Ar droša pleca izjūtu zem baltas baltu saules

No 1236. gada 22. septembra mūs šķir 766 gadi. Cilvēces pēctecības vienībās tās varētu būt 25 paaudzes. Bet var pavisam droši apgalvot, ka tajā izšķirošajā kaujā pie Saules, kad apvienotie zemgaļu un žemaišu spēki pieveica Zobenbrāļu ordeņa bruņiniekus un jaunkristītos karakalpus, piedalījās mūsu vecvecsentēvi.

Šoruden jau trešo reizi Latvijā un Lietuvā tiek atzīmēta Baltu vienības diena, kas aizvien noteiktāk nākotnē varētu kļūt par Baltijas vienības dienu, jo jau pērn svētkos latviešiem un lietuviešiem līdzrunāja arī igauņi.

Galvenie Baltu vienības dienas svinību mirkļi sāksies jau šodien, 20. septembrī, un risināsies Vecsaulē, Latvijā, un Šauļos, Lietuvā.

Saules kaujas atcere Vecsaulē sāksies pulksten 11 ar karogu pacelšanu un Baltijas asamblejas prezidija priekšsēdētāja, Saeimas priekšsēdētāja biedra Romualda Ražuka uzrunu. Turpinājumā notiks sporta sacensības starp Vecsaules pagasta skolām un sadraudzības skolu no Lietuvas, cīnoties par Baltijas asamblejas balvām.

Arī Šauļos Baltu vienības dienas pasākumi sāksies pulksten 11 pēc vietējā laika — tos ievadīs seminārs par baltu etnisko kultūru, klātesošos uzrunās Baltijas asamblejas prezidija priekšsēdētājs Romualds Ražuks. Pulksten 15.30 paredzēts svētku gājiens pa pilsētas ielām, svētku atklāšanā piedalīsies Lietuvas valdības vadītājs Aļģirds Brazausks un Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš. Uz svinīgo sēdi pulcēsies Šauļu pilsētas dome. Svinības noslēgs koncerti Šauļu ielās.

Savukārt Latvijas galvaspilsētā biedrība “Latviešu un lietuviešu vienība” un Rīgas Latviešu biedrība (RLB) Baltu vienības dienu atzīmēs RLB namā 20. septembrī pulksten 18. Piedalīsies RLB jauktais koris, kamerkoris “Austrums”, dziesmu pulks “Silavoti”, VEF kultūras nama vīru vokālais kvartets, koklētāju ansamblis “Teiksma” un citi.

Sagaidot Baltu vienības dienu, “LV” iepazīstina ar Latvijas pierobežā dzīvojošo lietuviešu dzejnieku Jonu Ivanausku un viņa dzejoli, kas veltīts Saules kaujas 765. gadadienai un pērn izdots grāmatā ar Linas Žutautienes ilustrācijām. Dzejoli iespiežam gan oriģinālā, gan divos latviskojuma variantos.

Andris Sproģis, Latviešu un lietuviešu vienības priekšsēdētājs, “LV” nozaru virsredaktors

Vakar tika atvērta Tautas frontes muzeja grāmata “Sarežģītais gājums”

Baltu vienības dienas ieskaņā vakar, 19. septembrī, svinīgi tika atvērta Tautas frontes muzeja grāmata “Sarežģītais gājums”, kas izdota ar Zviedru institūta un Rīgas domes Kultūras pārvaldes atbalstu. Idejas autore un sastādītāja ir muzeja direktore politoloģe Meldra Usenko. 2001. gadā apritēja desmit gadi, kopš Latvijas PSR Augstākā padome 1991. gada 4. maijā pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un tā paša gada 21. augustā jau Latvijas Republikas Augstākā padome pasludināja konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Lai izvērtētu šo ļoti nozīmīgo laika posmu, Tautas frontes muzejs pērn sarīkoja konferenci “Sarežģītais gājums no sociālistiskās diktatūras uz demokrātiju”. Konferencē teiktās runas un nolasītie referāti tad arī apkopoti šajā grāmatā.

Lielajā brīvības cīņā Latvija, Lietuva un Igaunija veidoja vienoto Baltijas ceļu, gāja kopā ar Krievijas demokrātijas aizstāvjiem un saņēma Rietumu progresīvo spēku atbalstu. Un konferencē līdz ar Latvijas politiķiem un zinātniekiem piedalījās pirmais Igaunijas Ministru padomes priekšsēdētājs Edgars Savisārs, filozofijas doktors profesors Broņislavs Kuzmicks no Lietuvas, Zviedrijas vēstnieks Latvijā Tomass Bertelmans, akadēmiķis Aleksandrs Jakovļevs un ekonomikas zinātņu doktors Jurijs Šķerbaņins no Krievijas.

“Vēsture nav nolemtība” — ar šādu virsrakstu publicēta Latvijas Ministru prezidenta Andra Bērziņa uzruna konferences dalībniekiem.

