Ministru kabineta rīkojums Nr.517

Rīgā 2002.gada 18.septembrī (prot. Nr.37, 35.§)

Par Koncepciju par veselības aprūpes finansēšanu

1. Apstiprināt Koncepciju par veselības aprūpes finansēšanu.

2. Veselības aprūpei nepieciešamā finansējuma apmēru apstiprināt katru gadu Likumā par budžetu un finansu vadību noteiktajā kārtībā.

3. Labklājības ministrijai sagatavot un līdz 2002.gada 24.septembrim iesniegt noteiktā kārtībā izskatīšanai Ministru kabinetā Veselības aprūpes finansēšanas likumprojektu.

Ministru prezidents A.Bērziņš

Labklājības ministrs V.Jaksons

 

Apstiprināta
ar Ministru kabineta
2002.gada 18.septembra
 rīkojumu Nr.517

Koncepcija par veselības aprūpes finansēšanu

1. Problēmas formulējums un detalizēts izklāsts

Veselības aprūpes finansēšanas koncepcijas mērķis ir apskatīt iespējamos finansēšanas avotus un ieņēmumu veidus, kas varētu nodrošināt pietiekamus līdzekļus veselības aprūpes sistēmai Latvijā. Veselības aprūpes finansu sadalījums un to administrēšana ir atkarīga no tā, kādi ir finansēšanas avoti un kāds ir finansēšanas veids. Veselības aprūpes finansu sadales optimizācija, kā arī veselības aprūpes pakalpojumu apjoms ir apskatīti Labklājības minsitrijas Veselības aprūpes pamatnostādnēs un koncepcijā par normatīvo aktu sistēmu veselības aizsardzības jomā. Valdības atbalstītais finansēšanas modelis tiks iestrādāts likumā par Veselības aprūpes finansēšanu, definējot sadaļu par ieņēmumiem.

Stabilas un pārskatāmas veselības aprūpes finansēšanas sistēmas esamība valstī ir viens no elementiem, kam jānodrošina veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību ikvienam valsts iedzīvotājam. Ar veselības aprūpes finansēšanu valsts īsteno Latvijas Republikas Satversmes 111.pantā noteikto, proti, aizsargā cilvēka veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Latvijas likumi (Satversme, Ārstniecības likums, Seksuālās un reproduktīvās veselības likums) rūpes par ikviena indivīda veselību deleģē valstij, jo veselība ir valsts un tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas dabiskais pamats. Veselības aprūpe jāaplūko kā valsts ekonomisko attīstību nodrošinošs faktors, kas tiešā veidā ietekmē valsts darba resursu kvalitāti un to atražošanu.

Nenodrošinot pietiekamu veselības aprūpi, kā arī nenodrošinot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, jaunu tehnoloģiju ieviešanu un citus ar veselības aprūpi saistītus pasākumus valsts neatgriezeniski nodara kaitējumu ne tikai indivīdam, bet gan sabiedrībai kopumā, gan arī pašai valstij. Šāds kaitējums atsaucas gan uz demogrāfisko situāciju, sociāli – ekonomisko situāciju, valsts drošību un citām valstij nozīmīgām jomām. Lai izvairītos no visdažādāko negatīvo seku iestāšanās valstij ir pienākums veikt preventīvus pasākumus, t.i., radīt tādu veselības aprūpes sistēmu, kas nodrošina katram indivīdam fizisku, garīgu un sociālu labklājību. Radot vidi, kur indivīds ir vesels vai arī gadījumā, ja ir radušās veselības problēmas tās tiek novērstas iespējami ātrākā laikā un visefektīvākā veidā, valsts nodrošina savu attīstību, proti, efektīvi realizējot sabiedrības veselības pasākumus valsts samazina izdevumus, kas rodas vai var rasties saistībā ar indivīdu ārstēšanu, viņu uzturēšanu darba nespējas gadījumā vai darba zaudēšanas gadījumā, pabalstu izmaksās un citos gadījumos.

Neskatoties uz to, ka ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību, jāņem vērā tas, ka valstī pastāvošā sociāli – ekonomiskā situācija neļauj šo pienākumu pietiekami efektīvi realizēt visiem sabiedrības locekļiem. Valsts atbildība ir veikt pasākumus, kas nodrošinātu ikvienam, bet jo īpaši visneaizsargātākai sabiedrības daļai (bērni, veci cilvēki, invalīdi u.c.), nepieciešamo atbalstu un palīdzību. Tas nozīmē, ka valsts pienākums ir iespēju robežās izlīdzināt sociālo nevienlīdzību iedzīvotāju vidū, radot tiem taisnīgas un vienlīdzīgas iespējas saņemt veselības aprūpes pakalpojumus.

