zinātni bija saistīts arī pēdējos gadu desmitus, ko viņš pavadīja dzimtenē, taču viņa mūža ražīgākie gadi piederēja Rīgai.