Ar Tautas frontes nodibināšanu, manifestācijām, janvāra barikādēm un pretošanos pučistiem tauta pati pēc veseliem piecdesmit gadiem sāka aktīvi veidot vēsturi un savas jaunās valsts pamatus. Par Tautas frontes misiju un vietu Trešajā latviešu tautas atmodā konferencē runāja tās vadītāji Dainis Īvāns un Romualds Ražuks. To, cik dramatiska cīņa par Latvijas neatkarības atgūšanu Tautas frontes pārstāvjiem bija jāizcīna PSRS Tautas deputātu kongresā un PSRS Augstākajā padomē, savā izvērstajā referātā “Neiespējamais tomēr tika īstenots” atgādināja tiesību doktors profesors Ilmārs Bišers.

Par to, kādas pēdas 1991. gada augusta dienas atstājušas latviešu sociālajā atmiņā, runāja vēstures doktore profesore Ilga Apine. “Valsts virzība, sabiedrības apziņa ir kļuvusi izteikti pragmatiska. Nenoliedzot vajadzību ievērot mūsdienu pasaules reālismu, tomēr nevajadzētu aizmirst to, ka nav nākotnes tai cilvēku kopībai, kura nespēs veidot jaunu vērtību horizontu, informāciju tehnoloģiju varenību sakļaujot ar garīguma un dzīves attaisnojuma dimensiju. Var piekrist pārmaiņu laika ideālistiem par “atmodas gaismas un LTF cilvēciskās solidaritātes svētumu, kurš noglabāts nākotnei”. Bet to nesasniegt, ja ikviens no mums savā individuālajā izvēlē nespēs tuvināt svētumu šodienas pragmatismam.” Ar šādiem secinājumiem mākslas doktors profesors Pēteris Laķis rezumēja savas pārdomas par garīgo dimensiju 20. gadsimta 80. un 90. gadu mijas notikumos Latvijā.

Pirmais atjaunotās Latvijas premjerministrs Ivars Godmanis centās dot pozitīvu atbildi uz savulaik Leha Valensas uzdoto jautājumu: “Mēs esam uzvarējuši kauju, bet vai arī karu?” Savu uzrunu viņš nobeidza optimistiskā izskaņā: “Katrai paaudzei laiks uzliek savus pārbaudījumus — mūsu vectēviem tā bija valsts dibināšana, tēviem — cīņa ar svešvarām un cīņa par tautas izdzīvošanu un saglabāšanu, mums — mūsu valsts neatkarības atjaunošana un šīs neatkarības neatgriezeniskuma nostiprināšana. Pirms desmit gadiem mēs nenobijāmies: ne janvārī, ne augustā, ne tauta, ne politiķi: deputāti, valdības locekļi, kā arī daudzi citi drosmīgi ierindnieki. Kopā kauja tika uzvarēta. Ticu, ka arī karu, Valensas vārdiem, mēs uzvarēsim tad, ja cīnīsimies pašaizliedzīgi — visi, nevis slēpjoties aiz citu mugurām, cerot tikai uz savu pašlabumu vai gudri pamācot, omulīgi, bez riska, skatoties šo karu no malas. Pirms desmit gadiem mēs neredzējām savās rindās daudzus, kas tagad ņemas mūsu kaujas rezultātus pelt un apšaubīt. Var nesaudzīgi šaustīt, var nicīgi kritizēt kaujas norisi, taču uzvaru, ko mēs izcīnījām pirms desmit gadiem, savās sirdīs nekad nevienam apšaubīt neļausim. Tas ir tāpēc, ka karš vēl nav uzvarēts. Tajā uzvarēs tikai tie, kas pašaizliedzīgi cīnīsies.

Gudrais ir teicis: bez mīlestības un ciešanām nevar veidot savu dzīvi. Domāju, ka mums pirms gadiem desmit tās netrūka un pietiks arī nākotnē.”

Tekstu var paralēli lasīt latviešu un angļu valodā. Spilgtas vēstures liecības sniedz daudzie fotoattēli, kas bagātina grāmatu. Izmantoti Tautas frontes muzeja, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva un Krievijas ziņu aģentūras ITAR—TASS fotoattēli, Jana Tihonova un Vilhelma Mihailovska personīgo arhīvu materiāli. Bagātu kolekciju grāmatas veidotājiem uzdāvinājis amerikāņu žurnālists Rejs Mārklijs, kas ar savu fotoaparātu sekojis visām 1988. gada akcijām un notikumiem. Meldra Usenko sevišķi priecājas par lielisko uzņēmumu, kas izmantots grāmatas vākam: “Tas mums bija liels, grūts un cildens laiks, un nekas to nevarētu labāk simbolizēt kā mūsu Brīvības piemineklis. Es klusībā atdodu ar šo grāmatu godu arī savam vectēvam, kas tālajā Latgales nostūrī bija sadzirdējis aicinājumu ziedot pieminekļa celšanai un kopā ar visu tautu bija devis savu artavu. Es par to kā bērns dzirdēju ģimenē runājam un biju lepna. Es ceru, ka grāmata sekmēs sabiedrības labāku informētību par šo Latvijas valsts jaunāko laiku salīdzinoši īsto, bet ārkārtīgi sarežģīto vēstures posmu un veicinās jaunatnē un visā sabiedrībā pilsonisko izglītību.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore