Par cukura nozari zemnieka izpratnē

Jelgavas rajona Sesavas pagasta zemnieku saimniecības “Ivulla” īpašnieks Uldis Caune:

Manā saimniecībā, kas atrodas Jelgavas, Dobeles un Bauskas rajona robežās, saimniekojam kopīgi ar Svitenes pagasta zemnieku saimniecības “Palejas” īpašnieku Ivaru Punku. Apstrādājam 1400 ha zemes, audzējam 400 ha cukurbiešu, ap 600 ha labības, 150 ha rapša. Mums ir 14 000 t liela cukurbiešu ražošanas kvota.

Zemkopības ministrija ir izdarījusi lielu darbu cukura nozares sakārtošanā. Cukura likuma grozījumi un to precizējumi ievieš kārtību audzētāju un pārstrādātāju starpā un stabilitāti nozarē. Galvenokārt stabilitāti rada cukurbiešu ražošanas kvotu ieviešana. Ko tā dod? Liekas, 1999. gadā valstī bija lieli cukura uzkrājumi, izveda ap 12 tūkst. t cukura. Toreiz nebija Cukura likuma. Ja ir lieli uzkrājumi, tas nozīmē: cukurfabrika neieņem naudu par saražoto preci un arī zemniekiem nav naudas, lai norēķinātos ar bankām. Veidojas neziņa, ko darīt turpmāk.

Tagad mēs katrs zinām, cik biešu jāsēj, jāizaudzē, un cik par to samaksās. Arī cukurfabrikām kvotas nāk tikai par labu, nav jucekļa, tām ir garantēts interesējošais tirgus, nerodas negaidīta cukura pārprodukcija.

Nelaime tā, ka divus gadus neesam kvotas izpildījuši. Nolīgto daudzumu gan nodevām, bet bietēm bija zems cukura saturs, līdz ar to fabrika neizpildīja cukura kvotu un zemniekiem bija par 8-10% jeb 2 Ls/t mazāki ieņēmumi. Salīdzinājumā ar Lietuvu, kura savas kvotas izpilda, vēl 10-15 tūkst. t cukura pēdējos trīs gadus eksportē un kuras audzētāji pret savu izaudzējamo apjomu izturas daudz nopietnāk, - mēs nevaram to pašu likt priekšā ES.

Tomēr uzskatu, ka mūsu likumdošana tagad sakārto zemnieku ražošanas lietas un vienlaikus palīdz cukurfabrikām. Tā sāk līdzināties, piemēram, Zviedrijas likumdošanai. Pēc vecā Cukura likuma bija tā - kas neizpildīja savu kvotu, tam šo daudzumu svītroja un pārdalīja par labu tam, kas spēj izaudzēt. Topošā Cukurbiešu audzētāju asociācija mums nāktu par labu tādā ziņā, ka tad audzētāju rokās būtu pašu reģistrs un labi pārskatāmi visi daudzumi. Ja būtu jāpārdala kvotas, to darītu asociācija. Protams, asociācijai jābūt kontrolējamai no zemnieku puses.

Eiropas valstīs līgumus ar cukurfabrikām slēdz asociācijas. Tā dara arī Lietuvā un Polijā. Tas nozīmē mazo audzētāju aizstāvību. Tagad ir tā - ar lielajiem audzētājiem fabrika rēķinās, ar mazajiem ir citāda runa. Bet, nodibinot asociāciju, mazajiem rastos iespējas veidot savas sadarbības formas. Lietuvā jau tā notiek. Piemēram, apvienojas 5-6 zemnieki, kuriem kopā ir liels biešu daudzums, un vienam no viņiem asociācija piedāvā slēgt līgumu. Piespiest nevienu nevar, veicināt darboties - var.

No patērētāju viedokļa raugoties, mums jau tagad jāzina, ka būs jāskaita katrs santīms, jo cukurs ES ir krietni vien dārgāks. ES ir noteikts, ka cukurbiešu cena nedrīkst būt zemāka par 28 Ls/t. Tātad fabrikai būs jāmaksā vairāk zemniekam.

“AGROPOLS”