Rīgas industriālais mantojums un mūsu vēsture

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidents

Sagatavotā ievadruna Eiropas kultūras dienu starptautiskajai konferencei “Industriālais mantojums modernā pilsētvidē” Rīgā, Melngalvju namā, 2002.gada 20. septembrī

Vispirms visā sirsnībā vēlos Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas vārdā sveikt šo starptautisko konferenci par industriālo mantojumu modernajā pilsētvidē, īpaši tās ārzemju dalībniekus — no Zviedrijas, Dānijas, Polijas, Norvēģijas, Igaunijas, Somijas. Priecājos par cerīgo Rīgas un Norčēpingas kopprojektu industriālā mantojuma saglabāšanā, par Rīgas domes, Ziemeļvalstu Ministru padomes, Zviedrijas Karaliskā Tehnoloģijas institūta un citu institūciju atbalstu un aktīvo ieinteresētību šajā pasākumā, kas atdzīvina pie mums līdz šim it kā novārtā atstāto, pat noniecināto jomu. Tieši Rīgā industriālais mantojums var kļūt par vienu no pilsētas kultūrvēstures un kultūrvides jaunajām prioritātēm. Lielrūpniecība ir sabrukusi, taču ar senās industriālās vides daudzveidību mūsu ražošanas un sadzīves tradīcijām bagātā pilsēta patiešām var lepoties. Tā var īpaši interesanta kļūt arī pilsētas viesiem, tūristiem un šīs tehnikas vēstures jomas pētītājiem. Tādēļ sirsnīgs paldies Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, tās vadītājam arhitektam Jurim Dambim par to, ka šīs Eiropas kultūras mantojuma dienas, kas Latvijā notiek tradicionāli (nu jau astoto reizi), šogad — un Latvijā pirmoreiz! — necerēti ir veltītas tieši industriālajam mantojumam.

Mēs samērā labi pārzinām mūsu arhitektūras mantojumu, mākslas mantojumu, folkloras un etnogrāfijas mantojumu, taču industriālais mantojums sabiedrībā ticis daudz mazāk ievērots. Senās ražošanas ēkas, mašīnas un ierīces, vēsturiskie rūpnīcu korpusi, smēdes un spirta brūži, ostu un hidrotehnikas elementi, bākas, sūkņu stacijas un ūdenstorņi, dzirnavas, spēkstacijas, dzelzceļu un gaisa satiksmes būves, kādreizējo manufaktūru un cepļu vietas, tilti, ceļu būves, tipogrāfijas — arī tās ir liela nacionāla vērtība, kuru nozīmība pamazām tiek izprasta, kuras tiek pielāgotas jaunām vajadzībām, jaunam dzīves ritumam, gūst jaunu elpu. Man nebija iespējas šā gada 14. septembrī piedalīties Kultūras mantojuma dienu atklāšanā Baltezera sūkņu stacijā, kas celta pirms simt gadiem un savulaik bija viena no vismodernākajām (atgādināšu arī, ka Rīgas dzeramais ūdens bija viens no labākajiem toreizējās Eiropas lielpilsētās), toties todien redzēju paceļam Eiropas kultūras dienu karogu patālā Latvijas perifērijā — Sēlijā, gan Krustpils senajā Korfu pilstornī, kur atrodas arī 19. gs. beigās izbūvēta ūdenstvertne, gan Viesītē “mazā bānīša” depo ēkā, kur vecie darbinieki aizkustinoši glabā pirms 30 gadiem likvidētā šaursliežu dzelzceļa relikvijas. Šīs tehnikas liecības dod jaunus akcentus arī mazpilsētām, dara tās saistošākas un bagātākas, saglabā liecības par tehnikas un darba tradīcijām novadā.

