Par Dziesmu svētku fenomenu

Madonas mūzikas skolas direktors Artis Kumsārs:

Pašlaik Latvijā valda dīvaina sistēma, kad patiesībā neviens nesaprot, kas par ko atbild. Ir tādi valsts kultūras inspektori, ir arī rajona kultūras darba organizatori un vēl pilsētas domes kultūras, izglītības un sporta darba organizatori. Trīs organizatori ir, bet patiesībā viņiem nav nekādu tiesību un resursu, lai kaut ko izdarītu. Viņi ir kā padomdevēji ar uzskaitīšanas un rakstīšanas tiesībām. Līdz ar to kori pamazām izput. Mēs gandrīz atgriežamies uz pirmā Dziesmu svētku līmeņa, kad no rajona piedalījās pieci kori. Tagad arī salasīsim tikai līdz desmit koriem. Padomju režīmā diriģentiem par darbu praktiski maksāja vai nu kolhozs, vai pilsēta, jo gribēja taču piesaistīt normālu diriģentu.

Tagad tā visa nav.

Reiz sarunājos ar zinātņu doktoru, dižo koklētāju un folkloristu Valdi Muktupāvelu. Nebiju viņu ilgi saticis, tādēļ vaicāju par jaunumiem Rīgā. Viņš saka: “O, tagad mums ir padome uztaisīta, tagad mēs kārtosim visas kultūras lietas. Deju kolektīvus, korus - visus nost no valsts budžeta! Tie ir padomju laika iestādījumi. Ja kāds grib dancot vai dziedāt, lai pats arī maksā. Lai samet pa latam diriģentam. Tā nav tautas māksla.” Un tad es jautāju - bet kā tad ar Dziesmu svētku tradīciju? Dižais zinātņu doktors atbild: “Jā, par to es nebiju padomājis.” Tur jau ir tā lieta. Var spriest, ka lauku koriem nav profesionālā līmeņa, var spriest, ka deju kolektīvs dejo tālu no etnogrāfiskām dejām un tās pilnas ar visādām ķēmībām. Bet tad ir jācīnās pret ķēmībām, nevis pret kolektīviem. Ja katrā pagastā ir vismaz viens kolektīvs, tad tur kādi sešpadsmit puiši vismaz divas naktis nedēļā ar sievām guļ skaidrā prātā, jo nāk no mēģinājuma, nevis dzeršanas. Kaut vai tikai tamdēļ vien tie deju kolektīvi ir vajadzīgi, lai vismaz normāli bērni dzimst ar neatkārušamies lūpām.

Likvidācija notika arī skolu sistēmā. Izglītības ministrs Piebalgs no obligātās vidusskolu programmas mūzikas mākslas apmācību izsvieda laukā. Taču lielākā daļa skolu direktoru nepakļāvās, neatlaida no darba mūzikas skolotājus, meklēja visādas iespējas, taisīja fakultatīvas stundas. Nē, tās neatjaunoja ne mans draugs, kādreizējais cīņu biedrs Tautas frontē Māris Grīnblats, ne tas, kas ar koka plinti lēkāja ap Brīvības pieminekli, lai nevajag iet armijā. Un nabaga Greiškalns vienīgais tagad tika paņemts ciet. Mēs sestajā martā uztaisījām Doma laukumā manifestāciju, kurā piedalījās Rīgas skolēnu kori, virsdiriģenti un citi mūzikas cilvēki. Skolēni prasīja - atdodiet mums Dziesmu svētkus! Jo skolēnu korus izmeta laukā no skolām. Mums pateica - ejiet uz skolēnu namiem! Bet tiem naudu koru uzturēšanai nedeva. 2001. gada janvārī Izglītības un zinātnes ministrija paziņoja, ka jau ar 31. martu jāpārtrauc dziedāšanas stundas. Bija paredzēts likvidēt visas fakultatīvās nodarbības, un tad Mūzikas balvas pasniegšanā Latvijas Nacionālajā operā mēs izcīnījām lielāko uzvaru. Visi mūziķi ņēma priekšā ministru Kārli Greiškalnu. Iedomājieties, valsts koris uznāk uz skatuves, bet kora direktors pasaka - Izglītības un zinātnes ministrija ar saviem rīkojumiem ir aizliegusi mums dziedāt, tādēļ, paklausot tās rīkojumam, valsts koris šodien nedziedās - uztaisa baigo pauzi. Protams, vēlāk dziedāja gan. Bet vislabāk runāja akadēmiķis Jānis Stradiņš. Viņš teica: “Starpbrīdī es ar savu draugu Greiškalnu, izglītības ministru, runāju par muzikālo audzināšanu skolās un viņš man apsolīja, ka skolu programmās būs atpakaļ dziedāšanas priekšmets. Greiškalna kungs, vai jūs tā teicāt?” Un ko uz to ministrs varēja atbildēt? Tagad līdz devītajai klasei atkal ir muzikālā audzināšana.

Runājot par lielajiem Dziesmu svētkiem, tos var dalīt divos blokos. Viens ir mākslinieciskais, par ko mums ir rūpe un kur mēs esam lietpratēji. Otrs ir saimnieciski organizatoriskais. Šajās problēmās mēs esam iekšā un redzam visas nebūšanas, taču mums neviens neprasa, kā vajadzētu darīt, lai būtu labāk, tikai nostāda faktu priekšā. Un šie fakti var būt ļoti bēdīgi. Pašlaik es nezinu, kuram kolektīvam ir uzšūti tērpi, cilvēki paši samet naudu un pērk vai lāpa vecos. Visvienkāršākais gājiens - katram vīram ir kādas tumšas bikses. Tad nu nomet svārkus, kuram tie vispār ir, un iet ar baltiem krekliem. Mēs esam palikuši jau bez biksēm, nerunājot par tautastērpiem sievietēm.

Nākamā problēma ir transports. Cik tas nemaksā! Pašvaldībās jau tā ir tik maz naudas, ka tās netiek galā ar ūdens apgādi, apkuri un citām komunālām lietām. Kur nu vēl domāt par Dziesmu svētkiem. Un par to nav neviena atbildīgā. Kultūras ministrija ir plika kā baznīcas žurka. Tā var tikai aplaudēt un parakstīt godarakstus. Tagad nevienam nav nopietna, bet tikai spekulatīva rūpe par Dziesmu svētkiem. Bet tie augšā nesaprot, ka kori ir kultūrai, kopības un patriotisma pamats.

Ne viss, ko dod Rietumi, mums der. Visā pasaulē tagad nevis dzied, bet taisa šovu. Līdz ar to mēs vairs neejam dziļumā. Rīgas 800 gadu svētku modelis bija tam piemērs. Taču mēs aizmirstam, ka mākslas uzdevums ir ne tikai izklaidēt, bet arī izglītot. Dziesmu svētku fenomenam ir jābūt tam, kas ne tikai dziedātāju paceļ spārnos, bet arī klausītāju un visu tautu paceļ.

“LAUKU AVĪZE”