Pašreiz valsts ar esošo veselības aprūpes finansēšanas sistēmu (skat. pielikumā) nespēj nodrošināt sabiedrībai vienlīdzīgu pieejamību veselības aprūpes pakalpojumiem. No vienas puses, statistikas dati1 liecina, ka personas ar nelieliem ienākumiem, kā arī trūcīgās personas nespēj izmantot valsts garantētos veselības aprūpes pakalpojumus, jo nevar samaksāt valsts noteikto līdzmaksājuma apjomu (pacienta nodeva), kā arī iegādāties ārsta parakstītos medikamentus. Tāpat pastāv arī citi apstākļi, kas rada problēmas veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai, piemēram, nepietiekami līdzekļi, lai nokļūtu līdz ārstniecības iestādei. Savukārt no otras puses, personas ar relatīvi augstiem ienākumiem iegulda proporcionāli daudz lielākus līdzekļus savas veselības uzturēšanai1. Šīs grupas iedzīvotāji spēj apmaksāt veselību veicinošos pasākumus (veselīgs uzturs, sporta aktivitātes u.c.), nepieciešamības gadījumā savlaicīgu diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju. Līdz ar to saslimstības īpatsvars šajā iedzīvotāju grupā ir neliels. Jāatzīmē, ka šo iedzīvotāju grupu pamatā veido personas darba spējīgā vecumā un bērnu īpatsvars tajā ir neliels, tādējādi šī grupa praktiski nenodrošina savu demogrāfisko atražošanu. Turpretī iedzīvotāju ar nelieliem ienākumiem un mazturīgo iedzīvotāju grupā bērnu un veco cilvēku īpatsvars ir ļoti augsts. Tieši šīm iedzīvotāju grupām ir nepieciešams nodrošināt ievērojami plašāku veselības aprūpes pakalpojumu klāstu, ņemot vērā viņu vecuma īpatnības, kā arī augsto saslimstības īpatsvaru šajā grupā, it īpaši hronisko slimību jomā. Jāņem vērā tas, ka ielaistu slimību ārstēšana valstij vienmēr izmaksā ievērojami dārgāk nekā profilakses pasākumi un savlaicīga slimības diagnostika ar atbilstošu ārstēšanu un nepieciešamības gadījumā rehabilitāciju.

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem 2000.gadā Latvijā veselības aprūpei tika tērēti 6.1% no IKP, kas pielīdzina Latviju Lielbritānijai un Igaunijai. Tomēr tiešā veidā šie rādītāji nav salīdzināmi, jo Latvijas IKP ir daudzkārt mazāks nekā Lielbritānijā. Bez tam valsts finansē tikai 61 % no kopējā veselības budžeta, kas sastāda 3.4 % no IKP. Igaunijā valsts finansētā daļa ir 78.9 %, bet Lielbritānijā 96.9% no visiem izdevumiem veselības aprūpei (skat. pielikumu Nr.1) Latvijā 39% veselības aprūpes izdevumu finansē paši iedzīvotāji. Bez tam salīdzinot iepriekšminētos rādītājus, ir jāņem vērā arī atšķirības iedzīvotāju struktūrā, kā arī iedzīvotāju saslimstības īpatsvarā. Hronisko un ielaisto, kā arī sociālo slimību (seksuāli transmisīvās slimības, tuberkuloze u.c.) ārstēšana prasa lielākus finansu līdzekļus. Jāņem vērā to, ka veselības aprūpes izdevumi visaugstākie ir tieši bērnu, invalīdu un veco cilvēku grupās, kas diezgan bieži nespēj pat nokļūt līdz ārstniecības iestādei, nemaz nerunājot par veselības aprūpes pakalpojumu apmaksu par saviem līdzekļiem, kā arī specializēto pakalpojumu (rehabilitācija, zobārstniecība, kosmetoloģija) izmantošanu.

Pastāvot pašreizējam finansējuma apjomam, medicīnas darbinieku algas nav pietiekamas, tādējādi veidojas “aplokšņu apmaksa”, kas galvenokārt vērojama stacionāros, kur izmanto augstu tehnoloģiju operatīvu ārstēšanu. Pieaugot finasējumam veselības aprūpē un līdz ar to mediķu algām, šī problēma pakāpeniski izzudīs, jo ārsta un vidējo medicīnas darbinieku ienākumi būs pietiekami. Administrācijas iespējas ietekmēt šos procesus arī pieaugs, jo varētu tikt pielietoti disciplinārie sodi par “kukuļņemšanu”, samazinot ienākumu vai pat atbrīvojot no darba. Kaut gan jebkurā gadījumā ir jāazpinās, kā šī problēma pēc būtības ir seku parādība no iepriekšējās sistēmas, un ir nepieciešama profesionāļu paaudzes nomaiņa, lai to pilnībā izskaustu.

