Par Krievijas latviešiem un dzimteni

Foto: A.F.I.

Valsts prezidentes padomniece diasporas jautājumos, Krievijas Latviešu kongresa priekšsēdētāja Lauma Vlasova:

Kad strādāju par atašeju Latvijas vēstniecībā Krievijā, mēs sastrādājāmies ar septiņām pamatīgām vietām, kur dzīvo latvieši. Tās ir Pēterburga, Omska un Omskas apgabals, Krasnojarska un Krasnojarskas apgabals, Magadana, Komi Republika un Baškīrija. Ir trīs skolas, kur bērni mācās latviešu valodu, un tās ieguvušas nacionālo skolu statusu.

Omskas apgabala Bobrovskas ciems ir pēdējā laikā ļoti izslavētie Augšbebri - 105 gadus veca latviešu apmetne, un vēl senāka ir Lejas Bulāna Krasnojarskas apgabalā. Augšbebros ir tikai sākumskola, bet Lejas Bulānā ir deviņu klašu skola; un Arhangeļškas rajonā Baškīrijā ir vidusskola. Kādreiz viss ciems bija latvieši, tagad tur tikai pusei no bērniem ir latviska izcelsme.

Visu šo desmit gadu laikā izcili pozitīvu emociju man ir bijis maz, un tās bija galvenokārt, kad sastapu ļoti sirsnīgus, atvērtus cilvēkus. Mēs šeit, Latvijā, esam no tādas sabiedrības jau prom un esam noslēgti.

Sibīrijā ir tā: tu nāc manā mājā un, lūdzu, kas man ir, tajā dalīšos! Ja tev vajag gulēt - te ir gulta; tev vajag drēbes - es tev iedošu savējās, pat ja tās būs pēdējās. Cilvēki tur nav ļauni ne viens pret otru, ne cits pret citu. Viņiem nacionālais jautājums tur nepastāv. Bet, apskatoties, kā dzīvo, ir smagi. Ja cilvēks gadiem ilgi nesaņem algu. Nu badā jau nemirst, viņš ir laucinieks. Bet tā bezcerība…

Deviņdesmito gadu sākumā Krievijas latvieši bija ļoti ieinteresēti Latvijas notikumos un domāja, ka nu Latvija sauks viņus atpakaļ. Bet vairākums pat nav varējis atgūt savus ģimenes īpašumus, jo visiem nav bijis naudas un iespējas atbraukt, kur nu vēl noalgot advokātu, kas strādātu viņa labā.

Tagad nav nekādas oficiālas vienošanās starp Krievijas un Latvijas izglītības iestādēm, pat ne reģionālā līmenī. Nepatiks kaut kas vietējai pašvaldībai, un skolu var slēgt. Augšbebros, kur mācās septiņi bērni, vienreiz jau gribēja skolu taisīt ciet, un ne viena vien šņabja pudele man bija jāizdzer kopā ar vietējiem, lai tā nenotiktu. Tā kā ir vācu skolas un vēl kādas citas, tad to latviešu skolu arī piecieš.

Krasnojarskas pilsētas latvieši ļoti gribēja, lai šogad atver latviešu klasi vienā no vispārizglītošajām skolām, tur ar izglītības nodaļu viss bija sarunāts, bet diemžēl mums šim nolūkam naudas nav. Bija jāparaksta vienošanā protokols: ko dotu Latvija un ko Krasnojarska. Tur bija ar mieru dot telpas, neņemt īres maksu, bet vajadzēja mācību grāmatas un algu skolotājam. Tās naudas, ko PBLA un ārzemju latviešu baznīca dod, pietiek tiem skolotājiem, kas jau strādā citur.

Skolotājiem ir problēmas pat saņemt vīzas. Jo nav parakstīti nolīgumi un tāpēc ierēdnis var dot vīzu uz gadu, bet, ja viņam slikts garastāvoklis un viņš negrib dot, tad nedod. Es saprotu, ka Latvijai pašreiz ir stipri svarīgākas lietas par Krievijas latviešu problēmām, bet no otras puses - šīs atkal nevar gaidīt. Asimilācija notiek strauji, vecā paaudze aiziet, vidējā arī, un tagad palikuši tikai mazbērni.

