Ar savu cilvēka skatu uz Otro pasaules karu

Mavriks Vulfsons grāmatas “Baltic fates” atvēršanā

Runa grāmatas “Baltic fates” (“Baltijas likteņi”) atvēršanas svētkos Latvijas Mākslas akadēmijā Rīgā 2002. gada 19. septembrī.

Sākšu ar pateicības vārdiem manam liktenim. Visa mana dzīve ir saistīta ar māju, kurā mēs atrodamies. Kā jauneklis es mācījos šeit, Vācu komercskolā. Bet pēc kara es jau gandrīz pusgadsimtu strādāju šeit, tagad kā pasniedzējs, Latvijas Mākslas akadēmijā, kura visos grūtos laikos bijusi mana stiprā pils.

Šodien gribu pateikt sirsnīgu pateicību nevis man dārgajām sienām, kurās, kā vienmēr, noris manu grāmatu prezentācija. Teikdams tagad paldies rektoram prof. Jānim Osim un prorektoram Aleksejam Naumovam, es zemu noliecu galvu visu laikmetu kolēģu un bijušo  studentu lielajai saimei — maniem Mīlīšiem!

Godātās ekselences, dāmas un kungi!

Vispirms man jāatvainojas par manu angļu valodu, kura tagad ir ierūsējusi, kaut arī savas pirmās grāmatas (“Nationality Jewish”) pirmo variantu pats rakstīju angļu valodā. Tās uzlabotā, Kārļa Streipa tulkotā versija ir ieguvusi popularitāti Rietumos.

Dārgie draugi, esmu ļoti aizkustināts par to, ka jūs esat atraduši laiku dalīties manā priekā par manas jaunās grāmatas prezentāciju. Šis ir manu trīs pēdējo grāmatu — “100 dienas, kas sagrāva mieru” latviešu un krievu valodā un vācu valodā izdotās, vāciski runājošās valstīs jau ievērību guvušās “Baltische Schicksale” kopsavilkums.

Man jāuzsver, ka angļu valodā grāmatai “Baltic fates” ir daudzi jauni papildinājumi. Esmu ieguvis jaunus, vērtīgus dokumentus no saviem vācu draugiem, kas ir piedalījušies Vācu pretošanās kustībā, kura cīnījās pret Hitlera režīmu, kā arī no tiem, kuri ir panākuši Vācijas apvienošanu.

Grāmata ir veltīta divām izcilām vācu personībām — grāfienei Marionai fon Dēnhofai un Vācijas diplomātam Hansam fon Hervartam, kurš 6 gadus strādājis Vācijas vēstniecībā Maskavā (1933—1939) un bijis vēstnieka grāfa Šūlenburga sekretārs. Viņš bija klāt, kad Kremlī tika parakstīts Molotova–Ribentropa pakts un slepenie protokoli. Viņš bija grāmatas “Starp Hitleru un Staļinu” autors.

1989. gadā Mihails Gorbačovs kopā ar Kremļa hardlaineriem kategoriski noraidīja slepeno protokolu esamību. Toreiz viņš man paziņoja: “Neviens cilvēks pasaulē nav redzējis slepeno protokolu oriģinālus, jo tādu nebija!“

Tad es nolēmu doties uz Vāciju, lai sameklētu Hansu Hervartu.

Ar Vācijas kanclera Helmūta Kola palīdzību es viņu satiku Dienvidvācijā, viņa pilī 1989. gada 21. jūnijā. Toreiz viņš bija vienīgais dzīvais vācu liecinieks Molotova—Ribentropa pakta un slepeno protokolu parakstīšanas ceremonijai, kas norisa Kremlī 1939. gada liktenīgajā naktī uz 24. augustu. Es lūdzu fon Hervartu dot interviju Otrajai vācu televīzijai (ZDF) par šīs traģiskās nakts detaļām. Viņš laipni piekrita.

Tā radās filma, kuru pēc dažām dienām jau pārraidīja Latvijas un Krievijas televīzijā. Šī liecība bija nāvējošs politisks nokauts Kremļa hardlaineriem, toties ļoti sekmēja Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu pirms 10 gadiem.

Uzskatu, ka sen pienācis laiks piešķirt kādai Rīgas ielai Hansa fon Hervarta vārdu.Viņš aizgāja no mums pirms vairākiem gadiem.