Ņemot vērā iepriekšminēto, jāsecina, ka šobrīd nozīmīgākā problēma veselības aprūpes finansēšanā ir tā, ka dažādām vecuma un sociālām iedzīvotāju grupām netiek nenodrošināta vienlīdzīga pieeja veselības aprūpes pakalpojumiem. Līdztekus pakalpojumu pieejamības ierobežojumiem, kā ilgtermiņa ietekmes faktors saglabāsies arī nepietiekamais pakalpojumu kvalitātes līmenis.  

2. Ar veselības aprūpes finansēšanu saistītie politikas dokumenti un tiesību akti

Ar veselības aprūpes finansēšanas problēmu risināšanu ir saistīti šādi politikas dokumenti:

— Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija;

— Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām;

— Eiropas Savienības Pamattiesību harta;

— Pasaules Veselības organizācijas (PVO) pamatnostādnes Eiropas reģionam “Veselība visiem 21.gadsimtā”;

— 2000.gada 9.maija Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību;

— Stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā;

— Latvijas veselības aprūpes attīstības stratēģija;

— Primārās un sekundārās veselības aprūpes attīstības stratēģija;

— Sabiedrības veselības stratēģija;

— Mātes un bērna veselības aprūpes stratēģija Latvijā;

— Psihiatriskās palīdzības stratēģija 2000.—2003.gadam;

— HIV/AIDS ierobežošanas stratēģija Latvijā 1999.—2003.gadam;

— Koncepcija “Normatīvo aktu sistēma veselības aizsardzības jomā” . 

3. Problēmas risinājums un prognoze par sekām

Problēmas risinājumam nepieciešams radīt priekšnosacījumus finansēšanas sistēmai, kas nodrošinātu taisnīgu un vienlīdzīgu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību visām iedzīvotāju grupām. Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

1. Nodrošināt stabilu finansējumu un tā pieaugumu veselības aprūpes sektorā

Pašreiz ir nestabila veselības aprūpes budžeta daļa, kas ir lielā mērā atkarīga no politiskiem lēmumiem nevis atbilst faktiski nepieciešamajam finansu līdzekļu apjomam veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai ekonomiski neaktīvajām iedzīvotāju grupām. Arī speciālais veselības aprūpes budžets, kas veidojas no ienākuma nodokļa 28.4% daļas nerada stabilu ieņēmumu bāzi kopējā veselības aprūpes budžetā. Saglabājoties pašreizējai situācijai nav sagaidāms stabils veselības aprūpes budžeta pieaugums līdz tādam līmenim, kas nodrošinātu valsts garantēto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem. Apstākļos, kad nav iespējams skaidri prognozēt veselības aprūpes budžeta pieaugumu, nevar ilgtermiņā plānot veselības aprūpes sistēmas attīstību. Šo problēmu var risināt, radot stabilu finansējumu valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem un veselības aprūpes programmām, kas tiek izveidotas, lai nodrošinātu veselības aprūpes stratēģijas mērķu sasniegšanu, kā arī veicinot iedzīvotāju plašāku iesaistīšanos veselības aprūpes finansēšanā un brīvprātīgajā veselības apdrošināšanā.

2. Līdzsvarot valsts garantēto veselības aprūpes pakalpojumu apjomu ar tam nodrošināto valsts finansējumu

Pašreiz esošajā sistēmā iedzīvotājiem formāli tiek garantēti gandrīz visi nepieciešamie veselības aprūpes pakalpojumi, bet faktiski iespējams saņemt tikai to daļu, kuru sedz piešķirtais, bet nepietiekamais veselības aprūpes finansējums. Noteiktā pakalpojumu cena neatbilst faktiskajām izmaksām un neveicina veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju attīstību. Pacientu līdzmaksājumu līmenis ir neatbilstoši augsts un attur maznodrošinātos iedzīvotājus savlaicīgi meklēt medicīnisko palīdzību. Šāda situācija krasi ierobežo iespēju atsevišķām iedzīvotāju kategorijām saņemt ambulatoros un plānveida veselības aprūpes pakalpojumus. vēl vairāk samazinās pieejamību pat būtiskākajiem veselības aprūpes veidiem — ambulatorajai un neatliekamajai palīdzībai. Tā rezultātā ir prognozējams saslimstības un mirstības pieaugums. Kā liecina jau patreizējie veselības dati, saslimstība ar TBC un HIV, kas ir Eiropas Savienības un Pasaules Veselības organizācijas īpašo interešu grupas saslimšanas, ir ievērojami palielinājusies. Pieaudzis arī to saslimšanu skaits, kuru vēlīna diagnostika ievērojami saīsina iedzīvotāju dzīves ilgumu kritisks ir stāvoklis ar savlaicīgu onkoloģisko slimību diagnostiku. Tas radīs vēl lielāku slodzi veselības aprūpes budžetam un papildus darbu veselības aprūpē strādājošajiem, kuru atalgojums jau tagad nav atbilstošs padarītajam darbam. Rezultātā pieaugs kvalificēto darbinieku aizplūšana uz citām tautsaimniecības nozarēm, kas ir neatgriezenisks profesionālajā apmācībā ieguldīto līdzekļu zaudējums, un jau tuvākā nākotnē veselības sektorā varētu būt ievērojamas problēmas ar nepieciešamo speciālistu nodrošinājumu.

