Par ievērības vērto koka Rīgu

1813. gadā sāka veidot jaunu nodedzināto priekšpilsētu apbūves plānu. Tika uzrakstīti arī priekšpilsētu apbūves noteikumi. Tā kā viss bija nodedzis, beidzot Rīgas ielas varēja iztaisnot un sadalīt kvartālos. Tad sākās priekšpilsētu apbūve, izmantojot namus paraugfasādēm: tā laika slavenākie arhitekti bija sazīmējuši tipveida projektus, kas noteica gan mājas izskatu, gan krāsu. Šīs tipveida apbūves spilgtākais piemērs šobrīd skatāms Maskavas ielā. Visa šīs ielas māju līnija veidojusies 19. gadsimtā. Dažas no tām ir ar izteiktu paraugfasādes raksturu, dažas vienkāršākas. Lielākā daļa ēku savu skaistumu zaudējušas, jo virsū uznagloti nepiemēroti šauri dēļi, nozudušas logu apmales. Šie Maskavas ielas nami ir aptuveni 200 gadus veci. Tagad šīs ēkas izskatās briesmīgi. Tā ir nelaime, ka līdz šim mums koka arhitektūras saglabāšanas jomā nav bijis konkrētas politikas. Pašreiz Rīgas kultūras pieminekļu inspekcija mēģina veidot šādu politiku.

Par to, kam Rīgā pieder koka nami, informācija nav apkopota. Mājas Maskavas forštatē piederējušas ebrejiem, vēlāk nacionalizētas un tagad atkal nonākušas privātā īpašumā. Ja privātīpašniekam pieder šāda māja, viņam ir pamatīgas problēmas. Koka ēkas valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā oficiāli nav iekļautas, kaut gan pēc būtības tādas ir. Līdz ar to īpašnieks nevar oficiāli iegūt īpašuma nodokļa atlaides, kas pienāktos pec likuma. Tāpat arī nevar pretendēt uz pabalstiem. Turklāt, ja īpašnieki to visu nesaņem, saimnieki izvēlas lētākos līdzekļus - pērkot par latu plastmasas dēlīšus nevis par septiņiem latiem koka dēļus. Nauda jau katram ir tik, cik ir, un attieksme pret šādām mājām arī katram ir citādāka. Lielākajai daļai māju Maskavas ielā ir bojāti apakšējie vainagi, kas jāmaina, un tas ir ļoti dārgs un darbietilpīgs process. Turklāt šo darbu veic ļoti reti amatnieki. Ja skatāmies no praktiskā viedokļa, tad neko citu nevar darīt, kā šīs ēkas nojaukt. Turpretī, ja mēs apzināmies, ko tās nozīmē pilsētas vēsturei, tad tās noteikti jāglābj.

Pašlaik Rīgas būvvalde sākusi izstrādāt pilsētas attīstības plānu un atzīst, ka, tikai daudz ko aizliedzot un neatļaujot, neko lielu panākt nevar. Labvēlīga vide koka ēku - pieminekļu - saglabāšanai veidotos tikai tad, ja pilsēta šo koka ēku rekonstrukcijām palīdzētu ar līdzfinansējumu.

Skandināvijā koka apbūve ir saglabājusies daudz labāk. Ir pat ēkas, kas būvētas 17. gadsimta otrajā pusē. Mēs esam pēdējā vieta ceļā uz Eiropu, aiz kuras koka apbūves pilsētas tikpat kā vairs nav. Lai saglabātu šīs vēstures liecinieces, koka ēkas pilsētai vai valstij vajadzētu arī atpirkt no saimniekiem, kuri tās nejaudā sakopt un atjaunot.

“MĀJAS VIESIS”