“Svarīgi, lai mēs būtu atvērta sabiedrība”

Diskusijā “Baltijas jautājums” Islandes premjerministrs Davids Odsons un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Islandes premjerministrs Davids Odsons LNT raidījumā “Baltijas jautājums” 2002. gada 18. septembrī pulksten 20.35. Vada žurnālists Egils Zariņš

— Rudens jau ir pienācis. Un šis rudens, kā jau mēs no paša gada sākuma esam runājuši, mūsu valstij varētu būt īpaši nozīmīgs, ja mēs domājam par mūsu virzību uz Eiropas Savienību un NATO. Ja runājam tēlaini, tad šobrīd esam kā skolēni vai studenti, kuri ir atbildējuši uz eksāmena jautājumiem un tagad gaida atzīmi. Mēs ceram, ka šī atzīme būs pozitīva. Bet to rādīs laiks. Jebkurā gadījumā tas būs tikai pirmais solis mūsu virzībā uz ES un NATO. Ceļš vēl ir tāls un nopietns, tāpēc mums būtu un būs nepieciešams draugu atbalsts. Par to mēs šodien raidījumā runāsim ar mūsu Valsts prezidenti Vairu Vīķi—Freibergu un Islandes premjerministru Davidu Odsonu.

Premjerministra kungs, varbūt sāksim ar to, ka Latvija un Islande ir divas nelielas valstis, tomēr Islande ir paspējusi ieņemt ļoti nozīmīgu nišu pasaules ekonomikā — gan Eiropas Savienībā, gan ASV. Kā jūs izskaidrotu šādu Islandes fenomenu?

D.Odsons: — Mēs esam neatkarīga valsts kopš 1944. gada. Mums ir bijusi iespēja īstenot savu attīstības programmu. Mēs nekad neesam baidījušies iesaistīties starptautiskā tirdzniecībā, starptautiskos notikumos. Mēs uzskatām, ka ļoti svarīgi ir būt atvērtiem, piedalīties diskusijās. Mēs esam NATO dalībvalsts kopš 1949. gada, tātad no pašiem NATO pirmsākumiem. Mēs arī esam noslēguši divpusējo aizsardzības līgumu ar ASV. Nu jau ilgus gadus Amerikai Islandē ir sava militārā bāze. Mēs aktīvi iesaistāmies starptautisko organizāciju darbībā, lai paši būtu noteicēji par savu dzīvi.

— Prezidentes kundze, kā Islandes piemērs mums varētu būt paraugs, ko mēs varētu mācīties no Islandes?

V.Vīķe—Freiberga: — Es domāju, mēs no Islandes ļoti daudz varētu mācīties un ne tikai NATO sakarā. Mēs varētu mācīties to, kā maza valsts var iekarot savu vietu gan politiski, gan ekonomiski ļoti plašos pasaules vējos. Man šķiet, ka viņi to ir panākuši ar objektīviem faktoriem, kā to jau minēja premjerministra kungs. Bet es gribētu pievienot arī subjektīvos faktorus. Tā ir ļoti liela patstāvība, ļoti sena vēsture cīņai ar skarbu dabu, arī ar apspiedējiem, kas nākuši no citurienes, ļoti liela dedzība pēc savas neatkarības, savas patstāvības. Tā ir strādīga un apņēmīga tauta. Viņi visu kārti ir likuši uz saviem cilvēkiem, viņu spēju un radošo izdomu, viņu inteliģenci un spēju kaut ko veidot, piemēram, tagad moderno tehnoloģiju jomā. Gadu simteņiem viņi varēja pārtikt no dabas bagātībām, galvenokārt no zvejas. Bet viņi ir spējuši pārslēgties. Tā ir tauta, kas adaptējas, pielāgojas un pierāda, ka nav jābūt lielam, lai varētu pārdzīvot un turklāt ļoti sekmīgi pārdzīvot arī modernā pasaulē.

— Premjerministra kungs, Islandi ar Eiropas Savienību saista vairāki konkrēti līgumi, tomēr Islande nav pilntiesīga ES dalībvalsts. Kāpēc tad jūs neesat Eiropas Savienības dalībvalsts, kādi bija iemesli, kāpēc jūs neiestājāties?