3. Pilnveidot veselības aprūpes sistēmas līdzekļu administrēšanu, uzlabojot finansu plūsmas caurskatāmību

Pašreiz pastāvošā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju un finansu līdzekļu administrētāju līgumu noslēgšanas kārtība, kā arī finansu līdzekļu administrētāju savstarpējo līgumu noslēgšanas kārtība nedod iespēju veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem plānot savu tehnoloģisko un profesionālo attīstību, kas būtu iespējama, ja līgumu termiņš būtu ilgāks nekā viens gads.

Pastāvošā norēķinu sistēma rada problēmas arī iedzīvotājiem, jo reģionālajām slimokasēm ir tendence noslēgt līgumus ar veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem nevis pēc tā, kur kvalitatīvāk un racionālāk tiek sniegta medicīniskā palīdzība, bet gan pēc teritoriālā principa. Līdz ar to Latvijas iedzīvotājiem nākotnē mazināsies iespēja izdarīt izvēli valsts garantēto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai.

Veselības aprūpes administratīvas sistēmas sadrumstalotību un decentralizāciju varētu novērst, veidojot centralizētu administrēšanas un norēķinu sistēmu valstī.

4. Veselības aprūpes finansēšanas regulējums speciālā likumā

Sistēmas stabilitāti un caurskatāmību nodrošinās arī tas, ka veselības aprūpes finansēšana tiks noteikta likumā. Valstī nav likuma, kas regulētu veselības aprūpes finansēšanas kārtību. Pašreiz darbojas 1999.gada 12.janvāra Ministru kabineta noteikumi Nr.13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi”. Kopš 1996.gada atkārtoti ir mainīti veselības aprūpes finansēšanas noteikumi, izmaiņas ir izdarītas arī pēdējos noteikumos 1999.gada 18.jūnijā un 17.decembrī, 2000.gada 25.februārī, 17.novembrī, 22.decembrī, 2001.gada 3.maijā un 28.decembrī. Tik bieža veselības aprūpes finansēšanas noteikumu maiņa nerada stabilitāti ne veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ne to saņēmējiem. Finansēšanas un investīciju piesaistes normatīvo regulējumu nepieciešams noteikt likuma līmenī. Šā gada 9.aprīlī Ministru kabinets apstiprināja koncepciju “Normatīvo aktu sistēma veselības aizsardzības jomā”, kas paredz veselības aprūpes finansēšanas likuma izstrādi. 

4. Problēmas risinājuma varianti un tiem atbilstoši problēmas risinājuma posmi

4.1 Stabilu finansējumu un tā pieauguma nodrošināšana veselības aprūpes sektorā, optimizējot esošo finansēšanas modeli

A variants “Valsts budžeta dotācijas modelis”

Šī modeļa pamatā ir princips, ka valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi tiek finansēti kā ikgadēja valsts budžeta dotācija, nosakot līdzekļu apjomu, kas no valsts budžeta tiek novirzīti veselības aprūpei.

Veselības aprūpes budžetu, kas ir daļa no valsts pamatbudžeta, veido, nosakot valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus un nodrošinot tam nepieciešamo finansējumu.

Valsts budžeta dotācijas modelis garantē optimālu budžeta līdzekļu sadali, ņemot vērā Latvijas ekonomisko situāciju un nodokļa struktūru. Šis modelis nodrošina vienmērīgu un prognozējumu finansējumu veselības aprūpei ar salīdzinoši vienkāršu administrēšanu un zemiem administratīvajiem izdevumiem. Pozitīvais šajā modelī ir arī tas, ka noteikts veselības aprūpes pakalpojumu nodrošinājums tiek garantēts visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu ienākumiem un veselības stāvokļa. Gadījumā, ja mainās veselības aprūpes prioritātes, šis modelis nodrošina apmierinošu līdzekļu pārdales mehānismu. Būtu nepieciešams paredzēt budžeta pieaugumu, lai kopumā palielinātu valsts segtos izdevumi par veselības aprūpi un tuvinātu Latvijas situāciju vidējam Eiropas līmenim. Indikatīvais rādītājs valsts finansējumam būtu 75—80% no kopējā veselības aprūpes budžeta. Tomēr šāda pieauguma gadījumā varētu tikt ievērojami ietekmēts citu nozaru finansējums.