Mūsu folkloristiem būtu interesanti pastrādāt Krievijā. Tā, piemēram, Baškīrijā ir latviete, kas iztulkojusi latviešu tautasdziesmas krieviski tik niansēti, kā neviens profesionālis to nav izdarījis, un tā spējusi ar latviešu tautasdziesmām iekustināt arī krievvalodīgos.

Reizi pa reizei parādās aicinājums: latvieši visā pasaulē - brauciet mājās! Rietumu latviešiem ir cita situācija, viņi ir turīgāki, iekrājuši naudu vai saņem labas pensijas, vai pārdod māju tur un nopērk Latvijā. Bet es varu iedomāties, kas tagad notiktu, ja kādi 100 Krievijas latvieši atbrauktu un meklētu darbu! Latvijā bezdarba līmenis ir diezgan liels. Vai viņiem dotu kaut kādas priekšrocības iepretī vietējiem, kas stāv rindā. Kas par blīkšķi būs: kāpēc tiem jādod darbs pirmām kārtām un mums jāgaida?! Te vajadzētu būt valstiskai programmai ar dažādām iedaļām, kā rīkoties ar repatriantiem, kas atbrauc, teiksim, no Krievijas. Tas prasa ne tikai naudu, bet arī sapratni. Tāpēc runāt par kaut kādu sapratni ir ļoti grūti.

Tam atbraucējam no Krievijas vajadzētu dot vairāk iespēju nekā atbraucējam no Austrālijas un ar kādu citu dzīves vietu. Tiem, kas repatriējas, - ja vien viņiem pienākas, tūdaļ jādod pilsonība. Lai tūlīt var meklēt darbu, jo tad būs drošības sajūta.

Manuprāt, jābūt valsts diasporas programmai. Nevis tā kā tagad - ir integrācijas programmas viena punkta apakšpunkts, kur runa par sadarbību ar tautiešiem ārzemēs. Pēc dažiem gadiem arī Rietumu latviešiem būs tās pašas problēmas - ne jau materiālās, bet valodas un kultūras saglabāšanas rūpes.

Kas tad viņiem ir vissvarīgākais - gan jauniešiem, gan, it sevišķi, represētajiem? Ka ir tāda Latvija, kurai viņi ir interesanti, kaut juridiski viņi ir Krievijas pilsoņi.

Ja viņi izlasa Krievijas presē kādu nievājošu rakstu par Latviju, viņiem tas ļoti sāp, jo tie arī ir Latvijas tēla veidotāji Krievijā. Mums ir jāveido Latvijas tēls Krievijā, lai taču saprot, ka mēs neesam tie, kas ēd citus brokastīs. Nu neesam! Tā ir Maskavas interpretācija. Bet tālāk aiz Urālu kalniem ir pavisam citādi. Un tur par Latviju, par latviešu tautu un darba tikumu spriež pēc tiem latviešiem, kas tur dzīvo, nevis pēc Maskavas televīzijas raidījumiem. Es esmu daudz runājusi ar Latvijas institūta direktoru Ojāru Kalniņu, bet institūtam Latvijas veidošana Austrumos nešķiet diezko svarīga. Saku: kāpēc krievu valodā nav materiālu par vēsturi, materiālu, kur Latvijas tautastērpi redzami. Kalniņš atbild: datorā viss ir un var apskatīt. Bet Sibīrijā cilvēki datoru nav redzējuši, tik lasījuši par tādu! Latvijas prioritāte ir Rietumi, bet ar Austrumu kaimiņiem arī jāsadzīvo. Jo vairāk dosim labu informāciju par Latviju, arī būsim ieinteresēti savu tautiešu likteņos, jo veiksmīgāk kārtosim attiecības. Krievijas prezidenta Putina administrācijā pēdējā laikā ir padomnieka postenis diasporas jautājumos. Par to, ka Latvijas vēstniecībā strādāja atašejs diasporas jautājumos, krievi bija pat pārsteigti - o, tas nozīmē, ka tā ir valstiska līmeņa domāšana par savējiem! Es ļāvu ticēt, ka tā patiešām ir, un apliecināju: jā, mēs rūpējamies par savējiem, nepārkāpjot Krievijas likumus, pakļaujoties tiem, tādējādi pateikdami - lai viņi iestāsta savējiem, kas dzīvo Latvijā, ka viņiem jādzīvo pēc Latvijas likumiem.

“LAUKU AVĪZE”