D. Odsons: — Pirmkārt, es gribētu pateikties jūsu prezidentei par jaukajiem vārdiem, ko viņa veltīja Islandei. Tādas valstis kā Islande un Norvēģija varēja kļūt par Eiropas Savienības ekonomiskās zonas dalībvalstīm. Pirms vairākiem gadiem mums bija šī iespēja. Tas mums bija ļoti svarīgi. Mēs parlamentā izlēmām, ka mums bija ļoti svarīgi kļūt par Eiropas iekšējā tirgus dalībvalstīm. Mēs esam ļoti atkarīgi no importa un eksporta, un, ja mēs nevarētu iekļauties šajā iekšējā tirgū, tas atstātu ļoti negatīvu iespaidu uz Islandes ekonomiku. Bet mūsu ekonomiskā politika pilnībā neatbilst Eiropas Savienības zivsaimniecības politikai. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ mēs šaubāmies iestāties Eiropas Savienībā. Galvenā lieta ir tieši zivsaimniecības politika. Mums tā ir atšķirīga no Eiropas Savienības. Bet mēs esam iekšējā tirgus dalībnieki, un, ja mums šādas iespējas nebūtu, mums būtu ļoti grūti.

— Tomēr Islande vienmēr ļoti enerģiski ir atbalstījusi Latvijas iestāšanos ES. Prezidentes kundze, vai jums neliekas, ka te ir sava veida pretruna? Faktiski tas ir jautājums jums abiem.

V. Vīķe–Freiberga: — Tieši tāpēc. Ja viņiem jau nebūtu kabatā izdevīgie darījumi ar Eiropu, viņiem arī būtu jāiestājas. Mūsu gadījumā mums tādas iespējas nav. Mēs nevaram noslēgt Eiropas ekonomiskās zonas nolīgumu, kāds ir Islandei, Lihtenšteinai un Norvēģijai. Vēl tādi bija Zviedrijai, Austrijai un Somijai, bet tās ir iestājušās ES. Mūsu gadījumā mums nav izvēles. Ja mēs vēlamies piedalīties ekonomiskos procesos, kas norit Eiropā, un šie ekonomiskie procesi visas dalībvalstis ir noveduši pie tā labklājības līmeņa, kur tās tagad atrodas, tad mums reālas izvēles nav. Ja mēs paliktu ārpusē, mēs sevi notiesātu uz pieaugošu ekonomisko atpalicību. Eiropa nebūs gatava dot mums speciālas priekšrocības; vai nu mēs ejam iekšā, vai paliekam ārā. Mums ir jāiet iekšā, lai mēs varētu tajos procesos piedalīties, lai neatpaliktu no visiem citiem. Islande mūs atbalsta, jo mums jau tagad ir ļoti veiksmīga kopdarbība. Ir jau ļoti reāla sadarbība, kur islandiešu firmas nāk Latvijā, piemēram, ar savām augstajām tehnoloģijām zivju apstrādes jomā. Apvienojoties mēs varētu iekarot tādu lielu tirgu kā Krievija un NVS valstis. Sadarbības un attīstības potenciāls te ir milzīgs.

— Premjerministra kungs, draugiem neprasa — kāpēc tu esi draugs? Es domāju, Islandi mēs varam uzskatīt par mūsu draugu. Man jums ir provokatīvs jautājums. Varbūt mēs savu ekonomisko sadarbību, par ko tikko runāja prezidentes kundze, varētu attīstīt, arī neiestājoties Eiropas Savienībā? Bet jūs vienmēr esat bijis mūsu sabiedrotais iestāšanās sarunu procesā ar ES.

D.Odsons: — Protams, mēs varētu draudzēties arī tāpat. Bet tad, kad Latvija kļūs par Eiropas Savienības dalībvalsti, tā kļūs arī par Eiropas ekonomiskās zonas dalībvalsti, un Latvijai tas ir ļoti svarīgi. Ir svarīgi attīstīt tirdznieciskos sakarus šīs zonas ietvaros. Man jāsaka, es nevaru no savām pozīcijām pateikt, vai Latvijai ir vai nav jāiestājas. Bet, ja es būtu Latvijas iedzīvotājs, es noteikti tiektos un atbalstītu virzību uz Eiropas Savienību. Tāpēc, ka jums ir jākļūst par iekšējā tirgus dalībvalsti un jāizmanto visas iespējas, kas jums tiks dotas. Šobrīd šī iespēja ir, bet, vai tā būs tūkstošiem gadu uz priekšu, to mēs nevaram zināt. Šī iespēja Latvijai noteikti būtu jāizmanto. Islande atbalsta Latvijas virzību uz Eiropas Savienību, lai gan pati nav ES dalībvalsts. Mēs runājām ar Zviedrijas un Somijas ārlietu ministriem, un viņi atbalsta Latvijas virzību uz NATO, lai gan Zviedrija un Somija nav NATO dalībvalstis. Ir jādomā globālāk, par kopējo drošību un tirgu, un tas ir Latvijas interesēs.