Kā parāda veselības aprūpes organizācijas un finansēšanas pieredze citās Eiropas valstīs, izmantojot budžeta dotācijas modeli ir grūtāk nodrošināt adekvātu un pietiekamu līdzekļu izmantošanu veselības aprūpē. Šī sistēma ir mazāk elastīga nozares strukturālo pārkārtojumu un inovāciju ieviešanai. Kopumā iedzīvotāju motivācija veikt nemērķētus nodokļu maksājumus nav sevišķi augsta, kā arī ir neiespējami piesaistīt papildus finansējumu šai nozarei no citiem avotiem. Īpaši jāatzīmē , ka ierobežota budžeta kopapjoma gadījumā, rodas neatbilstība starp dotācijas apjomu un nepieciešamo finansējumu, kas savukārt vēl vairāk samazina pieejamību veselības aprūpei. (Donaldson C., Gerard K. Economics of Health Care Financing: the Visible Hand. 1993. ;. Mooney G., McGuire A. Saltman, R. B. and Figueras J. European Health Care Reform: Analysis of Current Strategies. 1997. Copenhagen, World Health Organization, Regional Office for Europe. Nr72.) Ņemot vērā patreizējo veselības aprūpes organizācijas procesu Latvijas Republikā, šādu situāciju varētu prognozēt arī mūsu valstī. Lai samazinātu šī finansēšanas modeļa negatīvos aspektus, ir nepieciešams padarīt caurspīdīgākus cenu veidošanās un lēmuma pieņemšanas mehānismus. Sistēmas racionalitāti un izmaksu efektivitāti palielina jau esošais norēķinu un atskaites mehānisms par izpildītajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kuru nosaka līgumattiecības starp veselības aprūpes iestādēm un Valsts aģentūru.

Ieviešot budžeta finansēšanas modeli tiek likvidēts speciālais veselības aprūpes budžets, kas no vienas puses samazina budžeta sadrumstalotību, atvieglo budžeta plānošanu un administrēšanu, bet esošajā situācijā pieprasa izdarīt izmaiņas likumdošanā un patreizējā budžeta līdzekļu iekasēšanas administrēšanā. 

4.2 Līdzsvarot valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu apjomu ar tam nodrošināto valsts finansējumu

Veselības aprūpes finansējumu sastāda:

— valsts piešķirtie finansu līdzekļi,

— pacientu nodevas un līdzmaksājumi,

— brīvprātīgās apdrošināšanas līdzekļi (apdrošināšanai pakļautie maksājumi ir pacienta līdzmaksājums un samaksa par veselības aprūpes pakalpojumiem, kas nav iekļauti valsts apmaksātajos veselības aprūpes pakalpojumos).

— veselības aprūpes iestāžu īpašnieku ieguldītās investīcijas savā iestādē, nodrošinot Ministru kabineta noteikto obligāto prasību ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām izpildi.

Valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi

Valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi ir medicīniskie pakalpojumi, kurus valsts apmaksā pilnīgi vai daļēji. Pilnībā tiek apmaksāts medicīniskās palīdzības minimums.

1) imunizācijas valsts programmā iekļautās vakcinācijas un profilaktisko apskašu programmā iekļautās apskates un izmeklējumi;

2) neatliekamā medicīniskā palīdzība;

3) primārā veselības aprūpe, t.sk. mājas aprūpe un rehabilitācija iedzīvotāja sociālajā vidē;

4) ambulatorai ārstniecībai paredzētās zāles, medicīniskās ierīces un preces, kuru apjomu un saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets;

5) dzemdībpalīdzība;

6) pirmā līmeņa medicīniskā rehabilitācija;

7) onkoloģiskā aprūpe;

8) ilgstoši novērojamu pacientu ambulatorā un ilglaicīgā stacionārā aprūpe to hronisko saslimšanu gadījumos, kas var radīt sociālu risku;

9) paliatīvā aprūpe.

Papildus medicīniskās palīdzības minimumam valsts pilnīgi vai daļēji apmaksā plānveida veselības aprūpes pakalpojumus, kuru veidus un apjomu nosaka Ministru kabinets Valsts budžeta sagatavošanas procesa gaitā, izvērtējot sabiedrības vajadzības, sociālekonomisko situāciju valstī un sabiedrības veselības rādītājus uz 5 (3) gadu periodu, lai varētu paredzētu darba apjomu un nepieciešamās investīcijas veselības aprūpes iestādēs. Šo plānveida veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai tiek iesaistīti iedzīvotāji, nosakot pacienta līdzmaksājumus un to pacientu kategorijas, kuras tiek atbrīvotas no pacientu līdzmaksājuma. Tas varētu veicināt iedzīvotāju atbildības pieaugumu par savu veselību, kā arī radītu iespēju brīvprātīgās veselības apdrošināšanas attīstībai.

Bērniem (personām, kas jaunākas par 18 gadiem) valsts apmaksā visus veselības aprūpes pakalpojumus, izņemot tos veselības aprūpes pakalpojumus, kurus valsts neapmaksā.

 Valsts neapmaksā sekojošus veselības aprūpes pakalpojumus:

1)  obligātās veselības pārbaudes pirms stāšanās darbā, mainoties darba vides faktoriem, kā arī periodiskās veselības pārbaudes;

2) profilaktiskās un citas medicīniskās apskates, ja tās nav saistītas ar medicīniskām indikācijām;

3) grūtniecības pārtraukšanu, izņemot grūtniecības pārtraukšanu medicīnisku indikāciju dēļ vai gadījumā, kad tā iestājusies izvarošanas rezultātā;

4) seksoloģisko ārstēšanu;

5) kosmetoloģiskos pakalpojumus un plastiskās operācijas;

6) homeopātisko ārstēšanu;

7) redzes asumu koriģējošas optikas izstrādājumu iegādi;

8) psihoterapeitisko palīdzību, izņemot psihiatriskā profila stacionārās ārstniecības iestādēs;

9) alkohola, narkotiskā un psihotropā reibuma ekspertīzi ārstniecības iestādēs;

10) ārstniecisko palīdzību ārzemēs, ja starptautiskajos līgumos nav paredzēts citādi;

11) ārstēšanos, izmantojot netradicionālās medicīnas metodes;

12) ortodontisko ārstēšanu (izņemot pirmreizējo konsultāciju) un zobu protezēšanu;

13) medicīniskās palīdzības nodrošināšanu sabiedriskos pasākumos.

Lai segtu veselības aprūpes pakalpojumus, kurus neapmaksā valsts, kā arī paaugstināta servisa veselības aprūpes pakalpojumus, iedzīvotāji var iesaistīties brīvprātīgajā veselības aprūpes apdrošināšanā.

Personas, kuras var saņemt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus

Valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus saņem Latvijas valstspiederīgais un ārvalstnieks, kura pasē ir personas kods, kurš ir reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā kā arī aizturētais, apcietinātais un ar brīvības atņemšanu notiesāta persona. Valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai minētās personas, izņemot aizturēto, apcietināto un ar brīvības atņemšanu notiesāto personu, reģistrējas valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju reģistrā.

Valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju reģistrā Ministru kabineta noteiktā kārtībā iekļauj pie primārās veselības aprūpes ārsta reģistrētās personas un to uztur valsts aģentūra. Latvijas valstspiederīgais, kas ir jaunāks par 18 gadiem saņem valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus arī tad, ja viņam nav piešķirts personas kods un viņš nav reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā.

 Ārvalstnieks, kura pasē nav personas koda un kurš nav reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā, veselības aprūpes pakalpojumus saņem tikai par maksu, ja starptautiskajos līgumos nav paredzēts citādi.

Valsts apmaksātā veselības aprūpes pakalpojuma cenas noteikšana

Valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu cenas aprēķina Valsts aģentūra. 

Valsts apmaksātā veselības aprūpes pakalpojuma cena tiek aprēķināta, izmantojot šādu formulu:

 C = P + A , kur

C — veselības aprūpes pakalpojuma cena;

P — veselības aprūpes pakalpojuma izmaksas;

A — attīstības izdevumi.

Veselības aprūpes pakalpojuma pašizmaksas struktūra:

 P = [D + S + M + E + U + N] , kur

 D — darba samaksa (D = d x Ld) , kur

d — mēneša vidējā darba samaksa sabiedriskajā sektorā nodarbinātajiem, kas dalīta ar vidējo darba stundu skaitu mēnesī, izteiktu minūtēs;

Ld — laika patēriņš (minūtēs) konkrētas manipulācijas veikšanai.

S — valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (S = D x Ls) , kur

D — darba samaksa;

Ls — valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu procentu likme.

 M — medikamenti (M = m x Cm) , kur

m — medikamentu un medicīnisko izstrādājumu daudzums konkrētu manipulāciju veikšanai;

Cm — medikamentu un medicīnisko izstrādājumu cena.

 E — ēdināšanas izdevumi (E = p x Cp) , kur

p — diētas veidi;

Cp — pārtikas produkcijas izmaksas.

 U — pieskaitāmās izmaksas (U = D x K) , kur

D — darba samaksa;

K — konkrētas manipulācijas fiksētais koeficients.

(2) Pieskaitāmajās izmaksās iekļauti ar administrācijas darbības nodrošināšanu saistīto pakalpojumu izdevumi (to skaitā darba alga administratīvajam un pārējam personālam), komandējumu un dienesta braucienu izdevumi, izdevumi inventāra un mīkstā inventāra iegādei, izdevumi ēku un būvju kārtējam remontam, nodokļu maksājumi, izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem (piemēram, par siltumenerģiju, ūdeni, kanalizāciju, elektroenerģiju), kas aprēķināti, par pamatu ņemot platību, kura, rēķinot uz gultu, nepārsniedz 7 m2 palātās un 21 m2 papildu platību (administrācijas telpās, koridoros, uzņemšanas nodaļā, virtuvē, operāciju zālēs, slēgta tipa aptiekā, palīgdienestu kabinetos, palīgtelpās un citās telpās).