Kādēļ tieši industriālais mantojums ir tik svarīgs zinātnei, zinātņu vēsturei? Tādēļ, ka tas iemieso, materializē zinātnes sasniegumus, tehnoloģijas sasniegumus. Dažbrīd empīriskā, cituviet – teorētiskā, analītiskā veidā gūto zināšanu ienākšanu cilvēka, tautas, sabiedrības dzīvē, ikdienā, pilsētas un valsts vēsturē. Savā ziņā šis mantojums ir dzīva, mašīnās, būvēs un citos objektos kondensēta zinātnes vēsture.

Industriālais mantojums Latvijā nesākas ar industriālo revolūciju, kas mūsu zemē raisījās 18.—19. gs. Rudimentāri to var izsekot daudz dziļākā senatnē, jau sākot no arheoloģiskajos izrakumos atklātajiem cepļiem (Asotē). Latviešu zemnieciskajā kultūrā, kas tik labi saglabāta mūsu Brīvdabas muzejā, daudzos citos Latvijas novados iekārtotajos brīvdabas muzejos ir arī tehniskas ievirzes sastāvdaļas — kalves, dzirnavas, rijas un kaltes, darvas dedzinātavas. Mūsu Hanzas pilsētu daudzveidīgajā mantojumā ienāk modernizācija no Rietumiem — visvairāk no Ziemeļvācijas, daļēji no Skandināvijas, arī no Prūsijas un Polijas, arī no Krievijas, — tas viss iemiesojas arī saglabātajos tehnikas objektos. 17. gs. manufaktūru un kuģubūves uzplaukums Kurzemes hercogistē, īpaši hercoga Jēkaba laikā, joprojām pavīd dažādos neparastos uzbērumos, upju gultnēs, senu ēku vietās, vietvārdos. Atgādināšu arī, ka Rīgas uzņēmējs un rātskungs Reinholds Rādemahers savas dzelzs un tērauda izstrādājumu manufaktūras veidošanu aizsācis Rīgas pievārtē, pie Salaspils, un tikai pēc Alekseja Mihailoviča iebrukuma 1656. gadā pārcēlis uzņēmumu pāri jūrai uz Zviedriju, Eskilstūnu, kur licis pamatus slavenajām zviedru tērauda lietuvēm. Daudzas farmācijas, aptieku mākslas, medicīnas tehnikas liecības glabā unikālais Medicīnas vēstures muzejs Rīgā, kas ir viens no trim lielākajiem šāda veida muzejiem pasaulē (pēc Londonas un Vašingtonas); tas aprūpē arī dažas senlaicīgas aptiekas un medicīnas vēstures objektus provincē. Daudzie kari, kas kopš 16. gs. postījuši Latviju, sagrāvuši daudzus vēstures lieciniekus, taču tie arī radījuši militārtehnikas liecības – Rīgas, Daugavpils, Daugavgrīvas, Liepājas fortifikācijas būves ar lielu, varētu pat teikt, starptautisku vērtību.

Taču galvenais industriālā mantojuma, “industriālās iedvesmas” avots Latvijā ir industriālā revolūcija, un galvenais tās centrs ir toreizējo Baltijas guberņu metropole Rīga. Tieši pirms 150 gadiem, 19. gs. 50.—60. gados, sākās Rīgas modernizācija, kas arvien pieaugošos tempos turpinājās līdz pat 1914. gadam, Pirmā pasaules kara sākumam. Viduslaicīgā cietokšņa un burukuģu tirdzniecības pilsēta pārtapa par modernu, eiropeisku tirdzniecības un rūpniecības pilsētu, par visai toreizējai Krievijas impērijai ļoti nozīmīgu ostas pilsētu.