“Cilvēks, kurš redzēja slepenos protokolus” — tāds nosaukums ir nodaļai par Hansu fon Hervartu manā grāmatā.

Man jāatzīst, ka vācu grāmatas dzimšanu iedvesmoja tagad jau aizsaulē aizgājusī, bet Eiropā joprojām pazīstamā vācu avīzes “Die Zeit” izdevēja grāfiene Mariona fon Dēnhofa. Viņa arī apsolīja uzrakstīt grāmatai priekšvārdu. Ar skumjām man jāsaka, ka neuzrakstītā priekšvārda vietā esmu grāmatu veltījis viņas piemiņai. Grāmatā atradīsit arī grāfienes pēdējo vēstuli man — tajā viņa atzina manu darbu.

Arī angļu grāmatai “Baltic fates” ir sava vēsture. Pirmais cilvēks, kurš runāja par nepieciešamību publicēt grāmatu par Baltijas likteņiem angliski, bija agrākais britu vēstnieks Baltijā Stīvens Nešs. Viņš uzskatīja, ka šāda grāmata būtu interesanta britu lasītājam. Tas bija pirms trim gadiem.

Kad es sāku strādāt pie Baltijas likteņu tēmas, man palīdzību sniedza daudzi cilvēki — vēsturnieki, diplomāti, Vācijas, Šveices, Austrijas, Krievijas un citu valstu vēstnieki. Man palīdzēja arī Lielbritānijas pavalstnieki — Stīvens Nešs, bijušais vēstnieks, Džefs Murels, Apvienotās Karalistes goda diplomāts, agrākais britu vēstniecības Krievijā padomnieks, kā arī viņa meita — bijusī trešā sekretāre britu vēstniecībā Latvijā Sāra Murela. Viņi man palīdzēja iegūt dažādas svarīgu, vēl nesen slepenu dokumentu kopijas no Ārlietu ministrijas arhīviem.

Tas viss man ir palīdzējis parādīt jaunas Otrā pasaules kara slepeno aizmetņu detaļas.

Šā gada pavasarī mans senais draugs Džefs Murels mani patīkami pārsteidza, sakot, ka vēlas tulkot manu grāmatu angļu valodā. Biju ļoti aizkustināts un, protams, piekritu. Drīz no Londonas saņēmu perfektu grāmatas tulkojumu.

Ko vēl es varu sacīt? Man ir tā laime, ka man ir labi un līdzīgi domājoši draugi, kuri man palīdzējuši grāmatu izdot. Šodien tā ir te.

Visbeidzot pāris detaļu, kuras vēlos minēt.

Pirmā — viena grāmatas daļa saucas “Mēs esam kristieši”. Tā veltīta pretošanās kustībai pret nacistisko režimu Vācijā. Tūkstošiem cilvēku ir gājuši bojā pēc Hitlera pavēles. Viņi miruši ar vārdiem uz lūpām: „Mēs mirstam kā kristieši par kristietības vērtībām.“

Otrais — pirms kara deklarācijas pret Poliju parakstīšanas Hitlers bija drūmā noskaņā. Sasaucis savus padotos, viņš teica: ”Vienīgais, kas mani uztrauc, ir — kā mēs par to stāstīsim saviem bērniem?”

Un trešais brīdis, par ko es gribu pastāstīt, ir šāds: pēc kara deklarācijas pret Padomju Savienību parakstīšanas Hitlers atkal bija dīvainā, apjukušā noskaņā. Viņš pasauca savus tuvākos draugus un pastāstīja viņiem savus apsvērumus: ”Man ir sajūta, ka es atveru durvis tumšā istabā un nezinu, kas mūs tur sagaida.”

Minēju šo teikumu, jo es atzīstu, ka augstustāvošiem politiķiem arī var būt savas emocijas un sentiments. Vēsture rāda: ja viņi šīm izjūtām neseko, viņi zaudē. Hitlers nesekoja. Bet cilvēce par to samaksāja ar asiņu jūru.

Un visbeidzot: grāmatas mērķis ir mīkstināt pretrunas starp dažādajām tautībām, kuras dzīvo Baltijas valstīs. Šī grāmata ir atgādinājums, ka vairums tautu, kuras dzīvo Baltijas jūras krastos, ir palīdzējušas mums sasniegt mūsu tēvzemes neatkarību.

Paldies visiem, ka šodien esat kopā ar mani!