(3) Cenā iekļautās pieskaitāmās izmaksas nosaka ar fiksētu koeficientu pret darba samaksu konkrētam veselības aprūpes pakalpojumam.

 N — aparatūras, aprīkojuma, ēku un būvju amortizācijas izmaksas

(N = K : Lt : Imax), kur

K — attiecīgās iekārtas vērtība;

Lt — ekspluatācijas laiks;

Imax — maksimālais pakalpojumu skaits (atbilstoši tehniskajiem parametriem).

 A — attīstības izdevumus veido izdevumi investīcijām, augstu medicīnas tehnoloģiju attīstībai un personāla apmācībai.

(4)Attīstības izdevumus nosaka ar fiksētu koeficientu pret valsts apmaksātā veselības aprūpes pakalpojuma pašizmaksu (P).

(5) Ministru kabinets katru gadu nosaka valsts apmaksātā veselības aprūpes pakalpojuma cenas veidojošo elementu A, K un d vērtību. 

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija veic konsultācijas ar Pasaules banku par starptautisko praksi veselības aprūpes tarifu apstiprināšanā un par komisijas funkcijām šajā jomā tiks lemts veselības aprūpes finansēšanas likumprojekta sagatavošanas procesā.

Pacientu nodevas un līdzmaksājumi

Pacientu nodeva tiek paredzēta kā maksājums, kas regulē un samazina nepamatotu valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu. Tā tiek iekasēta ārstniecības iestādē un tiek ieskaitīta valsts budžetā.

Pacientu līdzmaksājums ir maksājums par tiem valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kurus katru gadu nosaka Ministru kabinets.

No pacienta nodevas un/vai pacienta līdzmaksājuma ir atbrīvotas šādas iedzīvotāju kategorijas:

1) bērni;

2) grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz 42 dienām, ja tiek saņemti dzemdībpalīdzības pakalpojumi;

3) politiski represētās personas un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanā cietušās personas;

4) trūcīgās personas, kas par tādām atzītas Ministru kabineta noteiktā kārtībā;

5) valsts specializēto sociālās aprūpes centru un pašvaldību pansionātu (centru) aprūpē esošās personas;

6) tuberkulozes slimnieki un pacienti, kuriem veic izmeklējumus tuberkulozes noteikšanai;

7) pacienti, kas saņem veselības aprūpes pakalpojumus to infekcijas slimību gadījumos, kuras ir laboratoriski apstiprinātas un pakļautas reģistrācijai saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par infekciju slimību reģistrācijas kārtību;

8) pacienti, kas saņem neatliekamo medicīnisko palīdzību:

a) primāro neatliekamo medicīnisko palīdzību;

b) primāro un sekundāro neatliekamo medicīnisko palīdzību stacionārā pirmajās divās dienās pēc hospitalizācijas;

c) ārstējas stacionāra intensīvās terapijas gultasvietā;

9) iedzīvotāji, kuriem tiek veiktas valsts apmaksātajos veselības aprūpes pakalpojumos ietilpstošās vakcinācijas, profilaktiskās apskates un izmeklējumi.

Brīvprātīgā veselības apdrošināšana:

Iedzīvotāji var iesaistīties brīvprātīgajā veselības apdrošināšanā, lai segtu:

1) veselības aprūpes pakalpojumus, kurus nesedz valsts;

2) paaugstināta servisa veselības aprūpes pakalpojumus;

3) pacientu līdzmaksājumus;

4) plānveida veselības aprūpes pakalpojumus ārpus valsts noteiktās rindas kārtības.

Iedzīvotāju brīvprātīgajā apdrošināšanā var iesaistīties iedzīvotāji un darba devēji.

Brīvprātīgo veselības aprūpes apdrošināšanu regulēs likums par “Pacientu riska apdrošināšanu”.

Apdrošināšanas kompānijām ir iespēja iesaistīties arī ārstu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā. 

4.3 Pilnveidot veselības aprūpes sistēmas līdzekļu administrēšanu, uzlabojot finansu plūsmas caurskatāmību

Administrēšanas sistēma

Pārveidot decentralizēto administrēšanas un veselības aprūpes pakalpojumu norēķinu sistēmu, izveidojot centralizētu sistēmu, kurā valsts piešķirtos finansu līdzekļus veselības aprūpei administrē Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra, kas darbojas atbilstoši Publisko aģentūru likumam. Aģentūra strādā Labklājības ministrijas pārraudzībā. Tā veido teritoriālās nodaļas valsts deleģētās darbības nodrošināšanai veselības aprūpē.