Noraka Rīgas vaļņus (1857—1863), atklāja pirmo dzelzceļa līniju Rīga—Daugavpils (1861), sāka bruģēt Rīgas ielas, atklāja jaunu ūdensvadu, gāzes apgādi, uz bijušā Pankūku bastiona izbūvēja Rīgas operas teātri, pie kura sāka darboties pirmā Rīgas elektrocentrāle (1887) pilsētas apgādei ar elektrību. 19. gs. beigās/20. gs. sākumā Rīga bija kļuvusi par trešo lielāko industriālo centru cara Krievijā (pēc Sanktpēterburgas un Maskavas, ja atskaita toreiz Krievijas impērijas sastāvā iekļautās Polijas pilsētas Varšavu un Lodzu). Preču apgrozības ziņā Rīga bija vislielākā cara Krievijas osta (lieluma ziņā pirmā eksportosta un pēc Sanktpēterburgas otrā importosta). Šādu lietu noteica vēsturiskā situācija — Krievijas modernizācija, tās atkarība no attīstītākajām rietumvalstīm, pirmām kārtām no Vācijas, kas bija cara Krievijas galvenais ekonomiskais partneris, izejvielu, pusfabrikātu, mašīnu eksports un imports. Tieši šis apstāklis — pilsēta krustcelēs, tranzītpilsēta uz toreiz visai dzīvā Rietumu—Austrumu ekonomisko komunikāciju ceļa, inteliģentais darbaspēks, Baltijas vāciešu vadošā loma Baltijas provinču pārvaldē un saimniecības dzīvē — veicināja Rīgas industrijas attīstību, un precēm allaž seko idejas. Daudzas Eiropā dzimušas tehnoloģiskas idejas, mašīnas, būvniecības paņēmieni Rīgā nokļuva agrāk nekā citās Krievijas impērijas daļās, citur Austrumos, tika te sekmīgāk uztvertas. Būtībā Rīgā tapa toreizējā Krievijas vagonu, velosipēdu (1886), automobiļu (1909), aviācijas (1910) rūpniecība. Rīgas rūpnīcā “Motors” būvēja pirmos aviācijas motorus Krievijas impērijā (T. Kaleps, 1909—1910), vagonu rūpnīcā “Rusobalt” sāka būvēt I. Sikorska konstruētās lidmašīnas, arī pirmās oriģinālās automašīnas Krievijā. Rīga kļuva par mašīnbūves, arī elektriskās mašīnbūves šūpuli. Šādu piemēru uzskaiti var turpināt ilgi un ilgi. Rīga bija tālaika Austrumeiropas “silikonu ieleja”.

Viens no mezgla punktiem šajā pilsētas modernizācijā bija augstskolas, tehniskas universitātes dibināšana Rīgā, turklāt tieši politehniskas, nevis humanitāras, bet eksakti, tehnoloģiski orientētas augstskolas veidošana. Mūsu kaimiņu zemēs Igaunijā un Lietuvā izsenis darbojās klasiska tipa universitātes — Tērbatas (Tartu) universitāte (dib. 1632. g., atjaunota 1802. g.), Viļņas universitāte (dib. 1579. g., atjaunota 1918. g.), taču praktiski orientētie rīdzinieki 1862. gadā dibināja politehnisku universitāti, kas ļāva pārveidot Baltijas metropoli par modernu, eiropeisku pilsētu, industriālu pilsētu, kur attīstītos jaunas tehnoloģijas un jaunas nozares zinātnē — gan praktiski orientētās zinātnēs, gan fundamentālajās zinātnēs. Pēc mēneša, šī gada 14. oktobrī, Rīgas politehnikums (tag. Rīgas Tehniskā universitāte) svinēs 140. gadadienu — pašreiz veidojam grāmatu par augstākās tehniskās izglītības sākumiem Latvijā (1862—1918). Šajā vēsturē rodamas daudzas vērtības, ar kurām varam lepoties. Rīgas Politehnikums, sākotnēji privāta augstskola, ko subsidēja Rīgas pilsēta, citas Baltijas pilsētas (Latvijā un Igaunijā), Rīgas birža, Baltijas muižniecība, bija pirmā politehniskā universitāte Krievijas impērijā, kuras loma jo drīz sniedzās tālu pāri Baltijas guberņu ietvariem. Tā bija veidota pēc Karlsrūes tehniskās augstskolas un Šveices Federālās tehniskās augstskolas (ETH, Cīrihē) parauga, mācībvaloda bija vācu, pirmo profesoru vairums nāca no Vācijas, Austroungārijas un Šveices, tikai vēlāk dominēja vietējie. Tag. Latvijas Universitātes “vecā ēka” Raiņa bulvārī 19 un tag. LU Bioloģijas fakultātes ēka Kronvalda bulvārī 4 (bij. ķīmijas laboratorijas korpuss), bijušās Rīgas Politehniskā institūta ēkas ir īsti zinātnes un tehnikas pieminekļi, kuriem šajā konferencē būs veltīti īpaši referāti.