— Latvijā šobrīd ir vienāds skaits eiroskeptiķu un eirooptimistu. Viens no eiroskeptiķu argumentiem ir tas, ka viņi baidās pazaudēt nacionālo identitāti. Es domāju, tādai mazai valstij kā Islande arī varētu būt aktuāla šī problēma. Kā jūs ar šo problēmu tiekat galā? Es tikko lasīju, ka Dānija ir paudusi oficiālu savu satraukumu, ka viņi baidās pazaudēt dāņu valodu, jo aizvien vairāk sadzīvē un oficiālā valodā parādās angļu valoda. Dānija ir gan ES, gan NATO dalībvalsts.

D.Odsons: — Tā, protams, ir problēma, bet tai nav nekāda sakara ne ar Eiropas Savienību, ne NATO. Tai ir vistiešākais sakars ar nacionālo pašapziņu. Šodien mums ir ļoti plaši kontakti gan mūzikas, gan datoru jomā. Datoru jomā visa saziņa notiek angļu valodā. Protams, arī Islandē mums ir jācīnās par nacionālā mantojuma saglabāšanu, arī valodas saglabāšanu. Tas ir normāli un dabiski. Tajā pašā laikā mēs gribam stingru sadarbību ar citām tautām iespējami vairākās jomās. Protams, katra nācija grib saglabāt savu valodu un kultūru, tas ir prioritārs jautājums. Tajā pašā laikā mums ir jāsadarbojas gan drošības, gan tirdzniecības jomā ar citām valstīm, un Islande to arī dara. Man liekas, tas ir pareizais attīstības virziens.

— Prezidentes kundze, kā jūs atbildētu uz šīm eiroskeptiķu bažām?

V.Vīķe–Freiberga: — Es pilnībā piekrītu Odsona kungam, ka tam nav sakara ar oficiālajām struktūrām, kādās mēs iesaistāmies. Tie ir globalizācijas un masu kultūras attīstības procesi, kas notiek pilnīgi neatkarīgi no kādām politiskām apvienībām un aliansēm. Tā ir modernā pasaule ar savu tehnoloģiju, ar izglītību un izklaidi, kāda tā ir pieejama internetā, ar video. Jo lielāks piedāvājums un reklāma, jo vairāk tas viss izplatās pa pasauli. Ir skaidrs, ka, piemēram, Amerika aizvien vairāk pārņem kultūras hegemoniju. Pat tik liela tauta kā franči jau sen par to raizējas. Risinājums ir jāmeklē kultūras, izglītības, arī nacionālās pašapziņas jomā. Bet tas nav atkarīgs no mūsu ekonomiskās sadarbības vai dalības drošības aliansē. Es nedomāju, ka te ir cēloņsakarība. Nacionālā identitāte, Eiropas Savienība un NATO ir trīs neatkarīgas lietas.

— Iedzīvotāju skaita ziņā Islande ir vismazākā NATO dalībvalsts. Vai Islande jūtas komfortabli šajā lielo valstu saimē? Vai jūsu balsi sadzird?

D.Odsons: — Mēs skatāmies uz lietām reāli. Mēs saprotam, ja kaut kas notiks NATO ietvaros, tad lielās valstis, kā, piemēram ASV, uzņemsies vadošo lomu. Bet kopš 1949. gada mēs esam izjutuši to, ka mūsu balsi sadzird un mūs uzklausa. Mēs esam izteikuši savu viedokli arī attiecībā uz Baltijas valstīm. Mēs zinām, ka mūsu uzskats ir ietekmējis arī vispārējo attieksmi. Es domāju, tas ir labs piemērs tam, ko var panākt maza valsts. Mums ir svarīgi būt NATO dalībvalstij drošības vārdā. Drošība — tas ir pamatu pamats. Ja mums ir jābaidās par savu drošību, tad tas pārņem mūsu prātus, un mēs nevaram pievērst uzmanību citām lietām. Ir ļoti svarīgi sajust drošību, ja mums tā ir, tad varam aktīvāk iesaistīties citās dzīves sfērās. Tas mums, protams, ir arī kaut ko maksājis. Daudzi islandieši bija pret to, ka Islandē izvieto Amerikas militāro bāzi. Mēs sapratām, ka mums nav savas armijas, bet mūsu ģeogrāfiskā pozīcija ir stratēģiski svarīga un mēs varam dot savu ieguldījumu šādā veidā. Tas bija labi gan NATO aliansei, gan Eiropai. Mēs par to priecājamies.

— Prezidentes kundze, runājot par NATO, mēs sakām, ka tā ir drošība, visvairāk prātā paturot piekto paragrāfu, kas nodrošina visām NATO dalībvalstīm militāru aizsardzību. Kā jums šķiet, vai dalība NATO nevarētu radīt arī ekonomisku drošību? NATO dalībvalsts statuss varbūt varētu Latvijai piesaistīt vairāk investoru?