Aģentūra:

1) slēdz līgumus ar ārstniecības iestādēm par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu;

2) slēdz līgumus ar ārstniecības iestādēm un citām institūcijām, kuras veic ar valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu saistītas funkcijas;

3) veic valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu apmaksu un valsts budžeta līdzekļu izlietojuma kontroli;

4) informē sabiedrību par kārtību, kādā tiek sniegti valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi, un sniedz nepieciešamo palīdzību ar veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu saistīto iedzīvotāju sociālo tiesību realizēšanā;

5) uzrauga un kontrolē valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas pieejamību un tā sniegšanas atbilstību normatīvajiem aktiem un līgumam ar ārstniecības iestādi;

6) nodrošina plānveida veselības aprūpes pakalpojumu pieprasītāju rindu pārraudzību;

7) veic investīciju nepieciešamības apzināšanu, piedalās valsts ieguldījumu programmu sagatavošanā un investīciju pieteikumu projektu izvērtēšanā;

Aģentūru finansē no valsts pamatbudžeta, ieņēmumiem par sniegtajiem maksas pakalpojumiem, ziedojumiem, dāvinājumiem un ārvalstu finansiālās palīdzības līdzekļiem, kā arī citiem līdzekļiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem.

Plānveida veselības aprūpes pakalpojumu pieprasītāju rindu pārraudzībai tiek ievēroti sekojoši principi:

1) centralizētās uzskaites princips — visi dati par plānveida veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu tiek apkopoti valsts aģentūrā;

2) koordinācijas princips — tiek koordinētas plānveida pakalpojumu sniedzēju piedāvājumu un pacientu pieprasījuma atbilstība starp dažādām veselības aprūpes iestādēm;

3) pacientu izvēles princips — pacienti var izteikt savu izvēli par veselības aprūpes iestādi, kurā viņi gribētu saņemt plānveida veselības aprūpes pakalpojumu;

4) uzskaites un caurskatāmības princips — visi dati par rindu veidošanos un virzību tiek apkopoti valsts aģentūrā un tie ir brīvi pieejami veselības aprūpes sniedzējiem un saņēmējiem. 

5. Nepieciešamo tiesību aktu projektu apraksts

Ministru kabineta 2002. gada 9. aprīļa sēdē tika akceptēta Koncepcija par normatīvo aktu sistēmu veselības aizsardzības jomā un uzdots Labklājības ministrijai sagatavot Ministru prezidenta rīkojuma projektu “Par starpministriju darba grupu likumprojekta izstrādei par veselības aprūpes finansēšanas kārtību”. Minētā darba grupa ir izveidota un uzsākusi darbu pie Veselības aprūpes finansēšanas likumprojekta izstrādes.

Veselības aprūpes finansēšanas likumprojekta mērķis ir nodrošināt stabilu un pārskatāmu veselības aprūpes finansēšanu valsts iedzīvotājiem, realizējot viņu tiesības saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi, pakalpojuma minimuma ietvaros. Šī likuma pieņemšana un ieviešana nodrošinās veselības aprūpes finansēšanas sistēmas stabilitāti, tādējādi radot iedzīvotājiem lielāku iespēju saņemt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus.

Likumprojektā tiks noteikti veselības aprūpes finansēšanas pamatprincipi, veselības aprūpes finansēšanas avoti, to plūsma un finansēšanas kārtība, personu loks, kas ir tiesīgi saņemt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, no valsts budžeta līdzekļiem finansējamo veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas kārtību, veselības aprūpei nepieciešamo investīciju piesaistes nosacījumi un citi ar veselības aprūpes finansēšanu saistīti jautājumi.

Vienlaicīgi ar Veselības aprūpes finansēšanas likumprojekta pieņemšanu būs nepieciešams veikt grozījumus sekojošos normatīvajos aktos:

1) Ārstniecības likumā;

2) likumā “Par iedzīvotāju ienākumu nodokli”;

3) likumā “Par pašvaldībām”;

4) likumā “Par prakses ārstiem”;

5) Ministru kabineta 2000.gada 26.septembra noteikumos Nr.330 “Vakcinācijas noteikumi”;

6) Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr.77 “Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām”;

7) Ministru kabineta 2000.gada 18.oktobra noteikumos Nr.357 “Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normu piemērošanas noteikumi”;

8) Ministru kabineta 2001. gada 3. jūlija noteikumos Nr.305 “ Plānveida veselības aprūpes pakalpojumu pieprasītāju rindu veidošanas un pārraudzības kārtība”

9) Ministru kabineta 2001. gada 13. marta noteikumos Nr.120 “Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi”.

Kā arī atzīt par spēku zaudējušiem:

1) Ministru kabineta 1997. gada 21. oktobra noteikumus Nr.360 “Slimokasu izveides un darbības noteikumi”;

2) Ministru kabineta 1999. gada 12. janvāra noteikumus Nr.13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi”;

3) Ministru kabineta 1999. gada 2. februāra noteikumus Nr.35 “Kārtība, kādā tiek nodrošinātas tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību”.

¹ Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvalde “Mājsaimniecības budžets 2000.gadā”, 2001

Labklājības ministrs V.Jaksons