Šajā tehniskajā augstskolā strādāja izcili sava laika zinātnieki — fizikālās ķīmijas pamatlicējs Vilhelms Ostvalds (vēlākais Nobela prēmijas laureāts, kuram Rīgā nesen uzstādīts piemineklis), modernās stereoķīmijas iedibinātājs Pauls Valdens (kuram pieminekli — molekulāra modeļa veidā — pašreiz darina), fiziķis eksperimentētājs Augusts Tēplers, kurš pirmais fiksējis skaņu un konstruējis elektrības mašīnu pēc dinamo principa, matemātiķis Pīrss Bols, būvmehānikas speciālists Vilhelms Ritters, elektromašīnbūves pamatlicējs Engelberts Arnolds, kuģu būves speciālists Čārlzs Klārks, siltumtehnikas speciālists Karls Blahers u.c. Kādu laiku Rīgas Politehnikumā darbojās arī vēlākais Nobela prēmijas laureāts zviedrs Svante Arrēniuss, veidojot savu brīvo jonu teoriju, te studēja trīsfāžu maiņstrāvas izgudrotājs Mihails Doļivo—Dobrovoļskis, raķešbūves pamatlicējs un astronautikas celmlauzis Frīdrihs Canders, vairums jauno latviešu profesoru, daudzi vēlāk izcili poļu, krievu, vācu inženieri un zinātnieki, toskait arī vēlākais Polijas valsts prezidents un izgudrojumu autors ķīmijas tehnoloģijā Ignācijs Moscickis.

Kādēļ uzskaitu šos uzvārdus (sīkāk raksturot katru nevaru laika trūkuma dēļ)? Tāpēc, ka visi viņi nodrošināja augstu Rīgas inženieru sagatavotību viņu misijai dažādās nozarēs, nodrošināja Rīgas augstskolas augstu reputāciju. Tādēļ, ka tieši viņu audzēkņi bija tie, kas lielā mērā veidoja Rīgas industriālo mantojumu — jaunas tehnoloģijas, būves, komunikācijas, ostas, dārzu arhitektūru un citas mums atstātas vērtības. Ja šodien cildinām Rīgu kā vienu no jūgendstila un eklektikas metropolēm pasaulē (vēl pirms dažām paaudzēm šo stilu gan pēla kā bezgaumīgu), tad tieši tajā laikā — un tas bija RPI slavas laiks — ir tapuši gan Rīgas jūgendstils, gan industriālais mantojums ( “Uniona”, “Leitnera” u.c. ražošanas ēkas, puslīdz senatnīgas alusbrūžu celtnes, Alīses ielas un Čiekurkalna ūdenstorņi, gāzes rezervuāri, dambji un daudz kas cits), visi tie lielā mērā — ar RPI audzēkņu rosmi, balstoties uz tolaik modernām zinātņu un amatniecības mākslu atziņām. Daudzi RPI profesori un docētāji tieši piedalījušies industriālā mantojuma veidošanā (M. Glāzenaps, E. Arnolds, E. Pfūls, K. Blahers, T. Kaleps, Č. Klārks u.c.).