V.Vīķe–Freiberga: — Es teiktu, ka pašreizējos apstākļos, un dod Dievs, ka tie turpinātos, Latvijai nav nekādu militāru draudu tuvākā nākotnē. Un šis otrais aspekts būtu tas svarīgākais. Lai Dievs dod, ka tas tā turpinās un mums nedraud iebrukums ne no vienas puses. Drošība ir kas tāds, kas tiek pozitīvā veidā veidots un nodrošināts. Mēs dzirdējām no Islandes premjerministra, ka viņiem piedalīšanās NATO kā dibinātājvalstij ir bijis viens no nozīmīgiem faktoriem, kas radīja drošības situāciju valstī, palīdzēja piesaistīt investīcijas un veidot sadarbību ar citām valstīm. Mēs zinām, ka jaunākajām NATO dalībvalstīm dalība aliansē ir palīdzējusi piesaistīt investorus. Varšavā var redzēt, ka celtniecība notiek paātrinātā tempā uz visiem ielu stūriem. Tas ir ļoti nozīmīgs faktors — subjektīvā sajūta, ka šī zeme ir droša, tā ir iestājusies aliansē. Tas vieš zināmu uzticību, rada labvēlīgu klimatu ekonomiskai izaugsmei.

— Pirms kāda laika NATO darīja zināmu, ka jaunajās dalībvalstīs netiks izvietots NATO karaspēks. Tā kā Islande ir NATO jau kopš dibināšanas, tajā ir NATO kara bāzes. Mums 50 gadus šeit bija padomju karaspēks. Protams, tas nav salīdzināmi, tā ir pilnīgi cita lieta. Bet daļai iedzīvotāju ir zināmas bažas, ka nāks NATO, atkal rīkos bāzes un būs ekoloģiskas problēmas. Vai jums Islandē ir šīs problēmas?

D.Odsons: — Pirmkārt, militārās bāzes Islandē ir izvietotas ar mūsu piekrišanu. Islande jebkurā brīdī var izbeigt šīs bāzes pastāvēšanu. Tagad, kad aukstais karš ir beidzies, klimats ir daudz miermīlīgāks. Mēs šo bāzi vairs neattīstām, bet mums ar to nekad nav bijušas nekādas problēmas. Viņi ļoti atbildīgi attiecas pret savu uzturēšanos Islandē. Viņi ļoti cieši sadarbojas ar Islandes valdību un seko tam, lai mēs atbalstītu to, ko viņi dara. Militārās bāzes darbību nosaka aizsardzības līgums starp ASV un Islandi. Mēs pilnībā kontrolējam situāciju. Visām valstīm vajadzētu vilkt paralēli ar ģimeni. Jo — ja ģimenē nav drošības, arī citas lietas nevar pozitīvi attīstīties.

— Islande bija pirmā valsts, kas 1991. gadā atzina Latvijas neatkarību. Kādi bija jūsu motīvi?

D.Odsons: — Varbūt mums to bija vieglāk izdarīt nekā lielajām valstīm, kurām ir liela atbildība pasaules politiskajos notikumos. Liktenis bija lēmis, ka mēs bijām pirmā valsts, kas jums izsaka savu atbalstu.

— Ar ko mēs esam jums interesanti, es ceru, ka jūs varat arī no mums kaut ko mācīties?

D.Odsons: — Simtiem gadu Islande bija viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Tikai pēdējos piecdesmit gados Islande ir sasniegusi šos labos rezultātus. Kad mēs ieguvām savu neatkarību, varējām izglītoties, mēs sākām strauji attīstīties. Es gan nedomāju, ka mēs esam attīstījušies straujāk nekā Latvija. Latvija desmit gadu laikā ir sasniegusi ļoti labus rezultātus. Tik daudz kas ir mainījies, katru dienu kaut kas mainās. Cilvēki, kas dzīvo šajā valstī, varbūt paši neredz, cik strauja ir šī attīstība. Mums, no malas skatoties, šī attīstība ir pārsteidzoša. Jūs virzāties strauji, jums ir skaidra nākotnes vīzija. Svarīgi, lai būtu laba izglītības sistēma, lai būtu atvērta sabiedrība. Es ļoti optimistiski raugos uz Latvijas attīstību. Tā ir ļoti dinamiska.

— Prezidentes kundze, kā jums šķiet, kādu atzīmi eksāmenā mums var ielikt? Vai, jūsuprāt, mēs saņemsim uzaicinājumu iestājai Eiropas Savienībā un NATO?

V.Vīķe–Freiberga: — Man ir sajūta, ka mēs esam gatavi. Galvenais, ka tautai ir apņēmība un sajūta, ka mēs ejam pareizā virzienā. Ja mums radīsies dziļas šaubas, tas, protams, palēninās attīstības tempu. Es aicinātu visus rūpīgi iedziļināties jautājumos un pārliecināties, kādā virzienā mēs ejam.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā