Par Džūkstes laivu meistaru

Tukuma rajona Džūkstes pagasta SIA “Gamme” īpašnieks Arnis Grīnbergs:

Septiņdesmitajos gados sāku piedalīties sacensībās ar motorlaivām, kuras, kā zināms, sastāv no divām galvenajām lietām: dzinēja un stiklplasta korpusa. Faktiski visu nācās darīt savām rokām - arī no stiklplasta līmēt laivas korpusu. Tā kā tehnoloģiju apguvu ātri vien. Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas kādu laiku strādāju pie drauga firmā, kas nodarbojās ar stiklplastu, līdz nolēmu, ka jāuzsāk pašam savs bizness. Pagājušajā gadā izveidoju SIA “Gamme”, un tagad veidoju ražotni kādreizējā cūku fermā. Visādi plāni pa galvu man grozījās jau krietni agrāk. Jutu, ka šajā biznesā man ir vieta. Kad pabraukā pa to pašu Poliju, katrā miestā var redzēt vismaz vienu nelielu ražotni, kas nodarbojas ar stiklplasta izstrādājumiem.

Mums, latviešiem pašiem, ir kādas piecas firmiņas, kas nodarbojas ar stiklplastu. Bet es no konkurences nebaidos, turklāt arī nekādu konveijera tipa lielražošanu, kas varētu apdraudēt tādu mazu uzņēmēju kā mani, šajā jomā principā nevar ieviest. Grozi, kā gribi, stiklplasta detaļu izgatavošana vienmēr ir bijis un paliks smalks roku darbs. Arī nekādi smalki darbgaldi nav nepieciešami. Vajadzīgas tikai divas galvenās pamatvielas - stikla audums un poliestera sveķi un galvenais instruments - rullītis. Tā kā iesākt strādāt var arī bez lieliem kapitālieguldījumiem.

Šobrīd regulārākos ienākumus gūstu no remontdarbiem. Re, kur stāv kuteris, ar kuru puiši no Rīgas kaut kam pamatīgam uztriekušies virsū. Visa apakša jāpārtaisa - darbs par 200 latiem. Pie manis brauc no visas Latvijas - bijuši klienti no Alūksnes, Ventspils. Cilvēki nežēlo laiku un naudu, mēro garu ceļu, lai Džūkstē iegādātos it kā visparastākās airu lāpstiņas, jo veikalos nopērkamie Eiropas izstrādājumi neapmierina. Eiropā jau neko daudz ar tiem airiem neairējas, brauc ar dzinējiem, bet pēc visām direktīvām, laivā airi tomēr vajadzīgi - gadījumā, ja dzinējs iziet no ierindas. Nu tad soms vai kāds cits rietumeiropietis ņem un tajā laivā arī kaut kādus airus ieliek, vairāk skata pēc. Bet latvietim vismaz pagaidām vajag vēl pa īstam airēt! Šim nolūkam izgatavoju izturīgas lāpstiņas ar speciālas formas palīdzību no stiklplasta un pārdodu par sešarpus latiem gabalā.

Man ir arī makšķernieku laivas forma, un top jau pirmais eksemplārs. Tā būs laiva, kurai priekšā var pielikt elektromotoru, aizmugurē - iekšdedzes dzinēju. Paredzēta trijiem cilvēkiem. Plakandibene, ļoti stabila. Latvijā tādu neesmu redzējis. Izgatavoju arī mazas laiviņas, vairāk pensionāriem domātas, kuras par simts latiem var nopirkt, piemēram, Rīgā, Vārnu ielas veikalā.

Pamazām briestu pusotrstāvīga kutera būvei, kāds veikalā nopērkams par 14 tūkstošiem latu. Es tādu varētu piedāvāt lētāk: ar izcilu Latvijas kokapstrādes meistaru darinātām mēbelēm, aprīkotu ar visiem nepieciešamajiem mērinstrumentiem un elektroiekārtām, ko var pasūtīt pēc kataloga.

Negribu specializēties uz kaut ko vienu. Lai bizness būtu daudzmaz drošs, piedāvājumu klāstam jābūt pietiekami plašam. Esmu gatavs visam: sākot no airu lāpstiņas līdz modernam kuterim.

Protams, biznesam būtu labāk, ja atrastos jūras malā vai vismaz Daugavas grīvā, tad varētu apkalpot, remontēt un uzglabāt arī lielas jahtas un kuterus, kurus parasti uz iekšzemi netransportē. Starp citu, man ir ziņas, ka ārzemnieki intensīvi meklē iespējas Latvijā remontēt un pa ziemu uzglabāt savus kuterus, kas viņiem ir finansiāli izdevīgāk nekā savā dzimtenē. Lūk, vēl viena iespēja Latvijas ļaudīm! Tas nav priekš manis - es tomēr dzīvoju un strādāju Džūkstē, kas patālu no jūras. Bet es gribu pierādīt, ka arī Džūkstē var sanākt labs, ar makšķerēšanu, zvejniecību un pat jūrā braukšanu saistīts bizness.

“Renault” - tas ir vēl viens piemērs iespējām, kuras mums piespēlē vienotais Eiropas tirgus. Izrādās, ka daļa populāro franču mokroautobusu “Renault” tiek uz Latviju atvesti gluži plikiņi, bet aprīkoti un sakomplektēti ar visu nepieciešamo tiek šeit. Tādējādi automobilis iznāk lētāks. Esmu saņēmis pasūtījumu 20 iekšējo paneļu komplektu izgatavošanai.

Liekas, ka vismaz es, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, būšu ieguvējs.

“LAUKU AVĪZE”