Pirmais pasaules karš, ražotņu evakuācija no Rīgas (atgādināšu, ka toreiz no Latvijas bēgļu gaitās devās gandrīz 1 miljons cilvēku) iedragāja šo industriālo mantojumu, pa daļai neatgriezeniski. Neatkarīgās Latvijas laikā 1919.gadā tika dibināta Latvijas Universitāte, kas lielā mērā pārmantoja RPI tradīcijas. Izveidojās arī jaunas ražošanas nozares — radio, telefons, slavenā VEF rūpnīca ar tās jaunbūvēm. VEF rūpnīcā Rīgā tika konstruēts un producēts pasaulē mazākais fotoaparāts “VEF – Minox”(tag. LZA goda doktors Valters Caps, 1936.—1938.g.). Arī šajā laikā tapis savs mazai valstij tipisks industriāls mantojums (daļēji — Ķeguma spēkstacija u.c.).

Otrais pasaules karš — jauns iedragājums, pēc tam 45—50 gadu jauns industrializācijas vilnis Padomju Savienības apstākļos, ar forsētu industrializāciju un arī ar plašu zinātnisku pētījumu izvēršanos. Arī no šā laika ir saglabājušās savdabīgas zinātnes un tehnikas mantojuma arhitektoniskas liecības, gan Spilves lidostas ēka, gan Zinātņu akadēmijas augstceltne (“Kolhoznieku nams”, 1958) – īpatnējs zinātnes un tehnikas piemineklis, kas arī būtu jāsaudzē, jo šādu ēku vērtība laika gaitā neapšaubāmi pieaugs, tāpat kā kādreiz peltajām jūgendstila celtnēm.

Nupat ar Eiropas atbalstu reālas aprises gūst arī cits projekts, proti, tūrisma informācijas un zinātnes izglītības centra izveidošana Ventspils (Irbenes) radioteleskopa teritorijā. Kādreizējais superslepenais PSRS militārizlūkošanas objekts (“Zvjozdočka”) ar Ziemeļeiropā lielākajām radioteleskopa antenām (32m un 16m) ir unikāls objekts starptautiskas nozīmes pētījumu veikšanai radioastronomijā, to varētu izmantot arī astronomijas un astronautikas ideju popularizēšanai, bet skaistā nepiesārņotā apkārtne ar dabas daudzveidību var kļūt par labu rekreācijas vietu. Latvijas Zinātņu akadēmijas bijušajos institūtos ir bijusi interesanta, daļēji arī pašu veidota infrastruktūra — kaut kas jāsaglabā arī no tās kā liecība Latvijas zinātnieku sasniegumiem, piem., organiskajā (medikamentu) ķīmijā, polimēru mehānikā, magnētiskajā hidrodinamikā. Arī tas viss pieder pie 20.gs. nogales industriālā mantojuma Latvijā.

Vārdu sakot, mūsu industriālais mantojums ir jauna vērtība, un arī zinātniekiem, arhitektūras, tehnikas vēsturniekiem tā ir jauna problēma, kas šodien negaidīti uznāk uz mūsu kultūras skatuves. Nevarētu gan sacīt, ka īsti negaidīti. Jau pirms 20 gadiem, 1983. gadā, Latvijas Dabas un vēstures biedrības ietvaros dibinājām Zinātnes un tehnikas pieminekļu sekciju, kuru man bija gods vadīt kā priekšsēdētājam, bet Andris Biedriņš bija šīs sekcijas sekretārs un, es teiktu, jau toreiz tās “dvēsele”, tās darbīgais motors (kopā ar Maiju Kravinsku). Jau toreiz sākām apzināt zinātnes un tehnikas pieminekļus, 1985. gadā 14. Baltijas zinātņu konferences laikā notika ļoti rosinoša pirmā sekcijas prezentācija par zinātnes un tehnikas pieminekļiem. Konference pulcējās toreizējā Rīgas planetārijā (pareizticīgo Kristus Augšāmcelšanās katedrālē, kas tolaik funkcionēja kā “tehnikas objekts”!). Tika izdota vērtīgu grāmatiņu sērija par zinātnes un tehnikas pieminekļiem Latvijā. Sākoties “trešajai atmodai”, Latvijas neatkarības atgūšanai, šis darbs atvirzījās otrajā, ja ne trešajā plānā, kopš 1988.—1990.gada apsīka. Rīgā, Latvijā sākās lielindustrijas sabrukums, bija citas vēsmas, citas sabiedrības prioritātes.

Šķiet, tagad ir atkal pienācis laiks atgriezties arī pie zinātnes un tehnikas pieminekļiem, pie mūsu kontraversā industriālā mantojuma, izstrādāt un ieteikt šī mantojuma lietderīgu izmantošanu mūsdienu dzīvē. Man ir ārkārtīgi liels gandarījums, ka Andris Biedriņš, nu jau kļuvis 20 gadus vecāks, bet nezaudējis savu jaunības romantismu un iedvesmu, ir guvis iespēju pērn Rīgā nodibināt Industriālā mantojuma fondu, piesaistīt interesentus, atdzīvināt šo pagurušo jomu. Latvijā, Rīgā, mīt daudzi industrijas, zinātnes veterāni, savā ziņā no dzīves laivas un aktīva rituma izmesti cilvēki, kas nostalģiski glabā savas slavenās jaunības liecības, — dosim apriti un mūža jēgu arī viņiem. Turpina veidoties VEF vēstures muzejs, Dzelzceļa vēstures muzejs, dažādi ceļu, mežu, lauksaimniecības mašīnu muzeji, meliorācijas muzejs, Latvijas elektroenerģētikas, “Lattelekom” un TTP muzejs, LU un RTU muzeji, Ķīmijas vēstures muzejs, vērienīgais Motormuzejs – tas ir ļoti labi. Kā dzīvs tehnikas piemineklis darbojas “Gulbenes—Alūksnes bānītis”, retrotramvajs Rīgā. Par to, vai Rīgā varētu izveidoties centrāls zinātnes un tehnikas muzejs pēc “Deutsches Museum” parauga, vēl pāragri runāt, kaut gan par to jāsāk domāt, jāizraisa diskusija sabiedrībā.

Taču pagaidām galvenais nebūs iekšējais saturs, muzejiskās relikvijas, bet gan arhitektoniskā čaula. Par veco tukšo rūpnīcu korpusu izmantošanu ir jādomā, arī lai izvairītos no jau apnicīgās supermoderno hipermārketu epidēmijas. Linarda Laicena kādreiz apdziedātie “kliedzošie korpusi” nav tik drūmi, nav tik nepievilcīgi, nav tik nemoderni, out of date, — “Sapņu fabrikas” projekts Lāčplēša ielā vai brīvdabas izrādes bijušajā Daugavgrīvas cietoksnī, kur reiz mocīts zīdainis, nejauši imperatora tronī nokļuvušais Ivans VI, viesnīcas “Gūtenbergs” izveidošana senajā Rīgas tipogrāfijā, — tie ir pāris piemēri, kas liecina, cik perspektīva un pievilcīga, skarbi romantiska var kļūt šī joma, cik daudz ierosmju tā spēj dot. Arī Lielbritānijas, ASV, Austrālijas, Nīderlandes, Austrijas, Zviedrijas, citu zemju paraugi liecina, ka noplukušas, neievērotas, šķietami neglītas rūpnīcu ēkas spēj pārtapt par interesantām izstāžu un koncertu zālēm, birojiem, dzīvokļu un veikalu namiem un dažkārt — pat par muzejiem. Nāk “neglīto pīlēnu” laiks, varbūt arī Latvijā. Šī nostalģiskā arhitektūra un aizvadīto laiku zinātnes un tehnoloģijas liecības var dot jaunus akcentus mūsu pilsētvidei, īpaši Rīgā, raisīt sabiedrībā dzīvāku ieinteresētību par zinātnes vērtībām.